“Norauts jumts Pamūšas skolai, Bauskas stadiona manēžai, privātmājām, “aiznestas” siltumnīcas, sagāzti koki, izdauzīti logi, pārbiedēti ļaudis – tāda ceturtdien, 11. jūlijā, pavērās aina Bauskas pilsētā un apkārtnē,” raksta “Bauskas Dzīve”.
Šī esot bijusi spēcīgākā vētra šogad Latvijā, ziņo Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) un precizē: vēja brāzmas sasniegušas 29 metrus sekundē. Tātad maksimālā pūtiena spēks (ātrums) bijis 29 m/s. Atcerēsimies šo skaitli.
Pazīstamais alpīnists Krišjānis Liepiņš tviterī pārpublicējis ziņu par šo vētru, papildinot to ar savu komentāru: “Tas tā, mazliet atvēsinot tos grūtgalvjus, kas gvelž, ka globālās klimata izmaiņas ir nieks, Latviju jau neskaršot, un vispār - tikai sazvērestība! Baudiet un turpiniet izlikties, ka jūs tas neskar!”
Nesāksim neauglīgās diskusijas par to, kuri ir “grūtgalvji”, bet kuri ne. Tāpat nediskutēsim, vai notiek klimata pārmaiņas vai nenotiek, jo tad būtu jārunā - bet kad uz pasaules bijis tas laika posms, kad klimats bija nemainīgs. Parunāsim par ko citu. Vienkārši par vētrām. Vai ceturtdienas vētra Bauskā bija kaut kas tik ārkārtīgs, ka pret tiem, kas klimata pārmaiņas uztver bez panikas, jālieto šādi vārdi - grūtgalvji, gvelž, sazvērestība, turpiniet izlikties un tamlīdzīgi.
Par to visu varētu arī nerakstīt, bet: 1) šobrīd jau katra niecīgākā atkāpe no klimatiskās normas tiek pacelta ārkārtas anomālijas statusā un izmantota klimatbiznesa propagandā; 2) šī klimatbiznesa ofensīva pasaulei (pareizāk sakot, Eiropai) sāk izmaksāt arvien dārgāk. Vai vēl precīzāk, Eiropas iedzīvotāji arvien vairāk ir spiesti atdot savu naudu šīs ofensīvas beneficiāriem.
Es neatceros 1967. gada vētru, jo biju vēl pārāk mazs, bet labi atceros 1969. gada 2. novembra vētru, kaut man bija tikai seši gadi. Mums Pārdaugavā blakus mājai vētra pa nakti nogāza lielu koku, un mans tēvs ar vecāko brāli no rīta gāja šo koku steigšus sazāģēt malkai. Tie bija laiki, kad katra kapeiciņa bija no svara.
Es gāju viņiem līdzi, un, lai gan stiprākās brāzmas bija pa nakti, arī rīta pusē uz tām varēja gluži vai gulēt 45 grādu leņķī. Paiet uz priekšu pret vēju man, mazam puikam, bija gandrīz vai neiespējami. Iztaisnojoties vējš burtiski gāza cilvēku gar zemi. Ūdens līmenis Daugavas grīvā pacēlās par 2,17 metriem, pilnībā applūdinot Kundziņsalu un Mangaļsalu.
Tāpat atceros šīs vētras sekas. Visus septiņdesmitos gadus turpinājās mežu attīrīšana no kokgāzēm, jo mežos pat īsti paiet nevarēja. Koki bija sagāzti krustām šķērsām. Visā Latvijā. Šai nogāzto koku izvešanai no meža nepietika vietējā darbaspēka un sāka ievest mežstrādniekus no citiem PSRS apgabaliem - “gucuļus”. Tika lēsts, ka mežos nogāzts 15-22 miljoni kubikmetru koksnes. Uz vairākiem gadiem tika apturētas plānotās mežu cirsmas.
1967. gada vētra esot bijusi vēl stiprāka. Šī vētra gan vairāk skāra tieši Latvijas rietumdaļu, un tieši Liepājā fiksēta visstiprākā vēja brāzma Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē: 48 m/s. Tā kā vētras lielākais stiprums skāra Kurzemi, tad, lai arī maksimālais vēja ātrums bija nedaudz lielāks nekā 1969. gada vētrā, mežos tika nogāzti “tikai” 12 miljoni kubikmetru koksnes.
Varētu jautāt Liepiņam un citiem klimathistēriķiem, kuri pie jebkuras klimata anomālijas sāk to celt kā tādu svētumu virs galvām un nēsāties apkārt kā ar “neapgāžamu pierādījumu” savai ticībai: cik miljonus kubikmetru koksnes nogāza ceturtdienas vētra? Ak, nevis miljonus kubikmetru, bet gan tikai dažus atsevišķus kokus. Nu, tad varbūt mazāk sauksim citus par “grūtgalvjiem”, lai nebūtu jāskatās spogulī?
Lūk, spēcīgākās Latvijas vētras, pēc LVĢMC datiem.
Avots: LVĢMC
Atcerēsimies ceturtdienas vētras stiprāko vēja brāzienu - 29 m/s. Tagad paskatāmies uz stiprāko vētru pirmo trijnieku. Tur šāds 29 m/s vēja ātrums ir vidējais. Tas nozīmē, ka nepilnu diennakti bez pārtraukuma turpinājās vētra, kurā katra otrā vēja brāzma bija spēcīgāka nekā ceturtdienas vētrā pati stiprākā.
Ja ticam teorijai, ka dažādas klimatiskās kataklizmas globālās sasilšanas dēļ pastiprināsies, tad vajadzētu domāt, ka tādām vētrām, kādas Latvijā bija 1967. un 1969. gadā, vajadzētu notikt arvien biežāk un tām jākļūst arvien spēcīgākām. Taču tā nav.
Pēc 1969. gada tikai viena vētra, 2005. gadā, varēja kaut cik līdzināties pirmajām divām. Nav nekādu statistisku pazīmju, ka spēcīgas vētras kļūtu biežākas. Tās notiek regulāri, bet tās mūsu platuma grādos vienmēr ir bijušas un būs. Pat ja tagad rudenī atkārtotos vētras ar sešdesmito gadu vētru stiprumu, arī tas neko nepierādītu. Vētras, tāpat kā karstuma un aukstuma cikli, sausuma un nemitīga lietus gadi, ir neatņemama mūsu klimata sastāvdaļa. No tā taisīt histēriju un celt paniku nav nekāda pamata.
Es gan varu saprast alpīnistu Liepiņu, kurš pats savas dzīves laikā ir pieredzējis būtisku ledāju segas atkāpšanos Alpos. Viņš šo ledāju kušanu acīmredzot uztvēris ļoti jūtīgi, pieslejoties tiem, kuri šo ledāju kušanu sasaista ar cilvēku darbību un tic, ka izkaujot mājlopus šie ledāji atkal atgriezīsies (vai vismaz sāks lēnāk kust).
Neviens jau nenoliedz, ka klimats mainās, Eiropā kļūst siltāks un ledāji Alpos kūst. Bet šādas klimata pārmaiņas ir bijušas vienmēr. Pat nerunājot par laika posmu miljoniem gadu garumā. Arī pēdējā gadu tūkstotī, kad viss ir precīzi dokumentēts. Sākot ar Grenlandes nosaukumu un beidzot ar viduslaiku mākslinieku gleznām, kur attēlota masveida slidošana uz Nīderlandes kanālu ledus.
Ja Grenlandi atklātu šodien, nevis 986. gadā, tad neviens šai salai šādu vārdu nedotu. Ja Nīderlandes kanāli 17. gadsimtā (mazajā ledus laikmetā) aizsaltu reizi gadsimtā, tad nevienam slidas mājās neglabātos un arī slidot neviens neprastu. Slidošana liecina, ka kanāli aizsala regulāri.
Tāpat var saprast pazīstamo klimatticības pravieti Grētu Tūnbergu (Tunberju), kura 2018. gadā 15 gadu vecumā tviterī ierakstīja, ka pēc pieciem gadiem klimata katastrofas dēļ pasaulei būs pienācis gals. 15 gadu vecumā viss, kas ir noticis agrāk, ir nerelevants. Pasaule ir sākusies kopā ar tevi. Pieci gadi šķiet ārkārtīgi ilgs laiks. Vesela mūžība. Viņai kā jūtīgam bērnam (pusaudzim) izveidojās nepārvarama trauksmes sajūta. Tieši saistībā ar klimatu.
Tagad, kad Tūnbergai jau pāri 20 un pusaudžu vecums garām, viņa šo savu pārsteidzīgo ierakstu dzēsusi. Tiesa, pagātnes slava viņai liek iesaistīties arvien jaunās politiskās aktivitātēs, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņas popularitātes ziedu laiki ir palikuši pagātnē. Būs vien jāiekļaujas “normālajā” cilvēku dzīvē, ar ko viņa, nešaubos, tiks galā.
Diemžēl Tūnbergas pusaudziskās trauksmes radītās sēklas kritušas auglīgā augsnē un lekni sazēlušas. Dānijā no 2030. gadā paredzēts uzlikt nodokli liellopu metāna izdalījumiem. Par šo nodokli bieži ironizē, to saucot par govju pirdienu nodokli. Diemžēl viss tas varētu būt smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.
Pasaule viegli pakļāvusies dažādiem klimatbiznesmeņiem, kuri uz šīs klimatticības viļņa atraduši zelta āderi, kuru tik apgūt un apgūt. Kā nu kurš prot. Vieni ar vēju, citi ar elektroakumulatoriem, ar ūdeņradi, vēl kādi ar kukaiņu olbaltumu, biodegvielu vai vienkārši ar klimatticības propagandu un tās “zinātnisko” apkalpošanu. Iespējas visplašākās. Jākaļ dzelzs, neatejot no kases, jo nekad nevar zināt, cik ilgi vēl valdīs labvēlīga konjunktūra. Šādas kvazireliģijas ilgu mūžu nedzīvo.
Problēma tikai tā, ka tā nav nekāda ģeoloģiska, ar mums nesaistīta zelta dzīsla. Tā ir visu mūsu pašu nauda.
