Vakara Ziņas

Edvards Smiltēns, jaunievēlētās Saeimas priekšsēdētājs.

«Īsta brīvība ir ieraudzīt savu neapzināto sasaisti ar ārējo pasauli un tās piedāvāto sistēmu, kas ir spēles noteikumi vienos vārtos, tāpēc es piedāvāju tev iziet ārpus šīs spēles,» saka mūziķis Kaspars Zlidnis. Klajā nākusi viņa otrā grāmata – «Spēka grāmata. Apziņas brīvība».

Vairākos žurnāla numuros esam vēstījuši par krimināllietām, kas savā laikā mūsu sabiedrībā izraisīja lielāku vai mazāku rezonansi, respektīvi, satrauca ne tikai Latvijas PSR Prokuratūras (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra) Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas darbiniekus, kuriem tas bija ikdienas darbs, bet ikvienu cilvēku.

Iesoļojot jaunajā Truša jeb Zaķa gadā, mums ir gan kur godam sagaidīt jauno dzīves cēlienu, gan arī kur rast omulīgu pajumti 2023. gada patrona aizvēnī. Latvijā ir Zaķu un Trušu pilsētas un ciemi, kalni un lejas, ūdeņi un salas – no pašas Rietumkurzemes līdz pat Austrumlatgalei. »Vakara Ziņas« centās sadzīt pēdas, kuras atstājis garausis, krustu šķērsu ļepatojot pa Latvijas ārēm.

Gada aukstajā sezonā mūsu platuma grādos cilvēka organismam nepieciešama īpaša aizsardzība un papildu enerģija. To var iegūt, sabalansējot uzturu un nodrošinot sevi ar pareizo «degvielu». Aukstais un tumšais laiks ietekmē organismu: bieži vien kļūstam mazkustīgāki, vairāk laika pavadām siltās iekštelpās. Ja esam mazāk fiziski aktīvi, vielmaiņa palēninās.

«Man patīk ziema, taču vēlos, lai šajā cilvēcei sarežģītajā ziemā būtu emocionāla sajūta, ka pavasaris ir tuvumā. Gribu ticēt, ka cilvēces pavasaris ir tepat aiz kalna – lai pārtrauktu stindzinošās kara šausmas; lai atlaistu trakās krīžu važas; lai iedotu gaismu, kur virzīties tālāk. Ir būtiski nostiprināt šo ticību emocionālam cilvēces pavasarim,» saka režisors Kārlis Anitens. 

Valērija Toma-Soročina ir vācu špica Simbas saimniece, kurai būtiski, lai darbavieta būtu draudzīga dzīvniekiem. Strādājot pārdošanas un iepirkumu sfērā, viņa ir pārliecināta, ka suņi maina darba atmosfēru, jo visi uzreiz kļūst smaidīgāki, kad ierauga Simbu. Valērija ir sapratusi, ka patiesība vien ir, kad saka: kāds suns, tāds saimnieks!

Ilgus gadu desmitus viens no muzejiem, par kura eksistenci zināja vien ierobežots daudzums cilvēku, bija Kriminālistikas muzejs. Īsi pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, 1992. gada 22. maijā, tika dibināta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas akadēmija, kas pēc gada tika pārdēvēta par Latvijas Policijas akadēmiju. Kriminālistikas muzejs bija minētās mācību iestādes Kriminālistikas katedras, kuru savulaik vadīja profesors Anrijs Kavalieris, struktūrvienība. Tā tas bija līdz 2010. gada 1. janvārim, kad Latvijas Policijas akadēmiju likvidēja.

«Mēdz teikt, ka cilvēks uz vecumu paliek bērna prātā. Ceru, ka ar mani tā vēl nav noticis, bet es savā vecumā esmu uzrakstījis savu pirmo grāmatu, un tā ir bērniem,» smaidot saka TV un teātra režisors, bijušais Daugavpils teātra režisors, tagad teātra mākslas pedagogs Harijs Petrockis.

«Mēs ar sievu esam ļoti atvērti – draugus ciemos pie sevis aicinām biežāk nekā viņi mūs, vienmēr gatavojam vakariņas, mums patīk satikties un svinēt,» saka titulētais rallijkrosa autobraucējs, 2014. gada FIA pasaules rallijkrosa čempionāta 3. vietas ieguvējs Reinis Nitišs.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur var iepazīties ar pasaulē slavenā mākslinieka, abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko gleznām un darbiem, kas atrodas Daugavpils cietoksnī, vēsturiskajā artilērijas arsenāla ēkā. Te var skatīt ne tikai pastāvīgo ekspozīciju, bet arī starptautiski atzītu mākslinieku personālizstādes un mūsdienu laikmetīgās mākslas izstādes. Mākslas un kultūras aprindās Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku pazīst kā cilvēku ar lielām darba spējām, kurš rada oriģinālu mākslu un ir klātesošs kultūras procesos, kā arī atzinību izpelnījusies viņa erudīcija un prasme vadīt vienu no atzītākajiem mākslas centriem pasaulē.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Šobrīd Eiropas Savienībā ir reģistrētas 925 aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tostarp Latvijas produkti «Rucavas baltais sviests» un «Carnikavas nēģi». Nu tiem pievienojušies arī «Salacgrīvas nēģi». Eiropas Komisijas regula par Salacgrīvas nēģu iekļaušanu reģistrā stājusies spēkā pērnā gada 12. decembrī.

Publicējam trīs stāstus, kas apliecina, ka mīlestībai visas durvis ir vaļā. Turklāt  randiņiem nav viena īstā un pareizā laika. Jāļaujas mirklim, pat tad, ja tāds ir tieši 24. decembrī – Ziemassvētku vakarā – un laika deglis ir vien dažas niecīgas stundas.

Talantīgā un šarmantā Dana Bela kopš apakšveļas zīmola «Wild Spirit» radīšanas ir izmetusi sevi no komforta zonas, lai, kā pati atzīst, nekaunīgi dotos pretī saviem mērķiem, sajūtot pavisam citu dzīves garšu. «Darīšanas kaifs, šķēršļu pārvarēšana un sajūta, ka aiz katra stūra ir kaut kas jauns, ir elektrizējoša. Turklāt man patīk sajūtas un vārdus ietērpt caurspīdīgās mežģīnēs, sniedzot sievietēm iespēju sajusties liktenīgām, valdzinošām un iekārojamām un aizmirstot par skarbajiem standartiem.»

Par Kazaņu dzirdēts sakām – skaista pilsēta. Gados senāki ļaudis atceras Kazaņas universitāti – tās slava padomju laikos bija tāda, ka reklāmu nevajadzēja. Kazaņa ir ļoti mainījusies, un, zināmā mērā pateicoties tūristiem, pilsētā tiek saglabāts senais tautiskais kolorīts. Tā ir pilsēta, kurā kulta celtņu eklektika ir redzama vienuviet – baltais Kremlis, mošejas ar slaidiem minaretiem, pareizticīgo dievnamu apzeltītie kupoli. Ir jauni augstceltņu mikrorajoni un veci raibi krāsoti koka namiņi.

Reti kurš vairs atceras, ka pirms 15 vai 16 gadiem Rīgas mēram Aivaram Aksenokam piederēja iecere iegrožot erotiku un pornogrāfiju pilsētas ielās un naktsklubos. Protams, tolaik bija citi apstākļi un uzskati par to, kas piedien Latvijas galvaspilsētas tēlam. Taisnību sakot, tad nebija ne vēsts no citas diskusijas, piemēram, cik pieļaujams ir kailu ķermeņu atveidojums pilsētvidē.

Viena no profesijām, kuras pārstāvji mūsdienās regulāri tiek kritizēti un pelti, ir skolotāji. Profesijas prestižs nav augsts, kam viens no iemesliem ir konkurēt nespējīgs atalgojums, taču ne tikai tas. Gadu gadiem publiskajā telpā izskan gan dažādi pieredzes stāsti, gan diskusijas par skolēnu visatļautību, ar kuru pedagogi nereti nespēj tikt galā. Ja salīdzina laiku pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit ar mūsu dienām, nav neviena aspekta, kas būtu palicis nemainīgs. Tolaik cirkulēja stāsti par despotiskiem pedagogiem, kuru izvēlētās metodes, pieklājīgi izsakoties, vērtējamas pretrunīgi, šodien noticis pretējais. Tandēmā skolotājs-skolēns lielākā teikšana parasti ir otrajam. Nereti bērns diktē noteikumus.  

Aprīļa pirmajā pusē Rīgas Jūgendstila muzeja telpās tika atzīmēta 100 gadu jubileja personībai, kura savulaik – pirms deportācijas uz Sibīriju un arī pēc atgriešanās no tās – mājojusi dzīvoklī, kur mūsdienās iekārtots muzejs.

Koktēlniekiem dvīņubrāļiem Aigaram un Ivaram Rūrāniem gadu gaitā tapušas skulptūras dažādos Latvijas parkos. Visvairāk – dzīvnieku figūras. Brāļi atzīst, ka dzīvniekus īpaši patīkot darināt, bet allaž esot vēlme izdomāt arī ko jaunu, lai darbs nav monotons.

2018. gadā pētījumu aģentūra SKDS aptaujāja Latvijas iedzīvotājus, cik lielā mērā viņi tic horoskopiem un dievam, bet vēl divus gadus agrāk tika uzdots jautājums, vai cilvēki tic pēcnāves dzīvei. Tolaik tika secināts, ka Latvijas iedzīvotāju ticība pēcnāves dzīvei ir augstākā Baltijas valstīs. Toties 2021.gadā Čehijā veiktās aptaujas rezultāti apliecināja, ka čehi vairāk tic citplanētiešiem nekā dievam.