Publicējam trīs stāstus, kas apliecina, ka mīlestībai visas durvis ir vaļā. Turklāt randiņiem nav viena īstā un pareizā laika. Jāļaujas mirklim, pat tad, ja tāds ir tieši 24. decembrī – Ziemassvētku vakarā – un laika deglis ir vien dažas niecīgas stundas.
Alise no Līvāniem godīgi atminas savu maģisko randiņu, kurš tolaik nešķita romantisks, bet gan vairāk praktisks. «Esmu liela randiņu piekritēja, taču nekad nedomāju, ka Ziemassvētku vakarā piekritīšu doties ciemoties pie kāda, lai mums atvēlēto laiku pavadītu tikai pie plīts. Pirmajā mirklī domāju - absurds, bet viss izvērtās, par pārsteigumu, labi. Es neko nepiededzināju, un pie pīrāgiem arī nonācām. Tikai žēl, ka ne vecmamma.
Mēs iepazināmies koncertā, pēc tam tīri labi sadejojāmies vietējā ballē. Viņš patiesi jau tad bija kārtīgs saimniekdēls - vienkāršs puisis no Līvāniem, tāpēc mani pievilka viņa personības vieglums, ja tā var teikt. Par otro tikšanos abi bijām visai precīzi pārliecināti, taču tuvojās gada izskaņa, un es nebiju droša par uzaicinājumu tikties vēlreiz, kas sekoja jau tajā pašā vakarā. Mūsu maģiskais randiņš notika 24. decembrī, cepot speķpīrāgus, kas bija paredzēti viņa vecmammai, pie kuras bija jādodas jau pēc divām stundām. Īstenībā tā padarīšana ar pīrāgu gatavošanu izvērtās lielā jautrībā un tikpat lielā haosā, jo neesmu nekāda virtuves darbu cienītāja un viņš arī ne. Mums toreiz gan izpalika filmās redzētais, kur baltie miltu nospiedumi cilvēkiem uz sejas, kur liek ieskatīties otram acīs un gluži apstādina laiku, bet ar karstvīnu gardos pīrādziņus paspējām tīri labi notiesāt. Un interesantākais ir tas, ka tolaik nebija sajūtas - mūsu randiņa dienai ir vēl īpašāka nozīme nekā tikai svētku diena. Bet šodien tāda sajūta gan ir.»
Patlaban pāris ir kopā un audzina divus brašus dēlus. Turklāt pīrāgu cepšana ir kļuvusi par neatņemamu Ziemassvētku vakara tradīciju.
Ērikam no Alūksnes bija randiņš Ziemassvētku vakarā, kas bija liktenīgs, lai arī sākumā apstākļi par to neliecināja. «Es neesmu nekāds baznīcu fans, bet kā jau daudzās ģimenēs arī es pirms pieciem gadiem devos līdzi vecākiem uz Ziemassvētku vakara dievkalpojumu. Iepriekšējā vakarā biju atbraucis no darbiem, tāpēc biju noguris un mazliet pat īgns, bet garastāvokli uzlaboja mana paziņa, kuru atceros no skolas gadiem. Viņa kopā ar vecākiem un vecvecākiem arī bija izvēlējusies sākt savu Ziemassvētku vakaru ar lūgšanām, precīzāk gan - viņas vecmamma, un tā nejauši viņas ģimene nosēdās blakus manējiem. Smaids pēc smaida, saruna un skaļāki smiekli, kas mūsu vecākiem likās nepieņemami tik klusā brīdī, līdz nonācām pie randiņa. Jau pēc pāris stundām uzrakstīju viņai sociālajos tīklos, lai aicinātu doties pastaigā, kas manā gadījumā nozīmēja vienkārši izvēdināt galvu. Neesmu tradicionāls džeks, kurš pacieš visas tās ierastās Ziemassvētku dziesmas un ko tik vēl ne. Abi staigājām, līdz vienā brīdī sāku sajusties kā randiņā, jo manīju, ka alkohols ir devis drosmi arī flirtēt, ko, protams, baznīcā neuzdrīkstējos. Sekoja liktenīgais skūpsts, kas drīz vien visu salika pa plauktiem. Vecgada vakaru pavadījām abi kopā jau ar draugiem un sajūtu, ka esam kopā veselu mūžību.» Šobrīd pāris dzīvo Jelgavā, ir precējušies un audzina meitu. Taču laika dievkalpojumiem vairs nav, un abi atzīst - labi, ka tā, jo pietiek ko darīt. Lai gan Alūksnei un 24. decembrim viņu sirdīs vienmēr būs īpaša nozīme.
Rīdzinieces Initas iepazīšanās stāsts ir kā skaista melodrāma. «Tagad atskatoties, šis ir bijis labākais randiņš manā mūžā, bet tolaik īsta elle, jo kurš gan vēlas Ziemassvētku vakaru pavadīt slimnīcas uzņemšanā ar pilnīgu svešinieku. Taču sasodīti seksīgu svešinieku. Viss sākās ar to, ka biju apsolījusi doties ar savām draudzenēm slidot «Lido» slidotavā, pie reizes atzīmējot Ziemassvētkus, taču neviena no abām dāmām neieradās, jo bija negaidīti mainījušas plānus, par ko biju nikna kā velns. Tā kā esmu pedantiska, sadumpojos vēl izteiktāk, jo biju paspējusi gan sapucēties, gan arī sailgoties pēc ledus. Es devos slidot viena. Pagāja precīzi četrdesmit minūtes, kad vēlējos doties iekšā un sasildīties ar karsto dzērienu, līdz mani nonesa kāds svešinieks. Rezultātā - izmežģīta potīte. Zibens ātrumā tas pats vaininieks izpildīja prinča cienīgus izgājienus, jo iznesa mani uz rokām no slidotavas un novilka slidas, kā arī pats aizveda uz slimnīcu. Toties negaidītākais sekoja pēc tam. Viņš kategoriski atteicās doties prom un sameloja mediķiem, ka ir mans līgavainis. Pirmajā mirklī samulsu, bet pēc tam šo vīrieti ieraudzīju pavisam citā gaismā. Viens ir būt šīs ķezas vaininiekam, kā viņš pats smejas vēl šodien, bet otrs - uzņemties rūpes, lai, ko tas prasītu. Šoreiz - laika ziņā. Mēs pavadījām trīs stundas gaidot, viņš centās mani izklaidēt, līdz tiku pie palīdzības.
Ģipsi nedabūju, bet vīru gan, par ko vēl tagad smaidu, lai arī sākumā, pirmajās desmit minūtēs, uz viņu ķērcu kā aizkauta govs: «Ko es tagad darīšu? Ir taču Ziemassvētku vakars! Dodies prom, līdz neesi vēl ko sabendējis!» Par to gan es beigās atvainojos,» Inita ar smaidu atceras šo iepazīšanos, kuras laikā nonāca pie atziņas, ka šis ir viņas labākais randiņš. Pāris nosvinējis savu trešo kāzu gadadienu un ir pirmdzimtā gaidībās.
