VAKARA ZIŅAS. Harijs Petrockis: Joprojām brīnos un nesaprotu, vai pārprotu šo pasauli

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

«Mēdz teikt, ka cilvēks uz vecumu paliek bērna prātā. Ceru, ka ar mani tā vēl nav noticis, bet es savā vecumā esmu uzrakstījis savu pirmo grāmatu, un tā ir bērniem,» smaidot saka TV un teātra režisors, bijušais Daugavpils teātra režisors, tagad teātra mākslas pedagogs Harijs Petrockis.

Izdevniecībā «Aminori» klajā nākusi Harija Petrocka grāmata sākumskolas bērniem «Otto brīnās».

Bez pārpratumiem neiztikt

«Otto ir parasts zēns, nē, te laikam kļūdos, gluži parasts viņš nav vis. Viņš mācās otrajā klasē kādā Latvijas mazpilsētā un pasauli uztver tieši. Kā rakstīts, tā tam jābūt, un citādi nemaz nevar būt! Tā Otto domā. Viņš visu dzirdēto saprot burtiski. Viņa domas nodarbina siļķe kažokā un viltotais zaķis, bezdelīgactiņas un gaiļbiksītes, kā arī citi vārdi, kas atstājuši Otto neizpratnē. Vai tad sienāži ir āži? Ja dzērvenes domātas dzērvēm un lācenes - lāčiem, tad kāds zvērs ēd brūklenes? Pieaugušie uz Otto jautājumiem nespēj atbildēt, tāpēc bez pārpratumiem neiztikt,» stāsta grāmatas «Otto brīnās» autors Harijs Petrockis, atklājot, ka grāmata ar humoru stāsta par to, kā bērns iepazīst latviešu valodu un sastopas ar dažādām viņa izpratnē dīvainībām. Tas ir arī nedaudz atmiņu stāsts, kurā ne viss ir pareizi, bet gan tā, kā dzīvē.

«Man pat grūti pateikt, kā šie mazie anekdotiskie stāstiņi radās. Tas ir unikāli, jo neko tādu līdz šim nebiju darījis. Pats par sevi brīnos. Esmu lasījis par rakstniekiem, kuri stāsta, ka grāmatās aprakstījuši savas bērnības atmiņas, bērnībā piedzīvoto un pārdzīvoto, bet, ticiet man, tie nav manas bērnības stāstiņi. Iespējams, tie radušies kaut kur zvaigznēs,» saka jaunās grāmatas autors.

Viņš atklāj, kā tapa grāmata. «Man bija vairākas melnās skices, nelieli uzmetumi, kad mani paziņas, kuri tos bija lasījuši, mani sapazīstināja ar izdevniecības «Aminori» vadītāju Daci. Viņi ieteica tos aizsūtīt uz izdevniecību. Aizsūtīju, bet ne uz ko necerēju, faktiski uz dullo. Un man bija milzīgs pārsteigums, ka Dace atsaucās, sakot, ka tas, ko esmu uzrakstījis, ir interesanti, lai turpinu rakstīt,» stāsta Harijs Petrockis, piebilstot, ka vēlāk jau sadarbībā ar mākslinieci, redaktori un korektori teksti tika sakārtoti, kaut kas tika noīsināts, kaut kas pierakstīts klāt, līdz vairāku mēnešu darba rezultātā grāmata ir pabeigta.

Nepārstāt brīnīties par sevi un pasauli

«Esmu vairākās paaudzēs rīdzinieks, 1964. gadā Rīgā arī piedzimu,» stāsta Harijs Petrockis. «Savu bērnību gan pavadīju Jūrmalā, kur interesantākais piedzīvojums, mācoties Asaru pamatskolā, bija malkas nešana un kurināšana klases krāsniņā, lai ziemā nenosaltu. Un vēl - spēles ar draugiem un klasesbiedriem, dzīvojot meža ielokā starp Lielupi un jūru. Lēkājot sunīšus kokos, rokot kara tranšejas, zogot ābolus un zemenes kaimiņu dārzos, slidojot dīķī starp ledū iesalušām vardēm, stāstot un spēlējot spoku stāstus, biedējot vecākus un ko tik vēl ne… Bet mana pirmā grāmata radās pēkšņi. No kā? Es tiešām nezinu. Varbūt no tā, ka joprojām brīnos un nesaprotu vai pārprotu šo pasauli, tieši tāpat kā mans varonis Otto,» domā grāmatas autors.

Viņš pieļauj iespēju, ka zināmi impulsi grāmatiņai sakrājušies no viņa režisora profesijas, veidojot bērnu raidījumus televīzijā un izrādes teātrī.

«Man tāpat kā Otto šķiet, ka mēs pārāk sarežģījam un sakonstruējam savu dzīvi un pasauli ap to. Varbūt uz to visu vajag paskatīties naivāk un tiešāk - kā to dara Otto, jautājot, izzinot, saprotot, kādreiz arī nesaprotot. Jo no nezināšanas taču nav jākaunas, vai ne?» uzskata Harijs Petrockis. Savu pirmo grāmatiņu viņš veltījis visiem bērniem un viņu vecākiem, kuri nepārstāj brīnīties par sevi un pasauli ap mums, ko paši taču veidojam.

Darboties TV režijā

Harija Petrocka ikdiena paiet pedagoģiskajā darbā - jau sešus gadus Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA viņš pasniedz teātra vēsturi, aktiermeistarību un TV režiju, un jau otro mācību gadu strādā ar skolniekiem arī RISEBA dibinātajā profesionālajā vidusskolā «Viktorija». «Man patīk darbs ar jauniešiem, mēs iestudējam arī mini izrādītes. Nekur tālu no savas profesijas jau neesmu,» režisors secina.

Desmit gadus (ar nelielu pārtraukumu) nostrādājis Daugavpilī, kur astoņus gadus kopā ar dzīvesbiedri Inesi Laizāni vadījis Daugavpils teātri, Harijs Petrockis ir atgriezies Rīgā. «Kad daudzu sakritību rezultātā aizgāju no Daugavpils teātra, nevienā teātrī Rīgā neesmu mēģinājis iespraukties. Domāju, ka neesmu vairs tā paaudze, kas šodien varētu mēģināt konkurēt ar jaunajiem režisoriem. Es uz to īpaši pat nepretendēju,» saka režisors, atklājot, ka par TV projektiem gan ir domājis.

«Man bija viena diezgan laba ideja, kas pandēmijas ierobežojumu un aizliegumu dēļ nobruka, bet es vēl mēģināšu to uzturēt spēkā. Nezinu, kā viss pavērsīsies, bet, jā, ir doma darboties TV režijā, kas patiesībā arī bija mans pirmsākums. Tikai pēc tam es pārgāju uz teātri,» atgādina pieredzējušais TV un teātra režisors.

Taujāts, vai viņš turpinās rakstīt grāmatas bērniem, Harijs Petrockis nesaka nē. «Protams, ir doma turpināt arī šo radošo virzienu. Ir jau konkrēta ideja, bet pavisam cita tēma. Par to gan vēl pāragri runāt. Man ir uz papīra arī nepabeigtu lugu skices. Nu, kas zina, varbūt kādreiz pabeigšu un būs arī kāda jauna luga.»

Trīs bērni un mazmeita

Harijam Petrockim ir trīs bērni - Marta, Kristaps un Elīza - un mazmeita Madara (14), Martas meitiņa. «Pagaidām vienīgā, bet es ceru, ka mazbērni man būs vēl,» saka Harijs Petrockis. Viņš arī izstāsta, ko dara viņa nu jau pieaugušie bērni. Marta ar savu draugu jau daudzus gadus dzīvo Anglijā. Kristaps jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo un strādā Singapūrā, ir datorspeciālists, darba dēļ daudz ceļo pa pasauli. Savukārt jaunākā meita Elīza ir ieguvusi juristes izglītību, arī viņas vīrs ir jurists, abi strādā savā profesijā un attālināti papildina savas zināšanas Londonā.

«Jau divus gadus vairs neesam Pļavniekos, dzīvojam Āgenskalnā, ļoti skaistā vietā. Mums pie mājas ir savs zemes pleķītis, šo to stādām un audzējam - ir pašiem sava mini lauku saimniecība pavisam netālu no Rīgas centra,» priecīgi stāsta Harijs Petrockis.

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.