Par Kazaņu dzirdēts sakām – skaista pilsēta. Gados senāki ļaudis atceras Kazaņas universitāti – tās slava padomju laikos bija tāda, ka reklāmu nevajadzēja. Kazaņa ir ļoti mainījusies, un, zināmā mērā pateicoties tūristiem, pilsētā tiek saglabāts senais tautiskais kolorīts. Tā ir pilsēta, kurā kulta celtņu eklektika ir redzama vienuviet – baltais Kremlis, mošejas ar slaidiem minaretiem, pareizticīgo dievnamu apzeltītie kupoli. Ir jauni augstceltņu mikrorajoni un veci raibi krāsoti koka namiņi.
2005. gadā Kazaņa atzīmēja savu tūkstošgadi. Miljonu pilsētai attīstoties, daudzas vecās ēkas tika nojauktas, jo bija vajadzīgas platas ielas. Tagad tādas ir. Savu laiku nokalpojušās dzīvojamās mājas nogrāva un vietā uzcēla mūsdienīgas ēkas. Diemžēl kopā ar veco apbūvi gruvešos pārvērtās 18.-19. gadsimta arhitektūras pieminekļi. Nebūtībā aizgāja rakstnieka Ļeva Tolstoja māja-muzejs, toties tūkstošgadei par godu pilsētā ir jaunas ēkas un moderna infrastruktūra. Kazaņas metro, piemēram. Kazaņa tiešām ir strauji attīstījusies, pateicoties nozīmīgiem starptautiskiem sporta notikumiem: Pasaules vasaras universiādei 2013. gadā un FIFA Pasaules kausam 2018. gadā. Naudu pilsētas infrastruktūrā ieguldīja neskopojoties, ar vērienu. Jau 2014. gadā Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa tika atzīta par vienu no pilsētām, kurās visstraujāk attīstās tūrisma nozare - pasaules mērogā 8. vieta, Eiropā 3. vieta. Krievijā tā ir sestā lielākā pilsēta. Kazaņas atjaunošana notikusi strauji, un tūrisma nozarē strādājošie atzīst, ka šobrīd viss tiek darīts mīļo tūristu dēļ. Ēkas atjauno, veco kolorītu saglabā, tradīcijas ceļ godā, jo redz, ka pilsētas viesus tas interesē.
Kazaņas senākā daļa atrodas pie Kabana ezera, kur joprojām ir saglabāts vectatāru amatnieku kvartāls. Uz šejieni 16. gadsimtā cars Ivans Bargais aiztrieca tatārus, kad Maskavas lielkņazistei apnika maksāt meslus Kazaņas haniem, bet lielāko daļu senās Kazaņas nopostīja. Šajā pilsētas daļā, par laimi, ir saglabātas vēsturiskās ēkas, un, ja gadās, tad ir vērts kvartālu apskatīt.
Vectatāru amatnieku kvartālā tatāru tējas ceremoniju vadīja Fatima - žirgta, smejoša tatāriete krietnos pensijas gados. Viņa atzina, ka viesmīlības nozarē strādājošie tūristu dēļ dara daudz ko tādu, kas agrāk šķita nemoderni. Tūristi tādās vietās nereti ieiet, paskatās, iziet un neizmanto visu piedāvājumu, teiksim, ekskursijas. Bet ir vērts, jo mums Fatima iedeva Austrumu saldumus, ar karstu ūdeni sasildīja tējas trauku, paskaloja, izlēja. Pēc tam iebēra zālītes mazā tējas stipruma trauciņā un piešāva kādu garšvielu. Vēlāk noskaidroju, ka tas ir timiāns. Austrumu zemēs tas aug savvaļā kā nezāle. Turklāt timiāns slimajiem atdodot ne tikai veselību, bet nodrošinot arī ilgmūžību. Starp citu, ja tatāri cienā ar tēju, tad tas ir uz ilgu laiku. Tāpēc ir jāzina, kā pieklājīgi parādīt, ka tēju vairs nevēlies. Bet, ja mājasmāte viesim tēju nepiedāvā, tad tas gan ir mājiens ar slotaskātu - lasies uz visām četrām debess pusēm!
Ak, tirgus! Uz tirgu vajag aiziet vai aizbraukt jebkurā svešā pilsētā. Tirgus kolorītu nevar iznīdēt nekādas smalkas vitrīnas un snobiska publika. Kazaņas tirgū nekā tāda nebija. Mūs gan brīdināja, lai pieskatām somas, kabatas, makus un telefonus. Starp citu, brīdināja turpat tirgū sastapti vietējie ļaudis, ar kuriem piestājām pamēļot. Nepiedzīvojām nepatīkamus incidentus, kaut gan Kazaņas noziedzīgā pagātne ir atsevišķa stāsta vērta. Tirgū un ne tikai tur cilvēki ir viesmīlīgi. Tūristiem gatavi izstāstīt (nemānoties) par precēm, par labākajām iespējām, garšīgākajiem produktiem. Piedāvā uzlikt uz zoba, neskopojas ar atlaidēm. Zivis nopērciet noteikti, jo būt Volgas un Kamas krastos un neuzēst zivis ir tas pats, kas apprecēties un izlaist pirmo kāzu nakti. Starp citu, Tatarstānas iedzīvotāji saka - Kama ir varenāka upe par Volgu. Bet zivju garšu nemaitā tas, no kuras ūdenstilpes tās izceltas. Tirgū ir daudz vīriešu, viņi sparīgi tirgojas ar augļiem un dārzeņiem. Sievietes strādā juvelieru bodītēs un tējas veikaliņos.
Baltiešu akcentu viņi pazīst uzreiz, tas ir kā medusmaize. Kādā aptiekā mūs lūdza runāt vēl, tik jauki esot klausīties. Nevaru pateikt, kas padomju Latvijā, konkrēti Rīgā un Jūrmalā, bija tik šarmants, ka Krievijā dzīvojošie cilvēki joprojām atceras to kā pasaku. Katrā ziņā mums Rīgas un Jūrmalas padomjlaika aura palīdzēja, tikām uzņemti atplestām rokām un plašām sirdīm arī ārpus tūrisma brauciena piedāvātā maršruta.
Kazaņas kriminālā pagātne ir visai nesena. Līdz divtūkstošajiem šī bija viena no kriminālākajām Krievijas pilsētām. Ir vērts par to parunāt, jo vairāk tāpēc, ka pilsētas vadītāji, droši vien ne bez valsts vadības ziņas, ir tikuši galā ar šo problēmu. Mēs savus valstsvīrus lamājam, bet tatāri un Tatarstānā dzīvojošie cittautieši savējos ceļ saulītē. Iepriekšējais prezidents labs bija, un labs ir arī tagadējais. Un uzreiz uzskaita, ko viņi izdarījuši. Arī tas veido priekšstatu par valsti un tās iedzīvotājiem - vai die’, ja katram svešiniekam sāktu klāstīt, kāds kretīns ir priekšnieks... Kazaņā kriminālo varu savās rokās turēja jauniešu grupējumi, kas pilsētu sadalīja jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Kazaņa bija bandītisma centrs Krievijā. Ap to laiku, kad Latvijā sākās atmoda, Kazaņā tika uzņemta dokumentālā filma par jauniešu bandu dzīvi. Viena vienīga - 2010. - gada statistika ir iespaidīga: 82 slepkavības un 23 230 noziegumu. Tūkstošiem dzīvokļu zādzību, narkotiku noziegumu, ap 5000 laupīšanu un citu veidu noziegumu ielās. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos Kazaņā dzīvojis viens no briesmīgākajiem Padomju Savienības sērijveida slepkavām - maniaks kanibāls Aleksejs Sukletins. Viņš kopā ar savu līdzzinātāju nogalinājis un apēdis septiņas sievietes un meitenes. Sukletinam piesprieda un izpildīja nāvessodu. Kazaņas bārenis Par tautas dzīvelīgumu liecina prasme pasmieties par sevi. Tatāriem patīk sevi pavilkt uz zoba. Jau Fatima tējas ceremonijas laikā atraktīvi izstāstīja īso Kazaņas vēstures versiju un pasmējās, ka tatāri vienmēr bijuši attapīgi un pratuši sevi neapdalīt. Kā nu ne, ja pilsēta atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā - kuram lokanāka mēle, tas zaudētājos nepaliks. Piemēram, teiciens «Kazaņas bārenis» - tas ir cilvēks, kurš iežēlina, lai gūtu labumu sev. Jau tad, kad tatāru zemes iekaroja Ivans Bargais, tatāri tādā veidā mēģināja izkaulēt visādus labumus. Kā tu bāra bērnam neiedosi kādu gardumiņu, labumiņu! Tā kā Kazaņa tika pakļauta un izpostīta, tad attapīgākie visbiežāk uzdevās par bāreņiem no Kazaņas, jo kurš gan to var pārbaudīt - Kazaņa tika nopostīta, tās iedzīvotāji gāja bojā vai tika aizdzīti.
Kazaņas dievmāte brīnumdarītāja ir īpašs stāsts. Pēc cara Ivana Bargā iebrukuma 1579. gada ugunsgrēks iznīcināja pilsētu. Kāda meitenīte sapnī redzējusi dievmāti, kura pateikusi, kur meklējama viņas ikona. Visbeidzot meitēns sācis rakt dievmātes norādītajā vietā un atradusi ikonu, ietītu vecā vadmalas gabalā. Ikonai tiek piedēvētas brīnumus darošas īpašības. Tāpat kā Austrumi ir smalka lieta, arī ticība ir tāda pati. Katram pašam savs stāsts par dievmātes brīnumdarbiem viņa dzīvē. Dievnamos viņas svētbildes ir, kur vien paskaties. Lētākas, dārgas, izpildītas īpašā tehnikā. Ikonas kopijas tiek īpaši godātas pie tām notikušo izdziedināšanas brīnumu un dievmātes parādītās žēlastības dēļ. Ar ikonu visbiežāk svēta jaunlaulātos ģimenes dzīvei.
Tūkstošgadei par godu tika izveidots Milleniuma tilts un Kazaņas metro, un tie, protams, ir pilsētas apskates objekti. Kazaņas Kremlis - balts kā dūjas spalva - ir UNESCO aizsardzībā un nodrošina pilsētai tūristu pieplūdumu. Kremļa siena un teritorija ir iespaidīga. Vēl viena celtne, kas dienas laikā šķiet savdabīga, bet naktī elpu aizsit ciet, ir Kazaņas laulību pils jeb Ģimenes māja. Tā veidota katla formā. Viena no leģendām vēsta, ka Kazaņas nosaukums cēlies no vārda kазан, kas tatāru valodā nozīmē «katls». Laulību pils atgādina uz daudzām kājām uzliktu katlu. Leģenda vēsta, ka burvis senajiem iedzīvotājiem vēlējis būvēt pilsētu tur, kur zemē ierakts katls ar ūdeni sāks vārīties bez uguns. Tāda vieta atrasta Kabana ezera krastā. Kazaņas dzimtsarakstu pils uzbūvēta kalna galā, un dienā par to brīnījāmies - citplanētiešu šķīvis, vai? Naktī tā ir ellīgi skaista, izgaismota violetā un zeltainā nokrāsā. Uh, īsta Austrumu pasaka. Vienlaikus varot laulāties 27 pāri. Kazaņa dienā un naktī atšķiras kā... diena no nakts. Pilsēta arī dienā ir izskatīga, bet naktī tā pārvēršas pasakā. Pilsētu sāka izgaismot tūristu dēļ. Agrāk esot bijis tumšs kā peklē, bet tagad, kad pilsēta sajutusi ienesīgumu no tūrisma biznesa, tumsā to neatļaujas atstāt. Tāpēc, ja sanāk, apskatiet Kazaņu naktī!
Pilsētā ticības sadzīvo cita citai līdzās. Tautību mikslis ir liels - ap 115 tautību. Nekāds reliģiju antagonisms Kazaņā nebija pat nojaušams - kupoli, mošeju minareti, krusti un pusmēneši... Tam visam ir atļauts būt blakus. Vislabāk šo reliģiju eklektiku vērot no krastmalas. Piemēram, Kul-Šarifa mošeju uzbūvēja par godu pilsētas 1000. pastāvēšanas jubilejai. Vēsturiskā mošeja tika iznīcināta 16. gadsimtā. Šī ir replika, bet nozīmīga tatāriem. Mošeju iznīcināja Ivans Bargais, tā nosaukta imama, kurš bija prasmīgs aizstāvības vadītājs, vārdā. Mošeja ir jāredz. No attāluma nav iespējams apjaust ne tās formu, ne izmēru. Kazaņā ir arī citplanētiešu kuģis - cirka ēka. Par Kazaņas vizītkarti uzskata Tūkstošgades laukumu un Kremli, bet papriecāties var arī par Leļļu teātra ēku - uzkāpiet pa kāpnēm, un ieraudzīsiet brīnumus. Kazaņieši lepojas ar atjaunoto operteātri. Skaista ēka, nudien. Krītošais Sjujumbikes tornis, ko vietējie dēvē par savu Pizas torni, arī vilina tūristus. Tornis pašlaik esot nošķiebies par gandrīz diviem metriem. Leģendas ir krāšņākas nekā realitāte. Cariene Sjujumbike likusi uzcelt torni sava mirušā vīra piemiņai. Tā ir viena versija. Nākamā - torni septiņu dienu laikā uzcēla pēc Ivana Bargā pavēles. Kad krievu cars gribēja vietējo carieni precēt, viņa metās zemē no torņa. Un vēl - apzeltītajā bumbā glabājušies tatāru haniem svarīgi dokumenti, bet, kad bumbu nocēla un pārbaudīja, tā izrādījās tukša. Atklāti rūsas izēsti caurumi, ja arī kādi papīri bijuši, tie, iespējams, izkrituši.
