Talantīgā un šarmantā Dana Bela kopš apakšveļas zīmola «Wild Spirit» radīšanas ir izmetusi sevi no komforta zonas, lai, kā pati atzīst, nekaunīgi dotos pretī saviem mērķiem, sajūtot pavisam citu dzīves garšu. «Darīšanas kaifs, šķēršļu pārvarēšana un sajūta, ka aiz katra stūra ir kaut kas jauns, ir elektrizējoša. Turklāt man patīk sajūtas un vārdus ietērpt caurspīdīgās mežģīnēs, sniedzot sievietēm iespēju sajusties liktenīgām, valdzinošām un iekārojamām un aizmirstot par skarbajiem standartiem.»
«Agrāk likās, ka bizness ir jāveido, vadoties pēc vajadzības sabiedrībā, bet tagad saprotu, ka varu to veidot caur savu sievišķīgo prizmu, ka zīmols var būt manu dzīves uzskatu fizisks iemiesojums, jo katram cilvēkam ir ko teikt, un varam ar savu produktu, mākslu, mūziku komunicēt.»
Danas zīmolam šogad aprit pirmā desmitgade, bet veiksmīgi ir bijuši tikai pēdējie trīs gadi. «Viss, kas bija pirms tam, bija sāpīga kulšanās pa nātrēm bez jebkāda rezultāta, taču šie trīs gadi ir dievīgi. Mani pavada nepārtraukti pacilājošs satraukums par katru pagriezienu un jaunu apvārsni, kas paveras. Beidzot ir patīkami saņemt atgriezenisko saiti no apkārtējiem cilvēkiem. Es septiņus gadus klusiņām, nemanāmi, gluži kā pelēka pelīte kaut ko savā nodabā čubināju, un pēkšņi viss ir uzsprādzis labā nozīmē - cilvēku uzmanība, atzinība, klienti un darbu saraksts. Nemitīgi sev cenšos atgādināt, no kurienes esmu nākusi un cik daudz ir sasniegts. Esmu sapratusi, ka sievietes ir ārkārtīgi kritiskas pret sevi. Mēs zākājam un negatīvi izturamies pret savu ķermeni. Katrai galvā ir mistisks perfektās sievietes tēls - kamēr viņa nelīdzināsies tai, neuzskatīs sevi par skaistu. Ar veļu, ko radu, cenšos parādīt, ka tavs ķermenis jau tagad ir mīlams un skaists. Jābauda, kas ir tagad, nevis tad, kad nometīsi piecus kilogramus vai pazudīs pēcdzemdību «riepiņa».
Darbojoties savā biznesā, uzzināju, kāda esmu kā sieviete. Izrādās, esmu diezgan pievilcīga. Man agrāk likās, ka neesmu sievišķīga, un nekad neesmu sevi uzskatījusi par skaistu. Man daudz devusi tieši sava sievišķīgā potenciāla apzināšanās. Kas ir seksualitāte, kā tā izpaužas manī. Kā es ar to izvēlos komunicēt. Ka harisma ir spēcīgāka par fizisko ķermeni, un harisma ir nekaunīga savas personības izpaušana, kas arī ir visspēcīgākais magnēts. Kopš aizvien vairāk sāku apzināties savu potenciālu, vairs nespēju apstāties. Esmu daudzus gadus bijusi mierā, cenšoties būt mamma un gādīga sieva, kas savu dzīvi velta tikai ģimenei, un iekšēji vēlējusies nomirt, cik ļoti šīs lomas mani nepiepildīja. Nav iespējams vairs sēdēt dīvānā un izniekot savu laiku, kad dzīves šefte ir tik kaifīga!»
«Bērnībā sapņoju kļūt par modes dizaineri, par plašām telpām, kur notiek modes skates, kas ir pilnas ar skaistu publiku un šarmantām sievietēm, kurām aizraujas elpa, skatoties uz maniem darinājumiem. Man bērnībā bija visneglītākā un lētākā Bārbija, taču viņai bija elpu aizraujoša garderobe divu kartupeļu maisu lielumā. Tāpat es sapņoju par galvu reibinošu mīlestību, kad mīļotais apķer vidukli un Holivudas manieru cienīgā žestā atliec un noskūpsta. Šis ir mans un mana vīra Daumanta atvadīšanās skūpsts ik rītu, kad viņš dodas uz darbu. Es katru reizi iespurdzos gluži kā meitenīte. Toties tagad tuvākajā laikā plānoju atrast jaunas telpas, lai varu ar lielāku vērienu audzēt savu apakšveļas zīmolu, jo šobrīd mūsu dzīvoklis ir pārvērsts par ražotni. Audumu ruļļi ir pilnīgi visur. Mans mērķis ir izveidot iedvesmojošu zīmolu ar pievienoto vērtību ne tikai maniem klientiem un pircējiem, bet arī darbiniekiem. Es vēlos, lai ir kaifs strādāt. Vēlos likt sievietēm ieraudzīt savu individuālo, garšīgo skaistumu, nevis iekļaušanos noteiktos standartos.
Es ķeru kaifu no ikdienišķām un neglamūrīgām sava darba aizkulisēm: rūpīga katra komplekta apčubināšana, pirms lieku to kastē, tad aizsaiņoju un izsūtu; jauna, tikko no iepakojuma izņemta rollernaža asmens, kas slīd pa mežģīņu audumu... Kad kliente pielaiko tikko uzšūto komplektu manā mājas garderobē pie spoguļa, es aiz sienas turu īkšķīšus, kaut nu derētu perfekti un viņai aizrautos elpa aiz sajūsmas.
Vēl praktizēju apzinīgu pateicību, siltu pateicību visiem apkārt esošajiem, jo katrs manā ceļā nejauši satiktais cilvēks var būt nozīmīgs ķieģelītis manā attīstībā. Cenšos cieņpilni un silti izturēties pret visiem.»
«Darba stundas reizēm ir nogurdinošas. Vēlētos strādāt mazāk, bet darba laiks mēdz ieslīdēt arī brīvdienās un nedēļas nogalēs. Tad varu saskarties ar nevarēšanu. Es gan izvērtēju, kāpēc man ir šis «nevaru» stāvoklis: vai tas ir no pārguruma un mēness fāzēm, vai arī baidos riskēt un izgāzties, par zemu novērtēju savas spējas. Ja šīs bailes rodas no nevēlēšanās iziet no komforta zonas, tad es pagrūžu sevi darīšanas virzienā. Pēdējie gadi ir pierādījuši, ka lieliski tieku galā ar pilnīgi visu. Taču, ja tas ir pirmais variants, tad šādās reizēs nepretojos un atļauju sev nevarēt vienu dienu, ilgāk gan ne. Pieņemu, ka ir dienas, kad jūtos iztukšota un darbi neiet no rokas. Ļauju sev būt bezspēcīgai, jā, pat tizlai. Zinu, ka nāks jauna diena un no rīta jutīšos kā no jauna piedzimusi.»
Dana tic, ka apstākļos, kuros cilvēks ir audzis, izveidojas dzīves uztvere. «Kādam dzīves apstākļi ir bijuši saulaini, kāds toties visu bērnību ir bijis dzīves sists. Noteikti tiem, kas auguši gludos apstākļos, ir vieglāk un ātrāk izsisties, jo nav traucējošās bērnībā ieaudzinātās programmas, nabadzības domāšanas un zemā pašvērtējuma. Un tad ir tie otrie, dzīves sistie, kuru veiksme būs atkarīga no tā, cik ātri viņi tiks vaļā no visām limitējošajām programmām, izravēs bērnības sāpi no dvēseles, iemīlēs sevi, nevis akli visu dzīvi meklēs mammas un tēva mīlestību apkārtējos cilvēkos. Pirms vairākiem gadiem mans pašvērtējums bija zemāks par zemi. Kaut biju pieaugusi sieviete, galvā vienmēr skanēja: apkopējas un dzērāja meita no laukiem, par kuru visi smīkņā. Šis neapzinātais uzskats neļāva man rīkoties un bija klātesošs, lai ko es darītu. Līdz savas dzīves zemākajā dzīves punktā es sapratu, ka vēlos ņemt dzīves grožus savās rokās. Tavs dzīves sākums ir ierakstīts debesu jumā, bet vidus un beigas ir tavā pārziņā. Jo ātrāk to apzinies, jo ātrāk vari pārvilināt veiksmi savā pusē un būvēt savu sapņu dzīvi. No savas pieredzes ieteiktu vienkārši sākt. Bez sagatavošanās, negaidot, kad ideja būs noslīpēta un produkts perfekti iepakots. Sākt virzīties sava mērķa virzienā un procesā noslīpēt savu lolojumu. Virzīties uz priekšu tupus, rāpus, atmuguriski - pilnīgi vienalga! Galvenais ir uzsākt kustību, nevis atstāt to sapņu līmenī.»
«Latviešiem ir vēlme romantizēt ciešanas. Mēs pat izjūtam kaut kādu mazohistiski kolektīvu baudu no sevis žēlošanas, citu žēlošanas. Es esmu iemācījusies, cik svarīgi ir saglabāt empātiju un vienlaicīgi strādāt ar esošajiem apstākļiem. Es sev vienmēr jautāju: ja nevaru mainīt apstākļus, kā es varu dzīvot un strādāt esošajos apstākļos? Arī runājot par dzīves likstām, kas ietekmē katru un ir globālas, ir jāiemācās abstrahēties un neieslīgt sevis žēlošanā un nepārvaramajā vilkmē salūzt zem apstākļiem. Tāpat ir jāspēj dzīvot diskomfortā. Arī neatlaidība ir svarīga. Tāpēc, ka neatlaidība ir virzītājspēks arī pēc neskaitāmi neveiksmīgajiem mēģinājumiem un atraidījumiem. Man ir mērķis, un es to sasniegšu. Jautājums tikai, cik ilgā laikā un ar kādiem līdzekļiem. Te ir atšķirība starp parastu talantīgu sapņotāju un mērķtiecīgu cilvēku. Sapņotājam pazudīs neatlaidība jau pēc pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem. Te nu ieslēdzas spēja dzīvot diskomfortā: cik ļoti esi ar mieru ik dienas strādāt bez atzinības, bez darba augļiem un rezultāta? Vai esi ar mieru atteikties no piektdienu vakara ballītēm ar draugiem, sociālās dzīves un, iespējams, ziedot savas attiecības sava mērķa sasniegšanas labā, jo sākums ir pilns ar vilšanos un diskomfortu? Cik ilgi tu esi gatavs to paciest?»
Pašai zīmola radītājai lielākais spēka avots ir vīrs Daumants. «Bez viņa šis ceļš būtu daudz mokošāks un neveselīgāks. Es ģimenē esmu radošais spēks, viņš ir stabilitāte un loģika. Man ir tieksme kā raķetei izšauties, eksplodēt gaisā, radot jaunas galaktikas un nodoties radošajiem procesiem, pilnībā aizmirstot par savām pamatvajadzībām. Viņš tur mani pie zemes. Viņš ir manas mājas, komforts, lieliskākais mīļākais un labākais draugs. Viņš palīdz «Wild Spirit» aizkulisēs ar ārkārtīgi lielu daudzumu darbu, turklāt palīdz man neizdegt. Taču sieviete, kas mani nenoliedzami iedvesmo, ir uzņēmēja Sāra Bleiklija, kas ir izveidojusi zīmolu «Spanx». Es apbrīnoju viņas vienkāršību un jaudu, veidu, kā viņa izveidoja savu impēriju un fantastisko darba vidi darbiniekiem, saglabājot savu silto vienkāršību. Mani iedvesmo cilvēki, kas ir visu sasnieguši paši un vienlaikus saglabājuši cilvēcību. Ja viņi var, tad kāpēc lai arī es nevarētu!»