Viena no profesijām, kuras pārstāvji mūsdienās regulāri tiek kritizēti un pelti, ir skolotāji. Profesijas prestižs nav augsts, kam viens no iemesliem ir konkurēt nespējīgs atalgojums, taču ne tikai tas. Gadu gadiem publiskajā telpā izskan gan dažādi pieredzes stāsti, gan diskusijas par skolēnu visatļautību, ar kuru pedagogi nereti nespēj tikt galā. Ja salīdzina laiku pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit ar mūsu dienām, nav neviena aspekta, kas būtu palicis nemainīgs. Tolaik cirkulēja stāsti par despotiskiem pedagogiem, kuru izvēlētās metodes, pieklājīgi izsakoties, vērtējamas pretrunīgi, šodien noticis pretējais. Tandēmā skolotājs-skolēns lielākā teikšana parasti ir otrajam. Nereti bērns diktē noteikumus.
Visos laikos bijuši skolotāji, kurus viņu audzēkņi atceras ar prieku un pat mīlestību, taču pietiekami daudz ir arī tādu, par kuriem atmiņas liek nepatikā noskurināties, kaut arī viņi paši jau sen guļ kapā. Taču tagad par visu pēc kārtas.
Vēl aizvien palicis atmiņā, kādu sašutuma pilnu reakciju izsauca Valda Zatlera, kurš bija stājies Valsts prezidenta amatā, rīcība 2008. gadā, kad, tuvojoties Latvijas 90. dzimšanas dienai, viņš atļāvās piešķirt valsts augstāko apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni - savai pirmajai skolotājai Veltai Polei-Polītei. Kādas šausmas! Patiesi, kā tā var - pasniegt apbalvojumu cilvēkam, kurš vairāk nekā 55 gadus nesavtīgi veltījis bērnu skološanai, turklāt to darījis tik augstā profesionālā līmenī, ka bijušie skolēni, jau paši būdami sirmām galvām, vēl aizvien ar pateicību un sirsnību atceras savu pirmo audzinātāju. Tas, protams, pausts ar sarkasmu, taču skolotājiem un jo īpaši klases audzinātājiem ir ļoti liela nozīme. Tieši pedagogs ar savu attieksmi skolēnā rada vai nu interesi un vēlmi apgūt viņa mācīto priekšmetu, vai arī - gluži pretēji - riebumu. Nereti pat nepadomājot, kādas viņa attieksmei varētu būt sekas.
Toreizējā Valsts prezidenta labas gribas žests ir saprotams un akceptējams. Domājams, ka Valda Zatlera pirmā skolotāja patiesi ir cilvēks, kurš strādā savā īstajā profesijā un dara to no visas sirds. Ikvienam, kurš tolaik viņam pārmeta, pašam ir visas iespējas šādu soli atkārtot. Nekā sarežģīta, vien jāraksta iesniegums Valsts prezidenta kancelejas Ordeņu kapitulam, kurā jānorāda persona, kurai iesakāt piešķirt valsts augtāko apbalvojumu, pamatojot, kāpēc jūsu ieteiktais kandidāts to būtu pelnījis. Tā ir rīcība, kuru var veikt ikviens mūsu valsts pilsonis!
Taču tagad pievērsīsimies cita veida pieredzei. Ir pedagogi, kuri pelnījuši gan atzinīgus vārdus, gan ziedus, gan arī ordeņus, taču ir arī tādi, kuri sabiedrībai būtu izdarījuši lielu pakalpojumu, ja skolas durvis nebūtu vēruši vispār. Iespējams, citā profesijā viņi būtu daudzkārt veiksmīgāki.
Mūsdienās attiecības starp skolēniem un skolotājiem ir kardināli mainījušās, taču vēl pagājušā gadsimta 80. un pat 90. gados bija pedagogi, kas savos skolēnos iedzina bailes un pat šausmas. Tagad to sauktu par emocionālu vardarbību, tolaik tam nebija pat apzīmējuma. Vēl vairāk - tas tika uztverts gandrīz vai par normu. Vēl aizvien prātā palicis stāsts par kādu Liepājas 5. vidusskolas ķīmijas skolotāju, pirms kura stundām skolēni vārda tiešā nozīmē juka prātā. Vadīt nodarbību, ja nākamā pēc stundu saraksta bija ķīmija, kļuva par neiespējamo misiju: bērni izmisīgi grāba, ko varēja sagrābt, proti, virs un zem soliem rakstīja vai pārrakstīja mājasdarbus, līdz izmisumam atkārtoja formulas, vārdu sakot, atradās lielā stresā. Kāpēc? Tāpēc, ka ķīmiķim patika spīdzināt. Emocionāli, protams. Pazemot ne tikai ar nesekmīgām atzīmēm, bet arī publiski - klases priekšā. Tā, lai jūt un atceras!
Ķīmijas stunda notiek divreiz nedēļā, tātad šāda situācija atkārtojas katru nedēļu divas reizes un tā vairākus mācību gadus pēc kārtas. Lielisks stresa noturības treniņš, vai ne?
Jā, protams, šī sadista skolēni, kuriem ar eksaktajiem priekšmetiem problēmu nebija, sasniedza lieliskus panākumus ķīmijas olimpiādēs gan pilsētas, gan rajona, gan visas valsts līmenī. Par to arī viņš, izcilais skolotājs, kura vārdu savā laikā ar skolām saistītās aprindās zināja visā republikā, tika slavēts vietā un nevietā, pieverot acis uz mācību metodēm un saskarsmi ar audzēkņiem.
Brutalitāte, pat akls naids no skolotāja puses nebija vienīgi vecāko klašu audzēkņu «privilēģija». Samērā bieži ar to saskārās arī septiņus astoņus gadus veci skolnieciņi. Notikumi, par kuriem būs stāsts, norisinājušies pagājušā gadsimtā, taču nevis 60. vai 70. gados, bet gan pašā 80. gadu nogalē. Tātad jau tajā laikā, kad Padomju Savienība sāka jukt un brukt.
Viņa strādāja sākumskolas posmā - audzināja un skoloja, no 2. līdz 4. klasei. Sauksim viņu par Dignu. Grūti pateikt, cik Dignai tolaik varēja būt gadu - varbūt 40, varbūt arī vairāk, katrā ziņā saviem audzēkņiem viņa šķita šausmīgi veca. Un nevis savu sirmo matu, bet paradumu un attieksmes dēļ. Nekad nesmaidīja, nekad nevienu nepaslavēja, nekad nepateica neviena laba, mīļa vārda. Kāpēc gan? Dzīve tāpat ir pietiekami briesmīga, laikam jau tāpēc šīs briesmas viņa mēģināja «izspēlēt» arī pret savas audzināmās klases bērniem. Īpaši Digna nevarēja ciest meitenes, turklāt savu nepatiku demonstrēja bez kādas aiztures. Uzkliegšana, viņasprāt, bija normāla saskarsmes forma. Vienreiz gan viņa mazliet pāršāva pār svītru - meitene, kurai lika piecelties kājās un uz kuru sāka kliegt, acīmredzot pārbijās tik ļoti, ka piepeši savās biksītēs sajuta slapjumu. Par ko kliedza? Iemesls vairs nav palicis prātā, taču nekas nopietns tas nebija.
Digna, būdama puritāne, to pilnā mērā pieprasīja arī no savas audzināmās klases meitenēm. Nekādu gredzentiņu, auskariņu, ķēdīšu, nemaz nerunājot par lūpu vai uzacu tonēšanu. Vēlreiz jāatgādina, ka tas notika laikā, kad skolēnu formas tērpus nomainīja drēbes, kas katram tolaik bija viņa personīgajā garderobē. Kādai no meitenēm dzimšanas vai vārda dienā tika uzdāvināts gredzentiņš. Stundai sākoties, viņa to novilka no pirksta un turēja rokā. Skolotāja Digna, protams, pamanīja un jau atkal sāka kliegt - citu saskarsmes veidu viņa nemaz neprata. Diez ko pedantiskā pedagoģe būtu darījusi, ieraugot kādam no saviem skolēniem kaklā ķēdīti ar krustiņu?
Kāds ir stāsta «atlikums»? Atšķirībā no skolotājiem, kurus pēc daudziem gadiem, satiekot uz ielas, gribas apskaut, pamanot Dignu - gluži pretēji - pirmā reakcija būtu nepārvarama vēlme pāriet braucamās daļas pretējā pusē. Lai nebūtu jāsveicina. Atšķirībā no citiem pedagogiem Dignai «nespīd» ne valsts augstākais apbalvojums, pat ne pateicības raksts no pilsētas domes. Nekad un nemūžam.
Vēl kāda iezīme, kas varbūt vairāk raksturīga padomju laikam, ir skolotāju leksika jeb vārdu izvēle. Precīzāk sakot, neizvēle, jo nereti tika pateikts tas, kas attiecīgajā momentā pirmais iešāvās prātā.
Vēju pilsētā Liepājā reiz strādāja basketbola trenere, kura savai meiteņu komandai dažkārt sarunāja pavisam trakas lietas, piemēram, viņas dēvējot vissenākās profesijas pārstāvju vārdā. Kā bijis, kā ne, reiz šo apsaukāšanos netīšām bija padzirdējuši arī kādi puiši, kuri pēc tam vēl ļoti ilgi nespēja beigt smieties un uzjautrināties. Jāpiebilst, ka rupjais vārds bija tikai viena no treneres leksikas «pērlēm».
Domājat, ka nepieklājīgus vārdus mēdz lietot tikai sportisti? Nekā! Ļoti īpatnēja vārdu izvēle dažādās situācijās bija arī kādai latviešu valodas skolotājai. Savas audzināmās klases skolēnus viņa bez sirdsapziņas ēdām, turklāt regulāri sauca vienā krievu vārdā, kura tulkojums latviski ir «teles». Ko tur lai saka - labi, ka ne cūkas. Var jau būt, ka šāda taktika tika izvēlēta tāpēc, ka tā bija 9. klase, tātad drīz kārtojami eksāmeni, tajā skaitā arī latviešu valodā. Nolamāsies krieviski, un «teles» uzreiz sāks mācīties.
Rupjības ir skanējušas ne tikai vispārizglītojošo skolu klasēs, bet arī augstākās izglītības iestāžu auditorijās. Vēl tajā laikā, kad studējošo skaita ziņā lielākā mūsu valsts “Alma Mater” tika dēvēta par Latvijas Valsts universitāti, latīņu valodu tur docēja kāda cienījama vecuma dāma, kura šad tad, ar roku pieklauvējot pie tāfeles, savus studentus mēdza saukāt par idiotiem. Ja var ticēt interneta dzīlēs atrodamajai informācijai, Senajās Atēnās par idiotiem dēvēja cilvēkus, kuri neinteresējas par politiku… Tiec nu gudrs, ko latīņu valodas docētāja tolaik bija domājusi.
Galvenokārt rakstā tika atspoguļoti neprofesionāli pedagogi un situācijas, kas normālos apstākļos būtu nepieņemamas, tāpēc uzskatāmas par izņēmumu. Taču nav šaubu, ka skolotāju, kuri savu darbu veic ar misijas apziņu, ir daudz vairāk. Tie ir cilvēki, kas seko savam aicinājumam un kuriem pazemošana un rupjību teikšana ir pilnīgi nepieņemamas. Tā tam vajadzētu būt ikvienam.
