Ceturtdiena, 2.februāris

redeem Sonora, Spīdola

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Anastasija. Vispirms prostitūta, pēc tam – slepkava

© Pixabay

Ilgus gadu desmitus viens no muzejiem, par kura eksistenci zināja vien ierobežots daudzums cilvēku, bija Kriminālistikas muzejs. Īsi pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, 1992. gada 22. maijā, tika dibināta Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas akadēmija, kas pēc gada tika pārdēvēta par Latvijas Policijas akadēmiju. Kriminālistikas muzejs bija minētās mācību iestādes Kriminālistikas katedras, kuru savulaik vadīja profesors Anrijs Kavalieris, struktūrvienība. Tā tas bija līdz 2010. gada 1. janvārim, kad Latvijas Policijas akadēmiju likvidēja.

Kriminālistikas muzejā varēja uzzināt par daudziem smagiem noziegumiem, tajā skaitā par triju sieviešu slepkavas Anastasijas Stalovas-Sigalovas lietu. Noziedzniece spilgti palikusi atmiņā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājai ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu Ritai Aksenokai, kura Stalovas-Sigalovas lietā uzturēja valsts apsūdzību tiesā. Tā arī bija viena no retajām lietām, kurā tika veikta lingvistiskā ekspertīze.

Upuri - padzīvojušas, turīgas, vientuļas dāmas

«Bija brīdis, kad Rīgā sākās vecu, vientuļu sieviešu slepkavības, taču ar lielu laika atstarpi,» savu stāstu sāk Rita Aksenoka. «Vienojošais šajās lietās bija tas, ka upuri tika nogalināti gultā, sitot ar smagu priekšmetu pa galvu. Noslepkavotās sievietes atrada gultā apsegtas ar segu, tāpēc varēja domāt, ka noziedznieks un upuri bija pazīstami. Otrs, kas slepkavības vienoja - slepkava pēc nozieguma izdarīšanas uz upuru galvām nokārtoja savas dabiskās vajadzības, atstājot pēdas. Tā bija gan pirmajā epizodē - dubultslepkavībā, gan otrajā epizodē, kad tika nogalināta sieviete.»

1962. gadā izdarītās dubultslepkavības upuri bija divas māsas, kas dzīvoja vienā dzīvoklī. Tās bija divas padzīvojušas, samērā turīgas, taču vientuļas dāmas. Pazīmju, ka upuri nogalināti aplaupīšanas nolūkā, nebija. Aksenoka atceras, ka nākamā - trešā slepkavība notika pēc 12 gadiem, tātad 1974. gadā. «Pēc dubultslepkavības izdarīšanas izmeklētāji uz tasītes atrada slepkavas pirkstu nospiedumu. Tas tika izņemts un glabāts kā derīgs personas identifikācijai,» stāsta pieredzējusī izmeklētāja. Pēc 12 gadiem, kad notika otrā epizode, uz prokuratūru un citām tiesībsargājošām iestādēm sāka pienākt anonīmas vēstules ar norādēm, kurš varētu būt vainojams pēdējā slepkavībā. «Vēstules bija ventiņu izloksnē. Dažas tika rakstītas ar roku, citās bija salīmēti no žurnāliem un laikrakstiem izgriezti burti, vārdi un pat veseli teikumi. Teksts bija tāds, ka varēja pārsmieties.»

Prostitūta ar dzelteno biļeti

Pēc dubultslepkavības izdarīšanas bija pagājuši 12 gadi, kad notika nākamais noziegums. Arī šajā reizē upuris bija veca, vientuļa, taču turīga dāma, kas tika nogalināta gultā savā dzīvesvietā netālu no toreizējā Rīgas hipodroma. Slepkavas rokraksts bija identisks tam, kāds bija epizodē pirms 12 gadiem. «Pēdējā epizodē izmeklētājiem laimējās, viņi atrada nozieguma izdarīšanas ieroci, vairs neatceros - cirvi vai āmuru, kas notikuma vietā bija paslēpts aiz ledusskapja,» atceras Rita Aksenoka.

Prokurora Sigalova dzīvesbiedrei Anastasijai Stalovai-Sigalovai patika rakstīt iesniegumus un sūdzības gan uz Rīgas pilsētas izpildkomiteju, gan citām iestādēm. Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū, kad viņa kā atraitne atgriezās no Sibīrijas, sieviete sāka rakstīt vēstules, kurās sev pieprasīja dzīvojamo platību. Šī korespondence, protams, nebija anonīma. Ar savu vīru Sigalovu Anastasija iepazinās izsūtījuma laikā, turklāt, atgriežoties Latvijā, viņa bija personālā pensionāra sieva (precīzāk - atraitne). Tas bija statuss, kas sniedza daudz priekšrocību.

Izmeklētāju redzeslokā Anastasija nokļuva vēstuļu dēļ. Uz tām palika viņas pirkstu nospiedumi, kas bija identiski dubultslepkavības apskates laikā izņemtajiem. Sākot pētīt viņas personību, noskaidrojās, ka uz Sibīriju sieviete izsūtīta no Ventspils, kur Latvijas pirmās brīvvalsts laikā viņa nodarbojusies ar prostitūciju. Šī dāma bija legāla prostitūta ar dzelteno biļeti, par ko viņas Sibīrijā satiktais vīrs pat nenojauta. Otrs iemesls, kāpēc izmeklētāji sāka interesēties par Anastasiju, bija fakts, ka sieviete bija pazīstama ar visiem trim upuriem. Sešdesmitajos gados noslepkavotās māsas bija viņas māsīcas, savukārt trešais upuris - draudzene un šuvēja.

Uz tiesu kā uz balli

«Lai iegūtu vēl kādu Stalovas-Sigalovas pirkstu nospiedumu, izmantojām operatīvo darbību. Viņu uzaicināja uz poliklīniku ar mērķi konsultēties pie ārsta. Pirms tam daktera kabinetā nolika pulētu galdu, un viņas atstātie pirkstu nospiedumi tika pierādīti kā identiski notikuma vietās izņemtajiem,» atceras Rita Aksenoka. Tajā laikā Stalovai-Sigalovai jau bija 60 gadu. «Savu vainu viņa kategoriski noliedza. Noliedza, ka bijusi pie māsīcām un dzērusi kafiju, kā arī visu pārējo.»

Izmeklētāja atceras, ka uz tiesas sēdi Stalova-Sigalova ieradās uzkrāsojusies, ieveidotiem matiem, ap pleciem viņai bijusi grezna šalle. «Faktiski prokurors varēja prasīt nāves sodu, jo apsūdzētā bija noslepkavojusi trīs cilvēkus, taču tas netika darīts, jo slepkavības bija izdarītas ar lielu laika atstarpi. Viņai piesprieda piecpadsmit gadu ilgu cietumsodu, kuru Stalova-Sigalova izcieta, neuzrakstot nevienu sūdzību. Viņa nomira aptuveni divus mēnešus pirms soda izciešanas termiņa beigām.»