Vairākos žurnāla numuros esam vēstījuši par krimināllietām, kas savā laikā mūsu sabiedrībā izraisīja lielāku vai mazāku rezonansi, respektīvi, satrauca ne tikai Latvijas PSR Prokuratūras (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra) Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas darbiniekus, kuriem tas bija ikdienas darbs, bet ikvienu cilvēku.
Ierasta prakse, izmeklējot lietu, bija prokuratūras darbinieku gatavība nepieciešamības gadījumā strādāt daudz ilgāk par oficiāli noteikto darba laiku. Nereti prokuratūras, kas līdz 1990. gada septembrim atradās Raiņa bulvārī 9, trešā stāva logi bija gaiši arī nakts stundās. Tas bija stāvs, kura darbojās Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas izmeklētāji. «Dodoties mājās, šad tad iesnaudos pieturā, gaidot trolejbusu, - tik liels bija nogurums,» atklāj bijusī nodaļas vadītāja, tagad pensionēta sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka.
Kad kārtējā lieta bija pabeigta un nodota tiesai, varēja atvilkt elpu. Tie visiem lietā iesaistītajiem izmeklētājiem bija laimīgi mirkļi, taču pārlieku atslābināties nedrīkstēja. Vajadzēja būt gatavam: ja kaut kas atgadīsies, būs jāsēžas mašīnā un jādodas uz jaunu notikuma vietu.
Viena no Ritas Aksenokas pieredzē vissmagākajām un apjomīgākajām bija seksuālā maniaka Staņislava Rogaļova lieta pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā. Reiz kopā ar jaunāko dēlu iekāpjot trolejbusā, kur izlīmētas lapiņas ar skopu informāciju, ka milicija meklē Rogaļovu, kā arī paša maniaka portretu, dēls skaļā balsī paziņojis: «Mammu, šī onkuļa bilde ir tavā kabinetā uz galda!» Dzirdot tādu atklāsmi, pārējie pasažieri esot saausījušies.
Pēc ilga un smaga darba arī Rogaļova lietu varēja nodot tiesai - izmeklēšana bija galā. «Kad savu darbu bijām padarījuši, sanācām kopā manās mājās Mazajā Kalna ielā, pasēdējām un iedzērām šampanieti. No toreizējās milicijas bija atbraucis Aloizs Blonskis, ar kuru kopā atklājām vairākas Rogaļova izdarītās slepkavības. Jutāmies tā, it kā mums no pleciem būtu noņemts milzu smagums - tik grūts darbs bija paveikts. Izmeklēšanas gaitā atklājās vairākas epizodes, kas pat netika uzskatītas par noziegumiem,» atceras pieredzējusī izmeklētāja. «Mūsu prieku aizēnoja kolēģu vienaldzīgā, pat nolaidīgā attieksme pret darbu, jo atklājās, ka Rogaļova lietā pāris gadu iepriekš uz nāvi bija notiesāts nevainīgs cilvēks - Zigurds Dreimanis, kā arī divi citi, kam piesprieda daudzu gadu cietumsodu. Par nelikumībām toreizējās Stučkas milicijas nodaļā un prokuratūrā negribas pat atcerēties. Tas bija darvas piliens, kas, jāatzīst godīgi, bojāja mūsu prieku par pabeigto lietu.»
Rita Aksenoka atklāj, ka vienmēr bijis sāpīgi, ja vajadzēja strādāt ar savējiem, piemēram, ja kāds no tiesnešiem vai prokuroriem bija ņēmis kukuļus vai izdarījis citas noziedzīgas darbības. Viņas praksē pieredzēti vairāki šādi gadījumi.
«Savās kopā sanākšanas un pasēdēšanas reizēs, vienalga, vai tās būtu manās mājās vai prokuratūras telpās, kur parasti pulcējāmies sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Svetlanas Jefimecas kabinetā, kas platības ziņā bija vislielākais, mēs nekad neslavinājām ne partiju, ne valdību! Mūsdienās tiek pārmests, ka vecās prokuratūras darbinieki bija saistīti ar čeku, kalpoja padomju varai un slavināja to. Nē, tā nav taisnība, mums tas ir apvainojums!» pauž Rita Aksenoka.
Runājot par lietas nodošanu tiesai, kad tā pabeigta, nevar nepieminēt, ka tolaik tas bija milzīgs darba apjoms ikvienam izmeklētājam. «Es nespēju saprast, ka mūsdienās tik daudz tiek runāts par izdegšanu. Kā tas ir? Es saprotu, ka izdegt var pagale un arī svece, bet cilvēks? Mūsu pārvaldē nekad neviens nesūdzējās: «Es nevaru! Es nedarīšu!» Darba apjoms bija milzīgs, taču visi mani kolēģi - latvieši, krievi, lietuvietis un ebrejs - bija sava darba fanātiķi. Turklāt mums vienmēr pietrūka laika, jo lietu vajadzēja pabeigt likumā noteiktā termiņā. Šodien lietu izskatīšanas termiņi ir daudz, daudz garāki,» pauž Aksenoka. «Runājot par strādāšanu, man pašai vislabāk patika, ja darbu pie rakstāmgalda varēja pamainīt ar fiziskām aktivitātēm. Tad tu nejuties noguris.»
Sanākšanā pēc lietas pabeigšanas bijis raksturīgi, ka darbinieki daudz dziedājuši. Prokuratūrā strādājuši puiši ar ļoti labām balsīm, kuri pirms darba dzīves sākšanas bija dziedājuši koros. Arī Rita Aksenoka studiju gados aktīvi nodarbojās ar māksliniecisko pašdarbību, kas sagādāja prieku, taču pēc ģimenes nodibināšanas un darba gaitu uzsākšanas tam vienkārši neatlika laika. «Dziedāt mums patika. Atceros, reiz prokuratūrā rīkoja Jaungada balli un mēs dziedājām, tajā skaitā arī leģionāru dziesmu «Zilais lakatiņš». Neviens mūs nenodeva!»
Prokuratūras darbinieki atzīmēja ne tikai lietu pabeigšanu, bet arī darbinieku dzimšanas dienas. «Vairāk atzīmējām apaļās jubilejas, kad kādam palika 40, 50 vai 60 gadu. Bieži tas, protams, nebija. Sākot strādāt ar sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem, kolektīvs bija neliels - apmēram 15 cilvēku, taču, kad gāju prom, tas bija divtik liels.»
Ritai Aksenokai labā atmiņā palikusi diena, kad prokuratūrā atzīmēja viņas 50 gadu jubileju. Tas bija laiks, kad vadības groži atradās ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova rokās, turklāt tik tikko bija pieņemts «sausais likums». «Veru prokuratūras durvis - man pretī uzvēdī spēcīgs alkohola aromāts. Tas bija tik stiprs, ka labi jūtams visos trīs mūsu mājas stāvos; smaržoja pat uz ielas. Kas par lietu? Izrādās, mani gaidīdami, manējie lielajā tējkannā bija vārījuši kafiju, tai pielejot klāt pudeli konjaka. Tādu arī dzērām! Neviens pēc tam nejautāja, kas mums tur notika,» pasmaida Aksenoka, piebilstot, ka likumi jāievēro pilnīgi visiem un pat tad, ja tie ir absurdi, neloģiski.
Viņa arī pauž - ilgajos darba gados ne reizi nebija gadījies, ka pārvaldes izmeklētāji būtu piedzērušies vai arī sastrādājuši citas sliktas lietas. «Parasti jau sliktais, es domāju - noziegumi, notiek brīvdienās vai svētku dienās, tāpēc, ja arī svinējām, operatīvās grupas dežurantiem vajadzēja būt pilnīgi skaidrā, lai vajadzības gadījumā varētu izbraukt uz notikuma vietu.»
