Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur var iepazīties ar pasaulē slavenā mākslinieka, abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko gleznām un darbiem, kas atrodas Daugavpils cietoksnī, vēsturiskajā artilērijas arsenāla ēkā. Te var skatīt ne tikai pastāvīgo ekspozīciju, bet arī starptautiski atzītu mākslinieku personālizstādes un mūsdienu laikmetīgās mākslas izstādes. Mākslas un kultūras aprindās Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku pazīst kā cilvēku ar lielām darba spējām, kurš rada oriģinālu mākslu un ir klātesošs kultūras procesos, kā arī atzinību izpelnījusies viņa erudīcija un prasme vadīt vienu no atzītākajiem mākslas centriem pasaulē.
Saruna ar mākslinieku un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku.
Esi ne tikai Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs, bet arī pedagogs un mākslinieks. Kā tas viss tevī sadzīvo?
Mans ceļš uz mākslu sākās līdz ar pedagoģijas studiju uzsākšanu 1994. gadā. Studējot universitātē, mani pastāvīgi pievilka mākslas un kultūras procesi, kuros, cik iespējams, iesaistījos ar savām tā brīža zināšanām un prasmēm. 2009. gadā noslēdzu pedagoģijas zinātnes studijas ar doktora grādu mākslas pedagoģijā. Ar grāda ieguvi saistītā pētnieciskā darba intensitātei mazinoties, atradu vairāk brīva laika mākslai, kurā vēlējos iedziļināties teorētiski un darboties praktiski. Tādēļ uzreiz uzsāku studijas mākslas maģistrantūrā, ko noslēdzu 2011. gadā kā grafiķis. Arvien vairāk radīju. Man bija ko caur mākslu teikt, tādēļ iekļāvos grupas izstāžu projektos un «būvēju tiltus», stāstot savus stāstus arī personālizstāžu formātā Latvijā un ārvalstīs. 2012. gadā pēc četrpadsmit spraigiem un piesātinātiem gadiem mākslas pedagoģijā nolēmu paņemt pauzi akadēmiskajā darbā un pilnībā pievērsties mākslai kā plašāko kultūras procesu sastāvdaļai. Pievienojos tolaik topošā Marka Rotko mākslas centra veidotāju komandai un 2013. gadā uzsāku darba gaitas jaundibinātajā Daugavpils pašvaldības iestādē vispirms kā izstāžu kurators, drīz vien kā vadītāja vietnieks mākslas jautājumos un kopš pandēmijas sākuma kā centra vadītājs.
Kā es sadzīvoju ar savām dažādajām lomām, vienam ķermenim un garam pārvaldot un līdzsvarojot mākslu kā radošas izteiksmes nepieciešamību un administratīvo darbu, kas jāveic iestādes vadītājam? Te jāpateicas par «vieduma ceļa karti» ģimenei, visiem maniem pedagogiem, studentiem, draugiem un kolēģiem, no kuriem esmu mācījies un turpinu mācīties vēl arvien, sabalansējot laiku, sadalot uzmanību, nosakot prioritātes un mērķtiecīgi ieturot izraudzīto virzienu mērķu sasniegšanai, sekmīgi šķetinot uzdevumus pats un netraucējot tos sasniegt profesionāļiem man līdzās. Cieņa, uzticība un profesionalitāte ir atslēgas vārdi, kas ļauj mums katram būt cilvēkam savā vietā un laikā. Tas ir būtisks izdošanās priekšnosacījums arī lielos institucionālos projektos.
2022. gads tev ir bijis piepildīts un nozīmīgs - aizvadīta glezniecības un grafikas darbu personālizstāde «Neirotaciņas» «Rīgas mākslas telpā». Tavs rokraksts mākslā, kā tu to izjūti, radi...
Jāatzīst, dzīve mani ne tikai per, bet arī apdāvina - ar iespēju realizēt sevi kā mākslinieku, radot un nododot radīto citu vērtējumam. Šis gads patiešām bijis īpašs, jo kopā ar kuratori Ingu Šteimani izstāžu zālē «Rīgas mākslas telpa» tapa mana līdz šim lielākā personālizstāde. Lepojos, ka esmu spējis apgūt laukumu un ar savu veikumu uzrunājis sabiedrību, un jūtos gandarīts, ka manas abstraktās kompozīcijas veido precīzu stāstu par mani, manām sajūtām un attieksmi pret notiekošo. Esmu glezniecisks grafiķis, kuram svarīga krāsainība un slāņainība. Mākslinieks ar pārmantotu un dzīvē uzturētu dabas mīlestību un «zaļumu». Dabā un sabiedrībā tverto un vēroto es pārlieku savos darbos, izmantojot grafikas un glezniecības tehniskos paņēmienus un soli pa solim radot krāsainus stāstus par pasauli. Protams, līdztekus šim lielajam projektam tapa citi Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, Valkas kultūras centra izstāžu zālē, izstāde «Nosaukums» galerijā Berlīnē. Esmu paspējis pabūt rezidenču programmās Lietuvā, Panevēžā un Druskininkos; līdz gada izskaņai manu darbus izstādes formātā vēl var skatīt arī Birštonā. SIVIA galerijas paspārnē šogad pirmo reizi piedalījos «Art Compensa» mākslas mesē. Esmu pārliecināts, ka ne mazāk nozīmīgs izvērtīsies arī nākamais gads, jo sadarbībā ar māksliniecēm Sigitu Dauguli un Vinetu Kaulaču, kuratoru Pāvelu Terentjevu un līdzkuratoriem Vācijā un Austrijā top divas izstādes, tās būs skatāmas jau agrā pavasarī.
Ne tikai Latvijā, arī pasaulē plašu atpazīstamību ir izpelnījies tevis vadītais Marka Rotko mākslas centrs. Taču biji arī viens no līdzdibinātājiem.
Rotko centrs ir plaši pazīstams pasaulē, pateicoties gan Rotko vārdam, gan kolektīva darbam, komandai radot un producējot nozīmīgus reģionāla, valstiska un starptautiska tvēruma mākslas izstāžu projektus. Būtisku atpazīstamību centram ir nesusi pieprasītā starptautisko rezidenču programma, kā arī stāsti un sarunas par institūciju un tās darbu ārvalstu mākslas un tūrisma mesēs. Esot pie Rotko centra satura politikas stūres kopš iestādes pirmsākumiem un šobrīd turpinot to pārraudzīt un koordinēt vadītāja amatā, vienmēr esmu uzsvēris profesionalitāti un kvalitāti. Tas mums ir palīdzējis kļūt par jaudīgu profesionālās mākslas klātbūtni sekmējošu spēku reģionā, radot un rādot augsta līmeņa projektus gan daugavpiliešiem, gan Latgales cilvēkiem, gan mūsu sekotājiem un apmeklētajiem no ārvalstīm un nepārprotami iezīmējot Daugavpils kultūrtelpu Eiropas un pasaules kultūras kartē. Nenoliegšu - centra atvēršana un kvalitātes latiņas noturēšana ir bijusi saistīta ar zināmiem izaicinājumiem. Vadīt šāda līmeņa un profila kultūras iestādi nozīmē organizēt procesus, lai tie secīgi vestu mūs tuvāk mērķim, ikvienam uzdevumam papildinot nākamo. Ja ir mērķis un skaidrība, kā to sasniegt, arī vadīt ir gandarījums.
Ņujorkas izsoļu nams «Sotheby’s» Marka Rotko darbu «No.7» izsolē pārdeva par 82,5 miljoniem ASV dolāru (73 miljoni eiro). Vai centrā visiem viņa darbiem ir tik liela vērtība?
Skaidrs, ka mākslas darbu vērtība ir dažāda, un arī Rotko nav izņēmums. Protams, naudas izteiksmē vērtīgākie ir mākslinieka klasiskā perioda darbi, un esmu gandarīts, ka arī tie ikreiz ir pārstāvēti izlasē, ko ik pēc trīs gadiem nomainām mūsu oriģinālu zālē. Taču ne jau viss ir izmērāms naudā. Mums kā centram būtisks ir Rotko mantojums kopumā un tā sasaiste ar viņa dzimto pilsētu. Tālab līdztekus klasiskā perioda darbiem izvēlamies izstādīt arī multiformas, sirreālisma kompozīcijas un agrīno reālistisko daiļradi, raksturojot Rotko jaunrades ceļu visā kopumā un uzskatāmi iezīmējot viņa kā mākslinieka radošo evolūciju. Viennozīmīgi, līdzko pie mums ir Rotko oriģināli, mēs topam par vienu no saturiski vērtīgākajām un apmeklētājiem pievilcīgākajām vietām reģionā. Atbilstoši līgumam par darbu deponējumu uz trim gadiem šogad atdevām iepriekš eksponētos Rotko oriģinālus mākslinieka ģimenei. Krievijas uzsāktais karš Ukrainā radīja saprotamu aizkavēšanos ar jaunā deponēšanas līguma noslēgšanu drošības un loģistikas apsvērumu dēļ, bet varu atklāt, ka jau 2023. gada aprīlī, atzīmējot Rotko centra desmit gadu jubileju, tiks svinīgi atklāta jauna Rotko daiļradi raksturojošu oriģinālu izlase no mākslinieka ģimenes kolekcijas. Tāpat kā līdzšinējās darbu kopas, arī tā būs apskatāma Daugavpilī trīs nākamos gadus.
Rotko centram ir bijušas vairākas starptautiskas izstādes, kas veicinājušas tā atpazīstamību Latvijas un pasaules kultūrtelpā. Kā notiek darbu izvēle? Vai ir kādi kritēriji, nosacījumi?
Rotko centrs ik gadus kūrē vai producē ap piecdesmit lielāka vai mazāka formāta izstāžu, kuru klāstā īpaša vieta ir starptautiskiem projektiem. Mākslas programma tiek veidota, vadoties pēc kuratoru ieteikumiem, kā arī izvērtējot ienākošos piedāvājumus no sadarbības partneriem visā pasaulē. Galvenais kritērijs ir mākslinieciskā kvalitāte un iepriekšējā pieredze. Nozīmīgs priekšnosacījums ir arī projekta unikalitāte un pirmizrādīšana Rotko centrā, neatkārtojot mākslas notikumus un burtiski nepārnesot gatavus projektus no citām izstāžu vietām.
Tomēr viena no pēdējām izstādēm izraisījusi īpaši plašu rezonansi. Igauņu keramiķa Sandera Raudsepa trīs darbi raisījuši plašas diskusijas par svētumu, cenzūru un mākslas valodu. Kāda ir tava attieksme pret šiem darbiem?
Tas, ka mākslas darbs izsauc diskusiju, ir labākais, kas var notikt! Cita lieta, kādās krāsās tas tiek izgaismots. Vai ir profesionāla viedokļu apmaiņa vai arī tikai subjektīvs skats un vērtējums pēc personīgās pieredzes. Kā māksliniekam un radošai personībai man nav iebildumu pret Sandera mākslas valodu un izvirzītajiem mērķiem rosināt domāšanu par telpu, laiku, vietu, notikumiem un vērtību izpratni. Kā mākslinieks arī es radoši meklēju atbildes uz sev aktuālajiem jautājumiem, taču katra mākslinieka radošā izpausme ir atšķirīga, un tā tam arī jābūt. Būtu dīvaini, ja mēs visi runātu, rakstītu vai radītu līdzīgi un būtībā ne par ko, ejot tikai drošus un iestaigātus ceļus un atražojot klišejas. Lai arī autora darbs ir vērtēts neviennozīmīgi, viņš ir sasniedzis ļoti plašu auditoriju un ieguvis atpazīstamību, kas ir būtiska ne tikai šodienai, bet arī viņa turpmākajai mākslinieciskajai attīstībai.
Izstādes aizstāvībai publiski iestājās muzeju biedrība, kultūras ministrs, savukārt baznīca un daži politiķi atrada iemeslu, lai darbus aizvāktu un nešķeltu sabiedrību... Vai krusts ir kas īpašs, mākslā to nedrīkst izmantot un citādi apspēlēt?
Viedokļi ir dažādi, un tikai konstruktīva saruna, iesaistoties atšķirīgu uzskatu paudējiem, var palīdzēt izrunāt šo sensitīvo tēmu, kas izgaismo, cik jūtīgi mēs uztveram simbolu, cik esam atvērti un sagatavoti abstrahēties un ienākt mākslinieka domāšanas telpā - tālāk un dziļāk par burtiskas uztveres un izpratnes līmeni, lai izsvērtu, ko viņš ir gribējis sacīt, apstrīdēt, jautāt. Nenoliedzami, krustam ir dziļa simboliska jēga Rietumu kristietībā. Tikmēr sekulārajā mākslā krusts ir tikai viens no simboliem, ar kuru radīt tādu vai citādu stāstu, uzdot vienu vai otru jautājumu vai piedāvāt mākslinieka atbildes variantu. Jebkurā gadījumā sekulārā sabiedrībā, kur reliģija ir šķirta no valsts, nav aizlieguma lietot krustu kā simbolu mākslinieciskā jaunradē.
Vai, pēc tavām domām, kailums, akts un atklāti dzimumorgāni mākslā ir kas neķītrs, aizliedzams un nosodāms?
Mākslā būtisks ir konteksts - ko ir gribējis vēstīt mākslinieks. Viņa radītais var būt subjektīvi nosodāms, bet nekādā ziņā ne aizliedzams.
Vai esi saņēmis no citām valstīm, tajā skaitā Igaunijas, pārmetumus vai atbalstu saistībā ar Sandera Raudsepa darbu «Dicksus»?
Esmu saņēmis tikai daudz uzmundrinājuma vārdu gan savam, gan mākslinieka atbalstam, tostarp no ārzemēm, kas liecina par notikuma rezonansi un pamanīšanu ārpus lokālā «burbuļa».
Mākslai nav robežu... Ko ieteiktu sabiedrībai?
Mums visiem es ieteiktu mācīties. Paplašināt redzesloku, kā to daru es un ļoti liela daļa sabiedrības. Mācīties, analizēt, domāt, neskatīt notikumus burtiski, vērtēt redzēto analītiski iekš konteksta, stāsta. Domāšana un pieņemšana ir tas, kas var mums palīdzēt izprast laikmetīgās mākslas norises un nojaukt nepamatoti uzbūvētās vai pārprastās robežas.