Ne trauksmes zvaniņš, bet vairāki zvani ir valdošās koalīcijas partiju nespēja vienoties par nebanku kreditētāju turpmākās uzraudzīšanas kārtību un Ministru prezidenta Andra Kulberga distancēšanās no šī jautājuma izlemšanas kaut ar tik cienījamu iemeslu kā došanās uz Tallinu tikties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Viena no vecās koalīcijas un valdības dāvanām jaunajai koalīcijai un valdībai ir jau gatava likumprojektu pakete, kuras pieņemšana pārliktu nebanku kreditētāju uzraudzību no Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) uz Latvijas Banku (LB). Reformu bija atbalstījis Evikas Siliņas jeb “Jaunās vienotības” (JV) valdības vairākums šā gada 17. marta sēdē, pēc kuras Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) pārstāvošais ekonomikas ministrs Viktors Valainis izskaidroja lēmuma pieņemšanu ar to, ka ZZS valdībā nav pārsvara un tāpēc tālāko reformas virzību noteiks Saeima. Proti, JV un “Progresīvie” vervēs Saeimā piekritējus reformas atbalstītājiem, bet ZZS - pretiniekiem. Tagad A. Kulberga valdība nolēmusi doties tieši pa E. Siliņas valdības pēdām par spīti tam, ka zināms taču, kur E. Siliņas valdība nonāca.
E. Siliņas valdības juridiskās pilnvaras vēl turpinājās 26. maijā, kad valdība atbalstīja projektus 13 Latvijas likumu grozīšanai atbilstoši valdības 17. marta lēmumam. Šo grozījumu pakotni bija sagatavojusi Finanšu ministrija kopā ar Latvijas Banku. Taču tūlīt pēc valdību nomaiņas notikušajā Saeimas 4. jūnija sēdē deputātu vairākums izlēma kreditēšanas uzraudzības maiņai nepieciešamos likumu grozījumus neskatīt. Tagad deputātu vairākumu pārstāvošas partijas nolēmušas likumprojektu pakotni Saeimā izskatīt, bet nav vienojušās par šīs izskatīšanas rezultātu.
Valdības vadītājas vietu zaudējusī, bet JV līderes statusu saglabājusī E. Siliņa pirmdien turpināja uzstāt, ka jaunās un plašās koalīcijas deputātiem jāpilda lēmums, ko pieņēmis tāds vairākums viņas valdībā, kāds pārstāvēja mazākumu Saeimā. Tātad JV un “Progresīvo” bloku bez ZZS vai pret ZZS, kuras nemainīgo nostāju pret reformu apliecināja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis.
“Apvienotā saraksta” (AS) premjeru pēc ministra portfeļa svara un pēc iesaistes konkrēti kredītiestāžu problemātikā aizvietojošais finanšu ministrs Māris Kučinskis turpināja izpausties tāpat kā iepriekš, kad viņš bija Ministru prezidents un citā valdībā iekšlietu ministrs. Tātad atzina, ka koalīcijā ir domstarpības un ka tās tikšot apspriestas. Viņa nodoms ir vēl pirms tam, kad apspriešana sāksies Saeimā, noskaidrot problēmas būtību sarunās ar LB un, kā viņš teica, ar “nozares pārstāvjiem”. Būtu loģiski, ja ar tiem domāti nebanku kreditētāji.
Nebanku kreditētāju līdz šim pamanāmākais publiskais uznāciens notika pagājušā gada beigās un ir aprakstīts 17. decembra “Neatkarīgajā” zem virsraksta “Latvija slauc bezskaidro naudu no visas pasaules". Viņi stādījās priekšā kā asociācija “Fintech”, kurā apvienojušies 127 finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, pēc kuriem pasaules valstis stāv rindā, lai tik uzticētu savu naudu apsaimniekošanai ar tik augstvērtīgām tehnoloģijām, kādas radītas Latvijā.
Stāstīšanu par panākumiem aiz trejdeviņām zemēm dažkārt atvieglo tas, ka šādus stāstus ne vienmēr iespējams pārbaudīt, tāpēc par “Fintech” patiesā spēka demonstrāciju kļuva vārdiska durvju aizciršana sarunām par nebanku kreditētāju uzraudzīšanu Latvijā. 23. aprīlī “Fintech” nāca klajā ar paziņojumu, ka nolēmusi neturpināt dalību sarunās par uzraudzības maiņu no PTAC uz LB, kamēr diskusiju formāts netiks mainīts no informatīva uz konstruktīvu. Asociācijas vadītāja Tīna Lūse skaidroja, ka asociācija uzskata par nelietderīgu piedalīties sanāksmēs, kas imitē dialogu un sarunas ar nozari. Nozare esot atvērta dialogam, taču tās paustās bažas par iecerētās reformas negatīvo ietekmi netiekot ņemtas vērā un reforma milzu tempā tiekot dzīta uz priekšu. Nozares sniegtie argumenti dokumentu projektos netiekot iestrādāti, tāpēc sarunas kļūst par formālu procedūru bez praktiskas ietekmes. Asociācija uztur spēkā visus savus priekšlikumus uzraudzības reformas veikšanai un tāpēc nepiedalīšanās konkrētās sanāksmēs nav interpretējama kā atteikšanās no tiem vai to atsaukšana. “Fintech” apgalvoja, ka to atbalstot Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija.
Grūti iedomāties, kā A. Kulbergs un M. Kučinskis piedabūs LB un “Fintech” uz sarunām, kurās jau iepriekš noskaidrots, ka nav iespējami tādi kompromisi, kas nebūtu vienas puses kapitulācija otrai pusei. Izklausās pilnīgi ticams M. Kučinska pieņēmums, ka no tā, ko puses publiski paudušas, nemaz nevar saprast, par ko tās strīdas. Izskatās, ka puses vienojušās par patieso domstarpību publisku neizpaušanu un ka arī A. Kulbergs un M. Kučinskis tās vēl nezina.
Standartpaņēmiens politisku un saimniecisku konfliktu risināšanā ir vēršanās pie sabiedrības, kā to pasteidzās darīt “Progresīvie” tūlīt pēc Saeimas 4. jūnija lēmuma. “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs paziņoja, ka šāds lēmums esot pakļaušanās “ātrajiem kredītiem”. Citiem vārdiem sakot, pakļaušanās “augļotājiem”. Šādi pārmetumi tika palaisti apritē pēc tam, kad no modes izgāja pārmetumi par politiķu kalpošanu “oligarhiem”. A. Šuvajevs jo īpaši akcentēja JV un Nacionālās apvienības novēršanos no “progresīvās” reformas. JV tagad izskatās labojusies, taču labojusies no opozīcijā izstumto “Progresīvo” viedokļa. Tādā gadījumā jautājums, vai JV sevi tagad saredz kā koalīcijas vai kā opozīcijas partiju. Pie reizes atgādinājums, ka JV izjauca savienību ar “Progresīvajiem”, lai gan viedokļu saskaņa starp šīm partijām lien laukā pa visām spraugām.
Divi vārdi “ātrie kredīti” regulāri tiek izmantoti publiski lietojama lamuvārda nozīmē. Ar tiem valsts pārvaldes aparāts kopumā un dažādi politiskie spēki ir uzrādījuši grēkāžus, kas vainojami par daudzām un dažādām nelaimēm. Bija laiki, kad LB uzskatīja viņu uzraudzīšanu zem sava goda. Tādējādi “Progresīvie” aktivizēja publikai labi zināmu priekšstatu kompleksu, kam daudzi cilvēki piekritīs bez pārjautāšanas, ar ko vieni uzņēmēji jeb kredīti sliktāki par citiem uzņēmējiem jeb kredītiem.
Tomēr I. Šuvajeva nosauktie “ātrie kredīti” Latvijā tiek izsniegti, ir sazarojušies dažādos kreditēšanas veidos un 2025. gada laikā piedzīvojuši pamanāmu kvantitatīvo izaugsmi. Izaugsmes kopsavilkums tāds, ka 2025. gada laikā no jauna izsniegto kredītu summa - un runa te tikai par Latviju - pārsniegusi miljarda eiro robežlīniju kaut līdz 1,003 miljardiem eiro. Šī rādītāja pieaugums pret 2024. gadu 191,6 miljoni eiro jeb 23,6%, kas pārspēj praktiski visus citus Latvijas izaugsmes radītājus. Ar to lepojas PTAC vadītāja Zaiga Liepiņa (attēlā).
Pirmkārt, valstij ir vajadzīga kaut kāda naudas aprite kaut vai “ātro kredītu” veidā. Otrkārt, politiķiem ir vajadzīgi sabiedrībā jau zināmi grēkāži, starp kuriem “ātro kredītu” sniedzēji ieņem sen iesildītas vietas.
Publiski pieejamā līmenī argumenti par un pret ātro kredītu uzraudzības maiņu tiek izteikti ar praktiski vieniem un tiem pašiem vārdiem par valsts pārvaldes efektivitātes palielināšanu un funkciju sadrumstalotības novēršanu. Ja izdara tā, kā prasa reformas autori, tad tiek apvienota kreditētāju uzraudzīšana, bet toties tiek sadalīta patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzīšana, jo reforma taču nenozīmē PTAC likvidēšanu.
PTAC ir divi argumenti, kāpēc tagadējā uzraudzības sistēma Latvijā ir labākā no iespējamām.
Pirmais, ka banku uzraudzības jēga ir sargāt nevis kredītņēmēju, bet noguldītāju intereses. “Ātro kredītu” sniedzēju klasifikācijas pamats nav kredītu noformēšanas ātrums minūtēs vai sekundēs, bet tas, ka šo kredītu sniedzēji nepiesaista noguldījumus depozītu vai kontu atlikumu veidā. Viņi aizņemas naudu bankās un nav atbildīgi par to, kā bankas norēķināsies ar noguldītājiem. Tāpēc ir izveidojusies darba dalīšana, kurā banku uzraugiem jāpietiek ar pārliecību, ka ātro kredītu firmas spēs piedzīt naudu no kredītu ņēmējiem un atdot šo naudu bankām. Savukārt PTAC uzrauga, lai ātro kredītu devēji nenoplēš naudas gala lietotājiem deviņas ādas. Tādējādi veidojas interešu konflikts starp banku uzraugiem un patērētāju tiesību uzraugiem. Tas esot nevis slikti, bet labi, ka kreditēšanas procesa pretējām pusēm ir valsts iestādes, kurās pažēloties par pretējo pusi. Būšot sliktāk, kad LB nonāks interešu konfliktā pati ar sevi, vienlaicīgi aizstāvot noguldītājus un kredītu gala lietotājus.
Otrais, ka aizņemšanās iemesls ir vajadzība nopirkt preci vai pakalpojumu. “Caur šo prizmu var ieraudzīt lietas, kur patērētāju tiesības netiek ievērotas,” uzsver Z. Liepiņa.
