Reti kurš vairs atceras, ka pirms 15 vai 16 gadiem Rīgas mēram Aivaram Aksenokam piederēja iecere iegrožot erotiku un pornogrāfiju pilsētas ielās un naktsklubos. Protams, tolaik bija citi apstākļi un uzskati par to, kas piedien Latvijas galvaspilsētas tēlam. Taisnību sakot, tad nebija ne vēsts no citas diskusijas, piemēram, cik pieļaujams ir kailu ķermeņu atveidojums pilsētvidē.
Atzīsim, ka tobrīd Aksenokam varbūt arī bija taisnība - netālu no Rīgas domes darbavietas - rātsnama - kādā skatlogā vakaros regulāri gozējās puskailas sievietes, vilinādamas potenciālos izklaides vietas apmeklētājus. Lai veidotu pozitīvu galvaspilsētas tēlu un ierobežotu striptīza un pornogrāfiska rakstura priekšnesumu izplatību Latvijas galvaspilsētā, Rīgas domes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks ierosināja aizliegt striptīza un pornogrāfiska rakstura priekšnesumus klubos Vecrīgā. Ierosināja gan, bet ātri nekas nenotika. Ņemtne ap it kā nevainīgu lietu - erotiku - izvērtās par ecēšanos starp valsti un Latvijas svarīgāko pilsētu. Visbeidzot Rīgas domes labie plāni ierobežot erotiska rakstura izklaides vietas atdūrās pret toreizējā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Māra Kučinska vēstuli ar norādi, ka pašvaldība nav tiesīga ierobežot uzņēmējdarbību.
Tā nu ir pagātne, jo puskailas sievietes skatlogos nav redzamas un, paldies veselajam saprātam, Rīgā nav nograuti vai «uzlaboti» ēku dekori vai citi objekti, kuros redzami kaili ķermeņi vai to daļas.
Rīgas ielās var atrast ļoti daudz erotikas, kas ir bauda acīm, jo tā ir māksla. Šoreiz aicinām apjūsmot vien dažus no daudzajiem erotiskajiem un izcilajiem mākslas darbiem. Viens no tiem neatrodas kādā no Rīgas ielām, bet gan Raiņa kapos. Skaists jauna vīrieša ķermenis - uzlūkojot dzejnieka Raiņa kapa pieminekli, nodomās ne viens vien. Lai gan Rainis tā neizskatījās... Lai izprastu dzejnieka Raiņa kapa pieminekļa simbolismu, ir vai nu jāzina mākslinieka iecere un laikmeta konteksts, vai arī jāuzticas speciālistu skaidrojumam. Te nu tas ir: jauns, skaists un stiprs cilvēks augšāmceļas - tas sasaucas ar Kristus augšāmcelšanās motīviem mākslā, norādījis mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, neslēpjot jūsmu, ka Raiņa kapa piemineklis ir viens no skaistākajiem, poētiski visbagātākajiem un apgarotākajiem memoriālās tēlniecības darbiem Latvijā.
Piemineklis ir 1934. gadā kalts sarkanbrūnā Somijas granītā pēc tēlnieka Kārļa Zemdegas meta. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados šī bija Eiropā lielākā monolīta akmens skulptūra, kas veidota no 70 tonnu smaga granīta gabala.
Mecenāte Anna Ģertrūde Vērmane pirms diviem gadsimtiem Rīgai dāvāja skaistu dārzu, un vēl lielākai dailei Vērmaņu ģimene metāllējumu fabrikā Berlīnē pasūtīja strūklaku, kuru pamatoti uzskatīja par visgreznāko Rīgā. Strūklakas pamatnē novietotas četru gadalaiku skulptūras, bet vāzes kausā divi pliki bērneļi draiskojas ar jūras dieva Neptūna trijzari. 1978. gadā tēlniece Mirdza Lukaža izveidoja strūklakas bronzas kopiju.
Ak vai, 2008. gada sākumā traci sacēla ārvalstu pilsoņi, kuri, ierodoties Rīgā, ieraudzīja operas izrādes «Leļļu opera» reklāmu - bērna kailfoto. Atkal jau - tie bija citi laiki, bet arī tad kailā zēna attēlā bija grūti saskatīt ko pornogrāfisku. Tad jau Vērmanes dārza skulptūras apaļīgie puišeļi varētu izraisīt vairāk pretenziju par pornogrāfiju. Pēc vairāk nekā četrus gadus ilgušas izmeklēšanas Valsts policijā nolēma izbeigt kriminālprocesu par bērna kailfoto izmantošanu Latvijas Nacionālās operas izrādes «Leļļu opera» reklāmā. Tiesa, mūslaikos, iespējams, policijas secinājumi būtu citādi.
Bet jūgendstila citadelē Alberta ielā acis iespējams mielot ap fasāžu dekoratīvo apdari. Piemēram, Alberta ielas 2.a namu sargā izteiksmīgas kailkrūtainas sfinksas. Civilinženieris Mihails Eizenšteins, 1906. gadā radot šo ēku, ļāvis fantāzijai vaļu: arhitektūras pieminekļa fasādē acis žilbina maskas, stilizēti augu atveidi, spārnoti nezvēri un citas jokainas būtnes, lauvas un pat papildstāvs, kurš nav domāts dzīvošanai, bet tikai un vienīgi jūgendstilam raksturīgo dekorāciju izvietošanai.
Tēlniece Pārsla Zaļkalne 20. gadsimta septiņdesmitajos darinājusi trīs dejojošas, graciozas meitenes. Kanālmalas apstādījumos pie Bastejkalna novietotās kailās dāmas atbilstoši tā laika prasībām tika «nomaskētas» zem ideoloģiski pareiza nosaukuma «Miera deja». Arī mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis vērš uzmanību uz to, ka «tēlniece šajā skulptūrā atkārtojusi franču gleznotāja Anrī Matisa freskā «Deja» ietverto kompozīciju un zviedru tēlnieka Karla Millesa skulptūrās iecienīto figūru pretnostatījumu».
Zināt, pat 1935. gadā atklātā Brīvības pieminekļa Brīvības tēls ar trim zvaigznēm izstieptās rokās, no vienas puses, ir deviņus metrus augsta varā veidota statuja (zviedru tēlnieka Ragnara Mirsmēdena roku darbs), kas rokās tur trīs Latvijas novadus - Kurzemi, Vidzemi un Latgali (Zemgale un Sēlija tolaik nebija atsevišķi novadi). No otras puses, tā ir brīnišķīga sievietes figūra ar skaidri saskatāmām auguma aprisēm zem plānā, piegulošā tērpa.
Kanālmalas zālienā pretī Latvijas Universitātes ēkai tālajā 1968. gadā uzstādīta tēlnieces Aleksandras Briedes veidotā bronzas skulptūra «Mana zeme». Reāli veidots jaunas, skaistas sievietes pliknis, turklāt ilgdzīvotājs Rīgas pilsētvidē. Vai kādam pret to kas iebilstams?
Operas strūklaku «Nāra» uzstādīja 1887. gadā. Kopš tā laika rīdziniekus priecē pēc tēlnieka Augusta Folca meta darinātā graciozā sievietes figūra ar milzu gliemežnīcu virs galvas un pie skaistules kājām rotaļās ar delfīniem iegrimušie četri bērņuki. Oriģinālu sagrauzis laika zobs, tāpēc 1986. gadā, atlejot bronzā, strūklaku atjaunoja tēlniece Mirdza Lukaža. Mūsu «Nārai» esot dvīņumāsa - Saksijas pilsētiņā Gerlicā pie pasta ēkas 1887. gadā arī atklāja «Nāru», vien pie viņas kājām atradās mednieka, zvejnieka, nimfas un ūdensmeitas figūras
