Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās dzīves centrā. Abas šīs [nebeidzamā politiskā seriāla] epizodes iezīmējas ne tikai ar milzīgu liekulības devu, bet arī iespējami augstu politisko cenu.
Balsot pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās vajagot ļaut no 16 vecuma, bet līdz legālai cigarešu pirkšanai katram indivīdam gan būs jāpagaida četri gadi – pirkt smēķus un pīpēt drīkstēs tikai no 20 gadu vecuma. Tā lēma Saeima. Par balsošanu vēlēšanās gan vēl nav izlemts, par šo jautājumu šķēpi lūst krakšķēdami.
“NATO augstākais amats jāieņem tādai valstij, kas maksā par aizsardzību,” pauž Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš izdevuma “Politico” raidierakstā “Power Play”. Kariņš uzskata, ka Latvijai un viņam ir pienācis laiks uzņemties militārās alianses vadības lomu.
Svētku burzmā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu gluži kā garāmejot parādījās informācija, ka noslēdzies konkurss uz Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu. Nelabvēļi melsa, ka “iepriekš noskatītais” pretendents neesot konkursā uzvarējis, tāpēc politiskajā šķirā (nomināli Valsts kancelejā un Finanšu ministrijā) valdot neziņa: ko darīt?
Daudzi autobraucēji ir saskārušies ar to ne visai patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad braucot pēkšņi sadzirdi, ka kaut kas sācis grabēt. Īsti nevar saprast, kas, bet skaidrs, ka labi nebūs. Agri vai vēlu šī grabēšana radīs problēmas, tāpēc nav ko vilcināties un jābrauc uz servisu.
Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.
Vakardienas “Neatkarīgās” numurā solīju, ka par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām 2024. gadā plašāk rakstīšu šodienas numurā. Tāpat norādīju, ka Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem paklausīgi iet līdzi.
Pasažieru vilcienu iepirkuma ilggadējā sāga ir viena no Latvijas politikas spilgtākajām epizodēm, kurā koncentrējusies visa mūsu jaunlaiku politiskās dzīves skaudrā realitāte.
“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.
“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.
Latvijas politiskās šķiras ilgstoši vadošajai partijai – “Vienotībai” – 2023. gada nogale izvērtās ne visi labvēlīga. Bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra un joprojām partijas līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls izgaismoja redzamāko partijas defektu – aroganci. Nepamatota augstprātība ir pazudinājusi visas iepriekšējās vadošās un pareizo kursu nosakošās partijas. Sākot no komunistiskās partijas un beidzot ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un tagad – “Vienotību”.
Paši sev uzsauc fanfaras: tā izskatās valdības pārlaimīgā iznešanās sakarā ar tās vētraino darbību, kam 23. decembrī apritēja pirmās 100 dienas. Ai, cik mēs labi, cik mēs gandarīti un nozīmīgi, esam izdarījuši visu, ko solījām. Bet nepateicīgā tauta nezin kādēļ nedzied līdzi šīm fanfarām. Kāpēc tā?
Cilvēki, sasniedzot noteiktus augstumus, aizmirst par dzīvi “zemākos plauktos”. Ja cilvēks jau dzimis karaliskos apstākļos, tad var aizrunāties pat līdz tādiem kurioziem, kā tas gadījās Francijas karalienei Marijai Antuanetei, kura, raugoties uz savu pavalstnieku protestiem pret augstajām maizes cenām, it kā esot teikusi: “Nu, lai tad viņi ēd kūkas.”
Latvijas TV mūs regulāri ir iepriecinājusi ar partiju reitingu tabulām. Nu jau kādu laiku ir klusums: decembra reitingu nav, novembris arī kaut kur aizkrāsnē iekritis. Vai nemirstīgās “Jaunās vienotības” popularitāte izkūpējusi līdz ar ekspremjera Kariņa privāto lidmašīnu pārlidojumiem un premjeres Siliņas regulāri komisko izrunāšanos medijos un tīmeklī? “Decembra reitingus esmu jau nosūtījis televīzijai,” mierina aģentūras SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.
Nevarētu teikt, ka Aizsardzības ministrijas ilggadējā valsts sekretāra Jāņa Garisona atkāpšanās no amata būtu bijis liels pārsteigums. Drīzāk otrādi. Var tikai pabrīnīties, ka viņš tik ilgi noturējās savā amatā, jo vēl gada sākumā, kad izcēlās skandāls par 220 miljonu eiro vērto pārtikas iepirkumu armijas vajadzībām, no Saeimas tribīnes izskanēja kategoriskas prasības pēc Garisona “galvas”.
Lai gan Eiropas Centrālā banka (ECB) 11. decembrī ir publicējusi ļoti īgnu atzinumu par hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības pagaidu nodevu kredītiestādēm, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs (JV) pauž: hipotekāro kredītu ņēmēji var būt droši – ECB atzinums neietekmēs to stāšanos spēkā.
Aizvadītajā nedēļā visā krāšņumā uzplauka jau ilgi briedušais jautājums: ko ES darīt ar Ungāriju un tās līderi Viktoru Orbānu, kurš neslēpti spēlē Putina aģenta lomu šajā valstu savienībā. Kā izteicies Vācijas sociāldemokrātu līderis Eiropas Parlamentā Jenss Geiers: “Pie ES samita sarunu galda sēž arī Putins [kura intereses pārstāv Orbāns].”
Mēdz teikt – kļūdīties ir cilvēcīgi, jo no kļūdu pieļaušanas neviens cilvēks nav atbrīvots. Tās pieļauj visi. Vairāk vai mazāk. Tāpēc svarīgāka par pašām kļūdām ir reakcija uz tām, jo tieši reakcija uz kļūdīšanos raksturo sistēmu.
Bez fanfarām un goda galdiem 14. decembrī tika atzīmēta Krišjāņa Kariņa otrās valdības sākšanās gadadiena. Nav saprotams, kālab tik klusi? Valstij taču megapanākumi, visas nozares plaukst, drošība zeļ, labklājība briest kā alus cienītāja vēders. Vienvārdsakot – viss prasās uz to, lai cildinātu bijušā premjera un šodienas ārlietu ministra nepārprotamos panākumus, kas veltīti tikai un vienīgi valstij.
Arestētajam Baltkrievijas žurnālistam Jegoram Martinovičam atšķirībā no kolēģiem cietumā paveicies – par smagu darbu cietumā viņš saņēmis sešus eiro mēnesī, citi viņa kolēģi nonākuši daudz smagākos apstākļos, – savos iespaidos par Baltkrievijas cietumu un valdošo režīmu valstī sarunā ar “Neatkarīgo” dalījās nule kā balvu saņēmušais žurnālists.
