Saruna ar Ogres mēru Egilu Helmani
Pēdējā laikā, pateicoties īpašai sabiedrisko mediju uzmanībai, jūs esat kļuvis par vienu no populārākajiem Latvijas pilsētu mēriem. Var pat teikt, ka esat kļuvis par politisku zvaigzni nacionālā mērogā. Kā jūtaties šajā statusā?
Tās zvaigznes laikam jau dod “tur augšā”. Tas “Vienotībai” jāvaicā, kāpēc man tāda zvaigzne ir piešķirta. Ziniet, kopš pēdējā sasaukuma, kopš sākās karš, esmu pabijis vairākas reizes Ukrainā, frontē, un esmu pārstājis no viņiem baidīties. Man liekas, ka tas varbūt kādam arī nepatīk, ja no viņiem nebaidās. Es esmu novērtējis to, ko nozīmē būt brīvam savos uzskatos un izteicienos. Es varu daudziem varbūt nepatikt tāpēc, ka esmu tāds, kāds esmu. Man liekas, ka tā ir vērtība. Vērtība, kas mūsdienās ir kaut kur izgaisusi. Es uzskatu, ka “Vienotības” režīms samazina šo brīvību. Ogrē visus šos gadus ir plīvojuši sarkanbaltsarkanie karogi. Un, kamēr es tur būšu, varavīksnes karogi tur neplīvos!
Ja tiksiet ievēlēts uz nākamo termiņu un saglabāsiet amatu - kādu redzat Ogri pēc četriem gadiem? Ko jūs gribētu šajos četros gados Ogrē vēl jaunu uzbūvēt un izveidot?
Es redzu, ka visos Ogres pagastos mēs esam saglabājuši lauku skolas - par to mēs reāli cīnāmies. Mums ir pagastu pārvaldes. Katram pagastam ir sava identitāte, savi svētki. Esam izbūvējuši Lielvārdes parku, izgaismojuši pilsdrupas, ir pastaigu maršruti gar Daugavu, ir veloceliņi. Lielvārdē mēs esam uzbūvējuši velosipēdu trasi. Mēs esam atjaunojuši veco senlatviešu pili, izveidojuši tur smēdi, podnieku un aušanas darbnīcas, kur bērni varētu mācīties. Pēc četriem gadiem mums viss novads būs savienots ar velotrasēm - ar skolām, ar bērnudārziem. Mēs būsim valstspilsēta, kura būs uzsākusi muzikālā teātra projekta īstenošanu.
Viens no jūsu novada lepnumiem ir jaunā Ogres ģimnāzija. Vai tiek projektēts kaut kas mērogos līdzīgs?
Šobrīd tiek projektētas četras skolas - Suntažu pamatskola, Lielvārdes vidusskola, Ķeguma un Ogresgala pamatskolas. Esam orientēti vairāk uz jauniešiem. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai mūsu bērni un jaunatne iegūtu pēc iespējas labāku izglītību. Tāpēc mēs nebūvējam SPA, bet būvējam skolas. Nākamajos gados mums jāuzsāk Ikšķiles skolas piebūve. Tā ka tie būs pietiekami lieli darbi - savest kārtībā visas vidusskolas Ogres novadā. Arī pamatskolas, kur jau ir uzsākti darbi.
Viens no pārmetumiem, kas tika izteikts sabiedriskajā medijā, bija tāds, ka jūs pārāk bieži braucat uz Ukrainu un tērējat tur komandējuma līdzekļus. Ja nemaldos, 4000 eiro ogrēniešu naudas tur esot iztērēts. Vai nevajadzētu darīt tieši otrādi - visiem pašvaldību vadītājiem, lielo kapitālsabiedrību vadītājiem, augstām valsts pārvaldes amatpersonām jābrauc biežāk uz Ukrainu un jāapgūst turienes pieredze?
Es domāju tieši tāpat. Man liekas, ka tam būtu jābūt kopējam valsts uzstādījumam. Bet mēs diemžēl dzīvojam ļoti divkosīgā sabiedrībā. Sabiedriskais medijs izpilda tikai pasūtījumu. Šajā gadījumā pārmetumi par to, ka es braucu uz Ukrainu un palīdzu ukraiņiem. Mums Ukrainā ir trīs sadraudzības pilsētas, kuras to ir ļoti augstu novērtējušas. Esmu aizvedis arī visus savus iestāžu vadītājus, kuri zina, kas ir jādara. Salīdzinājumam - Rīgas mērs brauca uz Japānu apciemot zilonīti Zuzi. Ja tas ir līdzvērtīgi, tad...
Es ar nožēlu skatos uz to, ka mēs nespējam atlasīt pelavas no graudiem. Man, protams, var uzbrukt. Man ir stabilas pozīcijas Ogrē, un tas daudziem nepatīk. Daudziem nepatīk tas, ko esam sasnieguši. Neviens jau nevar apstrīdēt, ka esam uzbūvējuši labāko ģimnāziju ne tikai valstī, bet arī Baltijā. Neviens nevar apstrīdēt, ka mēs esam uzbūvējuši labāko bibliotēku Latvijā, kurai ir arī starptautiskas balvas - tā bija starp četrām labākajām bibliotēkām pasaulē attiecīgajā gadā, kad to uzbūvēja. To neviens nevar apstrīdēt, bet var apstrīdēt to, kā mēs domājam.
Mēs nonākam pie tā, ko savulaik lasījām klasikā - ir domāšanas grēks. Mūs apsūdz, ka Ogrē nav demokrātijas. Mums ir visaugstākā demokrātija, kādu vien var iedomāties. Mēs uzvarējām vēlēšanas. Tika ievēlēti 13 deputāti no kopā 23. Mēs varējām nevienu vairs neņemt un paši nostrādāt līdz galam. Bet, tā kā vēlējāmies, lai arī pārējie novadi tiktu iekļauti, tad no Ikšķiles gan pozīciju, gan opozīciju paņēmām koalīcijā, kaut gan varējām to nedarīt. Arī Ķeguma pārstāvi paņēmām.
Santa Ločmele (“Kustība Par!”) netika ievēlēta kā pirmais numurs, un Reģionu apvienības pirmais numurs arī netika ievēlēts. Kā mēs varam ņemt koalīcijā tos, kuriem pirmie numuri pat nav ievēlēti, kuriem pašu partija īsti neuzticas? Opozīcija mums veido mazāk nekā 20 procentus. Kurā pašvaldībā vēl ir tāda pārstāvniecība?
Visus lēmumus mēs pieņemam balsojot. Jā, es esmu pie stūres un turu kuģa virzienu. Ja mēs būtu ieklausījušies opozīcijā un viņu teiktajā, ka nevajag būvēt jauno ģimnāziju, bet jāizremontē 43. arodvidusskola, tad mēs nekad nesasniegtu šādus rezultātus. Ja mēs būtu ieklausījušies opozīcijā un nebūvētu tādu bibliotēku, bet daudz mazākas un vairāk, arī tā nebūtu. Viņi mums pārmet, ka mēs neieklausāmies, bet ja mēs to darītu, tad būtu turpat, kur citi.
Es saprotu, ka jaunā ģimnāzija ir jūsu lielākais lepnums. Vai jaunā ēka kaut kādā veidā ietekmē arī mācību procesu?
Protams. Bērniem, kuri tagad nolikuši eksāmenus, ir par 30% augstākas atzīmes nekā vidēji valstī. Tas parāda to, ka jaunā skola nes arī zināmu kvalitāti. Mums ir pieteikušies 5-6 jauni vīrieši, kuri vēlas būt klases audzinātāji. Mēs ienākam skolā un redzam smaidīgus skolotājus un skolēnus. Varbūt vecāki nevar iedot bērniem modernu un mūsdienīgu dzīves līmeni, bet pašvaldība to var. Mēs šos bērnus paceļam citā dzīves līmenī.
Kāpēc sabiedriskais medijs tik ļoti necieš cilvēkus, kuri nav pakļāvīgi un uzreiz nepiekrīt jebkurām norādēm no augšas? Kāpēc šāds naids pret jums?
Tas ir režīms, un viņi ir režīma upuri. Viņiem nepatīk, ka mēs esam brīvi. Mūsu sabiedrībā sen jau neviens ne par ko neiestājas. Mēs noskatāmies no malas, ja kāds kaujas. Mēs noskatāmies no malas, ja kāds varbūt cīnās, bet nenākam viņam palīgā.
Man patīk dzīvot ar nacionālām vērtībām. Mans vectēvs ir kritis par šo valsti - par to, lai viņa bērni un mazbērni dzīvotu brīvā valstī. Man tas ir saistoši.
Jā, mēs iestāsimies. Valdība saka, ka vajag slēgt lauku skolas, mēs par tām cīnīsimies. Mēs stāvēsim kā klints, mēs nemainīsimies. Mēs turpināsim kritizēt valdības lēmumus, kas ir postoši Latvijas tautai. Visi šie lēmumi un virzība - ko mēs tagad brīnāmies, ka esam demogrāfiskā bedrē, ka nedzimst bērni? Visus šos gadus esam rūpējušies par viendzimuma laulību legalizāciju un to sekmējuši. Mēs šo laulību (viendzimuma) legalizāciju pasniedzam kā baigo triumfu. Tad gaidiet, kad viņiem būs bērni. Nu nebūs.
Tad nebrīnieties - mēs esam visu izdarījuši, lai tas tā būtu, bet tagad gribam no tā pamosties.
Jā, mēs stāvēsim par tām lauku skolām, par pagastu pārvaldēm. Lai tur būtu dzīvība. Es aizstāvu šos cilvēkus, kuri dzīvo pagastos, un viņi aizstāv mani. Kādam tas var nepatikt un var mani nosodīt par to, ka es domāju savādāk un nepakļaujos. Es neesmu tā audzināts. Ja es braucu pa savu pilsētu un redzu, ka kāds kaujas, es iesaistos.
Nesen bija gadījums, kad divos naktī braucu pa pilsētu un redzu, ka kaujas - viens guļ zemē, otrs sēž viņam virsū un sit. Bars stāv apkārt. Es iejaucos un izšķīru. Tāds es esmu - es netaisos griezt muguru un padoties kaut kādam valsts spiedienam jautājumos, kur man ir pārliecība un zināšanas.
Jūs pieminējāt vārdu “pamosties”. Šis vārds bieži tiek piesaukts tieši Ukrainas kara sakarā. Nu jau rit ceturtais pilna mēroga kara gads, un bieži dzird teicienus: “beidzot sabiedrība ir pamodusies”, “beidzot Eiropa ir pamodusies”, “beidzot Rietumi ir pamodušies”. Kā jums šķiet - patiešām ir pamodušies vai arī tā ir tikai tāda vēlamā uzdošana par patiesību?
Tā nav pamošanās. Mūs tas viss modina, bet mēs gribam dzīvot pa vecam. Pamošanās ir tad, kad sākam mainīt mūsu ieradumus. Mēs varam plaši runāt un gatavoties civilajai aizsardzībai, bet ja nebūs karavīru, kuri izveidos fronti un būs gatavi aizstāvēt savu valsti, tad nebūs vajadzīga šī civilā aizsardzība. Mums vajag darboties jomā, kas ir saistīta ar Latvijas kultūru un pašapziņas veidošanos - tas dos pamatu tam, ka vēlamies aizstāvēt savu valsti. Tajā ir jāiegulda līdzekļi un redzējums. Mēs uztaisījām Ogrē brīnišķīgu Neatkarības laukuma atklāšanas koncertu 4. maijā, kuru, protams, Latvijas Televīzija neparādīja, bet tas ir jāturpina. Mēs gribam nākamajā plānošanas periodā pacelt algas cilvēkiem, kuri vada dziedātāju, dejotāju kolektīvus. Visiem tiem, kuri veicina kultūras veidošanos, jo tas stiprina tautu.
Mēs varam nopirkt ļoti dārgus ieročus, bet tas nepalīdzēs, ja nebūs cilvēku, kuri gribēs tos turēt rokās un aizstāvēt savu valsti. Mēs izdevām grāmatu par Ukrainas karavīru, kurš bija krievu armijas gūstā - koncentrācijas nometnēs. Tad mēs braucām uz NATO bāzi. Mēs pie tās piebraucām, un tur stāvēja mūsu karavīri. Uzdeva jautājumu - vai viņi patiesi vēlas aizstāvēt savu valsti vai arī tas ir tikai darbs? Patiesībā šāds jautājums mums katram sev būtu jāuzdod. Tad mēs arī zinātu to atbildi.
Bet sabiedriskais medijs 9. maijā vienkārši unikāli parādīja savu darbu. Viņi atreferēja visu to, ko stāsta Krievijas televīzijā. Viņi piespēlēja Krievijas televīzijai. Protams, arī man “uzrīdīja” virsū Krievijas publiku, kas solījās ar mani izrēķināties un man darīt galu.
Mēs runājam par okupācijas karavīru formu, bet nerunājam par to, ko šis okupācijas režīms dara Ukrainā, kā bombardē dzīvojamās mājas, kā nogalina cilvēkus, kā viņi iekaro, kā spīdzina Ukrainas karavīrus. Tas nozīmē, ka mums nedaudz nojūk vērtību kompass. Mēs par to runājam no mīksta dīvāna, bet nesaliekam kopā kontekstu.
Es domāju, ka tomēr daudz vairāk vajadzētu palasīt pirmskara perioda literatūru, kurā ļoti daudzi žurnālisti tieši tāpat attālināti domāja, ka tas mūs tagad neskars, ka tas nav saistīts ar mums, un par to prātuļoja. Man liekas, ka tā ir liela kļūda, un šajā gadījumā es arī visus aicinātu - tajā, kas ir saistīts ar valsti, tās aizsardzību, valsts principiem, mums tomēr vajadzētu būt vienotiem, un Latvijas medijiem pārstāt nīdēt valsts patriotus.
Jūs pieminējāt vārdu "pašapziņa," "nacionālā pašapziņa". Par kādu nacionālo pašapziņu mēs varam runāt, ja tik ļoti notiek cenšanās uzturēt krievvalodīgo situāciju publiskajā laukā, es domāju - sabiedriskajā medijā. Ļoti lēni notiek krievu valodas izskaušana izglītības sistēmā. Mēs pat varam par to atsevišķi parunāt, jo Ogrē arī vēl ir noteikti saglabājušās tā saucamās krievu skolas. Vismaz viena.
Tā lēnām beidzas. Ogrē ir skola, bet mēs ļaujam tai nobeigties savā dabīgajā nāvē, un tā drīz arī nomirs.
Te jau ir tas pavediens, pie kā turas šis režīms, kas vēlas atjaunot Padomju Savienību. Ir nepieciešams saprast, ka tas mums draud ar neatkarības zaudēšanu. Bieži vien to nesaprot.
Man pašvaldības darbs un braucieni uz Ukrainu bieži vien ir palīdzējuši turēties pie zemes. Tu izveido projektu, uztaisi, atklāj skolu un redzi, kas notiek tālāk. Redzi visu, kas pareizi, kas nepareizi, kādas bīstamas sekas tas var radīt.
Bieži vien ierēdņi vai arī Rīgas kungi, kas mēģina norādīt, kā mums Ogrē būtu jādzīvo, ir atrauti no šīs realitātes. Viņi izdomā kādu stāstu, mēģina to stāstu pavairot, bet rezultātā viņi šķeļ sabiedrību. Visa tā milzīgā kampaņa pret mani šķeļ sabiedrību. Daudzi cilvēki mani pazīst un zina manu ieguldījumu, arī to, kā es izturos pret Ukrainu un nacionālām vērtībām.
Tas ir nepareizi, mēs ejam kaut kādā nepareizā gultnē. Par to, ka es domāju savādāk, es varbūt redzu savādāk. Ja okupācijas piemineklis jānojauc, tad ir kaut kas jāliek vietā. Mēs bieži vien iedomājamies: ja sazāģēsim Upīša pieminekli vai vēl kaut ko, mēs būsim baigi diženi, bet mēs nepaliekam diženi caur to, ka viena necila personība sazāģē otras izcilas personības pieminekli. Mums tomēr tas, kas saistīts ar nacionālu valsti, būtu jāatliek, jāizlemj kopā.
Otra lieta ir, ka Latvijas Televīzija ir absolūti nekontrolējama. Es nekad negaidīju, ka Latvijas Televīzija izsekos manus nepilngadīgos bērnus un slepus viņus filmēs. Tas īstenībā bija nonsenss. Labi, jūs varat vajāt mani, varat darīt pāri man, es tāpat esmu cilvēks un šad tad pārdzīvoju par to. Tāpēc, ka es mīlu savu valsti. Bet to, ka viņi uzbruks maniem bērniem, to gan es negaidīju. To ir izdarījusi Latvijas Televīzija, man ir pierādījumi, un es par to varu droši doties uz tiesu. Tas ir nonsenss, cik lieli nelieši mēs varam būt. Politika ir politika, bet bērnus noliekam malā. Neiesaistām bērnus politikā. Šīs vēlēšanas tajā visā man atklāja jaunus aspektus.
Te man jāsaka, ka pēc Putina parauga mēs zinām, ka Putins neapstāsies. Vai tie, kas jums uzbrūk sabiedriskajā televīzijā, var apstāties? Tas tagad jau kļūst par jautājumu: kurš kuru? Kā jūs redzat šī jautājuma atrisinājumu?
Ar šī jautājuma atrisinājumu ir tā, ka es to neredzu, jo viņi arī neapstāsies. Viņi ir propagandisti. Viņi vairs nerāda ziņas. Ja mani, piemēram, “De facto” intervēja stundu, bet viņi no šīs intervijas parāda 20 sekundes, tad kādu ziņu viņi gribēja parādīt? Kāda ir mana dalība tajā visā? Viņi ir izdomājuši stāstu, un viņiem ir vajadzīgs, lai es tikai piedalos. Tas ir tāds ķeksītis, ka es esmu piedalījies.
Viņi paliek propagandisti, bet bēdīgākais ir tas: ja mēs viņus salīdzinām ar tiem, kas, piemēram, moka ukraiņu gūstekņus, viņi ir tie mocītāji, kas spīdzina un lauž, bet viņiem pašiem liekas, ka viņi to dara pareizi, ka viņi cīnās ar ļaunumu.
Un mūsu televīzija, sabiedriskais medijs, viņiem arī liekas, ka tas ir pareizi. Viņi paši ir saēsti ar savu propagandu. Viņi ir aizmirsuši, kas ir sabiedriskais medijs, kas ir žurnālistika, tai ir jābūt ziņai, tai nav jābūt propagandai, nevajag vienu partiju izcelt, otru gremdēt vai vēl kaut ko. Bet mēs neko tādu vairs neredzam, mēs no šīs puses redzam absolūtu propagandu, un tā paliek arvien sliktāka.
Es vērsos pie Valsts prezidenta un teicu, ka Latvijas Televīzija pārraida krievu naratīvus, pēc tam Krievijas televīzija tos pārņem, un to stāsta tālāk propagandā, tad kura interesēs tas notiek. Šeit Valsts prezidentam būtu jāiejaucas. Mans sauciens pēc prezidenta bija balss tukšumā. Un visiem tas viss ir izdevīgi. Viņi, mūsu elite, diemžēl ir atrāvušies no tautas. Viņi neredz to, kas patiesībā notiek, viņi tīksminās ar selfijiem, pašiņiem un visu pārējo, un mēs turpinām virzīties tur, kur mēs virzāmies. Es ceru, ka cilvēki agri vai vēlu to ieraudzīs, ka mēs virzāmies uz bezdibeni.
Jūs ļoti precīzi atzīmējāt šo salīdzinājumu ar iebrucējiem, citu cilvēku mocītājiem, kuri domā, ka dara labu darbu. Šeit ir jautājums par tā saucamo morālo pauguriņu. Acīmredzot šie uzbrucēji, kas uzbrūk jums, domā, ka stāv kādā īpašā morāli augstākā pauguriņā un jūs tā kā atmasko.
Viņi ir sapratuši, ka es no viņiem nebaidos, ka man ir savas vērtības. Tas nozīmē, ka es esmu apkarojams, tāpēc, ka neeju viņu pavadā, un šajā apkarošanā var izmantot jebkuras metodes - nepilngadīgu bērnu filmēšanu un vēl kaut ko, uzbrukšanu bērnam pārvērst par politisku cīņu. Viņiem vienkārši liekas, ka visā, kas saistīts ar mani, ir pieļaujams jebkas.
Tāpēc, ka jūs esat absolūtais ļaunums.
Jā, viņu acīs tā ir, un viņi paši domā, ka ir absolūtais labums. Bet to viņi paši ir noteikuši, tas ir viņu pašu vērtējums. Tas darbojas tieši tāpat kā spīdzinātāji nometnēs pret ukraiņu karavīriem. Viņiem liekas, ka tad, ja viņi viņus lauž, salauž kaut ko, par viņiem ņirgājas, viņi dara kaut ko labu. Tieši tāpat kā mūsu sabiedriskas medijs, viņi šeit neatšķiras ne ar ko. Bet tas, ka viņi abi divi pārkāpj visas cilvēcības normas, tas ir fakts. Un, kamēr mums nebūs šo morālo orientieru, tikmēr tas turpināsies. Kā var pārmest man to, ka es braucu uz Ukrainu un palīdzu Ukrainai? Tas ir pilnīgs absurds. Kādam ir jābūt cilvēkam, lai kaut ko tādu pārmestu? Tas nozīmē, ka viņiem ir sveša kāda līdzi jušana vai palīdzība citiem, kas nonākuši nelaimē.
Jums droši vien ir arī kāda atgriezeniskā saikne. Kā ir, jūsuprāt, vai šie sižeti jūsu pozīcijas Ogrē ir iedragājuši?
Ja tiek pieņemts kāds lēmums par kādu pagastu, es dodos uz to pagastu un uzrunāju pagasta ļaudis. Viņi ļoti labi to zina. Man ar viņiem ir kontakts, mēs aprunājamies un tikai tad pieņemam lēmumu. Bet ir daudzi cilvēki, kas ir noguruši no šīs negatīvās plūsmas. Es domāju tos neitrālos cilvēkus, kas vienkārši ir piekusuši, ka viņiem visu laiku dod negatīvo. Kaut gan patiesībā, ja mēs skatāmies pa šiem četriem gadiem, mēs nevaram atrast neko negatīvu, absolūti nevienu darbu, kas nebūtu izdarīts. Mums ir ļoti daudz darbu, kas ir izdarīti. Tas, kas viņiem pašā sākumā labi sanāca, tas bija stāsts saistībā ar Avenu. Patiesībā tas bija tāds pats uzbrukums.
Es iestājos par mūsu nacionālajām vērtībām. Tagad četrus gadus mēs nevaram redzēt mūsu dižgaru darbus tikai tāpēc, ka priekšplānā ir izvirzīts īpašnieks, nevis mākslinieks. Mēs, man liekas, esam vienīgie pasaulē, kas nevis norāda: kas ir mākslinieks, bet: tas darbs pieder tam un tam.
Jūs nekur tādu ūnikumu neredzēsiet. Nevienā pasaules muzejā jums nestāstīs par to, kas kuram pieder, jūs to pat neuzzināsiet. Jūs paskatīsieties to darbu, un nav pat svarīgi, kuram tas pieder. Man nav svarīgi, kam pieder kāds konkrēts darbs, es nācu skatīties uz mākslas darbu.
Ko izdarīja mūsu sabiedriskais medijs? Sabiedriskais medijs uztaisīja kampaņu pret mani, kas ļoti labi nostrādāja noteiktai publikai. Tas bija kara sākums un viss pārējais. Bet, ja mēs paskatāmies tā nedaudz ar loģisko saprātu, tad mēs neuzlikām sankcijas mangāna rūdai, no kā ražo ieročus un šauj ukraiņus, bet uzlikām sankcijas paši saviem mākslas darbiem. Man liekas, ka tas nav pareizi.
Atgriežoties pie starptautiskās situācijas un Ukrainas. Sabiedrībā domas dalās par to, vai mums ir jābaidās, vai tieši otrādi, bailes paralizē rīcību, un vajag būt mazāk bailīgiem. Runa ir par bailēm no Krievijas iespējamās agresijas. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es jums atbildēšu kā militārās tuvcīņas pasniedzējs. Vai militārajā tuvcīņā bailes ir gremdējošs vai atbalstošs faktors? Atbalstāms. Bailes palīdz mums saglabāt reālo situāciju un savu dzīvību. Un jebkurš, kas dzīvībai bīstamās situācijās nebaidās, nav normāls cilvēks. Viņš ir ar patoloģiskām novirzēm, un tas viņam var apgrūtināt saglabāt savu dzīvību. Tāpēc bailes ir cilvēka dabīga īpašība, un šīs bailes vajag izmantot. Tās nevar izstumt, noslēpt un neredzēt. Protams, ja tev tuvumā rāpo čūska, tu vari teikt: nē, viņa nerāpo, gan jau parāpos garām, bet tā nav. Bailes vajag izmantot, un šīs bailes ļauj mums pieņemt pareizus lēmumus. Jo katram cilvēkam ir instinkts, viņš mēģina sevi saglabāt, savu dzīvību, spriestspēju, un visas šīs īpašības mums palīdz dzīvot.
Jūs tā gudri un pārliecinoši runājat. Vai jums nešķiet, ka Ogrē jums ir par šauru? Vai nav doma pacelties augstākā vispārnacionālā līmenī un pretendēt uz kaut ko vairāk par Ogres novada domes priekšsēdētāja amatu?
Ziniet, ir tā, ka man ir patīkami dzirdēt, ka mani uzrunā: viens no labākajiem mēriem, kas ir nacionāli noskaņots, dara savu darbu, rūpējas par lauku teritoriju. Lauki Ogrē neiznīkst, nepaliek mazāk. Mums jāatbild par katru pagastu, pilsētām. Es neesmu plānojis iet lielajā politikā, un daļēji arī "Vienotība" mani sit tādēļ, ka es esmu potenciāls viņu konkurents.
Kas jāizravē jau iedīglī.
(Smejas.) Jā, iedīglī vajag kucēnu noslīcināt, kamēr viņš par suni vēl nav izaudzis. Es gribu teikt, ka mans latviskais spīts varētu nostrādāt tā, ka, ja viņi neliks man mieru, tad būšu spiests iet lielajā politikā un parādīt - gan esošajai varai, gan sabiedriskajiem medijiem - kā jums patiesībā būtu jāuzvedas.
****
Politisko reklāmu apmaksā Zaļo un zemnieku savienība no partiju apvienības Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", Zaļo un Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija”
