“nra.lv” saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, tiesību zinātņu doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli un Rīgas domes deputāta kandidātu no “Latvija pirmajā vietā” saraksta Ringoldu Balodi.
Ar ko saistīts jūsu lēmums kandidēt pašvaldību vēlēšanās?
Šāds lēmums - kandidēt Rīgas pašvaldību vēlēšanās - man šķiet likumsakarīgs, jo, pirmkārt, līdztekus savai zvērināta advokāta praksei es esmu politiķis. Otrkārt, tas, kas notiek Rīgā un valstī kopumā, kad jau 15 gadu valda partija “Jaunā vienotība”, ir labākais stimuls, lai mēģinātu darīt visu, lai apturētu šo uzņemto vājprāta skrējienu uz bezdibeni. Ar zinātniskiem rakstiem te nebūs līdzēts, tikai ar politikas metodēm var apkarot sliktu politiku. Treškārt, mūsu partijai “Latvija pirmajā vietā’’ Aināra Šlesera vadībā ir svarīgi ar darbiem pierādīt savus nodomus, kurus mēs šobrīd kā opozīcijas partija varam tikai iezīmēt. Ir iespēja pārliecināt skeptiķus un iepriecināt mūsu atbalstītājus, ka protam ne tikai skaisti runāt, bet lieliski saimniekot. Laika ir maz, jo nākamā kauja ir 2026. gada Saeimas vēlēšanas. Rēzeknes piemērā mēs redzam, kā valdība var kaitēt pašvaldībai, publiski stāstot, ka viss notiek iedzīvotāju labā.
Rīga ir novesta līdz drausmīgam stāvoklim. Mēs redzam, kāds ir pilsētas centrs ar uzrakstiem “pārdod” un “izīrē” skatlogos, mēs redzam nevajadzīgos stabiņus saspraustus visās malās, mēs redzam graustus, kas ir nemākulīgas saimniekošanas rezultāts. Sliktā saimniekošana ir iemesls tam, ka “Vienotības’’ Vilnis Ķirsis nevis stāsta par lielajiem darbiem Rīgā, bet cenšas “vilkt sarkanās līnijas’’ un graut Aināra Šlesera reputācija ar izdomātiem stāstiem, ka tieši Ainārs ir īstā problēma, kāpēc Rīga ir nožēlojamā stāvoklī. Laikam jau liktenis ir lēmis, lai mēs saņemtu uzticības kredītu no protesta balsotājiem pret esošo varu. Mums nāksies Rīgai atgriezt bijušo spozmi kā Baltijas pērlei. Rīga ir ne tikai mūsu valsts galvaspilsēta, bet vieta, kur dzīvo un strādā puse Latvijas cilvēku. Ja ir nolaista Rīga, ir panīkusi Latvija. Ja Rīgas diženumu panāksim, tad arī vieglāk valsti būs pacelt!
Jūs esat dzimis rīdzinieks, pabeidzis 66. vidusskolu, strādājis Tieslietu ministrijā vadošos amatos. Esat bijis atbildīgs par nacionāliem un reliģiskiem jautājumiem, bijis Uzņēmumu reģistra valsts galvenais notārs, savulaik esat strādājis arī Jūrmalas domē, Saeimā. Ne mazāk svarīgi, ka esat zvērināts advokāts, jurists un mācāt studentiem jurisprudenci...
Jā, pieredze ir uzkrāta, un varu to likt lietā mūsu mīļās Rīgas labā. Es ne tikai esmu dzimis Rīgā, bet arī visu darba dzīvi nostrādājis centrā, tādēļ īpaši skumji vērot bēdīgās ainas centrā. Ja runā par juristiem, tad mums vispār ir daudz mācītu juristu, taču tajā pašā laikā valsts ir panīkusi, jo maz plaša redzējuma uzņēmēju, kuri var ne tikai precīzi procedūras pildīt, bet valsti attīstīt. Un tāpēc es esmu pie Aināra Šlesera, kurš ir Latvijas patriots, gudrs politiķis un gudrs ekonomists.
Par spīti tam, ka esmu jurists, domāju, ka ne jau labi un pienācīgā kārtībā pieņemti likumi ir svarīgākais, bet cilvēki - valstsvīri un valstsievas, kas ne tikai grib, bet māk attīstīt valsti. Kā zināms, Einārs Repše ar labiem nodomiem nomainīja “slikto’’ varu, taču “Jaunā laika’’ mutāciju rezultātā esam nokļuvuši tādā bezsaimnieciskuma un falša valstiskuma laikā, kas nebija iespējams Andra Šķēles un Aivara Lemberga ziedu laikos.
Mums, valstij, ir pazaudēts tas valsts ideāls, kas mums bija acu priekšā, atgūstot neatkarību. Esam nomainījuši Maskavas kungus, taču ieguvuši Briseles diktātu un paši savus kaklakungus. Ir jādeg par savu pilsoņu labklājību. Lai cilvēkiem būtu gandarījums, nevis rūgtums par savu valsti. Pašlaik tauta ir pēdējā vietā pie varas esošajiem.
Jūs esat mācībspēks Latvijas Universitātē valsts tiesībās, un tas skar mūsu publisko pārvaldi. Vai savas teorētiskās zināšanas liksiet lietā praktiski?
Protams. Manas pētniecības pamatvirziens ir Satversme, cilvēktiesību aizsardzība. Tai pašā laikā vienmēr blakus akadēmiskajam darbam esmu vienmēr strādājis valsts labā. Arī pašvaldību darbs man teorētiski un praktiski ir labi pazīstams. Esmu pasniedzis pašvaldību tiesības un bijis Jūrmalas juridiskās un administratīvās pārvaldes vadītājs, kuras pārziņā bija arī IT joma un personālvadība. Šīs zināšanas man lieti noderēs Rīgas pašvaldības darbā.
“Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers mani ir iekļāvis savā “Rīgas ministru kabinetā’’ un nominējis kā Rīgas Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja kandidātu. Man ir saistība ar visām šīm jomām. Arī ar sportu, jo biju pēdējais Latvijas PSR karatē čempions. Izglītības jomā esmu darbojies pēdējos 27 gadus, vadījis studiju programmas, Valststiesību zinātņu katedru. Esmu sasniedzis augstāko amatu, ko var sasniegt zinātnieks universitātē - profesora tituls man jau 16. gadu. Pārsimt zinātnisku publikāciju, pāris grāmatu un projekts “Satversmes komentāri”, kurā vadīju ap 100 lielu zinātnieku kolektīvu Zinātniskie pētījumi publicēti ASV, Lielbritānijā, Itālijā, Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Grieķijā, Francijā, Polijā, Izraēlā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.
Jautājums par kultūru ir ļoti sapolitizēts. Tiek mainīti ielu nosaukumi tā vietā, lai labotu ielas. Aiz skaļiem, saasinātiem lozungiem tiek izpļekarēta liela nauda dažādu šaubīgu Kampara dēla instalāciju sabūvei.
Skaļi lozungi, kas vērsti pret krievu valodu, un ļoti saasinātas starpnacionālās attiecības. Ir radusies laikam kādiem pārliecība, ka Krievijas invāzija Ukrainā dod morālas un juridiskas tiesības vērsties pret krieviem, kas ir arī Latvijas pilsoņi. Bet visam tam apakšā ir arī savs valdošo izdevīgums. Jautājums par valsts valodas stiprināšanu novērš uzmanību no saimnieciskā bardaka, kas valda Rīgas domē.
Nesen Saeimā tika rosināti Kredītiestāžu likuma grozījumi. Daudz priekšlikumu, bet te, hops, otrajā lasījumā Tieslietu ministrija, ministre Inese Lībiņa-Egnere negaidīti piemet klāt labojumu, kas paredz, ka finanšu pakalpojumu sniegšanai gatavoti dokumenti, digitāla, telefoniska vai klātienes saziņa nevar būt krievu valodā. Grozījums viltīgi noformulēts - tikai latviski vai kādā no ES dalībvalstu valodām, kas faktiski ir formula pret krievu valodu. Tātad, ja divi krievi e-pastā vēstuli nosūtīs krieviski vai telefonā pārmīs kādu vārdu, automātiski apdraudēs bankas darbību un par to varēs atņemt licenci? Sviests kaut kāds. Tā nav latviešu valodas stiprināšana, bet apzināta krievu valodas nīdēšana. Turklāt apstākļos, kad mums viņi ir nacionālā minoritāte!? Privātā biznesā lienam, draugi. Es domāju, ka tas ir nepareizs solis. Jā, valsts pārvaldē tikai latviski, jā, valsts valoda un nekā citādāk, taču kāpēc jaukties iekšā privātajā biznesā, kādā valodā tur kas notiek? Tā tiek pārkāptas robežas, tā var iegūt tikai pretēju efektu, rūgtuma krāšanos nelatviešos, un diezin vai tā ir latviešu valodas stiprināšana. Turklāt, ja jau var bankās, kāpēc tad nevar autoservisos, celtnieku brigādēs vai kādā Daugavpils bodītē krievus trenkāt. Kur mēs ņemsim kontrolētājus tam visam? Kāpēc apzināti jārada situācija, kāds ir mērķis?
Atgriežoties pie Rīgas, jāsaka, ka biju ļoti sašutis, kad parādījās ideja par Strēlnieku pieminekļa demontāžu. “Kultūras revolūcija’’ kaut kāda. Es nedomāju, ka vajag demontēt pieminekļus, tos vajag saglabāt un celt jaunus. Atgriežoties pie politiskiem akcentiem, mums programmā ir rakstīts, ka nodrošināsim bērniem pieeju sporta nodarbībām un attīstīsim kultūru caur tūrismu. Ir daudz labu iespēju, kuras pašreizējā vara neizmanto. Rīgā jābūt tik labai koncertzālei, lai nevis uz Igauniju brauktu klausīties, bet tepat uz vietas baudītu pasaules līmeņa māksliniekus. Rīgā ir jārīko vairāk starptautisku pasākumu, lai caur tūristiem ieplūstu nauda.
Izglītības iestādēs birokrātija jāmazina, tur šobrīd saskaņošana saskaņošanas galā. Ir skolām jādod autonomija, lai paši atbild par iepirkumiem un līgumiem, ko slēdz. Šai ziņā es viennozīmīgi esmu par pašvaldības kontroles mazināšanu. Tiesa gan, līdz ar birokrātijas mazināšanu skolām nāks klāt patstāvība un līdz ar to lielāka direktoru atbildība.
Vai jūs atbalstāt ideju sazāģēt Andreja Upīša pieminekli divās daļās viņa atšķirīgo dabu dēļ?
Nē. Tie tak ir vājprāta murgi. Tik nihilistiska attieksme, un kādam gan cilvēkam jābūt, lai gribētu pārzāģēt Andreja Upīša monumentu uz pusēm? Mūsu vēsturē vai katram kāds rados ir bijis vai nu komunists, vai mežabrālis, vai abi. Pieminekļi ir jāsaglabā kā vēstures liecības. Pašlaik tiek apzināti kāpinātas emocijas, valstiskā mērogā gandrīz vai apzināti tiek šķelta sabiedrība. Es tur saskatu rusofobiju. Padomju laikā latviešu valodu neaizliedza privātā jomā un arī publiskā, kur daudz latviešu strādāja. Tas, kā 9. maijā policija sekoja, vai kāds, nedod dievs, nenoliek ziedus nepareizā vietā, atgādina padomju laikus, kad sodīja tos, kas 18. novembrī mēģināja ar ziediem doties pie Jāņa Čakstes pieminekļa. Situācija nu galīgi nav laba, un jāmēģina atrast kompromisus. Tauta izbraukusi, un skaidrs, ka “vieta tukša nestāv’’. Brauks iekšā sveštautieši, gribam vai mēs negribam. Izstumsim no valsts krievvalodīgos, kurus mēs spējam saprast, un viņu vietā dabūsim pilnīgi citu mentalitāti, kas neasimilēsies nekad. Paskat, kas notiek Stokholmā, Amsterdamā un citur. Mūsu partija ir centriska, kas grib veidot dialogu gan ar latviešiem, gan krieviem. Mūsu partijā nacionālie jautājumi ir vērsti uz mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas balstās uz cieņu pret nacionālām minoritātēm. Esam pret galējiem pārspīlējumiem, kas pašlaik ir modē.
Kā Latvijā darbojas tiesu vara, un vai problēma ir Satversmē, ka tiek palaistas garām iespējas piesaistīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus, ka atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, ka tiek šķērdēti valsts līdzekļi?
Sāksim ar Satversmi. Jāatzīst, ka diemžēl SATVERSME DZĪVO SAVU DZĪVI, BET VALSTS pārvalde ar TAUTU SAVU. Satversme pašlaik ir pati par sevi un likumi paši par sevi. Galvenais, ka Satversmes principi visai nosacīti darbojas, jo parlaments un valsts pārvalde darbojas kara stāvoklī, taču ārkārtējais vai izņēmuma stāvoklis nav izsludināts. Mēs ierobežojam un pat pārkāpjam pamattiesības, taču, neiedarbinot ārkārtas regulē-juma procedūras, mēs tikai visu tiesisko sistēmu gandējam. Satversmes pielūgšanas kults, man liekas, aizgājis par tālu, jo veidojas burbulis, kurā sēž smalkas amatpersonas, kamēr tautas lielākajai daļai gar to vispār nav daļas. Arī pati valsts pārvalde tikmēr arvien attālinās no Satversmes principiem. Tas sākās pēc Covid-19 pandēmijas pārspīlētiem ierobežojumiem un Satversmes tiesas politiskajiem lēmumiem par 110. pantu.
Ja runājam par tiesu sistēmu, tā diezgan labi funkcionē, tomēr justīcija ir plašāks jēdziens - tur ir prokuratūra, tiesībsargājošās iestādes. Tur tā situācija nav tik skaista. Savulaik, kad teju vienlaikus amatā tika apstiprināti Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un ģenerālprokurors Juris Stukāns, es uz abiem liku lielas cerības, taču tagad esmu ļoti vīlies Stukānā. Viņa vadībā prokuratūra kļuvusi par koalīcijas ģenerālprokuroru. Viņš ir pakļāvies koalīcijas spiedienam un darījis visu, lai viņu pārvēlētu. Ko tieši? Viņš ir nevis organizējis valsts apsūdzību pret augstos amatos sēdošiem, bet “sakārtojis’’ lietas. Kur ir apsūdzības pret “Rail Baltica” atbildīgajām amatpersonām? Prokuratūra Stukāna vadībā ir korupciju saskatījusi un KNAB aizsviedusi lietas, kuras noslēgsies ar neko. Jo tur nav korupcijas, bet Krišjāņa Kariņa lidojumu lieta ir klasika. Ir ierosināts kriminālprocess, un, smejies vai raudi, pie vainas ir iepirkumi. Skaidrs, ka Kariņš ne-atbild par tiem un izslīdēs no tās lietas sausā. Skaidrs, ka par atbildīgo tiks nozīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Citskovskis un varbūt vēl kāds ierēdnis, kurš bija atbildīgs par iepirkumiem. Saprotams, ka Stukāns ir Kariņu “nomazgājis baltu’’. Vienīgi cerība, ka Augstākās tiesas priekš-sēdētāja ierosinātajā disciplinārlietā varētu tikt konstatēts, ka ģenerālprokurors ir izmantojis savu amatu, lai piespiestu prokurorus panākt Kariņa lidojumu lietā “Jaunajai vienotībai” labvēlīgu rezultātu. Tā Stukāna pārvēlēšana vai, tieši pretēji, nepārvēlēšana arī parādīs, cik tiesu vara spēj pašattīrīties un secināt, ka “viens likums, viena taisnība’’ un vai tiesu vara spēj distancēties no politiskā spiediena. Viss Augstākās tiesas senatoru un Strupiša rokās, tā sacīt.
Šobrīd vara Rīgā tāpat kā visā valstī ir ārkārtīgi koncentrēta viena politiskā spēka rokās. “Jaunā vienotība” kontrolē svarīgākos posteņus tiesu varas un izpildvaras jomās, kā arī parlamenta Juridiskajā komisijā. Arī pašvaldības kontrolējošās ministrijas ir šīs partijas rokās. Tāda situācija ir ļoti nelāga, un ceru, ka šāda vienpartijas izplešanās var izrādīties arī klupšanas akmens pašai “Jaunajai vienotībai”. Ilgstoši atrodoties pie varas, ikviens vairāk vai mazāk maitājas, un “Jaunā vienotība” vairs nejūt reālo pasauli - ir atrāvusies no tās. Mazā valstī šāda varas prihvatizēšana ir nopietns drauds demokrātiskai valsts pārvaldei, kur savējiem tiek “zaļā gaisma’’, bet pret pārējiem tiek izmantots likums kā instruments. Ceru, ka vēlēšanās iegūts mandāts ļaus mums rīkoties atbilstoši partijas programmatiskajiem solījumiem. Un šis darbs ir jāsāk ar Rīgu.
Pārvaldes tēriņu mazināšana, birokrātijas un administratīvā sloga mazināšana pašlaik ir aktuāla tēma. Ar kādām metodēm tas ir panākams, vai valdība kaut ko panāks?
Es domāju, ka tas, kas pašlaik notiek, citā vārdā kā māžošanās nevar tikt nosaukts. Tas pats Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, kuram kā galvenajam ierēdnim ir uzticēta birokrātijas apkarotāja loma, pagājušajā gadā, stājoties amatā, paziņoja, ka jāatsakās no attālinātā darba. Nezinu, kāds velns viņu uz to dīdīja. Beigās, kad nonāca amatā, ne nu darbs ir attālināts, nekā - valsts pārvalde daļēji strādā attālināti. Šobrīd Kronbergs ar LTRK knabinās gar atsevišķām procedūrām, kamēr valsts pārvalde ir jāsamazina par 30% fiziski. Es lielas cerības uz reāliem soļiem birokrātijas samazināšanā nelieku. Skaidrs, ka valdībai ir jāsameklē iztrūkstošā nauda. Skaidrs, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc birokrātijas apkarošanas. Šo pieprasījumu ir izraisījusi arī ASV prezidenta Donalda Trampa rīcība. Viņš kopā ar Īlonu Masku ķeras klāt valsts uzblīdušajai pārvaldei Amerikā, un tas kaut kādā veidā atbalsojas visur pasaulē. Lietuvā pie valdības ir radīta komisija birokrātijas mazināšanai, arī Igaunijai tas ir aktuāli un tas pat ierakstīts valdības plānā. Mēs, Latvija, skatāmies uz to un kaut ko cenšamies darīt pakaļ. Faktiski jau skaidrs visiem, ka “Vienotība’’ sev pati “kājā nešaus’’ un ierēdniecību neaiztiks. Tāpēc arī tiek radītas darba grupas darba grupu galā. Notiek vētraina rosība, kur nabaga Raivis Kronbergs vingro, jo viņam tas ir uzdots. Viņš nevis dara, bet imitē, ka tiek darīts. Man patika Skaidrītes Ābramas teiktais ekonomikas debatēs - tā ir ākstīšanās un apgrābstīšana. Ir skaidrs, ka iestājies ir vēlēšanu periods un rokasbremze ir norauta visam, kam vien var, lai tikai nekaitinātu vēlētāju. Es nerunāju tikai par pašvaldību, bet jau par Saeimas vēlēšanām nākamgad. Tuvākā gada laikā nenotiks nekas nopietns un valstij nepieciešams. Koalīcijai kauna nav, un tā turas pie saviem krēsliem jo cieši.
Birokrātijas mazināšanā Saeimai vajadzēja sākt ar sevi. Priekš kam prezidijā sēž seši deputāti? Tepat Igaunijā ir viens Rīgikogu priekšsēdētājs un viens viņa vietnieks. Bet mums ir sekretāri, priekšsēdētāja biedri. Labi, pagājušā gadsimta 20. gados tā varbūt bija labi (Satversmi pieņēma 1922. gadā) un bija pieņemts, bet priekš kam tas vajadzīgs pašlaik? Patiesībā lielākās frakcijas, kas paņem varu, paņem sev šos amatus, un šīm amatpersonām tiek labas algas un ārzemju komandējumi. Nekādas citas jēgas no šāda uzblīduša prezidija nav.
Lielākais “nopelns’’ šai 14. Saeimai ir ministra biedra amatu izveidošana un Klimata ministrijas izveidošana. Finanšu ministrs Ašeradens publiski sabiedrībai mālē acis, runājot par ministriju apvienošanu nākotnē, kamēr praksē dod savu akceptu arvien jaunu iestāžu izveidošanā - krīžu pārvarēšanai un mākslīgā intelekta attīstīšanai.
Nav jūtams valdošo partiju noskaņojums samazināt birokrātiju. Jo valsts ir maza, visi cits citu pazīst, visiem dzīvot vajag, un, kad tiek iznīcināta ekonomika, vienīgā vieta, kur labi nopelnīt, ir valsts pārvalde un pašvaldības. Vairs jau nepūš pīlītes, ka vajadzīga sasaiste ar privāto sektoru - tagad jau vairs neatskatās, un uz jautājumu, kāpēc tā ir, atbilde ir, ka tāpēc. Visas problēmas risināt ar aizņemšanos ir neprāts, un skaidrs, ka aizņemšanās būs vēl lielāka, ja nākamgad Eiropā būs vienošanās, ka drīkst pārsniegt budžeta deficītu virs 3%. Ja problēmas tiek risinātas ar aizņemšanos, tas ir nāves skrējiens. Ja mēs runājam par suverenitātes apdraudējumiem, tad ar šiem aizņēmumiem mēs esam pamatīgā tūtē.
“airBaltic” bijušā vadītāja Martina Gausa atalgojums līdz pat pēdējam laikam ir bijis tas etalons, uz kuru tiekties...
Noprotu, ka jūs ironizējat. Neatstāstīšu baumas, bet redzams, ka tādu milzīgu algu bez politiska atbalsta nebija iespējams saņemt. Baidos, ka “airBaltic” šādas nemākulīgas pārvaldīšanas un krīzes apstākļos varam zaudēt. Žēl, protams, bet izskatās, ka viss, ko šī vara paņem savās rokās, tiek sačakarēts un padarīts par barotavu varai pietuvinātiem. Tautas labums vispār nevienu neinteresē. Domāju, ka Rīgas pārņemšana ir tikai pussolis šīs piejūras valstiņas sakārtošanā. Šī satrunējusī “Vienotības" valdīšana, ko atbalstīja 13. Saeimā konservatīvā partija, bet šobrīd ZZS un PRO, ir jāizbeidz. Pretējā gadījumā bedre, kurā mēs krītam, būs ļoti, ļoti dziļa.
Valsts iedzīvotāju skaits samazinās, iedzīvotāji noveco, valsts pārvaldes aparāts turpina uzblīst vai nesamazinās, budžets nepildās. Kā to risināt? Ko ir iespējams izdarīt? Ko darīsiet?
Vēl Latvija nav zudusi, un tāpēc arī cerība apturēt sabrukumu mums ir. Mēs ceram izdarīt daudz ko, ļoti apjomīgi bērnu pabalsti būtu pirmkārt, taču ne tikai jau pabalstos ir atslēga. Ir jārada labvēlīgi apstākļi uzņēmējdarbībai, kas dotu iespēju attīstīt galvaspilsētu. Pārmaiņām jābūt radikālām, un skaidrs, ka mēs gribētu bez koalīcijas iztikt, taču proporcionālais vēlēšanu modelis atšķirībā no mažoritārā ir ļoti orientēts uz koalīciju veidošanu. Pat nacisti 1933. gadā ar vismaksimālāko, totālo propagandu spēja panākt absolūto rekordu, un tas bija gandrīz 44% parlamentā. Latvijā, ja ticam CVK aptaujām, ir cerība, ka vēlētāji šoreiz būs aktīvāki. Atnākot uz vēlēšanām par 20% vairāk nekā pagājušajā reizē, situācija mainītos ļoti radikāli. “Jaunā vienotība” turas uz piemānītiem pensionāriem un ierēdņiem, kurus neinteresē nekas tālāk par savu algu. Tā tam nevajadzētu būt, un es ceru, ka daudzi ierēdņi sapratīs, ka rokrokā ar štatu samazināšanu nāks algas pielikums. Profesionāļiem ir jāmaksā, lai tie realizētu valdības idejas. Bez ierēdņu darba valsts nepastāv.
Pašlaik notiek tikai darba imitācija vai visās jomās. Vai tad tiešām tās kājnieku mīnas pasargās Latviju? Ja vajadzēs, ienaidnieks atnāks no citas puses. Vai notiek reāls darbs pie birokrātijas samazināšanas? Mēs jau runājām, ka nē. Notiek darba tēlošana, bet aicinājumi, kas nāk no opozīcijas, netiek sadzirdēti. Dakotas cilts indiāņiem ir teiciens, kas atbilst situācijai Latvijā: “Nevar pamodināt to, kurš tēlo, ka ir aizmidzis.” Koalīcija visu saprot, bet viņiem ir vienalga - ne viņus interesē tautas balss, ne iespējamais krahs. Valstī valda stagnācija, kura neved uz valsts attīstību, bet tieši pretēji - netieši mudina braukt prom no valsts.
Ikvienam ir jāiet balsot, lai pēc tam nav kauns, ka neko neesi izdarījis. Aizejot uz vēlēšanām, būsi izteicis savu gribu, un tam ir liela nozīme. Ja visi sēdēsim uz dīvāna, tad jēgas nebūs. Teju trīs gadus nostrādājot, man ir pamats domāt, ka balsu skaitīšana vēlēšanās tomēr ir godīga.
***
Politisko reklāmu apmaksā "Latvija pirmajā vietā"
