Vai tuvojošās pašvaldību vēlēšanas ir izgaismojušas līderus – cilvēkus, kuri parādījuši savas prasmes sabiedrības un procesu vadīšanā, cilvēkus, kuriem var uzticēties, tātad – arī balsot par viņiem? Ir līderi – menedžeri, viņi vada uzņēmumus vai projektus. Ir līderi kā morālie paraugi: cilvēki, kuru viedokli ņems vērā, jo viņi ar savu nevainojamo darbību ir nodrošinājuši panākumus. Ir līderi, kuri kaut kādā jomā atzīti par labākajiem, viņiem pat nav jāvada komanda, toties daudzi viņiem centīsies līdzināties. Par līderiem runā politikas analītiķis Mārcis Bendiks, sociologs Aigars Freimanis un politologs Andis Kudors.
“Kā mēdz teikt - “uz vietām” ir līderi. Tā, piemēram, Ainara Šlesera līderība ir redzama viņa nepārprotamajā vēlmē vadīt valsti,” uzskata Mārcis Bendiks, “pārējos reģionālajos līderos šādas pretenzijas es neredzu. Bet līderi ir, par piemēru ņemam kaut vai Ogres gadījumu ar novada līderi Egilu Helmani. Bet centrālajos medijos citus līderus mēs redzam mazāk. Nav arī tēmu analīzes. Lielākoties ir nožēlojami sliktas kvalitātes pasūtījuma rakstiņi. Tagad varam vērot, ka daudzi mediju autori nemāk ne runāt un rakstīt, ne jautāt un atbildes uztvert.”
Publicitāte lielākoties burzguļo sociālajos burbuļos, un tie visbiežāk nepārklājas, tāpēc, piemēram, Bendiks neredz, kas notiek konkrētu novadu sociālajos burbuļos. “Es neko nezinu par Rēzeknes pašvaldības vēlēšanām, es nezinu, kas notiek Ludzā vai Bauskā. Bet tas, ka neredzu līderus, nenozīmē, ka viņu tur nav. Iespējams, viņi vienkārši neiet politikā. Ja cilvēks ar sasniegumiem karjerā, īpaši jurisprudencē vai saimnieciskajā darbībā, iesaistās politikā, ir iespējams, ka viņu nolādēs ģimene, visi viņa draugi un visi šā procesa vērotāji. Cilvēki, kuriem ir panākumi, īpaši negatavojas iesaistīties politikā, tur visbiežāk nonāk indivīdi bez īpašiem panākumiem,” uzskata Bendiks.
Taču Latvijā ir cilvēki - līderi, kuri varētu tapt ievēlēti jebkurā amatā. “Tāds ir, piemēram, Imants Lancmanis, bijušais Rundāles pils saimnieks,” ir pārliecināts Bendiks, “un, ja viņš tikai pakustinātu mazo pirkstiņu, viņš kādā augstā amatā būtu ievēlēts jau pēc piecām minūtēm. Bet Lancmanis to nedara, jo viņš nav sev ienaidnieks. Viņam ir apbrīnojami stingrs uzstādījums, kas darbojas desmitiem gadu - kas viņam jādara un ko viņš arī dara. Bet cik mums ir tādu lancmaņu mūsu nepilnajos divos miljonos?”
Bendiks atzīmē arī Einaru Repši, kurš neapšaubāmi savulaik bija politiskais līderis. “Tagad viņš vairs nav tas, kas viņš bija pirms gadiem. Viņa veidotā partija balstījās uz viņa līderību un uz konkrēti virzītu populismu. Spēcīgs līderis ar fokusētu populismu - tas iet kopā kā džins ar toniku,” smej Bendiks, “tā ir pārbaudīta recepte. Ja kāds cenšas dzīt populismu, bet šajā “kādā” nav vērojamas personības pazīmes, tad nekas nesanāks. Ir arī otrādi: vēlēšanu sarakstā ir personības, bet tas nespēj pieražot pietiekami daudz populisma. Tas bija raksturīgi partijai “Latvijas attīstībai”. Šajā partijā bija politmehāniķi, politinstrumentālisti un visādi citādi darboņi, kuri tomēr nespēja sasniegt vajadzīgo temperatūru.”
Bendiks atgādina, ka līderi ir tie, kuri patlaban veido Eiropas politisko seju, kas iezīmējas kopā ar nepieciešamo populisma dozu. “Mēs patlaban esam notikumu vidū, to jaunie un pusmūža cilvēki vēl pieredzēs, kā tas viss attīstīsies. Mēs vairs ne,” skumji pabeidz Bendiks.
Aigars Freimanis uz pašvaldību vēlēšanām un to līderiem raugās ar visai lielu ironijas devu. “Neapšaubāmi, ka, piemēram, Šleseram ir izdevies piespiest citu sarakstu līderus mērīties ar noteiktām ķermeņa daļām,” smaida Freimanis, “un daudzi šajā procesā iesaistās, pat nenojaušot, ka tas notiek. Šlesera “alfa ego” ir nenoliedzami liels, un pārējie līderīši nav spējīgi ar viņu konkurēt.”
Freimanis nenoliedz citu līderu esamību: “Pārējie līderi - ja runājam par Rīgu - tiek vazāti pa televizoriem, piemēram, Ratnieks, Ķirsis un Kleinbergs. Bet šis ir īstais brīdis, kad prasītos konkurence un konfrontācija kādā televīzijā. Vajadzīga emocionāla izlāde, nevis kaut kāda statiska ķēmošanās ar neko neizsakošām reklāmām. Tas ir apmēram tā: džungļos satiekas divi gorillu tēviņi un dauza katrs sev pa krūtīm, rādot savu spēku, bet savstarpēji nekaujas. To var izskaidrot: sāks kauties, viens otru nobendēs, un tas būs apdraudējums visai sugai. Politikā notiek līdzīgi.”
Freimanis uzskata, ka sabiedrībai līderi ir nepieciešami. “Bērns, augot un pētot telefona bildītes, meklē sev kaut kādus paraugus, kam līdzināties. Un pieaudzis cilvēks šajā ziņā neatšķiras no bērna: pieaugušais domā - es arī tā varētu! Viņš vēro līderi un ņem no viņa piemēru.”
Viens no Latvijas līderiem, pēc Freimaņa domām, ir Kārlis Ulmanis. ”Patīk viņš vai nepatīk, bet šis līderis bija ar savu vīziju,” teic Freimanis, “un viņš gāja iekšā tajā sfērā, ko sauc par ekonomiku, tautsaimniecību - jā, ar autoritatīvām metodēm, bet tā tolaik bija Eiropā pieņemta prakse. Demokrātisko vērtību etalons un līderis savukārt bija Jānis Čakste.”
Bet mūsdienās vai tad līderu trūkst? “Var jau visādi apsaukāties,” spriež Freimanis, “bet politiskajā pārejas periodā līderis bija Anatolijs Gorbunovs. Viņš gan pārmetās no vienas puses uz otru, spējot saglabāt vēsu mieru pret polārajiem viedokļiem, kas pret viņu tika vērsti. Viņš spēja saglabāt stabilitāti. Man patīk vērot emocionālu inteliģenci, no kuras izriet prasme pārliecināt pārējos, ka viņš ir cilvēks - līderis, kuram var uzticēties.”
Freimanis vēl piebilst, ka Gorbunovs savulaik bija izcils “sapulces vadītājs” - laika sprīdī, kad Latvijai vajadzēja atdalīties no impērijas un tapt pat neatkarīgu valsti. “Kas mums vēl bija līderi?” prāto Freimanis. “Jā, Dainis Īvāns, viņš bija tautas līderis. Bet nedomāju, ka politiskais līderis. Manuprāt, viņš pat negribēja tāds būt.”
Arī Andis Kudors kā pieredzējis politologs piemin Aināru Šleseru kā spilgtu līderi: “Domāju, ka tā ir viņa priekšrocība - runāt par ekonomiskām pārmaiņām laikā, kad ir vērojamas stagnācijas pazīmes. Turklāt ir arī Trampa efekts: tie, kuri runā par konservatīvajā vērtībām, šobrīd ir priekšplānā. Par šīm vērtībām runā arī Šlesers.”
Kudors uzskata, ka daļa cilvēku paši sevi izjūt kā līderus, savukārt cita daļa vēlas, lai kāds viņus vada. “Tas nav ne labi, ne slikti, cilvēkiem vienkārši ir dažāda mentalitāte,” saka Kudors, “sabiedrība ir raiba, to nav iespējams pārtaisīt par homogēnu grupu. Un cilvēki tomēr kopumā vēlas, lai viņus kāds vadītu, tas ir gluži organiski. Kāds, kurš runā tā, kā es runāju, domā tā, kā es domāju, tāds, kurš rūpējas par manām interesēm - es par viņu balsošu.”
Kudors uzskata, ka politikā cilvēkiem ir jābūt lielām ambīcijām, apzināti jāiet uz līderību: “Ja kāds vienkārši grib atsēdēt Saeimā četrus gadus, neko nedarot, tad - cik simpātisks viņš pēc tam būs vēlētājiem? Vēlētāju lielākā daļa tomēr grib tādus deputātus, kuri kaut ko risina. Bet katrā sarakstā ir tā, ka lokomotīvei, kas ir līderis, tiek piekabināti visdažādākie vagoniņi…”
Mūsdienu līderi Latvijā? Kudors ietur nozīmīgu pauzi un atbild: “Tas, ka man ir jāaizdomājas, lai atbildētu uz šo jautājumu, norāda uz to, ka ar Latviju ir problēmas… Par kopīgo tendenci drīkst runāt. Ja pie horizonta parādās kāds līderis un skaļi runā par to, kas jādara, tad rodas īpatnēja reakcija. Un tā ir vergu reakcija: vergi kož potītē līderim un velk viņu uz leju. Vergiem arī nepatīk, ja tāds līderis prot labi nopelnīt. Tā ir padomju laiku atlieka. Vergi, kuri tiek brīvībā, nekad uzreiz nekļūst par vienotu, uz panākumiem ejošu spēku.”
Kudors uzskata, ka paies desmitgades, līdz latvieši iemācīsies priecāties par citu cilvēku panākumiem. “Kapitālisms ir labākais darbības veids, lai visi cilvēki kļūtu turīgi. Cits jautājums: mums tas jāveido ar cilvēcisku seju, ierobežojot monopolus. Tomēr jēdziens “kapitālisms” daudzos latviešos izraisa boļševistiskas reakcijas. Un runa ir par fonu, uz kura jādzīvo līderiem. Vide ir agresīva, un, ja priekšplānā iznāk kāds ambiciozs līderis, knābātāji salasās bariem,” secina Kudors.
