Vēlēšanu nakts tehniskās ķibeles ar balsu skaitīšanu, tēlaini salīdzinot, atgādina neseno gadījumu Ziemeļkorejā, kur 21. maijā diktatora Kima Čenuna un plašas publikas acu priekšā ūdenī pompozi tika ielaists jauns, milzīgs karakuģis, taču atgadījās ķibele – kuģis apgāzās un nogrima. Kims Čenuns noskuma, vairākas atbildīgās amatpersonas arestēja, un prieks atgriezās.
Pašvaldību vēlēšanu naktī visa tā tautas daļa, kas nebija aizgājusi gulēt, skatījās televizoru un vēlējās uzzināt, kādi būs rezultāti. Bet dārgā balsu skaitīšanas sistēma “uzkārās”. Šī tautas daļa noskuma.
Atklājās, ka sistēmai, kas “vienkārši nestrādā”, tērēti vairāk nekā 12 miljoni eiro. Atliek domāt - ja sistēmai būtu iztērēti nevis 12, bet 120 miljoni, tad gan tā neuzkārtos.
Otrdien valdības sēdes slēgtajā daļā dienesti premjerei Evikai Siliņai (“Jaunā vienotība”) apliecinājuši, ka sistēma strādāja, bet tās piegādātājs nebija aprēķinājis jaudu. "Bet ziniet, es neesmu tehniķis. Lai to skaidro tehniķi," viņa teica. Tēlaini salīdzinot, tas ir tā, ka autosalonā jums skaidrotu, ka mašīna ir lieliskā kārtībā, varat braukt, bet ir tikai viena problēma - spēkrats nekust no vietas, jo tam nav motora.
Siliņa paļaujas uz ekspertiem, kas teikuši, ka "tā ķibele nebija liela".
Jauno tehnoloģiju (IT) eksperti, kurus aptaujāja “nra.lv”, brīnās, kā vispār iespējams kas tāds, jo uzprogrammēt sistēmu, kurai jāatpazīst aizkrāsoti rimbulīši zaļos un sarkanos kvadrātiņos, esot diezgan elementāri. Tāda atpazīšana tehniski nav problēma jau vairāk nekā 30 gadus. Nu varbūt atšķirība tikai, ka tolaik netika lietotas krāsas. Šāds uzdevums varētu būt pa spēkam pat vidusskolēnam, kurš nav kavējis informātikas stundas.
Vēlētāju datu salīdzināšanai ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem arī nevajadzēja būt lielai problēmai, jo visi vēlētāji redzēja, ka Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) darbinieki tiek galā, izmantojot mobilos tālruņus. Te gan arī dažviet bijusi aizķeršanās iepriekšējās balsošanas laikā, bet ne pārāk ilga.
Kaut kā bija tā, ka vēlēšanu aploksnē nevarēja iestumt lapiņu, kas pārlocīta uz pusēm, un vajadzēja to locīt vēlreiz uz pusēm. Varbūt te kāda problēma, ja programma kaut kā sāk ņemt vērā locījumu vietas? Bet nu nevajadzētu tā būt mūsdienās, 21. gadsimta 25. gadā, kad privātie lidaparāti traucas kosmiskās dzīlēs.
Kā sistēmai varēja trūkt jaudas? Lai saskaitītu un skenētu lapiņas katrā atsevišķā iecirknī, nekāda milzīgā jauda neesot vajadzīga - ar to var tikt galā pat klēpjdators. Ja apkopo rezultātus iecirkņos un nosūta tos uz CVK, tad CVK datoram tos saskaitīt nevajadzētu būt nekādām problēmām. Cita lieta, ja sistēma bijusi centralizēta, kur visi dati no visiem iecirkņiem tiek sūtīti uz vienu adresi. Nu tad gan, lai datu pārraide notiktu ātri, nepieciešams superdators - ja ne amerikāņu “Blue Gene/P” vai japāņu “Fugaku”, tad tomēr ļoti moderns un dārgs. Tam laikam ar 12,7 miljoniem ir bijis par maz.
Tēlaini salīdzinot, tehniķu uzdevums ir bijis kaut kas līdzīgs kā hidromelioratoram novadīt ūdeni no lielākas tilpnes uz lauku. Taču viņš ir nedaudz kļūdījies aprēķinos, jo izrādās, ka ūdens netek uz augšu, nepieciešams sūknis un pietiekami plati grāvji vai caurules. Tad nu, lai lauks tiktu apūdeņots, nākas ūdeni nest ar spaiņiem un grāvjus rakt ar lāpstām. CVK darbinieki to varonīgi paveica, saskaitot balsis manuāli - tas ir, ar rokām, kā sengrieķu demokrātijās, kad karavadoņu vēlēšanās skaitīja dažādu krāsu māla lauskas.
Vairāk nekā 12 miljoni eiro ir izsviesti skurstenī, sistēma nestrādā, ūdens netek uz augšu, un kuģis ir nogrimis, taču ķibele nav liela - beidzās taču viss lieliski. Vēlēšanas ir notikušas, aktivitāte bija negaidīti augsta, tās bija leģitīmas un drošas. Premjere Siliņa dažos teikumos dažādos locījumos vairākkārt pamanījās lietot vārdu “droši”. Nu tāds droši nodrošināts drošums, ka atliek tikai noticēt.
Bija tāda epizode, ka balsu skaitīšanas jezgas laikā Saeimas “Jaunās vienotības” (JV) frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics bargi noskaldīja, ka, ja līdz svētdienas pusdienlaikam nebūs atrisinātas tehniskās problēmas ar pašvaldību vēlēšanu balsu skaitīšanu, tad CVK vadībai jāatkāpjas. Te nu gribējās iesaukties: “Kura govs būtu māvusi?” Kura partija savulaik panāca tagad jau mūžībā aizgājušā Arņa Cimdara nodabūšanu nost no CVK vadītāja posteņa? Pie Cimdara balsu skaitīšanas kārtība bija perfekta kā Šveices pulkstenis. Kura partija izstūma cauri valdībai atbalstīt finansējumu 12,7 miljonu eiro apmērā iepirkumam jauna vēlēšanu risinājuma izstrādei, lai gan iepriekš uzņēmums SIA “SOARR” jau bija izstrādājis mūsdienu tehnoloģijās balstītu risinājumu, kas izmaksāja ne vairāk kā 30 tūkstošus eiro un tika sekmīgi izmantots vairākās iepriekšējās vēlēšanās?
Vai tas nav mazliet dīvaini, ka jaunais risinājums, kas nestrādā, ir 423,3 reizes dārgāks par to, kas strādāja?
Par jauno risinājumu pasūtītāju tika noteikta nevis CVK, kā tam loģiski vajadzētu būt, bet Valsts digitālās attīstības aģentūra (VDAA), kas uzrunāja jauno piegādātāju.
Aizbildinoties ar valsts drošību, visi papīri par šo iepirkumu ir noslepenoti, un slepens ir pat piegādātājs. Tāpēc arī nav zināms, kāds bija “uzkāršanās” iemesls vai varbūt bija pat vairāki iemesli. Valsts drošības vīģes lapa ir ērts risinājums, lai paslēptu jebkuru kaunumu. Varētu būt slēpjami kādi komercnoslēpumi, taču ne tas, kā un kam tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda.
Kā jau tas nereti mūsu valstī gadās, lai remdētu sabiedrības dusmas, ir atrasti grēkāži un upurēti pārmijnieki - pirmais krita VDAA vadītājs Jorens Liopa, par atkāpšanos paziņojusi arī CVK vadītāja Kristīne Saulīte. Atkāpusies ir arī viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa (“Jaunā vienotība”). Jādomā, ka viņai tas nav bijis viegls solis, taču tagad viss ir skaisti - viņa ir uzņēmusies politisko atbildību, partija ir izmetusi balasta maisiņu ārā no gaisa balona groza, lai mierīgi celtos atkal augšup pa vējam uz nākamajām vēlēšanām. Atšķirībā no Ziemeļkorejas Latvijas amatpersonām nedraud nāvessods, nošaujot ar lielgabalu. Tagad reti kuru interesē jautājums, kāpēc vispār vajadzīga Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, ja tur, tēlaini izsakoties, nemaz i nesmaržo pēc vieduma un attīstības.
Bet tas nu tā. Galvenais, ka mēsli uz griestiem ir aizbalsināti ar kaļķi, nāks jauni mēsli un šie aizmirsīsies. Tūlīt vasara būs pilnā plaukumā, Saeima aizies atvaļinājumā. Ja līdz Jāņiem izdosies sastiķēt Rīgas domes koalīciju, tad pavisam lieliski - ļaužu dusmas par šo tēmu noplaks.
Vēlēšanu “mazā ķibele” ir tikai simboliska epizode norišu ķēdē, kas nebeidzami turpinās kā naudas izpļekarēšana “Rail Baltica”, “airBaltic” vai slimnīcu jauno korpusu būvniecībā. Naudas ir mežonīgi daudz, tikai nav vairs pie varas Krišjāņa Kariņa, kas to pasaka. Ir milzīga problēma izgudrot, kā naudu apgūt, tāpēc tiek rakstīti projekti ilgspējīgas drošumspējas nodrošināšanai, kuru vērtība varbūt ir zemāka nekā cāļa kakiņu skaitīšanai un svēršanai. Tiem, kas prot projektus sacerēt un virzīt ciešā saziņā un labumu apmaiņā ar valdošo politisko varu, vēders ir mīksts kā pēlis, bet pārējiem - ciets kā dēlis. Tēlaini izsakoties.
