“nra.lv” saruna ar Rīgas domes deputāta kandidātu Andri Ārgali (“Latvija pirmajā vietā”).
Jūs savulaik esat bijis gan Rīgas mērs, gan Rīgas vicemērs, gan Saeimas deputāts. Varētu sēdēt mājās un adīt zeķes... Kāpēc atkal kandidējat uz Rīgas domi?
Situācija Rīgā pēdējos 15 gados ir ļoti mainījusies, un ne uz to labāko pusi, tāpēc vēlos atgriezties un palīdzēt galvaspilsētai atsākt to attīstības ceļu, kāds tai bija pirms aptuveni 20 gadiem. Tāpēc man radās vēlme palīdzēt jaunajiem politiķiem, un arī pats pielikšu zināmu spēku. Jo bija vesela rinda projektu, kuru mērķis bija veidot un attīstīt Rīgu, kurus vajadzēja izpildīt, taču tie ir nolikti “tālā plauktiņā” un nekas nenotiek. Te varu minēt Ziemeļu šķērsojumu, “Park&Ride” autostāvvietas un vēl daudzus jautājumus, kas Rīgai ir steidzami jārisina.
Rīgu var apsveikt ar to, ka nu jau pāris gadus tā ir kļuvusi par otru lielāko galvaspilsētu Baltijā, jo Viļņa iedzīvotāju skaita ziņā Rīgu ir apsteigusi. Kā līdz tam ir nonākts, kāpēc?
Agrāk vai vēlāk valstī būs jāmaina pašvaldību likumdošana, jo nevar būt tā, ka Rīgā strādā, Mārupē vai Ādažos guļ naktī un nodokļu nauda aiziet uz šīm pašvaldībām. Tas ir būtiski, tas Rīgu iztukšo.
Bet arī pašas Rīgas administrācija ir daudz grēkojusi - tā birokrātija un tā vispārējā jautājumu kārtošana, kāda ir bijusi pēdējo 20 gadu laikā galvaspilsētā, ir veicinājusi to, lai Rīgas iedzīvotāji dzīvotu apkārt Rīgai. Lai viņus atgrieztu, būs jāpieliek liela izdoma un ekonomiskie stimuli.
Viļņa pēdējos 10 gados ir viltīgi pievienojusi sev “Naujoji Vilnius” un vēl vairākus “guļamrajonus” vai pašvaldības, kas līdzīgas mūsu Mārupei. Tāpēc arī iedzīvotāju skaits ir lielāks. Vai tāpat nevajadzēja rīkoties arī pie mums?
Šo jautājumu es pacēlu jau 2000. gadā. Un arī tagad uzskatu, ka Pierīgu vajag pievienot Rīgai un izveidot Lielrīgas reģionu. Tad mums būtu vairāk nekā miljons iedzīvotāju, spēcīgākas finanses, labāka piekļuve dažādiem Eiropas fondiem un redzējums uz Rīgu būtu pavisam cits. Viļņa ir izmantojusi manu ideju - tā es varu pa jokam teikt.
Bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce veica vērienīgu pašvaldību reformu, taču tās gaitā par Rīgas robežu paplašināšanu pat runa nebija...
Kopš es izteicu ideju par Lielrīgas izveidošanu, lielākā vai mazākā mērā ir bijušas pat trīs reformas, taču tik tiešām nevienā reizē šis jautājums nav ticis apspriests, lai gan tas ir pats būtiskākais, un tā varēja būt pati nopietnākā pašvaldību reforma.
Partijas “Latvija pirmajā vietā” priekšvēlēšanu programmā Rīgai solīti 2000 eiro katram Rīgā jaundzimušam bērnam. Pašlaik pabalsts ir 150 eiro. Ir gan viena cita partija, kura priekšvēlēšanu laikā sola pat 10 000 eiro. Tomēr arī 2000 eiro ir ļoti dāsns solījums. Kur tam tiks ņemta nauda? Tas varētu izmaksāt aptuveni astoņus miljonus eiro.
Es domāju, ka 2000 eiro ir pats mazākais, ar ko var palīdzēt šīm ģimenēm, kurās piedzimst jauns bērniņš. Tuvāko piecu gadu laikā varētu šo pabalstu palielināt līdz 5000 eiro.
Es pagaidām neesmu precīzi izrēķinājis visas tās funkcijas, no kurām atsakoties var savākt šos miljonus, bet dažas lietas jau prātā nāk uzreiz.
Rīgas Attīstības departaments kādreiz atradās Vecrīgā, šī māja pieder pašvaldībai, taču tā stāv tukša, neizmantota un neremontēta, bet departaments pārcēlās uz privātīpašniekam piederošu ēku, par ko tiek maksāta īre aptuveni divu miljonu eiro apmērā. Tas būtu vienā rāvienā divi miljoni. Vēl pusotru miljonu izmaksā tūrisma, es nezinu, kāda tur, aģentūra, kura skaitās, ka pastāv, bet neko nedara. Tas kopā jau būs gandrīz četri miljoni.
Es domāju, ka 7-8 miljonus var bez piepūles salasīt piecu minūšu laikā.
“Latvija pirmajā vietā” sola Rīgai piesaistīt daudzus miljardus investīciju. Vai tas ir reāli?
Ja nopietni pieiet dažādiem investīciju projektiem, un Latvija jau ražo dažādus interesantus produktus, kas saistīti ar, piemēram, koksni, es domāju, ka tas ir reāli. Bet vispirms investori jāpārliecina, ka lietas var ātri sakārtot, ka šeit ir pretimnākoša pašvaldība, kura garantē, ka, ja investors ienāk, tad visa saskaņošana notiek korekti un ātri.
Vēl svarīgi ir pārliecināt, ka pašvaldība nodrošina objektu ar savu infrastruktūru - ar ūdensvadu, kanalizāciju, elektrības pieslēgumu, pievedceļiem utt.
Bet, ja ir tā, kā tas notiek pēdējā laikā Rīgā, tad tas neder. Zinu gadījumu, kad viens uzņēmējs gatavojās atvērt ražotni galvaspilsētā, taču pašlaik šī ražotne darbojas Mārupē. Rīga neko nevarēja atrisināt, dokumentus neskatīja gadu, bet Mārupē dažu mēnešu laikā viss bija kārtībā, un ražotne darbojas.
Pašvaldības Līvānos, Valkā, Jēkabpilī un Valmierā ir tikušas pakļautas Eiropas prokuratūras un KNAB izmeklēšanas darbībām - aizturēšanām, kratīšanām vai “informācijas apmaiņām” par to, ka tās, izmantojot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, ir būvējušas infrastruktūras objektus tādiem uzņēmumiem, ar kuriem jau sarunāts, ka tie kaut ko ražos vai cels - Valmierā bruņumašīnas, Jēkabpilī dambi, Valkā sidra brūvētavu. Vai jums nav bažu, ka arī Rīgas pašvaldība, piesaistot investorus, var nonākt līdzīgā situācijā?
Es personīgi par Eiropas fondu piedāvājumiem esmu ļoti piesardzīgs, jo man līdz pat šai dienai nav skaidra dažu fondu piedāvājumu procentuālā attiecība un to darbība. Ja, piemēram, mazpilsētai Eiropas fonds saka: “Mēs jums dodam naudu, un jūs uzbūvējiet 10 kilometrus garu veloceliņu! Mēs jums iedosim 65% finansējumu no Eiropas fondiem, 35% ir jūsu nauda.” Es domāju, ka mazai pašvaldībai tos 35% būtu derīgāk ieguldīt kaut kur citur. Es nezinu, kā ir skatījušies, pieņemsim, Dobeles deputāti. Bet, ja no Dobeles iet veloceliņš uz bijušo padomju armijas bāzi “Dobele 2” jeb tagad Gardeni un pa to pārvietojas varbūt viens velobraucējs diennaktī, tad tāds Eiropas fondu piedāvājums mazai pašvaldībai ir absolūti kaitīgs.
Par tām pašvaldībām, kurās Eiropas prokuratūra kaut ko izmeklē, pašā saknē uzstādījums ir ļoti muļķīgs. Tas taču dabiski, loģiski un ir labāk, ja pašvaldība zina tos uzņēmumus, kas nāks iekšā un darbosies. Taču, kad objekts jau gatavs, sākas informācijas noplūde, kāds aiz skaudības uzraksta sūdzību, ka Jānis ir uztaisījis infrastruktūru Pēterim, kurš ir Jānim draugs. Iznāk, ka galvenais nav attīstība, bet galvenais ir kontrole un iebaidīšana. Un beigās ir slikti - nav naudas, nav attīstības, un Latvija atpaliek gan no Igaunijas, gan no Lietuvas.
Tādā veidā Latvija sevi izslēdz no tā attīstības viļņa, uz kāda ir kaimiņu valstis.
Kur Lietuva dabūtu tik daudz kravu savai Klaipēdas ostai, ja nebūtu muļķīgu valdības lēmumu par mūsu ostu pārņemšanu? Mūsu ostas stāv tukšas, bet uz Klaipēdu plūst kravas. Tās kādreiz nāca uz Rīgu un Ventspili.
Ostas nav likvidētas, bet, vienkāršā valodā sakot, valdība Ventspils un Rīgas ostas ir atņēmusi pašvaldībām...
Ir jau iets pat tālāk - dzirdēju, ka viens Saeimas deputāts aicina nojaukt dzelzceļa sliedes uz austrumiem. Mums taču vēl ir kravas no Kazahstānas, no Uzbekistānas, bet tendence jau ir tāda, ka vajadzētu sliedes jaukt nost.
Ostām nav nākotnes, ja valdība nesapratīs, ka jāmaina pieeja un ka ostas kādreiz deva 10% un vairāk no iekšzemes kopprodukta.
“Latvija pirmajā vietā” programmā ir bijis rakstīts, ka partija grib atcelt nekustamā īpašuma nodokli pavisam; jaunajā programmā Rīgai par to ir teikts piesardzīgāk: “Rīgā tiks ieviestas stimulējošas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides!” Ko ar to domājat?
Mēs domājam, ka nekustamā īpašuma nodoklim dzīvojamajās mājās vajadzīga atlaide līdz kādiem 90-95%.
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir būtiskākais pašvaldību ienākumu avots, taču tas paliek Mārupē un Carnikavā...
Es domāju, ka agri vai vēlu šis jautājums tiks atrisināts un mēs dalīsim šo nodokli kristīgi - puse tur, kur guļ, un otra puse tur, kur strādā.
Vai viņi Pierīgā gribēs dalīties ar Rīgu?
Ja negribēs, mēs iedarbosimies ar dažām svirām.
Rīgas ielās daudz bedru. Ko darīsiet?
Rīgas finanšu stāvoklis ir ļoti precīzi jāizanalizē un Rīgas ielām un tiltiem jāpiesaista vismaz trīs reizes vairāk līdzekļu nekā pašlaik. Es uzskatu, ka tā politika, kāda pašlaik tiek Rīgā piekopta, ka ielas tiek “lāpītas” pa gabaliņiem, ir ļoti nepareiza. Vajag visu virskārtu ņemt nost visā ielas platumā un garumā. Pašlaik notiek tāda kā sacensība pirms vēlēšanām - katrā ielā mazs traktoriņš kaut ko plēš un līmē, bet tas nekādu efektu nedod. Tas varbūt var atstāt ietekmi uz vēlēšanām, radot iespaidu, ka kaut kas notiek.
Pēdējo 15 gadu laikā Rīgā daudz uzmanības ir bijis pievērsts sociālajai politikai, taču ielu būvei un atjaunošanai tika atvēlēts ļoti maz līdzekļu.
Bija jau arī grūti laiki pēc 2008.-2009. gada krīzes, un sociālā palīdzība iedzīvotājiem bija nepieciešama, varbūt pat pārspīlēta, bet to grūti pateikt. Taču pilsētas attīstība pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti cietusi.
“Latvija pirmajā vietā” programmā saka: “Rīgas ierēdņu skaits tiks samazināts par vismaz 30%, darbā paliks tikai tie, kuri būs gatavi strādāt rīdzinieku interesēs! Birokrātija tiks iznīcināta! Rīgas dome nodrošinās ātru un operatīvu lēmumu pieņemšanu!” Vai 30% tiks atlaisti?
Ja kādā departamentā vai kur citur domē darbinieku ir vairāk nekā vajadzīgs, viņus var pārvietot uz posteņiem, kas ir vajadzīgi. Varbūt kāda daļa pāries no pašvaldības uz privāto sektoru. Nav pašmērķis viņus atlaist, bet mērķis ir pareizi viņus izmantot.
Rīgā joprojām ir aptuveni 250 kilometri ceļu bez asfalta seguma. Vai klāsiet asfaltu?
Pamazām jau notiek smilšu ceļu samazināšana. Dzirdēju, ka pagājušajā gadā to samazināšanai ir veikti darbi. Tas ir nedaudz mazākā apjomā, nekā samazinājām 2000.-2001. gadā.
Trīs partijas, to skaitā arī “Latvija pirmajā vietā”, savā programmā Rīgai ir pieminējušas stabiņus un sola nevajadzīgos aizvākt. Vai tas ir “mājiens ar stabiņu” pašreizējam un vēl iepriekšējam Rīgas mēram? Kāpēc tādā veidā “iekožat” viņiem?
Tai komandai, kas pašlaik Rīgā strādā, iekost pienākas ne tikai par stabiņiem, bet ir daudz jautājumu, kas nav atrisināti un kas rīdziniekiem nav skaidri. Tā ir koku stādīšana koka kastēs gar galvenajām ielām un tamlīdzīgs bezsaimnieciskums. Man pat ir žēl, ka pašlaik daudz uzbrūk Vilnim Ķirsim, sakot, ka, lūk, visi koki ir nokaltuši. Tas nav taisnīgi - tos sastādīja Mārtiņa Staķa laikā, un nokalta tie Viļņa Ķirša laikā. Un ārprātīgais “bardaks” un ielu sakropļošana sākās Staķa laikā.
Kas attiecas uz stabiņiem un ierobežojumiem braukt ar 30 kilometriem stundā, tie ir pēdējie soļi, kuri tiek pielietoti, lai rīdziniekus dabūtu ārā no Rīgas. Ja vēl kāds ir palicis, tad viņš jau skatās Mārupes un Ādažu virzienā. Jo priekš kam bez jēgas bremzēt auto satiksmi pilsētā? Es saprotu, ka 30 kilometru zīmi vajag pie skolas vai bērnudārza, taču, ja to lieto kā naudas pelnīšanas metodi, lai iekasētu sodus, tas ir nepieņemami. Policija tvarsta autobraucējus, bet tikmēr Vecrīgā notiek bruņota laupīšana. Tātad policija nenodarbojas ar to, ar ko vajadzētu nodarboties.
Rīgā tiek būvēts “Rail Baltica”. Ko Rīgas dome darīs, ko tā var darīt? Ko jūs teiksiet valdībai par šo projektu, kad būsiet iekļuvis domē?
Ja man būtu iespēja lemt par šo projektu, es balsotu par tā absolūtu likvidāciju, vainīgo saukšanu pie atbildības un izšķērdēto līdzekļu piedzīšanu.
Es pat iedomāties nevaru, kā var kaut ko būvēt bez projekta, es pat savā zemītē būvēju nelielu būdu, kura man bija jāsaskaņo. Bet Rīgā ir pālis Daugavā un milzīgi objekti pie lidostas, par kuriem ir informācija, ka tie esot tapuši bez projekta un skaidra finansējuma.
Bet ir arī ļoti mierīgi cilvēki, kā, piemēram, eirokomisārs Valdis Dombrovskis, kurš saka apmēram tā: “Būs nākamais Eiropas Savienības budžeta plānošanas periods, nauda “Rail Baltica” tiks piešķirta, uzbūvēsim.”
Es tādu domu lidojumu, kādu izsaka Valdis Dombrovskis, nevaru ne atbalstīt, ne kritizēt. Bet mana pārliecība ir tāda, ka Latvijai nav nekāda labuma no tā, ka viņš ir Eiropā, bet labums ir no tā, ka viņš ir projām no Latvijas.
Kā jūs domājat pārvērst Rīgu par “Ziemeļu Dubaiju” tūrisma jomā?
Es domāju, ka agri vai vēlu tas ir panākams. Dubaijā ir nebaudāms karstums, bet mums ir mērenais klimats, un bagātie cilvēki trīs četrus mēnešus var padzīvot veselīgi un justies komfortabli. Es pilnīgi pieļauju, ka tāds variants ir reāls un tas notiks.
Ir dažādas neērtības un dīvainības Rīgā, kuras rīdzinieki paši nepamana, bet ārzemnieki pamana. Piemēram, restorānos oficianti mēdz izturēties apbrīnojami rupji un nekaunīgi - kā padomju laikā, kad ar trauku lupatu deguna priekšā noslaucīja drupačas no galda un vēl uzkliedza. Pats esmu bijis klāt šādās situācijās. Bet ārzemnieki ir tūristi vai pat potenciālie investori. Kas notiek?
Pašlaik ir daudz sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, kuriem ļoti trūkst kvalificētu oficiantu, bārmeņu un darbinieku. Viņu apmācība Rīgā jau sen ir pārtraukta. Viņus pieņem par mācekļiem, bet ne vienmēr tiešām apmāca. Acīmredzot tam oficiantam, kurš tā apkalpo, apkalpošana nav sirdslieta, bet peļņas avots. Esmu kādreiz ilgu laiku strādājis restorānu un kafejnīcu jomā, un tolaik tos, kam bija vēlme strādāt, labi apmācīja. Negribu arī piekrist, ka tikai Rīgā ir nekvalitatīva ārzemnieku apkalpošana, tāda atgadās arī citās valstīs.
Varbūt problēma ir tā, ka uzņēmēji oficiantiem maz maksā un viņiem nav ko zaudēt - var atrast darbu arī citur?
Varbūt maz maksā, un esmu arī dzirdējis, ka ir “modes lieta” pieņemt darbā mācekli, kurš nostrādā divus trīs mēnešus, neko daudz viņam nesamaksāt un atlaist, sakot, ka viņš darbam nederēja.
Jūsu partijas līderis Ainārs Šlesers bieži uzsver, ka Rīgā pārāk daudz ēku pirmajos stāvos redzami uzraksti “Izīrē”, “Pārdod”. Jādomā, ka jums ir plāns, kā panākt, lai tur atkal būtu kafejnīcas un veikali. Taču ko pašvaldība var darīt? Tā taču ir privāta joma, un tirgus pats regulē īpašnieku un nomnieku aktivitāti.
Aināram Šleseram ir labas idejas. Atcerēsimies, ka viņš ļoti daudz strādāja, kad Latvijā ienāca pirmās norvēģu kompānijas - viņš to visu tirgvedību kārtoja, un pieredze viņam ir. Ir, piemēram, ideja sapulcināt īpašniekus, izrunāties ar viņiem, piedāvāt, ko no domes puses var palīdzēt. Tā ir reāli izpildāma lieta.
Tos īpašniekus neviens pagaidām nav uzrunājis, un daudziem no viņiem ir nepareizs priekšstats par biznesu, viņi ir uzskrūvējuši milzīgu nomas cenu, līdz ar to nekas nenotiek.
Mans personiskais viedoklis nav tik ļoti labestīgs. Es tos īpašniekus, kuriem ir nemazgāti skatlogi, vispirms brīdinātu, bet pēc tam sodītu. Rīgā skatlogi ir jāmazgā katru nedēļu, un viņi būtu spiesti tos mazgāt tik ilgi, kamēr apniks. Un tad viņi nolaistu cenu un tur iekšā ielaistu īrnieku.
Pasaulē ir daudz pilsētu, kuras atrodas upju, jūru un ezeru malā un kur krastmala ir atvēlēta iedzīvotājiem un tūristiem, un tur ir promenāde, tirdziņi, aktīva atpūta, pasākumi. Arī Rīgā ir 11. novembra krastmala, taču lielāko gada daļu tur brauc automašīnas. Kad 11. novembra krastmala tiks atdota cilvēkiem?
2000. gadā, kad es biju pilsētas vadītājs, sākām plānot, kādā veidā ielu no Akmens tilta līdz Eksporta ielai ielaist apakšzemes tunelī. Tāds projekts skiču variantā tika izstrādāts, un bija plānots ne tikai tunelis, bet divstāvu autostāvvietas tuneļa sānu kabatās.
Es domāju, ka šis projekts agrāk vai vēlāk tiks realizēts. Ja tikšu ievēlēts par domes deputātu, es pie tā strādāšu. Uzbūvēt tādu tuneli nav nemaz tik ļoti sarežģīti.
Bet izmaksās tādi darbi ne mazo naudu, jo būvmateriālu cenas aug strauji...
Tas taisnība, ka aug. 2009. gadā apstiprinātā tāmē tika aprēķināts, ka Dziesmusvētku estrāde maksās 50 miljonus eiro, bet tā tika uzbūvēta par 112-117 miljoniem, un vēl būšot piektā kārta. Līdzīgi arī Mākslas muzeja remonta un piebūves tāme bija septiņi miljoni eiro, bet to nodeva ekspluatācijā ar 39 miljonu eiro izmaksām. Ja ir šādi pieaugumi, tad tuneli nevar uzbūvēt, taču, ja ir pareizi izcenojumi, tad tas ir reāli izdarāms.
2000. gadā, kad jūs bijāt Rīgas mērs, par sešiem miljoniem latu tika iztīrīts Rīgas kanāls. Tā šķita milzīga summa...
Jā, bet, šausminoties par šo summu, kritiķi aizmirsa piebilst, ka par šo naudu tika izremontēts ne tikai kanāls, bet arī tam piegulošie parki tika sakārtoti un visi tiltiņi 1999. gadā tika nostiprināti. Un darbs ir bijis tik kvalitatīvs, ka joprojām remonts nav vajadzīgs.
Vai Tērbatas iela jāatdod gājējiem?
Es pašlaik neredzu lielu nepieciešamību. Mums gājējiem ir vecpilsēta. Varbūt nākotnē, bet ne tagad.
Man vairāki draugi ir vaicājuši, vai man vajadzēja kandidēt, un tad es ar humoru viņiem saku, ka man ir pienākums atgriezties Rīgā, jo, pirmkārt, man jāparūpējas un jāsaremontē sava Rīgai uzdāvinātā gulbju mājiņa. Un man beidzot jāpārliecina Rīgas “zaļie”, ka gulbjiem, kuri dzīvo pilsētā, ir pavisam cita suga, nevis tā, ko viņi no zoodārza atveda. Un ka gulbjiem ir vīriešu dzimte un sieviešu dzimte. Viņi toreiz, laikam, lai ieriebtu man, bija atveduši divus gulbju tēviņus. Vienu nosauca par Jāni, otru par Līgu. Bez šaubām, viņi nesaderēja - viens gāja uz ASV vēstniecību sūdzēties, jo tolaik tā bija kanāla otrā pusē, otrs staigāja pa vecpilsētu, un tā viņi pazuda. Bet pilsētā var dzīvot gulbi, un daudzviet lieliski dzīvo, un arī laivas var braukt pa kanālu.
Novēlu rīdziniekiem, lai viņiem ir mīlestība pret savu pilsētu, lai viņi tomēr Rīgu neatstāj un lai viņi piedalās šogad 7. jūnijā vēlēšanās, un lai balso par “Latvija pirmajā vietā” un par mani, Andri Ārgali!
****
Politisko reklāmu apmaksā "Latvija pirmajā vietā"
