Politika

Lielas galvassāpes Eiropas Savienībai (ES) var sagādāt prokrievisko politisko spēku popularitātes pieaugums Austrijā un Slovākijā. Iemesli, kādēļ tas notiek, ir dažādi, taču fakts paliek nemainīgs – pie varas apņēmīgi laužas politiķi, kuru retorika daudz neatšķiras no Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna uzskatiem.

Šodien Luksemburgā sākas ES iekšlietu ministru divu dienu apspriede, kuras darba kārtībā pirmais ir patvēruma meklētāju un migrācijas jautājums. Ko darīt ar neapturamo nelegālo migrāciju zem bēgļu izkārtnes?

Ceturtdien "progresisti", uzsējuši pionieru kaklautiņus, raitā marša solī dosies uz Ministru kabinetu, lai tiktos ar "Jauno vienotību". "Šajos ģeopolitiskajos apstākļos Latvija nevar atļauties valdību, kas nespēj sadarboties," mundri apgalvo partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Izskatās, ka beidzot piepildīsies "Jaunās vienotības" un "progresistu" sapnis: dziedāt vienā korī vienas un tās pašas dziesmas.

Koalīcijas paplašināšanas plāns, kuru pašreizējais premjers pieteica burtiski dažas stundas pēc jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ievēlēšanas, vismaz pagaidām ir izgāzies. “Vienotība” dažās dienās no “grandioza uzvarētāja”, kas visus apspēlējusi kā bērnus, nonākusi līdz partijai, par kuras skaidrojumiem par (ne)sadarbību ar Aivaru Lembergu visi smejas.

Premjers Krišjānis Kariņš (JV) maijā izdeva rīkojumu paaugstināt Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska algu par 600 eiro. Tas nozīmē, ka no jūnija viņš mēnesī saņems 5600 eiro (pirms nodokļu nomaksas). Viņa amatpersonas deklarācija par 2022. gadu joprojām nav pieejama, bet zināms, ka 2021. gadā viņš algā saņēmis 62 815 eiro. Izskatās, ka valsts pārvaldes un dažādu valstij piederošu akciju sabiedrību “biezie” jau sen apsteiguši privātos mazizmēra uzņēmējus.

“Ja mēs sāktu analizēt, kur un ar kādiem cilvēkiem tiekas, piemēram, “Apvienotā saraksta” (AS) vai Nacionālās apvienības (NA) cilvēki, vai tās pašas “Jaunās vienotības” (JV) cilvēki, mums skudriņas sāktu skriet pār kauliem un mēs viņu vietā nezinātu, kur likties aiz kauna.” Par potenciālo valdības koalīcijas paplašināšanu un ar kādiem nosacījumiem tā var notikt, sarkanajām līnijām un to noņemšanu, premjera ultimātiem, Stambulas konvenciju, privatizāciju un Civilās savienības likumu, bezcerīgi vājiem ministriem un līdz šim nedzirdētām niansēm Valsts prezidenta vēlēšanu gatavošanas laikā “Neatkarīgās” saruna ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Viktoru Valaini.

Krišjānis Kariņš jau tik ilgi ir Latvijas premjerministrs, ka viņš vairs nevar uzvelt atbildību par situācija valstī kaut kādiem “ļaunajiem” priekšgājējiem. Līdzīgi kā Rīgas jaunie vadītāji visas neizdarības joprojām veļ uz Ušakovu. Kariņš ir atbildīgs par visu vai gandrīz visu.

Piektdien “Vienotība” sāka koalīcijas atšķaidīšanas operācijas otro daļu. Izdevumam “Delfi” tika piespēlēts it kā nākamās valdības sastāvs, kurā vairs nebija Nacionālās apvienības (NA) un “Apvienotā saraksta” (AS) ministru. Tagad būšot jauna Arvila Ašeradena valdība koalīcijā ar ZZS un “Progresīvajiem”.

Ar nekaunīgu smalkumu “Jaunā vienotība” (JV) apspēlēja “Apvienoto sarakstu”, noorganizējot Valsts prezidenta vēlēšanas, kas faktiski noritēja, kā mēdz teikt, vienos vārtos. Šoreiz – ne par jaunievēlētā prezidenta kvalitātēm, bet par to, kā viss izskatījās vērotājiem no malas.

Par to, kāpēc netiek atlaista Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme, par iespējamo ārkārtas nodokli bankām un energouzņēmumiem, vājo komercbanku kreditēšanu, gauso Eiropas Savienības (ES) fondu apgūšanas gaitu un citiem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (“Jaunā vienotība”).

Bez lielas aizķeršanās, gluži kā pēc grafika divos pēcpusdienā, trešajā balsošanas kārtā par Valsts prezidentu ar 52 balsīm (26 “Vienotība”; 16 ZZS un 10 “Progresīvie) tika ievēlēts Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Ir pienācis 31. maijs, un Latvijas Republikas 14. Saeimā notiek Valsts prezidenta vēlēšanas. Līdzšinējais Valsts prezidents Egils Levits ir izdomājis nekandidēt, bet ir trīs citi kandidāti – uzņēmējs, arhitekts Uldis Pīlēns, pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un pilsoniskā aktīviste Elīna Pinto. Pīlēnu ir virzījis “Apvienotais saraksts” (AS), Rinkēviču – “Jaunā vienotība” (JV), bet Pinto – “Progresīvie”.

Slava, slava Latvijas hokeja izlasei, kas izcīnījusi pasaules čempionāta bronzu! Taču pamazām jāsāk atgriezties uz grēcīgās zemes, kurā 31. maijā būs Valsts prezidenta vēlēšanas, bet šā notikuma priekšvakarā – 30. maijā – notiek premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā vienotība” (JV)) sasaukta Ministru kabineta sēde, kurā spriedīs par veselības un izglītības reformu gaitu – tiks skatīts Veselības ministrijas ziņojums par slimnīcu tīkla uzlabošanu un Izglītības un zinātnes ministrijas ziņojums par skolu tīkla uzlabošanu.

Šogad cīņa par prezidenta amatu ir nepieredzēti sīva. Kaislības sit gandrīz tikpat augstu vilni kā 2007. gadā, kad “Vienotības” idejiskie priekšteči ar toreizējo laikraksta “Diena” galveno redaktori Sarmīti Ēlerti priekšgalā asi cīnījās pret “zvērudārza kandidāta” Valda Zatlera ievēlēšanu un, skaļi demonstrējot pie Saeimas ēkas, aktīvi atbalstīja “Saskaņas centra” izvirzīto Aivaru Endziņu

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā vienotība” (JV)) 30. maijā sasauks valdības ārkārtas sēdi. Oficiālais iemesls ir it kā ar 31. maija Valsts prezidenta vēlēšanām nesaistīts – izvērtēt reformu gaitu izglītībā un veselības aprūpē. Taču nebūsim naivi – protams, ka prezidenta vēlēšanu priekšvakarā premjeram ir vēlme paspiest uz dārgajiem koalīcijas partneriem, lai viņi “nāk pie prāta” un balso “pareizi”.

Šobrīd vairs nav noslēpjams, ka Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai stunda ir situsi. Šī valdība un koalīcija jau no paša sākuma bija baltiem diegiem šūta. Pretrunas pārsvarā bija psiholoģiska un personiska rakstura. Kā tas dažkārt politikā gadās, idejas un principi atkāpās otrajā plānā.

Parlamentārās intrigās vispieredzējušākā, no ķezām izkļūt prasmīgākā Saeimas valdošās koalīcijas partija Nacionālā apvienība (NA) tagad iedzīta spriedzē gaidāmo Valsts prezidenta vēlēšanu dēļ.

Runas par kārtējo nodokļu reformu Latvijā mazliet atgādina runas par Ukrainas armijas plāniem izdzīt no valsts Krievijas iebrucējus. Abos gadījumos it kā vajadzētu atgūt to, kas iepriekš pazaudēts, un abos gadījumos nav skaidrs, kad attiecīgais pasākums sāksies un vai tas jau nav sācies. Saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru (JV) notika nedēļā, kad komisija sanāca divas dienas pēc kārtas, lai spriestu par kārtējiem grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”. Vai tā jau ir nodokļu reforma, vai kas cits?

“Darbus, kas ir Valsts prezidenta pārziņā, var veikt ar manām zināšanām un pieredzi. Tas man neprasītu milzīgu ieskriešanos. Šobrīd tas nav mazsvarīgi. Turklāt esmu lauzis visus iespējamos laika rekordus, būdams ārlietu ministra amatā. Šī atziņa man deva zināmas pārdomas: kurp doties tālāk?” teic ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), viens no trim pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu.

Valsts prezidenta Egila Levita kanceleja Valsts kontrolei (VK) nodemonstrējusi, kā pareizi paslaucīt zem paklāja finanšu nesmukumus, un atgādinājusi VK par tās vietu valsts varas hierarhijā. Ķezu saturošās informācijas paslaucīšana zem ierobežotas pieejamības statusa lieku reizi sabiedrībai atgādina: nebāziet ar savu netīro degunu tur, kur valda vispareizākā un visgodīgākā sabiedrības kasta, proti, Valsts prezidenta padomnieku korpusa komandieres Sarmītes Ēlertes komanda.

Ja kāds grib teikt, ka Latvijā nekas labs nenotiek, tad viņam var iebilst, ne tikai piesaucot mūsu hokejistu uzvaru pār Čehijas izlasi, bet arī norādot uz pilnasinīgas publiskās politikas atgriešanos uz jau sūnām apaugušajiem Latvijas politiskās skatuves dēļiem.

“Mēs nezinām, kurš un par ko vienosies,” runājot par 31. maija balsojumu, teic Aleksandrs Kiršteins (NA). Citiem vārdiem runājot: pagaidām nav zināms, kāda būs “cena” Valsts prezidenta amatam un kāda – valdības vadītāja un vispār koalīcijas “cena”. Patlaban klusāk vai mazāk klusi notiek “cenrāža” izpēte. Kiršteins pieļauj, ka NA par Edgaru Rinkēviču nebalsos jebkurā gadījumā. “Es noteikti nebalsošu,” viņš teic.