Krievijas neveiksmīgais karš Ukrainā paver iespējas Krievijas sabrukumam un šāds iemesls 2023. gadā liek pievērst daudzkārt lielāku uzmanību nekā iepriekš 8. decembrim – kaut neapaļai 32. gadadienai, kopš tika parakstīts Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas 1991. gada Belovežas līgums par Padomju Savienības likvidēšanu.
Padomju Savienības sabrukums šķita neiespējams līdz pat pašam sabrukumam un vēl pēc tam. Lūk, kas, piemēram, izlasāms “Neatkarīgajā” 1991. gada 10. decembrī, kad atbilstoši tobrīd Latvijā pastāvošajām papīra avīžu drukāšanas grafikam bija pirmā iespēja ziņot par to, kas noticis kādā no Baltkrievijas valsts vadītāju rezidencēm, kur ieradušies arī Krievijas un Ukrainas vadītāji. 1. lappusē zem virsraksta “PSRS izbeidz pastāvēšanu” tika citēts triju valstu vadītāju parakstītā dokumenta teksts, kas sākās ar to, ka “mēs, Baltkrievijas Republika, Krievijas Federācija (KPFSR) un Ukraina kā PSRS dibinātājas valstis, kas 1922. gadā parakstīja savienības līgumu, turpmāk sauktas par augstajām līgumslēdzējām pusēm, konstatējam, ka PSRS kā starptautisko tiesību subjekts un ģeopolitiska realitāte izbeidz savu pastāvēšanu". Taču tā paša avīzes numura 4. lpp. sniegti tobrīd no PSRS prezidenta amata vēl ne padzītā, ne aizgājušā Mihaila Gorbačova vārdi, ka “Padomju Savienība ir realitāte, kas izlolota gadu tūkstošos. Es neticu, ka tā tik vienkārši var izirt”. “Vienā jautājumā es nepadošos. Tas visiem ir skaidrs Es piedalīšos nevis vienības izjaukšanā, bet gan vienības atjaunošanā.”
Pilnīgi iespējams, ka M. Gorbačovs tajā brīdī runāja to, ko domāja un kam ticēja, taču pāris dienu laikā pārdomāja, vīlās un padevās. Skatoties no malas, viņa liegšanās atzīt PSRS neesamību pēc Belovežas līguma parakstīšanas var novērtēt tikai kā tielēšanos par nosacījumiem viņa drošībai un labklājībai apmaiņā pret viņa 25. decembra paziņojumu par atkāpšanos no amata, ko simbolizēja PSRS karoga nolaišana virs viņa rezidences Maskavas Kremlī.
Turpretī citi PSRS sabrukumam netic līdz šai baltai dienai. Turklāt par savu neticību viņi ir gatavi maksāt kaut ar savām dzīvībām, citu dzīvības pat neskaitot. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār Krievija varēja uzbrukt Ukrainai. Tādējādi noskaidrojas, ka PSRS sabrukumam ir vajadzīgs kas vairāk par PSRS sabrukumu. Ir jāsabrūk arī Krievijai. Tikai pēc tam jautājums par Krievijas tālāko likteni izspiedīs jautājumu par PSRS likteni no tagadnes uz pagātni, kur to varēs analizēt kā jebkuru citu vēstures faktu. Citiem vārdiem sakot, no jautājuma par PSRS tālāko likteni paliks pāri jautājums par PSRS likteni. Līdz Krievijas sabrukumam PSRS sabrukums vēl nav vēsturisks fakts, bet tagadni veidojošs faktors.
Protams, ka PSRS sabrukumu kā faktoru var un vajag pētīt, bet ne kā vēsturisku faktu. Šobrīd PSRS sabrukums ir rīks, kam vajadzīgs nevis apraksts, bet lietošanas instrukcija. Varam uzrakstīt, kā to lietot Krievijas sagraušanai, bet citi raksta, kā to izmantot PSRS atjaunošanai. Šī rīka pielietošanas mērķis diktē skaidrojumus, kā valsts, kas no pagājušā gadsimta 40. gadu vidus līdz 90. gadu beigām pamatoti skaitījās otrā spēcīgākā pasaulē, sabruka dažu gadu, mēnešu vai pat dienu laikā. Nebūt nav skaidrs, kurā brīdī PSRS sabrukums kļuva nenovēršams. Varbūt to skaitīt kopš PSRS 1979. gada decembra iebrukuma Afganistānā? Vai varbūt jau pirms tam Padomija bija neglābjami aizlūzusi vai iepuvusi? Vai iebrukums Afganistānā nav ierindojams mēģinājumos novērst nenovēršamo ar mazu un uzvarošu kariņu? Jeb varbūt PSRS varēja izglābt viens cilvēks, ja tāds būtu atradies kaut dienu pirms vai dienu pēc Belovežas līguma parakstīšanas?
PSRS sabrukuma cēloņu meklēšanas intensitāti nemazina tas, ka vieni meklē cēloņus sabrukumam, bet otri - baumām par PSRS sabrukumu, kuru (baumu!) rašanos grūti izskaidrot tieši no to cilvēku viedokļa, kuri tās atzīst par nepamatotām baumām. Uzrādīto cēloņu amplitūdu varētu iezīmēt no strīdiem par to, vai sociālisms/komunisms atbilst vai neatbilst cilvēka dabai, līdz attiecībām starp M. Gorbačovu un viņa sievu Raisu. Un visam pāri kā debesis (vai kā vāks?) jēlnaftas cenu svārstību grafiks...
Tādējādi varam savākt kaut miljonu skaidrojumu īstajam vai šķietamajam PSRS sabrukumam, ja skaitām variantus, kā katrs skaidrotājs sakārto pēc sava prāta vairākus cēloņus, kuru saraksts visiem daudz maz līdzīgs; tas ir kā šahā, kur 32 figūras uz 64 lauciņiem iespējams izvietot tik daudzos variantos, ka cilvēka smadzenes nespēj šos variantus iegaumēt, saprast un izmantot uzvaras gūšanai.
Vēl jo lielāks skaits ir gudrinieku, kuri izteikušies par PSRS sabrukšanas cēloņiem. Tāpēc nav iespējams pierādīt, ka visvisvisvisvislabākajā veidā pilnīgi viss tiks pateikts tieši šeit pārdesmit turpmākajās rindiņās; ka vislabāko un visskaidrāko, vispārliecinošāko un visizsmeļošanu, kā arī visemocionākāko skaidrojumu PSRS sabrukumam ir devis krievu publicists Jurijs Krupnovs kādā intervijā. Tā tagad kā maza skaidiņa peld interneta okeānā, bet raida no turienes signālus, pēc kuriem šo skaidiņu jebkurš interesents var atrast un pārliecināties, kā tā ir tieši tāda, kā šeit tiks parādīta latviešu valodā; oriģināls jāklausās no sarunas ieraksta 32. minūtes 30. sekundes.
Par autoru šeit tikai daži fakti. Dzimis 1961. gadā Piemaskavā un līdz ar Krievijas 3. klases valsts padomnieka titulu un Krievijas Valsts prezidenta prēmiju nopelnījis tiesības publiski pateikt daudz ko tādu, kas Krievijai neglaimo. Šeit citētie vārdi izskanēja kā blakus tēma sarunai par Krievijas pamatiedzīvotāju izmiršanu. Par to viņš izsakās bieži, jo viens no viņa amatiem jeb tituliem ir direktors sabiedriskai organizācijai ar Demogrāfijas, migrācijas un reģionālās attīstības institūta nosaukumu.
Par tiesībām sacīt to, ko J. Krupnovs publiski saka, ir, protams, jāmaksā. Pašreizējā brīdī jāatbalsta Krievijas agresija Ukrainā, ko kādā citā tekstā J. Krupnovs izdarījis, sūtot krievus (valstpiederības nozīmē) karot uz Ukrainu tāpēc, ka pašā Krievijā maz jēgas viņiem no valsts un valstij no viņiem: “Ne jau nu es, siltā dzīvoklī sēdošais, būšu tas vērtētājs, bet Vladimirs Visockis filmā “Vertikāle” dziedāja, ka “nemirst neviens tāpat vien. Tad labāk ne no šņabja, ne no iesnām.” Protams, ka labāk tā, nekā nobeigties, sadzeroties krutku pie puspamestā sādžā atlikušās pārtikas bodes.”
Maita, maita ir J. Krupnovs, kurš domā vai vismaz runā, ka izdzimteņiem, kuri savā dzīvē uzlabot neko nespēs, būs laba nāve, ja viņi dosies nogalināt citus cilvēkus, kuriem nav ar viņiem nekāda sakara - nav nekādas vainas par to, ka viņu valsts Krievija piespriedusi viņiem nāvi no pārdzeršanās. Tā, lūk, J. Krupnovs ar grēku ticis pie tiesībām pateikt to, ko citi nav apjēguši vai nav uzdrošinājušies teikt.
Tātad pārlasām vai noklausāmies J. Krupnova sacīto, kas latviešu valodā var skanēt šādi: “Kas ir PSRS sabrukums? Tā īstenībā ir Maskavas nacionālisma uzvara. Padomju Savienību sagrāva Maskava, neatkarīgi ne no kādiem baltiešiem, ne no kādiem ekstrēmistiem, ne no kādām muļķībām un nelietībām Vidusāzijā un citur. Padomju Savienību sagrāva Maskavas, pat ne krievu nacionālisms. Tur bija daudz tādu cilvēku, kuri arī paši sevi par krieviem nesauca. Tie bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka nomales aprij to, kas vajadzīgs krieviem pašiem. Tur bija tādi rakstnieki kā Solouhins [Vladimirs Solouhins, 1924-1997], kā neapšaubāmi izcilais rakstnieks Valentīns Rasputins [1937-2015], kurš no Tautas deputātu kongresa tribīnes kliedza, ka nevis jūs no mums gribat atdalīties, bet mēs no jums gribam tikt vaļā. Iedomājieties. Darbība notiek Baku, sadzeram ar augstiem ierēdņiem un starp viņiem pats galvenais, kurš [no Krievijas puses] atbild par attiecībām ar Neatkarīgo valstu savienību, saka: “Neieredzu!” Ar to domātas jaunās pēcpadomju valstis. “Kad es biju leitnants, es aizbraucu uz Tadžikistānu un ieraudzīju viņu kalnu aulos asfaltu, kāda manā Novosibirskas sādžā nebija. Viņi mūs aptīrīja, visu naudu savāca.” Es jautāju: “Vai sen bijāt dzimtajās vietās?” - ”Nē, pavisam nesen tur pabraukāju.” - ”Nu, tad jau asfalts bija noklāts.”- “Nē, nebija tur nekāda asfalta.” Dīvaini. Tikām vaļā no tadžikiem, kuri mums visu izrija, bet pie asfalta netikām. Tā ir tāda ideoloģija. Jeļcins vismaz savas darbības pirmajā periodā bija Krievmaskavas nacionālisma līderis.”
Citiem vārdiem sakot, Padomijas sabrukumu noteica krievu pilnīgi pamatotās bailes no Krievijas iekarotās Vidusāzijas tautu demogrāfiskās ekspansijas. Proti, no iedzīvotāju nacionālā sastāva maiņas, kad, no vienas puses, izmira krievi un krievu pa pusei jau asimilētās tautas (arī latvieši?), bet, no otras puses, pieauga Vidusāzijas tautām piederīgo skaits.
Runa nav tikai par iedzīvotājiem vispār ar dzelzs priekškaru apjostajās RSRS robežās kā noslēgtā traukā. Lielāka nozīme būtu nacionālā sastāva nomaiņai ar varu apveltīto Komunistiskās partijas un drošības iestāžu funkcionāru un viņiem pakļauto apbruņoto cilvēku - armijas un miliču rindās. Tāpēc krievi paveica spīdošu specoperāciju, atņemot Vidusāzijas iedzīvotājiem padomju pases un pārvēršot viņus Krievijas teritorijā no padomju pilsoņiem par gastarbeiteriem. Pasu atņemšanai tika nolīgti pašu Vidusāzijas tautu komunistu vadītāji, samaksājot viņiem ar jaunizveidotu valstu vadītāju amatiem. “Neatkarīgajā” par to nodrukāts 1991. gada 14. decembra numura rubrikā “Pēdējā brīdī”, ka “piecas Vidusāzijas republikas pavēstījušas, ka tās ir gatavas pievienoties slāvu republiku sadraudzībai, tādējādi iznīcinot prezidenta Mihaila Gorbačova pēdējo cerību saglabāt Padomju Savienību”.
Tālāko notikumu gaitu 1991. gada decembrī no šodienas aktualitāšu skatpunkta pārlūkosim turpmāk.
