“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Bieži domāju: kāpēc valsts amatpersonas - deputāti, ministri, ministru prezidenti utt. - ievieš savus sociālo tīklu kontus? Lai, piemēram, paziņotu, ka augstais amata krēsls tiekas ar tādu un tādu vēstnieku, lai paustu apņēmību attīstīt valstu ekonomisko sadarbību? Vai arī - lai visi uzzinātu, ka krēsls dodas uz kādu kaimiņvalsti oficiālā vizītē? Varbūt, lai visiem būtu skaidrs, ka “dzīvot bez bailēm no vardarbības ir sieviešu tiesības; apkarot dzimumā balstītu vardarbību ir mūsu pienākums”. Nu, un kāpēc tad jūs nepildāt šo savu pienākumu?
Manuprāt, sociālie tīkli ir paredzēti tam, lai cilvēki kontaktētos cits ar citu, izteiktu viedokli, nevis lai izplatītu parlamenta un valdības preses relīzes. Protams, var darīt arī to pēdējo, bet tas nav ne interesanti, ne produktīvi.
Taču cilvēciska kontaktēšanās valdības un parlamenta krēslu gadījumā nav paredzēta. Nav manīts, ka ministri vai deputāti (vairums) ar degsmi lauztos atbildēt uz jautājumiem, komentēt problēmas vai kliedēt šaubas - ja tas viss izteikts sociālajā tīmeklī un adresēts konkrētām amatpersonām.
Esmu 100% pārliecināta, ka, piemēram, uz Ģirta Lapiņa rosinājumu neatbildēs neviens no uzrunātajiem: “Nekompetents, augstprātīgs un nu jau arī valsts līdzekļus izšķērdējošs ministrs. Lūdzu, @EvikaSilina un @Jauna_Vienotiba, atbrīvot no amata savu nekompetento ministru.”
Nē, nu skaidrs, ka neviens Kariņu no amata neatbrīvos. Bet vajadzētu taču beidzot saņemties un izskaidrot, kāpēc bijušajam ministru prezidentam uz Briseli vajadzēja lidot teju par 50 000 eiro, kāds ir bijis neatsveramais pienesums valstij utt. Un tajā pašā skaidrošanas reizē saprotamā valodā izklāstīt, kāpēc daudzu vēža slimnieku ārstēšanai līdzekļus saziedo līdzcilvēki (tikko lasīju: kādai sievietei līdz 26 000 eiro pietrūkst vēl 13 000 eiro), savukārt Kariņa lidināšanos apmaksājam mēs no saviem nodokļiem - piespiedu kārtā.
Negaidiet, nekāda skaidrošana nenotiks, jo Siliņa neredz, ko mēs rakstām, sak, ies tur atbildēt visādiem plebejiem. Neatbildēs arī pats Kariņš, vien sabiedriskajā medijā pačaukstēs par to, cik mums izmaksā neratificētā Stambulas konvencija. Nevar tikai saprast, kāds sakars viņa izšķērdīgajiem lidojumiem ar Stambulas konvenciju…
Arī tieslietu Lībiņa-Egnere (JV) nekomentēs tīmeklī lasāmo: “Vienotības tieslietu ministre Lībiņa-Egnere mērķtiecīgi izņēma no 15. novembra grozījumiem Ceļu satiksmes likumā Baltkrieviju, iestrādāja likumā caurumu, lai Baltkrievijā pārreģistrēti Krievijas auto var uzturēties Latvijā.”
Tāpat klusēs labklājības Augulis (ZZS) par fraciņas pārmešanu Stambulas konvencijas sakarā, kaut arī tīmeklī ne reizi vien ticis uzdots jautājums par to, kāpēc tik konservatīvais politveidojums - ZZS - pārgājis liberastisma pusē. Nē, šoreiz nepietiks ar neveiklajiem Auguļa skaidrojumiem par sieviešu aizsardzību pret varmākām utt. Bet neko citu jau viņš nespēs izskaidrot: neba nu ies taisnoties par to, ka, zināt, ir politiskais tirgus, ir koalīcija ar pirkšanu/pārdošanu, ir amati partijbiedriem utt.
Tikpat cieši mute būs aizvērta kultūras Loginai, ja kāds gribēs lasīt tīmeklī atbildi uz jautājumu: cik dziļi jādegradē jēdziens “patriotisms”, lai tas atbrīvotos no nacionālisma? Vai arī - kādu samaksu kultministrija varētu solīt dziesmu svētku koru un deju kolektīvu vadītājiem?
Augstprātīgā klusēšana liecina ne tikai par atsevišķo īpatņu audzinātību, bet arī par gadu desmitos iegūto pārliecību: mums nav nekādas vajadzības dzirdēt vēlētāju jautājumus, bažas, attieksmi.
Mēs esam uz savas planētas, jūs - uz savas. Kā pareizi teica augšminētais ierēdnis: mūsu ceļi nekad nekrustosies.
Krustosies vienīgi - vēlēšanu dienā, jā, un mazliet pirms tās - kad mums vajadzēs pacensties, karot makaronus uz ausīm tiem, kuri par mums balsos. Kā zināms, vēlētāju atmiņa ir īsa kā nolauzts grābekļa kāts, un uz tā virtuozi spēlē tie, kuri šobrīd pie varas. Tie paši, kuri gribēs nokļūt pie varas arī nākamajās vēlēšanās. Ar to pašu aroganci, nekaunību, meliem un tukšpaurīgu muldēšanu.