Nav noslēpums, ka Latvijas bijušais premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš raugās uz Briseli kā vilks uz mežu. Rīgā viņam šauri. Kā zoodārza krātiņā. Apkārt tādi sīki, skaudīgi cilvēciņi. Liek uz tikšanos ar nopietniem cilvēkiem lidot vienā lidmašīnā ar visu to plebeju masu, kas aplaudē, lidmašīnai nosēžoties. Brrr... Cita lieta Briselē. Tur visi savējie, un, kā Kariņš mēdz teikt, tur jūtos kā baznīcā, kur visi savējie.
Zinot politiskās šķiras tikumus un viņu domāšanas veidu, nav ne mazāko šaubu, ka Kariņš savā rīcībā nesaskata neko nepareizu, vēl jo vairāk - nosodāmu. Viņa prātu šobrīd nodarbina tikai viena doma - kurš to visu “pasūtījis”? Kurš nolējis šo informāciju?
Trīs gadus lidoju ar privātajiem lidaparātiem, un neviens gailis pakaļ nedziedāja, bet tagad, kad jāgatavojas sava mūža galvenajai desanta operācijai globālajās struktūrās, šitāds sprungulis riteņos. Visticamāk, dunci mugurā iedūris kāds no savējiem. Kurš? Noskaidrosim. Nekur viņš neliksies un par to vēl samaksās. Tāpat kā Lembergs par to 2005. gada gājienu ar Grinberga personas kodu.
Uzreiz jānorāda, ka šai nodevēja meklēšanai un zobu griešanai par “nomelnošanas kampaņas” pasūtīšanu un organizēšanu nav nekādas nozīmes. Ir pilnīgi vienalga, vai šo informāciju atklātībai nodevis kāds nelabvēlis partijā, taisnībmīlis lidostā vai vienkārši tā nejauši nonākusi kāda rokās, kurš ar to padalījies. Kā bija patiesībā, nav svarīgi, jo politiķu galvās šādās reizēs ir tikai viena notikušā versija - konkurentu/nelabvēļu kaulainais pirksts.
Savukārt mums jādomā, kādus secinājumus no tā visa izdarīt. Dažkārt, aprakstot kādu personu politisko evolūciju, tiek piesaukts Ušakova piemērs. Tas vai tas cilvēks aizgājis pa Ušakova ceļu, cenšas atkārtot Ušakova ceļu. Parasti gan šī analoģija nav diez cik tieša. Kariņa gadījumā grūti piemeklēt precīzāku līdzību.
Abi ilgu laiku vadīja savā rīcībā nonākušos valdījumus. Ušakovs Rīgu, Kariņš valsti. Abi bija sava elektorāta labi ieredzēti, un viņiem klāt nekas nelipa. Abus sargāja teflona aizsargslānis. Pret abiem saudzīgi izturējās viņiem draudzīgie mediji. Vienalga, ko stāstīja “ienaidnieki”, savējie to neredzēja, ignorēja un atbalstīja ar vārdiem: ja jau mūsējam kaut ko pārmet, tātad viņš visu dara pareizi.
Ušakova Rīgas karjera sagruva brīdī, kad cilvēki ar kratīšanas orderiem kabatās jau bija ceļā uz Rīgas domes kabinetiem. Viņi abi ar Ameriku pēdējā brīdī paguva katapultēties uz Briseli. Kariņam vismaz nekas krimināls nedraud. Pagaidām. Taču viņa lidojumu epopeja draud iedragāt viņa teflona aizsargkārtu. Lielai daļai viņa atbalstītāju var pēkšņi nokrist zvīņas no acīm un viņi var ieraudzīt Kariņa politisko kailumu.
Nesapriecāsimies par agru. Ļoti iespējams, ka šeit uzdodu vēlamo par esošo. Politiskās uztveres īpašo loģiku - ja jau pretinieks pārmet, tātad visu darām pareizi - pagaidām vēl neviens nav atcēlis. Jau dzirdami Kariņa aizstāvju ironijas pilnie argumenti: nuja, vajadzētu pieņemt likumu, ka valsts amatpersonām obligāti jālido tikai ar “Ryanair”; tā vispār ir viltus problēma, jo nauda daudz lielākā apjomā un vēl stulbākos veidos tiek iztērēta arī citur, bet uzmanība tieši uz šo un tamlīdzīgi.
Paša Kariņa atrunas ir apmēram no tāda paša līmeņa: ne es vienīgais. Citi arī lidoja. Ak nelidoja? Nu, laikam nezināja, ka tā var darīt. Vispār jau lētāk vienmēr ir nekur nedoties, vai ne? Ja mēs neesam klāt, tad mūs neņem vērā. Un vispār, vai ir izvērtēts tas, ka mūsu lielās kapitālsabiedrības netiek kotētas biržā? Lūk, tā. Vispirms sarēķiniet, cik mēs varētu saņemt par “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežiem”, un tikai tad pārmetiet par tiem nieka 613 tūkstošiem eiro, ko esmu nolidojis.
Ušakova un Amerika piemērs, kad, par spīti visām apsūdzībām, atradās pietiekami liels vēlētāju skaits, kuri atdeva savas balsis, lai šie personāži varētu laiski padzīvot Briselē, liecina, ka nav faktu, kuri spētu mainīt pielūdzēju attieksmi pret savu elku. Arī Kariņš daudziem joprojām ir un paliek dieveklis, lai ko viņš darītu un kādas aplamības runātu.
Taču lai šie Kariņa dievinātāji turpina dzīvot savā ticība. Viņus nekas nepārliecinās. Kā šī Kariņa epopeja izskatās, skatoties uz to bez politiskās apmātības rozā brillēm?
Kariņš ir izmantojis privāto lidmašīnu 18 reizes. Ja tie būtu trīs vai pat pieci lidojumi, tad varētu noticēt, ka lidojumi bijuši pēkšņi, iepriekš neplānoti vai arī lidojumu loģistika bijusi tik neizdevīga, ka izdevīgāk bijis īrēt privāto lidmašīnu. 18 lidojumi liek domāt, ka iemesls ir bijis cits. Vienkāršā valodā tas skan: negribu ar tiem Īrijas sēņu lasītājiem vienā lidmašīnas salonā sēdēt. Pat ja šie “sēņu lasītāji” ir profesori, kas lido uz starptautisku konferenci. Negribu un viss. Esmu pelnījis ko vairāk.
Izteikumi, ka arī citi tā darījuši, ir meli. Iepriekšējais premjers Māris Kučinskis ir apliecinājis, ka, esot amatā, ne reizi nav izmantojis privāto lidmašīnu, lai nokļūtu uz kādu tikšanos. Pieļauju, ka viņš labi apzinājās, kāda milzu brēka saceltos medijos, ja tas nāktu gaismā. Tas, ka Kariņš trīs gadus atļāvās lidināties pa pasauli kā krievu oligarhs vai ASV prezidents un pat neiedomājās, kā tas izskatīsies, ja par to ziņos mediji, liecina par ārkārtīgi dziļu puvumu mūsu valdošajā politiskajā šķirā.
Tā nepieļaujami saudzīgā attieksme, kas daļai mediju un pirmām kārtām jau sabiedriskajiem medijiem ilgstoši ir bijusi pret “Vienotību” un tās līderiem, ir vainagojusies ar šo Kariņa lidojumu skandālu. Ja medijiem un, vēlreiz atkārtoju, sabiedriskajiem medijiem, jo tie ir visietekmīgākie, attieksme pret “Vienotību” un tās politiķiem būtu tāda pati kā pret nosacīto Šleseru, tad nekas tāds, visticamāk, nebūtu noticis.
Tiem, kas norāda uz salīdzinoši nelielajām summām, jāsaka - nav runa par naudu. Runa ir par attieksmi. Tas pats Kariņš pāris reižu nofotografējās uz velosipēda Rīgas ielās, un šīs fotogrāfijas viņa “komunikāciju doktori” izplatīja visos iespējamajos sociālajos tīklos. Taču tagad redzam, ka viss šis uzspēlētais “demokrātiskums” ir bijis liekulīgs teātris tiem pašiem “sēņu lasītājiem”, ar kuriem negribas vienā lidmašīnas salonā kopā grūstīties.
Ja arī šoreiz Kariņš un “Vienotība” izies no ūdens ar sausām kājām, tad tas liecinās par daudz ko. Tad tā būs ļoti nelabvēlīga zīme, kura skaidri nodemonstrēs mūsu sabiedrības politisko infantilismu. Negribu nonievāt Āfriku. Esmu tur vairākkārt bijis un drīzumā lidoju atkal, bet šāds uzvedības modelis, kādu demonstrē Kariņš, nav eiropeisks. Tas raksturīgs dažām demokrātiskās attīstības pamatskolā iestrēgušām Āfrikas valstīm.
Ja arī šoreiz Kariņa rīcību un it īpaši viņa skaidrojumus pēc notikušā uztversim kā pieņemamus, tad jābeidz mānīt sevi ar runām par piederību Ziemeļvalstu kultūrtelpai. Klimats kā Ziemeļvalstīs, bet politiskie tikumi kā Āfrikā.
