Mēdz teikt – kļūdīties ir cilvēcīgi, jo no kļūdu pieļaušanas neviens cilvēks nav atbrīvots. Tās pieļauj visi. Vairāk vai mazāk. Tāpēc svarīgāka par pašām kļūdām ir reakcija uz tām, jo tieši reakcija uz kļūdīšanos raksturo sistēmu.
Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa 36 lidojumi ar privātām lidmašīnām uz vietām, uz kurām viegli aizlidot ar regulārās satiksmes lidmašīnām, ir jau it kā no visām pusēm apzelēta tēma. Nu cik var malt vienu un to pašu. Acīmredzot “Neatkarīgā” iesaistījusies kārtējā Kariņa “nomelnošanas kampaņā”.
Atbildu visiem skeptiķiem un Kariņa kurpju spodrinātājiem - nekādā nomelnošanas kampaņā neesmu iesaistījies. Uzskatu par savu pienākumu izteikties par šo tēmu, jo atvaļinājuma dēļ to nebiju izdarījis, bet tēma, kā teiktu klasiķis, ir arhisvarīga.
Kāpēc tā, manuprāt, ir tik svarīga? Tāpēc, ka skaidri iezīmē to cilvēku savstarpējo attiecību modeli, kādu par vēlamo gribētu uzdot mūsu politiskā šķira. Kādu tā zīmē par atdarināšanas cienīgu paraugu. Izredzētie pa labi, plebeji pa kreisi. Jo mazāk sanāk šīm divām iedzīvotāju kategorijām saskarties, jo labāk. Tāpēc nekādas kļūdas, Kariņam & Co lidojot ar privātajām lidmašīnām, nemaz nav bijis. Viss ir bijis absolūti pareizi. Tā tikai jāturpina.
Kariņa apmaksāto un brīvprātīgo pro bono advokātu aizstāvības stratēģija jau izkristalizējusies un viņa atbalstītāju vidū pieņemta kā pārliecinoša. No mušas izpūsts zilonis. Valdības vadītājs ir pietiekami nozīmīga persona, kuras laiks ir dārgs, un viņa būšanu pie svarīgu lēmumu pieņemšanas galda nedrīkst izmainīt sīknaudā, skaitot santīmus vai centus. Pārmetumi premjeram par privāto lidmašīnu izmantošanu ir lēts populisms, spēlēšana uz cilvēku zemākajiem instinktiem un plika skaudība. Augstāko amatpersonu dārgā laika ekonomiska izmantošana ir loģiska un pašsaprotama. Mēģinājumi uz to ietaupīt patiesībā ir vislielākā izšķērdība un resursu neracionāla izmantošana.
Šāda prakse, kad augstākajām amatpersonām jārada maksimāls komforts, būtu jāiedzīvina kā norma, un jāizbeidz tās populistiskās spēlītes, kad premjers lido iespiests no abām pusēm starp citiem pasažieriem. Kam vajadzīgas tās izrādīšanās? Tiesa, arī pats Kariņš savas premjerēšanas sākumā piedalījās līdzīgā izrādē, fotografējoties Rīgas ielās, it kā braucot uz darbu ar velosipēdu.
Augstākminētajai argumentācijai ir savs racionāls pamats, un tai ir visas tiesības uz eksistenci. Taču tādā gadījumā šai pieejai jābūt konsekventai. Jāizbeidz spriedelēšana par tuvināšanos Ziemeļvalstu valsts pārvaldes uzvedības modelim, jāuzvelk garš ūdeļādas kažoks, mutē jāiesprauž resns, kūpošs Kubas cigārs, jāuzliek zābakotas kājas uz galda un jāsaka: tā, tagad mēs to teātri beidzam un sākam jaunu dzīvi. Mēs pilīs, jūs būdiņās. Mēs kungi, jūs kalpi. Mēs ērti privātajos lidaparātos ar plaši izplestām kājām, jūs cieši saspiedušies viens pie otra kā siļķes mucā. Mēs kā Brunejas sultāni, jūs kā Islandes premjerministre.
Ja kādam liekas, ka pārāk sabiezinu krāsas, tad neatkarīgi no sabiedrības - vai tā ir Bruneja, Islande, Krievija vai Latvija - sabiedrības galvgalī esošas personas nosaka vispārējo toni visā sabiedrībā. No pašas apakšas līdz pašām augšām. Cilvēki skatās uz saviem līderiem un viņu uzvedību pieņem kā normu.
Ja Krievijā norma, vadonim pārvietojoties, ir satiksmes bloķēšana puspilsētā, tad ikviens daudzmaz cienīgā amatā nonācis ierēdnītis uzskata par nepieciešamību apliecināt savu statusu, braucot cauri pilsētai ar kaucošām sirēnām un žilbinošām bākugunīm. Savukārt, ja Islandes premjerministre lido vienā lidmašīnā ar citiem, tad arī zemāki ierēdņi dara to pašu. Viņi nemēģina izlēkt no kopējās bildes.
Atsevišķi jārunā par sabiedrības attieksmi pret savu vadoņu izdarībām. Tajā pašā Krievijā korupcijas apkarotāja Alekseja Navaļnija komandas uzņemtās filmas par Putina un viņa galma milzīgajām pilīm “Youtube” noskatījās miljoniem skatītāju, taču šo skatījumu ietekme uz varas pozīcijām bija tuva nullei. Galu galā Krievijā cars vienmēr ir dzīvojis pilī, bet “vienkāršā” tauta būdiņās ar sauso ateju ārā. Tā tas bijis gadu simtiem, tā tas ir arī tagad, un sabiedrība dzīvo pārliecībā, ka tā tam arī ir jābūt.
Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir centusies pēc iespējās tālāk norobežoties no Austrumu ideāliem. Kādu laiku šī virzība guva atsaucību arī valdošajā politiskajā šķirā. Tā paša Kariņa sākotnējā pozēšana uz velosipēda liecināja, ka arī viņš cenšas iet šo ceļu, taču acīmredzot pārbaudi ar varu nav izturējis. Kariņa tagadējā uzvedība liecina, ka viņš ir pilnībā pārformatizējis savu uzvedības modeli no “līdzīgs starp līdzīgiem” uz “striktu augšslāņu un apakšslāņu nodalījumu”.
Šajā brīdī kāds var iebilst - ko tas autors tik uzstājīgi skandē šo vienlīdzības dziesmu. Kopš kura laika “Neatkarīgā” kļuvusi tik kreisa? Atbildu: runa nav par vienlīdzību, kreisumu vai pat nepieciešamību premjeram spaidīties sabiedriskajā transportā. Runa ir par principiem, liekulību un konsekvenci.
Kariņa valdības deklarācijā bija īpašs punkts: “Stiprināsim Latvijas piederību Baltijas un Ziemeļvalstu reģionam.” “Ziemeļvalstis” šeit un citos gadījumos ir ne tik daudz ģeogrāfisks, cik politisks jēdziens. Tas ir kā sugas vārds, kurš norāda uz noteiktu politiskās kultūras modeli.
Ja Kariņa valdības deklarācijā būtu bijis rakstīts: “Stiprināsim Latvijas piederību Baltijas un Krievijas vienotajai politiskās kultūras telpai”, tad nebūtu iebildumu. Kariņš rīkojies atbilstoši deklarētajam. Tad, protams, būtu citi, ne mazāk asi jautājumi, bet tie jau būtu pavisam cita, ģeopolitiska rakstura. Tagad runa ir par prastu mānīšanos. Solīja tuvināšanos Ziemeļvalstīm, bet realitātē iedzīvināja Austrumu (Krievijas) tikumus.
Vēlreiz jāuzsver sabiedrības attieksme pret šo Kariņa apmānu. Diemžēl ne tikai Kariņš izrādījās domāšanā tuvāks Maskavai nekā Reikjavīkai. Tā vēl būtu bijusi pusbēda. Izrādījās, ka arī liela daļa sabiedrības, pirmām kārtām “Vienotības” vēlētājs, ir tuvāks Rjazaņas nekā Kopenhāgenas vēlētājam. Tāpat kā Krievijas “dzīļu iedzīvotājam” ir pieņemamas un pašsaprotamas Putina pilis, tā lielākajai daļai “Vienotības” vēlētāju ir pieņemama Kariņa neslēptā augstprātība.
Ja tas tā nebūtu, tad “Vienotība” uz Kariņa lidojumu skandālu būtu citādi reaģējusi. Bet, ja reakcija bija tāda, kāda tā bija, tad nav ko brīnīties, ka arī visos citos rādītājos esam tuvāk Brjanskai nekā Tamperei.
