Andrejs Panteļejevs ir viens no atjaunotās Latvijas pirmās politiskās paaudzes spilgtākajiem pārstāvjiem. Spožs intelektuālis, ar pragmatisku, racionālu un, galvenais, skaidru skatījumu uz lietām. Par tādiem mēdz teikt – ar gudriem cilvēkiem vienmēr patīkami parunāt. Izmantoju profesionālo iespēju un aicināju viņu uz sarunu.
Mēs abi esam no tās paaudzes, kura labi atceras Frensisa Fukujamas slavenās “Vēstures beigas”. Kad sagruva “ļaunuma impērija” - PSRS un gandrīz viss sociālistiskais bloks, tad patiešām šķita: tagad ir uzvarējusi liberāli demokrātiskā iekārta un cilvēce mierīgi attīstīsies nebeidzama progresa virzienā. Arī Ķīna ekonomiski attīstīsies un, paplašinoties pilsētu vidusslānim, pamazām demokratizēsies un ar laiku konverģēsies tajā pašā sistēmā. Taču kaut kādā brīdī viss aizgāja ne tā. Kāds ir jūsu redzējums uz to, kas pasaulē notika un notiek?
Jāsāk ar to, ka arī pats Fukujama no šīm savām tā laika atziņām jau ir atteicies.
Turklāt, kā viņš pats atzīst, daudz ātrāk, nekā viņš būtu varējis prognozēt sliktākajos sapņos.
Ir pilnīgi skaidrs, ka vēsture nav beigusies, un tā arī nekad nebeigsies, jo to uz priekšu vienmēr virzīs kādas iekšējās pretrunas. Šajā ziņā esmu Hēgeļa dialektikas piekritējs - vienmēr sabiedrībā ir kādas pretrunas, un šo pretrunu savstarpējā cīņa vēsturi virza uz priekšu, arvien sagādādama jaunus, negaidītus pārsteigumus. Nemitīgi parādās jaunas idejas, jaunas tehnoloģijas, jauni fenomeni. Tas attiecas arī uz ekonomiku, kas lielā mērā ir šīs virzības galvenais dzinējs.
Ja mēs raksturojam šī brīža situāciju Rietumu pasaulē (es tagad nerunāšu par karu, kas kārtējo reizi apliecina, ka vēsture nekur nav pazudusi, totalitārie režīmi veidojas no jauna, nostiprinās un izraisa karus), tad arī tur notiek ļoti spēcīga burbuļošana. Ir maldīgi iedomāties, ka Rietumu, tas ir, arī mūsu pasaulē, viss ir kaut kā iekonservējies un nostabilizējies. Krievijā, tur, lūk, nostiprinās totalitārisms, bet pie mums viss mierīgi. Tā nav. Turpinās tā pati globālā ideoloģiskā cīņa starp nosacīti kreiso domāšanu un nosacīti labējo domāšanu, kur labējie ir vairāk konservatīvs spēks, bet kreisie vairāk vērsti uz visādām revolucionārām pārmaiņām, progresīvismu, nesaku uz progresivitāti, bet gan progresīvismu, uz kaut kādu jaunu vērtību iedibināšanu, iepriekšējo vērtību pārvērtēšanu un pārmainīšanu.
Kas ir būtiski mainījies? Mēs esam tajā paradoksālajā situācijā, kad kreisā ideoloģija ir daudz, daudz, simtiem reižu labāk finansēta nekā labējā ideoloģija. Ja paskatāmies ASV un turienes universitātes, no kurām nāk voukisms (atjēdzība, atbilstoši valsts valodas centra formulējumam) un citas līdzīgas teorijas, tad kas tās finansē? Tās ir milzīgās starptautiskās korporācijas. Privātās, ne valsts korporācijas. Situācijas paradokss slēpjas tajā, ka modernais kapitālisms finansē kreisumu, nevis labējumu. Tāpēc šis kreisums ir ļoti spēcīgs un izteikts. Kāpēc tas tā ir? Tas ir specifisks jautājums. Tas laikam ir saistīts ar modernā kapitālisma attīstības problēmām. Par tām būtu jārunā, bet par tām, godīgi sakot, ļoti maz runā. Par to, ka vidējais privātīpašnieku slānis, es nerunāju par vidējo ierēdniecību ar labām algām, šajā kapitālisma modelī kaut kā izkrīt cauri.
Ko ar to tieši domājat?
Šis slānis ir ļoti fragmentēts. Ir vai nu miljoniem akcionāru kādam uzņēmumam, vai arī ir multimiljonu īpašnieki. Vēl ir milzīgo bonusu saņēmēji - mākleri, savukārt sociālā bāze konservatīvismam ir stipri papluinīta. Šodien jauniem cilvēkiem, teiksim, Anglijā, ir grūti dabūt hipotēku un kļūt par sava mitekļa īpašniekiem. Ja pirms trīsdesmit gadiem vairums cilvēku dzīvoja kaut rindu, bet savās mājās, tad tagad mājokļi pārsvarā tiek īrēti.
Nevajag man pierakstīt kaut kādu marksismu, bet pašreizējais kreiso un labējo ideju cīņu stipri deformētais veids, kad kreisās kustības tiek nenormāli finansētas un attīstītas, bet labējās kustības kaut kā kuļas pašas par sevi, ir sekas tam, ka kaut kas nav kārtībā ar kapitālismu tā šodienas stadijā.
Tad jau sanāk, ka labējās kustības ir tā kā nolemtas.
Ir viena lieta, ko vajadzētu ņemt vērā cilvēkiem, kas domā par konservatīvismu. To arī Džordans Pītersens savā lekcijā Rīgā teica. Modernais konservatīvisms visu laiku nodarbojas ar to, ka apkaro kreisā spārna dienas kārtību. Tajā pašā laikā konservatīvismam pašam nav skaidras uz nākotni vērstas perspektīvas ideoloģijas. Visa enerģija tiek vērsta uz kaut kā apkarošanu, cīnīšanos pret. Ja uzdod jautājumu - ko vajadzētu konservatīvismam darīt, tad mana recepte būtu šāda: vispirms vajadzētu piesēsties un saprast, kas notiek ar pašreizējo kapitālismu kā tādu. Kāpēc ir tā, ka pašreizējais kapitālisms iznīcina konservatīvisma sociālo bāzi, un kas tur būtu darāms. Var jau aizrauties ar to apkarošanu, un tas ir jādara, bet paralēli pateikt, ko piedāvājam mēs. Kaut vai tiem jauniešiem Anglijā, kuri vairs nevar dabūt hipotēku un kļūt par īpašniekiem. Lūdzu, konservatīvie, viena lieta ir apkarot varavīksni un tamlīdzīgi, bet kāds ir jūsu piedāvājums šiem jauniešiem.
Nupat Kara muzejā bija konservatīvās domas konference. Viens no tur izskanējušajiem pamatjautājumiem bija: kas ir konservatīvisms? Vai tā vispār ir ideoloģija? Vai tā piedāvā kādu nākotnes vīziju, vai tā ir tikai noteikts domāšanas veids? Domas pašā konservatīvo nometnē dalās, bet man ir cits jautājums, kāds ir kreiso progresistu gala mērķis? Nav noslēpums, ka jūsu meita ir partijas “Progresīvie” valdē, un gan jau esat ar viņu par šiem jautājumiem runājuši. Kādu viņi redz to ideālo sabiedrības modeli, uz kuru jātiecas?
Es domāju, tur nav tāda viena gala vīzija. Pamatā visiem kreisajiem ir viens skaidrs princips: mērķis nav nekas, kustība ir viss. Kustība kustības pēc. Tāds viens nobeigts mērķis tur nav. Te jāatceras, ka modernais kreisums ir ļoti sasaistīts ar dažādām dekonstrukcijām. Tas ir transformējies caur Deridā un Fuko postmodernisma spoguli, kurš pasaka, ka nav objektīvās patiesības. Tas nozīmē, ka mēs paši to varam veidot, atkarībā no situācijas, kādu uzskatām par vajadzīgu. Galvenais ir savstarpējās varas attiecības, kurš pie varas un kurš ko nosaka. Jebkurus fundamentālus jēdzienus jebkurā brīdī varam dekonstruēt. Pēc šīs receptes voukisms un modernais liberālisms arī darbojas.
Atgriezīsimies pie tā kreisuma finansēšanas jautājuma, jo tas, iespējams, ir pats galvenais, ja gribam saprast, kas īsti notiek. Kāda ir jūsu versija?
Man tādas izkristalizējušās versijas nav. Varu atsaukties uz Slavoju Žižeku, kurš sevi pasludina par “veco” kreiso iepretim “jaunajiem” kreisajiem.
Viņš šo Volstrītas, milzīgo korporāciju un multimiljardieru gatavību finansēt “jauno kreisumu” izskaidro ar to, ka ar šo “jauno kreisumu”, tā ir viņa interpretācija, kapitālisti pārfokusē cilvēku intereses no sociālām problēmām, savām ekonomiskajām interesēm uz visādām citādām pseidoproblēmām. Tas šiem kapitālistiem esot ļoti izdevīgi, jo cilvēki vairs nestreiko un nebrēc pēc lielākas algas, bet tā vietā ir nodarbināti ar LGBT+ un tamlīdzīgām problēmām. Nav tā, ka es šai versijai viennozīmīgi piekrītu, bet kaut kāds kodols tur, manuprāt, ir. Man grūti pateikt, cik būtisks, bet, ja paskatāmies uz voukistu idejām, tad tur sociālekonomiskās intereses praktiski nav.
Tas gan, manuprāt, ir viegli izskaidrojams. Šie “voukisti” pārsvarā ir cilvēki, kuri nāk no labi pārtikušām ģimenēm vairākās paaudzēs. Ne viņiem pašiem, ne viņu vecākiem nekad nav bijis jācīnās par eksistenciāliem, izdzīvošanas jautājumiem. Viņiem vienmēr viss bijis un nekā nav trūcis. Līdz ar to viņi var “cepties” par dažādām pasaules netaisnībām un aizrauties ar šo netaisnību novēršanas jautājumiem.
Savukārt mums, nosacīti konservatīvajiem vai labēji domājošiem, ir tendence nenovērtēt šo, kā jūs teicāt, netaisnību nozīmi. Varbūt nevajadzētu tik daudz apvainoties par to, ka kāds jauns cilvēks saredz, ka pasaule ir netaisnīga un tagad es visu to labošu, kamēr jūs, vecie sakārņi, neko nevarat izdarīt. Varbūt mazāk “cepties” par to, ka viņi ir tādi un mūs nenovērtē, bet to, ko es sākumā teicu: veči, mums pašiem jāapsēžas un jāapskatās. Jā, iespējams, ka ir dažādas netaisnības, kuras radušās tajā kapitālisma attīstības stadijā, kāds nu tas bija un joprojām ir. Mums labējiem ir jāpadomā, kas tas ir, ko mēs varētu piedāvāt no savas puses un kādā veidā šīs netaisnības labot.
Kas mani uztrauc labējo nometnē? Tas, ka mēs visu laiku esam defensīvā pozīcijā un atsitamies. Mēs it kā aizstāvam tās savas vērtības un brūkam virsū tam, ko viņi piedāvā. Ja mēs paskatāmies pasaules attīstītību, tad nevar noliegt progresa nepārtrauktību. Nevar salīdzināt sabiedrības uzskatus, piemēram, par sieviešu vēlēšanu tiesībām tagad un pirms 150 gadiem. Taču labējie, tā vietā, lai paši ņemtu stūri rokās un vestu sabiedrību šajā progresa virzienā, tikai stāv malā un pukst par progresīvajiem. No labējās nometnes es neredzu šo gatavību nākt ar savu piedāvājumu.
Pītersens kā piemēru piedāvāja līdzību ar mobilajiem telefoniem. Ko darīt, lai bērni ar tiem tik ļoti nebūtu aizrāvušies? Konservatīvo pozīcija šajā līdzībā ir: tu nedrīksti tajā telefonā tik daudz skatīties, es tev to atņemšu. Pītersens saka: iedomājieties, jūs esat bērnam iedevuši rokās veselu krāšņu pasauli. Tur ir filmas, tur ir multfilmas, tur ir komunikācija, varbūt pat pornogrāfija, tur ir viss. Tā viņam ir ārkārtīgi krāšņa, interesanta rotaļlieta. To, ko, starp citu, jauniešiem piedāvā praids. Krāšņu rotaļlietu. Tagad jautājums. Jūs gribat viņu pierunāt, lai viņš to neskatās, bet skatās kaut ko citu. Kādā veidā? Vienīgais variants ir izdomāt tam telefonam kaut kādu spēcīgu alternatīvu. Arī labējiem ir jādomā par kādu spēcīgu, uz nākotni vērstu alternatīvu. Ņemot vērā, ka nav viss kārtībā šajā dāņu karaļvalstī ar to kapitālismu.
Viens no alternatīviem piedāvājumiem varētu būt nacionālisms, kurš gan pēc Otrā pasaules kara Eiropā un pasaulē ir nenormāli stigmatizēts. Ja tiek pieminēta krāšņa kreiso rotaļlieta - praids, tad alternatīva labējiem var būt lāpu gājieni, kuri Latvijā ar katru gadu kļūst arvien populārāki.
Ja man jautātu, tad man nav gatavu priekšlikumu, ko vēl labējie varētu piedāvāt. Tāpat kā praids ir rotaļa, tā arī lāpu gājiens, tie ir jūsu vārdi, ir tikai rotaļa. Arī tas nacionālisms mums drusku ir kā tāda rotaļa. Es vēlreiz atkārtoju, ko Žižeks saka: ir jādomā par sociālekonomisko komponenti. Mums, labējiem, ir jāpiedāvā kaut kas ekonomisks, lai stiprinātu pašiem savu sociālo bāzi. Labējām kustībām ir jāveic zināma diagnostika un analīze. Kas notiek, un kāpēc notiek? Jūs pats nupat rakstījāt par ģimenes jēdziena dekonstrukciju. Tie jau nav marsieši, kas atbrauc no Marsa un tagad kaut ko dekonstruēs. Tie ir cilvēki, kuri te izauguši. Jāsaprot, kāpēc notiek tas, kas notiek. Šis sapratnes šobrīd trūkst. Vai tā ir sociālā ekonomika, vai tas ir kaut kas cits? Vai tas ir, kā varēja noprast no jūsu teiktā, tas, ka ir sasniegta zināma pārticība un nav vairs īsti ko darīt? Es īsti tā nedomāju, jo turīgie ir gan vienā, gan otrā pusē, tāpat kā nabagie. Kaut kas klibo, un man gribētos tīri objektīvi to saprast. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir stipri grūti dzīves apstākļi.
Tepat Latvijā. Arī viņus labējie nedrīkst atstāt novārtā - lai viņu problēmas kaut kādi sociķi risina. Arī labējiem par šiem cilvēkiem būtu jāparūpējas. Jādomā par tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir no labklājības lifta izkrituši un viņu dzīves apstākļi pasliktinās. Lai mēs te neizšķīstu detaļās, gribu atkārtot savu pamatideju: šobrīd Rietumu pasaulē notiek ļoti nevienlīdzīga, disbalansēta cīņa starp kreisumu un labējumu. Kreiso kustības ir nenormāli pārfinansētas, savukārt labējo kustības neprot atrast savu vietu šajā progresā, kurš savukārt ir neizbēgams. Manuprāt, tieši labējiem un konservatīvajiem ir jāanalizē, kas būtu remontējams pašreizējā kapitālismā, jo neomarksisti un progresīvisti to nedarīs, tāpēc ka viņus pašreizējais kapitālisms baro un viņiem tas ir izdevīgs.
