Lai arī trešdienas vakarā Kara muzejā notikušajai “Konservatīvās domas konferencei “Demos”” bija izteikti akadēmiska ievirze – tajā uzstājas tikai atzīti filozofiskās domas pētnieki, to viegli varēja uztvert kā pasākumu, kur tiek likti pamati jaunam politiskam spēkam. Tas zināmā mērā arī izrietēja no filoloģijas zinātņu doktores Agneses Irbes priekšlasījuma nosaukuma – “Konservatīvas partijas programma”.
Politiskā konservatīvisma doma kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas bijusi pabērna lomā. Publiskajā telpā pamatplūsmas vektors pamatā bijis vērsts konservatīvismam pretējā virzienā. Kā norādīja LU profesors Raivis Bičevskis, ilgus gadus Latvijā un Rietumu pasaulē kopumā konservatīvisma termins ticis sagrozīts, tam lipinātas klāt maldinošas nozīmes, piekārtas dažādas birkas.
Viens no šīs konferences mērķiem bija attīrīt konservatīvisma jēdzienu no šiem uzslāņojumiem. Parādīt, ka tas ir nevis “atpalikušu tumsoņu” pasaules redzējums, bet gan nopietnu intelektuāļu saprāta balss kreiso “hunveibinu” korī. Konference šo mērķi sasniedza ar uzviju. Kā tīmeklī rakstīja iepriekšējais kultūras ministrs Nauris Puntulis: “Jau pirmā referāta laikā sapratu, cik ļoti man tā ir pietrūcis. Un, spriežot pēc tā, ka interesentu bija vairāk, nekā rīkotāji spēja uzņemt, ne tikai man, bet daudz plašākam sabiedrības lokam.”
Konservatīvisms saistīts ar vēsturisko tradīciju, taču pati vēsture tiek ne tikai pārrakstīta. Tā tiek aizmirsta, savā uzrunā norādīja Bičevskis. Vēstures izslēgšana no skolu programmām ir šī procesa sastāvdaļa. Rodas jautājums: vai vēstures “kancelēšana” ir apzināta un mērķtiecīga, vai tā vienkārši ir sanācis?
Slavenais vācu rakstnieks un domātājs Gēte reiz esot teicis, ka nevar uzskatīt par cienīgu dzīvi, ja tā nespēj gudri un apzināti atskatīties uz vismaz trīs tūkstošu gadu vēsturi. Šodien atskatīšanās vēsturē bieži tiek uztverta kā tumsonība. Gribi būt “progresīvs”, vēsturi nepiemini. Modernajā pasaulē viss tiek aizmirsts ātri. Ja kaut kas nav paša piedzīvots, tad tas vispār neeksistē. Nekad nav eksistējis un nav vērā ņemams. Laika plūsmas nepārtrauktība pazūd, laiks fragmentējas.
Pamatstraumes medijos konservatīvisms dažkārt pat tiek saistīts ar demokrātijas apdraudējumu un cilvēktiesību ierobežošanu, lai gan bieži vien ir tieši pretēji, par ko liecina plaši izplatītā “izslēgšanas” (cancel) kultūra, kuru piekopj tieši kreisās ievirzes aktīvisti. Viņus pašus, ja vien viņi nesludina bruņotu varas pārņemšanu, par kreisiem ekstrēmistiem (far-left) sauc reti. Viņi it kā iekļaujas “normālajā” politiskā spektra daļā.
Filozofs, interneta žurnāla “Telos” redaktors Krišjānis Lācis savā priekšlasījumā brīdināja, ka pret kreisās ideoloģijas ofensīvu jāizturas ar “nāvīgu nopietnību”, jo tā dēvētā atjēdzības jeb “woke” kustība kā viesuļvētra noslauka visu saprātīgo savā ceļā. Vārda “nāvīgs” lietošana noteikti nebija nejauša, jo tādā veidā Lācis uzsvēra šīs “atjēdzības” eksistenciālos draudus sabiedrībai kopumā.
Lai arī Latvijas sabiedrība kopumā tiek uzskatīta kā visnotaļ konservatīva, tā dēvētajos sabiedriskajos medijos konservatīvā doma ir rets viesis. Šīs nedēļas LTV raidījuma “1:1” dalībnieks politologs Andis Kudors šajā ziņā bija rets izņēmums. Viņš arī bija šīs konferences moderators.
Tā kā plānotas ir vairākās konferences, tad šai, kā pirmajai, galvenais uzdevums bija definēt terminus un jēdzienus: Kas ir ideoloģija? Kas ir konservatīvisms? Vai konservatīvisms ir īpaša ideoloģija vai, gluži otrādi, pasaules redzējums bez ideoloģijas?
Atbildes uz šiem jautājumiem sniedza tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Viņš aicināja izmantot kanādiešu sociologa Gija Rošē piedāvāto definīciju: ideoloģija ir ideju un spriedumu sistēma, kas ir skaidra un organizēta. Tā noder, lai izskaidrotu kādas grupas vai struktūras stāvokli, un, lielākoties iedvesmojoties no vērtībām, piedāvā šīs grupas vai struktūras praktiskai rīcībai precīzu orientāciju.
Līdz ar to ideoloģija ir domāšanas ietvars, kas satur noteiktus postulātus, kuri kā savdabīgas koriģējošas lēcas ļauj cilvēkam raudzīties uz realitāti. Tā ir noteiktu uzskatu optika, caur kuru tiek izvērtēts gan pasaulē notiekošais, gan veidota pašu rīcība.
Kas attiecas uz konservatīvismu - ir tā vai nav ideoloģija - pastāv divi atšķirīgi skatījumi. Viena skatījuma redzamākais pārstāvis ir ASV filozofs Leo Stross (Strauss), kurš uzstāja, ka konservatīvisms ir ideoloģija, jo tajā pastāv noteiktu postulātu sistēma, caur kuru tiek vērtēta realitāte un attiecīgi veidota valsts un sabiedrības politika. Latvijā, piemēram, par tādu postulātu sistēmu daudzi konservatīvie uzskata 1922. gadā pieņemto Satversmi. Kristīgie konservatori - Svētos rakstus.
Otrs skatījums paredz, ka konservatīvisms ir tieši ideoloģijas trūkums, jo konservatīvisms izriet no realitātes. Atbilstoši šai koncepcijai, konservatīvisms ir politiskā domā ietērpta aristoteliskā reālisma filozofija. Tā seko idejai, ka pastāv objektīva realitāte, kura ir cilvēkiem izzināma. No šīs realitātes tad arī jāvadās, nevis no kādām pārlaicīgām, abstraktām idejām. Šī skatījuma redzamākais pārstāvis ir britu, īru filozofs Edmunds Bērks. Šajā skatījumā konservatīvisms nav ideoloģija. Tas drīzāk ir visaptverošs dzīves veids, domāšanas veids, kurš sakņojas reālisma filozofijā.
Taču šim redzējumam ir būtisks trūkums, uz kuru 1993. gadā savā grāmatā “Skaistie zaudētāji” (“Beautiful Losers: Essays on the Failure of American Conservatism”) norādīja ASV žurnālists Semjuels Frānsiss. Ja pieņemam, ka konservatīvisms nav ideoloģija, bet gan dzīves veids, kura pamatprincips - ļaujiet mums mierīgi dzīvot savu ierasto dzīvi un nebāzieties virsū ar savām trakajām idejām - tad, atšķirībā no pretējās puses, konservatīvajiem nav skaidri definētu ideoloģisku postulātu, par kuriem cīnīties.
Bet, ja šādu postulātu nav, tad praksē tas nozīmē nemitīgu piekāpšanos, piekrišanu dažādiem kompromisiem un “pretējās puses” valodas (jēdzienu) pārņemšanu. Šādā veidā, pieņemot vienu kompromisu pēc otra, beigu beigās konservatīvos vairs nevar atšķir no agrākajiem kreisajiem. Pēc šodienas standartiem tāds joprojām cienījams politiķis kā Konrāds Adenauers tiktu uzskatīts par galēji labēju.
Paneļdiskusijā uz filozofes Elvīras Šimfas precizējošu jautājumu: kas ir jūsu pieminētā “pretējā nometne”, Rudevskis atbildēja: “Mēs [konservatīvie] esam eksistenciālisti. Pretējā nometne ir voluntāristi.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija ļoti slavena Lenijas Rīfenštāles filma “Gribas triumfs”. Voluntāristi vadās pēc principa, ka griba triumfē pār saprātu. Kā mēs gribam, tā mēs izlemsim un punkts. Kā likumdevējs grib, tā arī būs. Ja likumdevējs grib, ka ir 70 dzimtes jeb dženderi, tad tā arī būs būt.”
Jāpiebilst, ka Rīfenštāle bija ne tikai viena no sava laika talantīgākajām kinorežisorēm. Viņa bija dedzīga Hitlera kārtības apjūsmotāja un propagandiste. Pēc kara četrus gadus pavadīja ASV kontrolētā internēto nometnē Vācijā. Mūsdienās nacionālsociālisma ideoloģija tiek uzskatīta par ļaunāko no iespējamajām, taču gandrīz visi pārmetumi tiek vērsti tieši uz šīs ideoloģijas nacionālo daļu, kamēr tās sociālistiskā daļa, hitleriskās Vācijas karoga sarkanā daļa tiek no šīs kritikas atbrīvota.
Jāpiebilst, ka Rīfenštāle nebija NSDAP biedre. Viņa nebija arī naciste vai rasiste (bez aizspriedumiem filmēja melnādainā sportista Džeses Ouena sasniegumus Berlīnes 1936. gada olimpiskajās spēlēs), toties bija kvēla cilvēku gribas neierobežotu iespēju slavinātāja. Tieši šī voluntārisma ideja, ka cilvēks var visu, ka viss ir sociālais konstrukts, ko var mainīt, dekonstruēt un no jauna pārkonstruēt, ir filozofiskais pamats gandrīz visām kreisajām ideoloģijām, kuras kā sev pretišķīgas uztver konservatīvie.
Šī bija tikai pirmā konservatīvās domas konference, kuru rīkoja apgāds “Kodoka” un interneta portāls “Telos”. Šogad paredzētas vēl divas, un, ja nenotiks kas neparedzēts, šādas konferences paredzēts rīkot regulāri arī turpmāk.
Kāds ir šo konferenču mērķis? Jau minēju konservatīvās domas popularizēšanu, jo cilvēki ir noguruši no kreiso progresīvistu nomācošās uzbāzības publiskajā telpā. Viņi grib dzirdēt ne tikai atšķirīgu politisko domu. Cilvēki grib dzirdēt veselīgu saprāta balsi. Ne tikai no realitātes atrautos kreiso sprediķus. Lielā ieinteresētība (dalībnieku reģistrācija bija priekšlaicīgi jāslēdz, jo pieteikties gribētāju skaits pārsniedza īrētās zāles ietilpību - 150 cilvēku) liecina, ka sabiedrībā pieprasījums pēc konservatīvisma idejām ir augsts.
Jautājums, vai šīs konferences, ja tās kļūs regulāras, kādā brīdī nekļūs par jaunas politiskās partijas iedīgli, ir atvērts. Paši konferences rīkotāji īpaši uzsver, ka viņu pasākums ir virspartejisks un virspolitisks. “Ikvienas partijas pārstāvji var nākt, klausīties, uzdot jautājumus un mācīties,” atzīmē viens no konferences rīkotājiem, apgāda “Kodoka” vadītājs Jāzeps Baško. Iespēju, ka šīs konferences varētu būt jauna politiskā spēka pirmsākumi, viņš noraida. “Tāda mērķa mums nav,” stingri norāda Baško.
Tas gan vēl nenozīmē, ka šī konservatīvismu popularizējošā kustība nevar sākt dzīvot savu dzīvi, neatkarīgi no tās pašreizējo rīkotāju vēlmēm un iecerēm. Ņemot vērā to, ka kreisais liberālisms pēdējo desmit gadu laikā, no vienas puses, demonstrē atrautību no reālās pasaules, bet, no otras puses, apliecinājis, ka kompromisu laiks ir pagājis, pieprasījumam pēc intelektuāli piepildītas konservatīvās domas kaut kā ir jārezultējas. Kā? To rādīs laiks.
