Bez fanfarām un goda galdiem 14. decembrī tika atzīmēta Krišjāņa Kariņa otrās valdības sākšanās gadadiena. Nav saprotams, kālab tik klusi? Valstij taču megapanākumi, visas nozares plaukst, drošība zeļ, labklājība briest kā alus cienītāja vēders. Vienvārdsakot – viss prasās uz to, lai cildinātu bijušā premjera un šodienas ārlietu ministra nepārprotamos panākumus, kas veltīti tikai un vienīgi valstij.
Vienīgais, ko saistībā ar šo gadadienu varējām izlasīt, bija kautrs atgādinājums tīmeklī: “”Jaunā vienotība”, ņemot vērā pēdējā laikā aktualizēto jautājumu par ministru prezidenta lomu ārpolitikā, pauž stingru atbalstu Krišjānim Kariņam, kurš četrarpus gadus vadīja valdību, tagad pilda ārlietu ministra amata pienākumus, vada partiju apvienību.”
Izrādās, ka skaidrošanu par 1,4 miljonu eiro notrallināšanu, izmantojot privātos lidaparātus, tagad dēvē par “aktualizēto jautājumu par ministru prezidenta lomu ārpolitikā”. Nu jā, eifēmismi ir labs šķidrauts, lai piesegtu bezatbildību, nekaunību un prastu zagšanu.
Taču jau pērnā gada 14. decembrī bija saprotams, ka tā būs pagaidu valdība, kuras galvenais uzdevums - tikt vaļā no “Apvienotā saraksta” (AS) un Nacionālās apvienības (NA), paņemot vezumā mūžam pateicīgos “zaļzemniekus” un “progresīvo” fārmklubu. Ja kāds nezina, kas ir fārmklubs: sportā tas ir zemākās līgas klubs, kas pieder vai piesaistīts augstākās līgas klubam. Kā ir ārpus sporta… spriediet paši. Fārmkluba politiskā izcilība jau ir izpaudusies vairākkārt.
Taču pirms pagaidu valdības bija arī Kariņa četru gadu valdība, kas konsekventi palielināja valsts parādu, aktīvi birokratizēja valsts pārvaldi, nīcināja izglītības sistēmu un likvidēja lauku skolas, līdz ar to arī laukus, plicināja veselības aprūpi, kovidlaikā “palīdzēja” bankrotēt vidējiem uzņēmējiem, padzina no skolām pedagogus, kuri nevēlējās vakcinēties utt., u.t.jpr. Medaļas par darba dunu var piespraust vēl daudz.
Savukārt pagaidu valdībā neviens ne ar ko īpašu nenodarbojās - droši vien baidījās pieļaut fatālas kļūdas. Ja nu vienīgi - skaitīja galda, beņķa, taburetes kājas, lai saprastu, kāds sēdeklis stabilāks - ar trim vai četrām kājām. JV saprata, ka ar trim, tāpēc piepirka “zaļzemniekus” un “progresistus”, izslēdzot AS un NA. Visu vasaru JV skaitīja kājas, sacerēja plāniņus, kā palaist demisijā valdību, noturot krēslā Kariņu. Kad saprata, ka demisija iespējama tikai ar premjeru priekšgalā, uztaisīja demisiju, izcilo ārlietu speciālistu Krišjāni notēmējot uz ārlietu ministra posteni.
15. septembrī tika apstiprināta Evikas Siliņas valdība, ko zobgaļi uzreiz nodēvēja par Kariņa rokas pagarinājumu. Bija diezgan skaidrs, ka “jaunā valdība” ir vecās valdības atskaņa, kaut arī tajā vairs nebija nedz NA, nedz AS. Toties bija jauns ārlietu ministrs - Krišjānis Kariņš, kurš faktiski turpināja savas “ārlietu gaitas” tieši tāpat kā agrāk, būdams premjers. Viņu joprojām neinteresēja un arī tagad neinteresē valsts iekšējās problēmas, kuru ir pārpārēm.
Un tas, ka viņš ir ārlietu ministrs, kalpo par attaisnojumu šai neinteresei. Bet vai tiešām Kariņš ir ārlietu ministrs? Vai ir sajūta, ka Ārlietu ministrijā kūsā aktīvs darbs? Pēc 7. oktobra “Hamās” zvērīgā uzbrukuma Izraēlai nevarēju atrast ĀM tīmekļa lapā kādu ministra Kariņa attieksmes izpaudumu par to, kas tur noticis. Bet āreče nu: 10. oktobrī ārlietu ministrs Kariņš piedalījies ES ārlietu ministru neformālajā video sanāksmē, lai pārrunātu aktuālo situāciju Tuvajos Austrumos pēc teroristu organizācijas “Hamās” uzbrukuma Izraēlai…
Tad varbūt der apvienot ministrijas? Piemēram, Ārlietu ministriju varētu pievienot Kultūras ministrijai, kam piekabinātu vēl arī Klimata un enerģētikas ministriju? Būtu tāda Ārlietu kultūras enerģētiskā ministrija. Jēgas no šīm ministrijām tāpat nav, toties ietaupītos līdzekļi, mazinātos birokrātija…
Kamēr ministrijas nav apvienotas, jādzīvo tādā bardakā, kādu ir radījusi Kariņa vecā, otrā un pagarinātā valdība, un jāklausās, kādas vāvas atskaņo JV propagandas koris, slavinot savu
“šitstormā” iekļuvušo politikāni, kuram, šķiet, vairs nav cerību kļūt par NATO ģenerālsekretāru. Un, protams, jādzīvo mūžīgā cerībā, ka visus ekonomiskos, politiskos, saimnieciskos, ētiskos un morālos iekritienus izārstēs ratificētā Stambulas konvencija, pieņemtais gurķu pumpu likums un citi vērtīgi Saeimas nolēmumi.
