Nākamā gada budžetam galvu reibinošs pieaugums; valsts parādu nasta ir samērīga un nav bīstama; komercbanku nekaunībai nav robežu; tiek meklētas iespējas finanšu institūciju “Altum” pārveidot par valsts banku kreditēšanas veicināšanai – “Neatkarīgās” saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru (“Jaunā vienotība”).
Saeima pirmajā lasījumā ir pieņēmusi nākamā gada budžeta likumu. Kas tajā būtisks un jauns?
Kā jau publiski ir izskanējis un kā to valdība pati vērtē un nosauc, šis ir drošības un ilgtspējas budžets, un budžeta pieaugums ir tiešām iespaidīgs - tas ir 1,7 miljarda eiro apmērā. Ja mēs salīdzinām to ar laiku, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, tad tolaik tas bija gada budžets, bet tagad tas ir tikai pieaugums.
Nākamā gada budžets ir atbilde uz tiem izaicinājumiem, kādi ir pašlaik - Krievijas agresija un karš Ukrainā, un viss, kas saistīts ar drošību. Esam pieņēmuši ne tikai budžeta palielinājumu drošībai, bet arī likumu, kas ļauj palielināt aizsardzības izdevumus triju gadu laikā līdz 3% no IKP. Līdzīgi pašlaik dara arī citas valstis, kurām ir robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Lieli līdzekļi tiek ieguldīti, lai nodrošinātu robežas sargāšanu - gan žoga būvēšanai, gan arī cilvēkresursos.
No šiem jautājumiem izriet arī nākamais - nepieciešamība ieguldīt iekšējā drošībā. Aizsardzības izdevumiem pēdējos gados ir bijis atvēlēts vairāk līdzekļu, līdz ar to ir radusies disproporcija starp iekšlietu un aizsardzībā strādājošo atalgojumu. Līdz ar to šajā un nākamajos budžetos ir redzama tendence tuvināt šos izdevumus, lai iekšlietu sistēma netiktu apdalīta un cilvēki nepamestu darbu policijā, lai pārietu uz armijas struktūrām.
Somijas un Igaunijas piemēri rāda, ka ieguldījumi izglītībā atmaksājas un rada IKP pieaugumu ilgākā termiņā. Tāpēc nākamā gada budžetā liels pieaugums ir paredzēts izglītības jomai - pedagogu algām un zinātnei.
Arī veselības jomai budžetā paredzēts ievērojams pieaugums - 275 miljoni eiro. 1,4 miljardi paredzēti Eiropas fondu apgūšanai.
“Iekšējās drošības un ilgtspējas budžets”... Vai šāds nosaukums nav pārāk patētisks un ambiciozs? Vai tam ir reāls saturs?
Domāju, ka tam ir saturs. Budžetu vērtē pēc valdības programmas un nozarēm atvēlētajiem līdzekļiem. Valsts drošībai ir piešķirti vislielākie līdzekļi. 2024. gadā aizsardzības budžets sasniegs 2,4% no valsts iekšzemes kopprodukta, savukārt 2025. gadā - 2,5%. Līdz 2027. gadam paredzēts aizsardzībai atvēlēt līdz 3% no IKP. Lai cik tas patētiski neskanētu, ja nebūs drošības, tad arī visam pērējam nauda nebūs vajadzīga.
Ieguldījumi izglītībā nozīmē ilgtspēju - Igaunijā izglītības reforma sāka nest augļus pēc pieciem septiņiem gadiem. Arī Latvijā nebūs tā, ka uzreiz notiks kāds brīnums, bet ar laiku. Mēs esam nokavējuši, taču, ja atliksim tagad, tad nokavējums būs vēl ilgāks.
Vai valsts parāds nekļūs par pārāk smagu nastu?
Valsts ārējais parāds būs 18,6 miljardu eiro apmērā, kas ir 41% no IKP. Eiropas normatīvi ir 60%. Tas nozīmē, ka ilgtspējības ziņā budžets ir labs. Ja ārējais parāds pietuvotos 60%, tad budžeta veidošanu sāktu uzraudzīt Eiropas institūcijas, taču Latvijai tas nedraud.
Vai Ukrainas atbalstam ir atvēlēti kādi līdzekļi?
Mēs strādājam saziņā ar pasaules institūcijām - esam aktīvi gan Pasaules bankas, gan Starptautiskā valūtas fonda, gan Eiropas Padomes programmās Ukrainas atbalstam. Tiek veidotas programmas, un to ietvaros tiek pieprasīti līdzekļi no katras valsts - vai nu proporcionāli no IKP. Tad tie līdzekļi ir vai nu no budžeta neizpildes, vai no neparedzētiem izdevumiem.
Skatot likumu par nākamā gada budžetu, vienmēr tiek izskatīts arī valsts budžeta ietvars nākamajiem diviem gadiem. Kas tajā aktuāls?
Nākamo divu gadu budžeta ietvars nozīmē aprēķinus par budžetu, neņemot vērā politikas ietekmi. Tie ir aprēķini, kad tiek ņemti vērā pašlaik esošie likumi, nodokļu bāze un attīstības prognozes. Pēc tam katru nākamo budžetu veidojot, tiek veidota politika, kuras rezultātā fiskālā telpa vai nu pieaug, vai samazinās.
Kad tiks pārskatīta nodokļu politika?
Joprojām ir spēkā apņemšanās, ka nodokļu politika netiks pārskatīta biežāk kā reizi četros gados. Pēdējā gada laikā bija valdības krīze, kādēļ arī nodokļu politikas darba grupas darbs bija ilgstoši iesaldēts. Taču pašlaik tas atsākas.
Ja vienošanās tiks panākta nākamajā gadā, tad tiks veidota jauna politika nodokļu jomā.
Gribu atgādināt, ka līdz šim nozīmīgākie nodokļi nav mainījušies jau sešus gadus. Darbaspēka nodokļi ir samazināti, ceļot ar nodokļiem neapliekamo minimumu un samazinot sociālās iemaksas.
Kas ir pieņemts un būs spēkā saistībā ar hipotekāro kredītu ņēmējiem? Kam un kas būs izdevīgi? Lietuvā tika pieņemts likums par ārkārtas solidaritātes nodokli komercbankām, lai tās dalās ar savu neadekvāto virspeļņu. Latvijā nekas nav pat uz to pusi. Kāpēc?
Bet Lietuvā tas nekādā veidā nepalīdz hipotekāro kredītu ņēmējiem.
Latvijā mēs gājām savu ceļu, kas ir tuvāks Polijai vai Spānijai. Mēs piedāvājam risinājumu uz gadu, kad ir augsts EURIBOR, samazināt procentu likmi par 2%.
Protams, ka pastāv tiesvedību riski, taču jāatgādina, ka bankas ir regulējama nozare un valstij ir tiesības noteikt nodokļus un nodevas, kas ir tikai valsts prerogatīva. Tādēļ esam noteikuši nodevu hipotekāro kredītu ņēmēju atbalstam, kas ir 2% apmērā no hipotekārā portfeļa. Un ar šo nodevu tiek nodrošināts procentu maksājumu samazinājums hipotekāro kredītu ņēmējiem.
Likumā ir paredzēta arī norma, ka bankas pašas var labprātīgi veikt atbalstu, samazinot procentu likmes, kā to dara Grieķijā, kur bankas ir vienojušās par šādu soli.
Esam saņēmuši priekšlikumus trešajam lasījumam grozījumiem patērētāju tiesību aizsardzības likumā, bet vēl neesam tos izskatījuši. Pēc svētkiem ķersimies klāt. Līdz novembra beigām vai decembra sākumā šo likumu pieņemsim.
Nav gan bijis pamanāms, ka komercbankas grasītos kaut kā palīdzēt kredītu ņēmējiem vai solidarizēties un dalīties ar valsti. Jūs esat kritizējis bankas un norādījis, ka tās tiešām izskatās pēc karteļa.
Kopš tā brīža, kad Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisija sāka darbu pie grozījumiem patērētāju tiesību aizsardzības likumā, ir dzirdēti vairāki dīvaini, aizdomīgi izteikumi - no Finanšu nozares asociācijas puses, no komercbankām. Es pat teiktu, ka tie ir draudi. Baņķieri draud palielināt kredītlikmes, samazināt vai pat pārtraukt kreditēšanu. Brīvā tirgus apstākļos, ja kāds uzņēmums aiziet no tirgus, atbrīvojas niša, kuru parasti kāds cits grib aizņemt, taču Latvijā pašlaik ir tā, ka visi runā vienā balsī un izsaka vienādus draudus, ka “mēs kopīgi to darīsim”. Tas ir aizdomīgi un nav pareizi - tas ir aizliegts ar likumu.
Es nezinu, kas tas ir - vai ir izvēlēta nepareiza komunikācija, vai tās ir menedžmenta darbības, lai ietekmētu tirgu. Es pieļauju, ka komercbanku īpašnieki varbūt pat nezina, ka viņi “pārtrauks kreditēt”. Bet attieksme no banku puses nav saprotama.
Bet situācija ir kritiska. Šī situācija ar milzīgo kredītprocentu pieaugumu sit pa vidusšķiru - pa pašu valsts pamatu.
Atcerēsimies, kas notika 2010. gadā, kad aptuveni 180 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz ārzemēm - pārsvarā parādu dēļ, tā dēļ, ka netika galā ar hipotekāro kredītu nomaksu. Par to bija jābūt arī banku atbildībai - par vieglprātīgi izsniegtiem kredītiem -, bet cieta tikai iedzīvotāji. Un arī tolaik pret valdības centieniem situāciju labot bankas vērsa tādus pašus “rūcienus” kā tagad - ka pacels likmes, ka pārtrauks kreditēt.
Situācija banku sektorā un finansēšanā Latvijā ir īpaši slikta - mēs esam pirmajā vietā pēc cenām, komisijas maksām un kredītprocentiem un pēdējā vietā pēc izsniegtajiem kredītiem gan privātpersonām, gan uzņēmējdarbības attīstībai. Kur nu vēl zemāk, un ar ko tad vēl biedē?
Saeimā pašlaik daudziem ir nostāja, ka kaut kas ir jādara un jāmaina situācija, jo situācija nav apmierinoša. Vairāk nekā desmit gadu garumā valsts nespēj izrauties no apburtā loka, valdošie politiķi vienmēr nostājas banku pusē, baidoties, ka kaut kas būs slikti. Taču slikti jau ir tagad.
Nepietiekams finansējums bremzē IKP izaugsmi. Latvijā ir divreiz mazāks hipotekāro kredītu pieejamais apjoms nekā kaimiņvalstīs. Ja cilvēkiem būtu iespējas ņemt divreiz lielākus hipotekāros kredītus, tas nozīmē, ka būvniecībā būtu divreiz lielāks apgrozījums un pieprasījums.
Ne Igaunijā, ne Lietuvā nav tādu problēmu ar reģionālo finansēšanu kā Latvijā. Reģionu bizness tiek pakļauts nežēlīgam spiedienam, neadekvātas ķīlas tiek ņemtas. Ir dzirdēti arī gadījumi, kad komercbanka ir uzņēmumam pateikusi: “Mēs tevi nefinansēsim, jo tu atrodies 200 kilometrus no Rīgas! Lūdzu, mēneša laikā atdod kredītu!” Lietuvā un Igaunijā tādas situācijas nav.
Mēs Saeimā un valdībā cīnāmies, lai reģionos notiktu attīstība, taču viss apstājas, ja nav finanšu pamata - ja bankas neizsniedz kredītus.
Pašlaik diskutējam par finanšu institūcijas “Altum” pārveidi par banku, kura varētu segt banku sistēmas nepilnību elementus - veikt reģionālo kreditēšanu, hipotekāro kreditēšanu.
Kāpēc Latvijai raksturīgajiem augļiem, dārzeņiem un ogām PVN bija jāpaceļ no 5% uz 12%?
Nozares organizācijas lūdza, lai 5% likme tiek piemērota uz laiku - lai komersanti izietu no ēnu ekonomikas. Šī likme tika pieņemta uz trim gadiem. Iepriekšējā valdība šīs likmes būšanu spēkā pagarināja vēl uz diviem gadiem. Valdība nav atcēlusi samazināto likmi, bet tā pārstās būt spēkā. Diskutējot ar nozares pārstāvjiem, valdība ir piekritusi, ka likme netiks strauji paaugstināta līdz 21%, bet nākamajā gadā vēl būs samazināta - 12% apmērā.
