Kurš pirmais no politiķiem pateiks – ne centu SIF un Pūču ģimenei

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Uz Saeimu esot aiznests nobružātais ādas portfelītis ar valsts budžetu. Lietoju atstāstījuma izteiksmi, jo nav drošas pārliecības, ka tajā portfelītī esošos papīrus patiešām var saukt par budžetu. Vēl jo vairāk par “drošības un atspēriena” budžetu, kā tas nodēvēts valdību apkalpojošo PR kantoru apspriežu istabās.

Jau 30 gadus mūsu likumdevēji katru gadu apstiprina budžetu, kas skaitās valsts galvenais politiskais instruments, taču patiesībā politiskā komponente tajā ir ārkārtīgi niecīga. Faktiski visus šos gadus katru gadu tiek pagarināts tehniskais budžets, kurā politiskā (mainīgā) komponente ir nenozīmīga un visbiežāk situatīva.

Lai nerastos pārpratumi, jāpaskaidro iepriekšējās rindkopas doma. Latvijā valsts budžets gadu no gada tiek veidots, ņemot par pamatu iepriekšējā gada budžeta bāzi, to situatīvi papildinot tajos sektoros, kuros vai nu kāda sabiedriskā grupa skaļāk kliedz, vai arī rodas objektīva, nenovēršama nepieciešamība (piemēram, drošība). Tajā pašā laikā nopietnas budžeta izmaiņas nenotiek. Vēl vairāk. Nenotiek arī īstas diskusijas par pašu budžeta politiku. Gan ieņēmumu, gan izdevumu daļā.

Kas būtu jāsaprot ar nopietnām budžeta izmaiņām? Vispirms jāsāk ar vēlēšanām. Latvijā tradicionāli pieņemts, ka vēlēšanās tiek balsots par abstrakcijām. Politiskajā piedāvājumā tikpat kā nav nekā konkrēta. Nav dzirdēts, ka kāda partija ietu uz vēlēšanām ar skaidru un būtisku nodokļu izmaiņu plānu. Tos celsim, tos samazināsim. Nevis simboliski, bet jūtami. Vai būtisku budžeta pārdali - tiem ņemsim nost, tiem liksim klāt. Konkrēti pa punktiem, pa atsevišķām institūcijām.

Trakākais, ka šāda nekonkrētība valda ne tikai Saeimas, bet pat pašvaldību vēlēšanās, kur, varētu domāt, prevalē tīri saimnieciski, praktiski un konkrēti jautājumi. Bet nē. Tā ir Latvijas politiskās dzīves tradīcija, kuru kā normālu pieņēmuši visi. Gan politiķi, gan vēlētāji, gan politiskie apskatnieki un mediji. Partiju programmas sastāv no ārkārtīgi plašiem, vispārīgiem pat ne solījumiem. Tie drīzāk ir labas gribas vēlējumi. Visi šie slavenie - “veicināsim”, “atbalstīsim”, “apkarosim korupciju”, “samazināsim ēnu ekonomiku” utt.

Konkrētības ir ārkārtīgi maz, un tas ir saprotami, jo politiskās partijas par visu vairāk baidās kādu vēlētāju grupu aizbiedēt. Līdz ar to visas partijas izvairās kaut ko praktiskā ziņā konkretizēt un daudz labprātāk runā par abstraktiem, finansiāli mazietilpīgiem jautājumiem - nacionālajiem; LGBTQ+ problemātiku; dažādām sarkanām līnijām; kurš ar kuru nerunās; kuram kādas saiknes ar “vispasaules oligarhu sazvērestību”, “Rīdzenes gudro protokoliem” un tamlīdzīgām “aktualitātēm”.

30 gadu laikā vēl neviena partija nav uz vēlēšanām gājusi ar fundamentāliem budžeta pārskatīšanas piedāvājumiem. Tiesa, savulaik pirms 20 gadiem bija Repšes aicinājums veidot budžetu no nulles, bet tas tā arī palika tādā pašā abstrakciju līmenī. Nav dzirdēts, ka kāda no “nopietnajām” partijām uz vēlēšanām ietu ar lozungu - ne centa “Sabiedrības integrācijas fondam” (SIF) vai ne centa “Wolt” un “Bolt” tipa “pētījumiem”. Vai, piemēram, būtiski samazināsim finansējumu sabiedriskiem medijiem, ja tie neatspoguļo un neaizstāv sabiedrības viedokļus un vērtības. Vai ne centu dažādām sociālās reklāmas kampaņām, par kuru efektivitāti ir lielas šaubas. Fundamentāli pārskatīsim augstākās izglītības finansējuma sadali. Šādu konkrētu jautājumu ir simtiem, taču, tā kā tie ir stipri diskutabli un gaidāma ne mazāk nopietna pretdarbība, tad politiķi no jebkuras konkrētības izvairās. Lai ko par šīm lietām teiktu sabiedrība, politiķi baidās šīs tēmas aiztikt. Kā tas izskatīsies, ko par mums teiks “TV Panorāmā” un tā tālāk.

Rezultātā reālas diskusijas par budžetu pirms vēlēšanām nenotiek. Visi sola apmēram vienu un to pašu. Tāpēc nekas īpaši nemainās arī pēc vēlēšanām. Neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem un koalīcijas sastāva politiskie uzstādījumi un naudas piešķiršanas principi paliek tie paši. SIF vadībā joprojām sēž Zaiga Pūce. Visi politiskie piesūcekņi, tā dēvētās nevalstiskās organizācijas finansējumu saņem neatkarīgi no tā, kādu partiju pārstāvji sēž Ministru kabinetā. Bet ja tā, tad par ko balsojam vēlēšanās? Par kādu politisko izšķiršanos nododam savas balsis? Vai par to, kas kur sēdēs? Vai balsojam par savas valsts attīstības kursu, vai par tā saukto politiķu vietu uz skatuves? Par viņu labklājību?

Patiesības labad var tikai piebilst - kāds pieprasījums, tāds arī piedāvājums. Ja sabiedrība no politiķiem neko neprasa, ja samierinās ar to politisko surogātu, ko tai priekšā liek politiskā šķira, tad acīmredzot visus viss apmierina. Nav ko kurnēt. Jādzied vienotā korī jaukā, sirdi sildošā dziesma - viss ir labi. Problēmu nav.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais