Personības

«Man jau šķiet, ka 75 gadi nav nekas daudz. Paldies Dievam, ka šobrīd es varu pavilkties, lai arī ar spieķa palīdzību. Ja varu paiet un būt tur, kur man vajag, tad jau viss ir kārtībā,» saka gleznotājs Juris Jurjāns, kam 15. februārī aprit 75 gadi. Dzimšanas dienas ballītē piedalīsies visi trīs bērni un septiņi mazbērni. «Vairāk neviena nebūs. Un man arī nevajag,» atzīst mākslinieks.

«Ir teorija, ka laikmetīgajā mūzikā var atšķirt, no kuras valsts nāk komponists, jo valodai ir tuva saikne ar mūziku, ko radām, un mūzikas valodā kaut kā dabiskā veidā ieaužas mūsu runātā valoda. Bet savā mūzikā es nedzirdu latviešu mūziku, absolūti nemaz, bet, kas to zina, kas būs pēc gadiem...» saka jaunā komponiste Linda Leimane. Sestdien, 9. februārī, 13. reizi izskanēs ikgadējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, un tajā pirmatskaņos jaunās komponistes darbu Enantiomorphic Chambers.

«Es nebūtu piekritusi strādāt, ja mani neuzrunātu vēstījums. Man patīk, ka tas ir lokāls stāsts – par latviešu Maskačku, par latviešu bērniem, par latviešu suņiem,» saka Elīna Brasliņa, pilnmetrāžas animācijas filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi māksliniece. Filmu no 1. februāra sāk izrādīt Latvijā.

«Tiklīdz aizgāja izrādes reklāma, biļetes strauji tiek izpirktas. Es esmu vienkārši šokā: uz skatuves vēl nekas nav uzlikts, bet izrādes nosaukums un divi aktieri savu darbu jau padarījuši. Tas ir bišķiņ apgrūtinājums, jo – kas tur beigās būs, es vēl nezinu,» smaidot saka režisors Juris Rijnieks. Ceturtdien, 31. janvārī, pulksten 19 Baložu kultūras namā pirmizrāde viņa jauniestudējumam – iepazīšanās komēdijai ar trillera elementiem Viņi melo labāk jeb randiņš ar 50 gramiem balzama.

Piektdien, 1. februārī, kinoteātros sāk izrādīt jaunā režisora Jāņa Ābeles debijas filmu 7 miljardi gadu pirms pasaules gala, kas ir Latvijas un Francijas kopprojekts.

Klajā nākusi lietuviešu mākslas zinātnieces un rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna Silva rerum ceturtā, pēdējā, daļa par Norvaišu dzimtas vēsturi Lietuvas teritorijā. Stāstu rakstniece balstījusi uz reāliem notikumiem un biogrāfijām, savijot tās maģiskā vēstījumā par dzimtas mantojumu, postošām kaislībām, īstenību un zemapziņu, jūdaismu un libertīniem un četrām dabas stihijām – uguni, ūdeni, gaisu un zemi.

Jau no bronzas laikmeta cilvēku dzīve un karošana nebija iedomājama bez zobeniem. Nezinātājam tas daudz nepastāstīs, taču speciālistam – ļoti daudz. Arī arheologam Artūram Tomsonam.

No piektdienas, 25. janvāra, uz lielajiem kinoekrāniem Latvijā skatāma jauna pilnmetrāžas spēlfilma Vecā dārza noslēpums. Ar šo piedzīvojumu stāstu ģimenei spēles kino debitē labi zināmais dokumentālo filmu režisors Olafs Okonovs.

17. janvārī mūžībā ir aizgājusi māksliniece Māra Vaičunas, kuras smalki niansētā glezniecības valoda ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas glezniecības vēsturē.

Šovakar Latvijas Nacionālās operas (LNO) repertuārā atgriežas Džakomo Pučīni operas Bohēma iestudējums, tajā Rūdolfa lomā debitēs Raimonds Bramanis.

«Namiņš uzcelts, dēls aug, koks iestādīts, čūska nosista – game over. Šāda sajūta man ir jau apmēram pusgadu – ka tālāk vairs nav mērķa, nav kam pelnīt naudu. Un tiklīdz izdomāju, ka beidzot vajadzētu iemācīties atpūsties, jo visu mūžu ir kapāts, kapāts, kapāts, man tagad ir tik daudz darba, ka nekāda atpūta nesanāk. Bet – viss jau ir galvā, arī strādājot, var dabūt sajūtu, ka atpūties,» uzskata Liepājas teātra aktieris un Goda teātra dibinātājs un vadītājs Kaspars Gods.

«Veidojot savu solo darbu, atklāju, cik sarežģīti ir no horeogrāfa skatpunkta pārslēgties uz dejotāja skatpunktu. Un otrādi – jo es šajā procesā esmu abi divi. Tas man ļāva saprast, kas šīs dejas izrādes tapšanā ir svarīgāks – un tas ir horeogrāfs. Un jāatzīst, ka man kā horeogrāfei ar to dejotāju ir grūti strādāt,» saka dejotāja un jaunā horeogrāfe Alise Madara Bokaldere.

«Man bija liels pārsteigums, kad piezvanīja galerijas vadītāja Anda Treija un teica: «Tev taču nāk jubileja – 75 gadi, jātaisa izstāde. Pati biju pārsteigta, ka man jau tik daudz gadu. Gleznojot dienas, mēneši un gadi paiet tā, ka nevar pat manīt, laiks paiet nemanot,» saka gleznotāja Biruta Delle. No šodienas galerijā Daugava apskatāma mākslinieces personālizstāde Kurš olīvu dārzā ir lieks?.

Ceturtdien, 3.janvārī, mūžībā devies Dailes teātra aktieris Āris Jānis Rozentāls.

«Ir jābūt drosmei pieķerties, ir pietiekami trakam jābūt, lai sāktu darīt. Jo visi kā viens man teica, ka to nekad nevar izdarīt viens cilvēks, ka tas būtu jādara vairākiem pētniekiem, institūtam, bet amatieris jau nezina to, cik tas būs grūti. Un vēl ir jābūt ēzeļa pacietībai, lai izdarītu līdz galam,» saka Vitolds Mašnovskis.

Mūžībā devies mākslinieks, dekorators un interjerists Leonīds Petrovs, informēja Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC).

Mirusi aktrise Maiga Grīnberga (Krauze), kura dzimusi 1924.gada 25. martā. Latvijas Nacionālajā teātrī strādāja kopš 1947. gada.

Gada nogalē mums ir iespēja izvērtēt atbildīgu, domājošu, gudru un radošu cilvēku teikto gada garumā. Par valsti, par politiku un ekonomiku, par mākslu un kultūru. Mums ir par ko spriest – šīs domas ir izteiktas Neatkarīgajai sniegtajās intervijās.

«Lai arī stāsts nav par Ziemassvētkiem, tas ir ļoti piemērots šim laikam. Jo stāsts ir par mīlestību, un Ziemassvētki jau arī ir mīlestības svētki,» saka Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise Astra Baumane. Viņai šovakar pirmizrāde – Misis Einsfordas loma Džordža Bernarda Šova lugā Pigmalions, ko iestudējis režisors Varis Brasla.

«Jo precīzāk darbs tiks izdarīts, jo lielāks būs Ziemassvētku brīnums. Tikai tas, kas ir smalki nostrādāts, rada to šķietamo vieglumu,» saka režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, atzīstot, ka scenogrāfam lielākā uzslava patiesībā ir tad, ja par tehniskām lietām neviens nerunā.

2018.gada 6.decembrī mūžībā ir aizgājis mākslinieks Dainis Rožkalns.

«Hariju Gulbi es saucu par latviešu Čehovu, jo Gulbis ir ļoti smalks un jūtīgs autors, viņa darbos ir daudz svarīgu jautājumu, un šobrīd man svarīgākie ir – kādi mēs esam viens pret otru, kā savus Cīrulīšus saglabāt sevī? Mūsdienās taču ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo bez saviem Cīrulīšiem, ar tiem es saprotu ne vien dzimtās mājas, Cīrulīši var būt mīlestība, tuvs cilvēks, kāds sapnis vai vēl kas cits, bet daudzi tos zaudē, lai gan dzīvo brīnišķīgi – pelna naudu, iekārto dzīvi, un viņiem pat prātā neienāk, ka paši sev atņēmuši kaut ko ļoti būtisku,» saka režisors Edmunds Freibergs.