Personības

«Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem,» saka māksliniece Anna Heinrihsone. Jūrmalas Kultūras centrā šobrīd apskatāma viņas jaunāko darbu izstāde Mans miers ir beigts.

«Ir tāda sajūta, ka visai pasaulei pāri iet melns mākonis, kaut kas kosmisks mūs iespaido negatīvi. Cilvēki krīt, lauž kaulus, mirst viens pēc otra. Arī jauni. Un kas notiek politikā – tur taču arī viss iet dēlī! Kāds mums, Amerikā, prezidents, tas taču ir ārprāts! Viss apkārt notiek traģiski un nepareizi,» domā leģendārā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra.

«Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli – tā es varētu teikt par savām gleznām,» gleznotāja Dace Lielā raksturo savu darbu izstādi Gleznas, kas galerijā Daugava apskatāma līdz jūlija beigām.

«Diplomdarba izrāde ir mans pirmais lielais pieteikums, un tas ir sava veida pašportrets. Tāpēc, meklējot materiālu, man bija svarīgi, lai tas uzrunā mani personīgi, lai tas ir gaišs, dzīvi apliecinošs un cerību pilns. Jo tā es pati jūtos,» saka jaunā režisore Diāna Kaijaka.

«Kad pirms desmit gadiem atgriezos Latvijā, pat nespēju iedomāties, ka būšu tik akadēmiska – ka pabeigšu doktorantūru, stāvēšu auditorijas priekšā un lasīšu lekcijas, ka vadīšu bakalaura darbus,» saka pazīstamā dziedātāja, samtaini dziļā balss tembra īpašniece Endija Rezgale.

Žurnāliste Aija Kuģe pēc 40 gadu prombūtnes Latvijā atgriezās pirms pieciem gadiem. «Mani prom aizveda mīlestība,» saka Aija Kuģe, kura 17 gadu vecumā aizbrauca studēt psiholoģiju Maskavas Lomonosova universitātē, tur arī satika savu vīru, serbu mūziķi Jovanu Pavičeviču, un ģimene izvēlējās dzīvot vīra dzimtenē Dienvidslāvijā.

Sezonas noslēdzošais jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā tās 100. sezonā būs pirmiestudējums – 20. gadsimta franču komponista Frānsisa Pulenka opera Karmelīšu dialogi, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1957. gadā Milānas Teatro alla Scala. Pieredzējušais franču operrežisors Vensāns Busārs apgalvo, ka stāsts nav par Kompjeņas moceklēm, Karmelīšu klostera māsām, kurām Lielās Franču revolūcijas laikā nocirta galvas, bet par pavisam ko citu – par bailēm. No apkārtējās pasaules apdraudējuma un no bailēm kļūt pieaugušam, kas skar ne tikai operas galveno varoni Blānšu, bet daudzas jaunas sievietes mūsdienās. Opera viņam nozīmē brīvību strādāt ārpus valodas rāmjiem un tiltu veidošanu starp dažādiem laikmetiem, par sākumpunktu ņemot mūziku.

«16 gadu vecumā izdomāju, ka skolas gaitas ir jābeidz, jo skola ir bezjēdzīga,» Dāvids smaida pilnīgi nepedagoģiski, un diez vai šo tekstu vajadzētu lasīt jaunajiem censoņiem. Kādā sporta stundā skolotājs izsmēja pusaudža Dāvida kreklu, un «visa klase rēca par mani». Otrs priekšmets bija latīņu valoda, kuras dēļ Dāvidam beigu beigās nācās pamest skolu. Viņš saprata: lai cilvēks būtu sekmīgs, skolas neko nelīdzēs – to vietā jāsāk dzīvot un strādāt.

«Neteikšu, ka man ir īpašas sajūtas, jo šo «ciparu» es vairāk teorētiski apzinos. Nevaru teikt, ka es ļoti jūtu savus gadus, ka mani tie uztrauktu,» saka populārā žurnāliste Lia Guļevska, kura rīt atzīmēs savu 75. dzimšanas dienu. «Mani ļoti pacilā tas, ka mana dzimšanas diena ir maija vidū, kad daba mostas, viss zied. Un galvenais, lai visiem man tuvajiem cilvēkiem viss ir labi, tad man ir vienalga, cik man ir gadu.»

«Vēl nebiju piedzimusi, kad grupa Jumprava jau beidza savu aktīvo koncertdzīvi. Protams, bērnībā, skolas gados viņu mūziku dzirdēju radio, vēlāk viņi atkal apvienojās un koncertēja, bet – man Jumpravas dziesmu teksti šķita ļoti sarežģīti, es nesapratu, par ko viņi dzied. Patiesībā, pirms sākām strādāt pie šīs izrādes, par šo grupu zināju ļoti maz,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra jaunā aktrise Madara Bore.

«Notikumu epicentrā es noteikti neesmu, bet savas dzīves epicentrā es varu atrasties un arī atrodos vienmēr,» saka Kristiāna Dimitere. Jūrmalas kultūras centrā skatāma viņas darbu izstāde Zilons Čārlzs (atrodi paslēpušos mednieku!).

«Bieži sev uzdodu jautājumu – vai māksla man ir pareizākais ceļš? Un atbilde ir – jā, citādi nemaz nevarēja būt. Tomēr izdevīgi tas noteikti nav,» saka māksliniece Margrieta Griestiņa, kura kopā ar domubiedriem sarīkojusi jaunu mākslas festivālu MABOCA.

«Pavasaris ir emocionāli diezgan trauksmains un eksistenciāli izmisīgs laiks. Daba mostas, jaunie dzimst, vecos dzen prom. Skumjais mijas ar priecīgo, bet praktiski – ir vairāk gaismas, ir vairāk jāiet ārā, un viss būs labi! Jo pat Jēzus tak šai laikā ir gan sists krustā, gan augšāmcēlies. Tas ir fantastiski, ko pavasaris nes,» saka grafiķis Roberts Koļcovs.

Jau aptuveni pusotru mēnesi tandēmā ar Aivi Ceriņu Rīga TV24 raidījumu Preses klubs vada arī Ansis Klintsons – mūziķis, ko daudzi jau bija iecēluši teju mūžīgā TV3 laika ziņu moderatora lomā. Šis ir kārtējais apliecinājums tam, ka pastāvēs, kas mainīsies, jo arī jaunā loma Ansim piestāv ļoti labi.

Saruna ar Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Rinaldu Grantu.

Šovakar Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Vasīlija Sigareva Kareņinam. Talantīgā krievu dramaturga un kino režisora lugu, kas tapusi pēc Ļeva Tolstoja pasaulslavenā romāna Anna Kareņina motīviem, iestudējis un latviski tulkojis Dž. Dž. Džilindžers.

«Ir laba sajūta, ka man ir bijusi pauze no teātra, ir bijusi pilnīgi cita dzīves izjūta, tas man bija nepieciešams. Ir brīnišķīgi, ka varu nākt uz darbu un darīt visu ar prieku – mēģināt jauno izrādi, spēlēt repertuārā esošajās izrādēs. Un priekam nekas netraucē, teiksim, pārslodze, pārgurums... Ļoti izbaudu to, ka man vairs nav lieka laika, ko vienkārši tērēt,» saka aktrise Ieva Segliņa.

Lai gan līdz komponista Jāņa Lūsēna 60. dzimšanas dienai vēl kāds laiciņš jāpagaida – tā būs 7. aprīlī, ievērojamā mūziķa ievērojamās jubilejas svinības jau sākušās.

«Dzīve ir kā karnevāls, kurā cilvēks izdzīvo dažādas lomas un pieredzes,» saka gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa, kuras jaunāko darbu izstāde Karnevāls rīt tiek atklāta Swedbank centrālās ēkas izstāžu zālē.

Viņš ir noskrējis maratonu Valmierā un Berlīnē. Nevis jaunībā vai brieduma gados, bet pavisam nesen – kad jau bija nosvinēti 90 mūža gadi. Viņš katru dienu nostaigā vismaz sešus kilometrus, bet kāpšana pa kāpnēm uz savas mājas otro stāvu – tā vispār netiek uzskaitīta.

«Mani vienmēr muzejs ir interesējis un piesaistījis kā institūcija. Man tā pasaule ir likusies ļoti interesanta, kopš sāku strādāt muzejā. Tas bija ļoti, ļoti sen. Kā es saku – tik ilgi nemaz nedzīvo, bet izrādās, ka dzīvo,» atklāj Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Viņa ar muzeju savu dzīvi saistīja 1973. gadā, kad sāka šeit strādāt par ekskursiju vadītāju, un šo darbu darīja astoņus gadus. Pēc tam Māra Lāce muzejā strādāja vēl dažādos amatos, savukārt kopš 2001. gada – tātad astoņpadsmit gadu – viņa ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore. “Man interesanti muzejā šķita jau tad, kad es šeit sāku strādāt, un man joprojām ir ļoti interesanti,» viņa neslēpj.

Zviedriete Irēne Teorina ir viens no mūsdienu pieprasītākajiem Vāgnera soprāniem pasaulē. Brinhildes lomā trijās no Gredzena cikla operām un Izoldes tēlā operā Tristans un Izolde viņas balss ar skanīgiem virstoņiem apbur publiku abās pusēs Atlantijas okeānam. Vairāk nekā desmit gadus Irēne bijusi regulāra soliste Vāgnera operu iestudējumos Baireitā.