«Kad pirms desmit gadiem atgriezos Latvijā, pat nespēju iedomāties, ka būšu tik akadēmiska – ka pabeigšu doktorantūru, stāvēšu auditorijas priekšā un lasīšu lekcijas, ka vadīšu bakalaura darbus,» saka pazīstamā dziedātāja, samtaini dziļā balss tembra īpašniece Endija Rezgale.
Piektdien, 31. maijā, pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē gaidāms viņas dzimšanas dienas koncerts No baroka līdz mūsdienām.
Dziedātājas Endijas Rezgales interpretācijā varēs dzirdēt gaumīgu dažādu žanru apvienojumu no baroka līdz mūsdienām - gan baroka laikmeta ievērojamāko komponistu ārijas, gan latviešu kamermūziku, gan dziesmas no dažādiem mūzikliem. Koncertā, kurā piedalīsies arī Edgars Tomševics (klavieres) un Mārtiņš Zvīgulis (tenors), būs dzirdama arī kāda Dienvidāfrikā populāra dziesma afrikandu valodā.
Atskaites punkts
Endija Rezgale savas mākslinieciskās gaitas uzsāka tālajā Dienvidāfrikas Republikā, un kopš atgriešanās Latvijā 2008. gadā dziedātāja sniegusi vairākus solo koncertus dažādās Latvijas baznīcās un koncertzālēs. «Kopš esmu Latvijā, esmu rīkojusi mazus kamerkoncertiņus arī savās pusapaļajās un apaļajās jubilejās. Tā jau izveidojusies kā neliela tradīcija, un, tā kā man patīk ievērot dažādas tradīcijas, arī šajā pavasarī esmu sagatavojusi dzimšanas dienas koncertu,» smaidot saka Endija Rezgale, uzsverot, ka tādā veidā viņa grib pateikt paldies tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri visus šos gadus ir viņu atbalstījuši un katrs ar savu mazumiņu kādā brīdī snieguši palīdzību - un tie ir gan viņas uzticamie klausītāji, gan pasniedzēji, gan mediķi.
Dziedātāja atzīst, ka ideja par dzimšanas dienas koncertu nāca diezgan vēlu, jo - viņa ne tikai dzied, bet jau vairākus gadus arī cītīgi mācās. Ir pabeigusi doktorantūru Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē, ir kandidāte uz grādu un šobrīd studē jau otrajā profesionālajā maģistra programmā. Tas ir sociālais darbs, un tas savukārt nozīmē, ka ir ne tikai lekcijas un mājasdarbi, esejas un referāti, bet arī ļoti daudz praktiskā darba. Plus vēl mācību gada pirmajā semestrī viņa lasīja lekciju kursu Vardarbības socioloģija LU Sociālo zinātņu fakultātē, otrajā semestrī - lekcijas LU Cēsu filiālē un vadīja divus bakalaura darbus.
Endijai uzticēts noorganizēt arī starptautisko sociālā darba doktorantu vasaras skolu (11th Summer School of The Nordic Baltic Doctoral Network in Social Work (NBSW)), kas notiks Rīgā no 26. līdz 30. augustam (LU, Kalpaka bulvārī 4) un kuru pārstāvēs septiņas valstis. «Es to daru pirmoreiz, tā ir jauna un interesanta pieredze, bet tas prasa daudz laika. Un tam visam pa vidu ir arī mana dzimšanas diena...» saka dziedātāja, uzsverot, ka koncerts dzimšanas dienā ir kā atskaites punkts uz skatuves padarītajam. «Man bija ļoti grūti izvēlēties repertuāru, jo gribējās padalīties ar visu, ko daudzu gadu garumā esmu apguvusi. Pēdējo pāris gadu laikā klausītāji no manis dzirdējuši vairāk garīgo mūziku - baznīcās, akustiski, ar ērģelēm, bet es esmu dziedājusi arī mūsdienu mūziku, un tāpēc šī programma būs muzikāls kokteilis, bet dziesmas ir saliktas tā, ka tās viena ar otru nekonfliktē.»
Zinātniskā asistente
Endijai ļoti patīk universitātes vide, bet pagaidām viņa tajā ir uz nepilnu slodzi - lai varētu apvienot ar dziedāšanu. «Tas man šobrīd labi der,» viņa saka, piebilstot, ka tas ir svarīgi - lai bez dziedāšanas, kas gan vairs nav tikai hobija līmenī, ir arī «reāla darbavieta», stabils pamats. Bet zinātkāra viņa bijusi vienmēr. «Kad vēl dzīvoju Dienvidāfrikā, manī jau dzīvoja sociologs, sociālantropologs un sociālais darbinieks - vēl pirms biju ieguvusi atbilstošu izglītību, mani vienmēr interesēja viss, kas saistās ar cilvēkiem un sabiedrību, problēmas, ar ko sabiedrībā saskaramies,» stāsta pazīstamā dziedātāja.
Viņa atzīstas: vēl pirms desmit gadiem domājusi, ka būs tikai dziedātāja. «Jā, es vēlējos iegūt izglītību, jo nav noslēpums, ka sporta traumas dēļ Amerikā bakalauru nepabeidzu. Pēc ilgāka pārtraukuma es to izdarīju šeit, Latvijā. Pabeidzu arī maģistrantūru un domāju, ka ar to pietiek. Bet tad, divu gadu garumā regulāri braukājot pie vokālās pedagoģes uz Izraēlu, ko man ieteica Inese Galante, kurai ļoti patīk mans balss materiāls un kura teica, ka būtu žēl tādu balsi aizlaist zudumā, es vēlreiz sāku pārdomāt dzīvi un domāju, ka jāstājas doktorantūrā. Jā, kad pirms desmit gadiem atgriezos Latvijā, pat nespēju iedomāties, ka aiziešu tik tālu un būšu tik akadēmiska,» atzīst Endija Rezgale, LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta zinātniskā asistente. «Dzīve ir tik neparedzama,» viņa secina, sakot, ka teiciens nekad nesaki nekad uz viņu iedarbojas visās jomās un vistiešākajā veidā.
Sociālā darba prakse
Jūnijā Endijai ir sesija un sociālā darba prakse, un tās ietvaros viņa organizē koncertu Ziedošais pavasaris, kas veltīts Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai un notiks sestdien, 1. jūnijā, pulksten 15 Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā (Vecrīgā, Klostera ielā 2). Ieeja - bez maksas. Koncertā līdzās viņai un pianistam Mārim Lasmanim piedalīsies arī bērnu vokālais ansamblis Magonīte, Nacionālo mākslu vidusskolas Rīgas Doma kora skolas vokālās nodaļas audzēknes Elizabete Laura Porgante, Aija Jermoloviča un Estere Katrīna Pogiņa.
Vēl viens projekts, kurā dziedātāja darbojas, uzstājoties skolās, ir Vectētiņa brīnumu lāde - tas ir Normunda Beļska jaunais bērnu dzejas krājums, kas veltīts viņa mazdēlam Tomasam Kristoferam, un tam atdzīvoties dziesmās palīdz komponists Māris Lasmanis.
Atpakaļ uz Dienvidāfriku
Bet viss jūlijs Endijai būs brīvs, un viņa jau ieplānojusi to pavadīt Dienvidāfrikā - pie cilvēkiem, kuri viņai joprojām ir mīļi, kuri savulaik, kad pēc studijām Amerikā viņa turp devās līdzi savam mīļotajam, viņu tur uzņēma kā audžubērnu. «Jā, zinu, tur ir ziema, bet tas ir vienīgais laiks, kad varu dabūt brīvu visu mēnesi. Protams, uz turieni ideāli būtu braukt oktobrī, novembrī, kad Pretorijā zied džakaranda, brīnišķīgs violets koks, ko vietējie sauc par violeto sniegu,» stāsta dziedātāja, kurai pēc šķiršanās no vīra tur savulaik vajadzēja uzsākt patstāvīgu dzīvi.
«Mans bijušais vīrs jau daudzus gadus dzīvo Vjetnamā, bet man ir saglabājušies sirsnīgi kontakti ar viņa vecākiem, un arī pie viņiem es aizbraukšu. Viņi ļaunu prātu uz mani netur, jo saprot, ka abi bijām jauni un attiecībām nenobrieduši. No visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem man tur ir kontakts, staro labestība - vienmēr, kad tur aizbraucu, jūtos gaidīta, un tas laiks, ko neesam redzējušies, nav šķērslis, lai atkal varētu mīļi komunicēt.»
Taujāta, vai viņu nevelk atpakaļ uz saulaino Dienvidāfriku, Endija pavisam vaļsirdīgi atteic, ka ļoti skumst pēc šīs valsts, jo tur tomēr palika visa jaunība, vieni no skaistākajiem gadiem. «Skumstu arī tāpēc, ka tieši tur uzsāku savu dziedātājas karjeru. Ar tur satiktiem un iepazītiem cilvēkiem saites ir ciešākas nekā ar tiem, ko esmu satikusi, pēc deviņu gadu prombūtnes atgriežoties Latvijā. Jo viņi mani iepazina kā jaunu skuķēnu, kurš smuki dzied, redzēja mani no pirmsākumiem, kā augu un attīstījos. Tāpēc dažām ģimenēm tur esmu kā audžubērns. Jā, man pret šo valsti ir mīļas un sentimentālas sajūtas. Ar visu to, ka dzīve tur nebija viegla.»
Grib atgriezties Hellē
Taujāta par hobijiem, Endija aizdomājas un tad saka, ka par viņas hobiju varētu kļūt kāpšana kalnos. «Kad trīs mēnešus doktorantūras ietvaros biju apmaiņas programmā Oslo, iepazinos ar latviešiem, kuri ir kaislīgi kalnos kāpēji. Un tas nav haikings, bet reāla klinšu kāpšana. Tikai, atšķirībā no alpīnisma, viņi kāpj klintīs pa jau iepriekš sagatavotu trasi, kur grūtākajās vietās ir ielikti kāpslīši, kur var kāju ielikt, vai ar rokām ieķerties. Es biju tādā, un man ļoti patika,» stāsta dziedātāja, atzīstoties gan, ka tas bija «diezgan traģiski». «Tas bija 2016. gada 28. maijā, un šo dienu saucu par savu otro dzimšanas dienu, jo, ja es nebūtu piesprādzējusies, manis te nebūtu... Nemūžam to datumu neaizmirsīšu,» viņa saka.
Endija atminas, kā tolaik Oslo satiktie sportiskie latvieši aicinājuši viņu «pa kalniņiem pastaigāt». «Es tā arī domāju: pa kalniņiem pastaigāt... Bet, kad aizbraucām, priekšā bija piecsimt metru augsta klints. Viņi runāja par drošības jostām, ķiverēm, un es nesapratu, kādā sakarā vajag ķiveri pastaigā pa kalniņiem... Izrādījās, ka tā bija klinšu kāpšana. Nekad mūžā neko tādu nebiju darījusi, bet nodomāju: es taču esmu Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvente, nevaru blamēt savu skolu, jākāpj! Tajā kompānijā bija vēl divi šīs skolas absolventi, vecāki par mani. Ak, šausmas, nevarat iedomāties, kā es pēc tam izskatījos - no zilumiem un nobrāzumiem biju raiba kā dalmācietis,» Endija sirsnīgi smej, tagad to atceroties, bet toreiz smieklīgi nebija. «Man taču nebija tādas fiziskās sagatavotības, nekad mūžā nevienu to klamburu nebiju rokās turējusi. Turklāt pēdējos gados biju tikai datora taustiņu klabinātāja. Es norāvos, kritu, arī ar galvu uz leju... Kad trases galā man jautāja, vai krītot nebija bail, teicu, ka tikai pirmoreiz, pēc tam jau pieradu...»
Interesentiem Endija atklāj, ka tā ir privātā trase - Via Ferrata «Helle», ap 1500 metru gara, kas ved tikai augšup klintī. «Kad trases vidū šķita, ka tālāk netikšu, draugi zvanīja trases īpašniekam, ka viena aine dāme nevar uzkāpt, bet viņi teica, lai tomēr mēģina mani dabūt līdz galam. Kaut kā jau uzkāpu. Puiši šo trasi bija pieveikuši divās stundās, es ņēmos divpadsmit stundas... Bet - man patika! Un es tai Hellē gribu atgriezties un vēlreiz aiziet līdz galam!» strikti nosaka sportiskā dziedātāja, uzsverot, ka tā ir tāda metafora dzīvei - ja esi ko iesācis, ir jācenšas aiziet līdz galam, lai cik grūti tas būtu. «Manam dzīves gājumam ir zināmas paralēles ar šo piedzīvojumu Hellē: esmu gājusi, klupusi, kritusi, bet atkal piecēlusies un - eju tālāk!»
ENDIJA REZGALE
- Dziedātāja, savu karjeru uzsākusi Dienvidāfrikas Republikā
- Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta zinātniskā asistente
- Dzimusi 1979. gada 28. martā Salacgrīvā
- No 12 gadu vecuma aktīvi nodarbojusies ar sportu, bijusi vidējo distanču skrējēja; aktīvi trenējusies tikai līdz 22 gadu vecumam, jo sākās problēmas ar ceļgala saitēm
- Izglītība: Salacgrīvas pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, divus gadus studējusi personāla vadību un socioloģiju (Vičitas universitātē Kanzasā ASV), ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē, pabeigusi arī doktorantūru
- Studē LU Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūrā
- Divus gadus studējusi Amerikā, septiņus gadus dzīvojusi Dienvidāfrikas Republikā. «Kad 2008. gadā kā Sprīdītis atgriezos savā laimes zemē Latvijā, viss bija jāsāk no nulles...»
- Pirmā lielākā uzstāšanās Latvijā plašākam klausītāju lokam - koncertā Mana dziesma Latvijai (2008)
- 2-3 reizes nedēļā strādā pie repertuāra kopā ar koncertmeistari Ludmilu Trifonovu, vokālu izkopj pie operdziedātājas Ineses Galantes
