VAKARA ZIŅAS: 10 lietu, kas iedvesmo Māru Lāci

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Mani vienmēr muzejs ir interesējis un piesaistījis kā institūcija. Man tā pasaule ir likusies ļoti interesanta, kopš sāku strādāt muzejā. Tas bija ļoti, ļoti sen. Kā es saku – tik ilgi nemaz nedzīvo, bet izrādās, ka dzīvo,» atklāj Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Viņa ar muzeju savu dzīvi saistīja 1973. gadā, kad sāka šeit strādāt par ekskursiju vadītāju, un šo darbu darīja astoņus gadus. Pēc tam Māra Lāce muzejā strādāja vēl dažādos amatos, savukārt kopš 2001. gada – tātad astoņpadsmit gadu – viņa ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore. “Man interesanti muzejā šķita jau tad, kad es šeit sāku strādāt, un man joprojām ir ļoti interesanti,» viņa neslēpj.

Mākslas muzejs

Galvenā lieta, kas mani iedvesmo un raksturo, protams, ir Mākslas muzejs. Savu dzīvi ar šo ēku esmu saistījusi kopš brīža, kad vēl neklātienē studēju mākslas vēsturi netālajā Mākslas akadēmijā. Kad mana pasniedzēja Rasma Lāce uzzināja, ka esmu sākusi strādāt muzejā - un man toreiz bija deviņpadsmit gadu -, viņa teica: «Ak, Dievs, kā var iedomāties iet strādāt uz muzeju? Tā taču ir vieta, kur nekas nenotiek.» Es viņai atbildēju, ka man gan tas liekas interesanti, un visinteresantākais bija sastapšanās ar māksliniekiem un mākslas rašanās process, kas notika tieši acu priekšā. Un tā tas ir joprojām.

Māksla

Noteikti mani iedvesmo un interesē māksla - sākot ar Senās Ēģiptes tēlniecību, kas man liekas paraugu paraugs tēlnieciskajai domāšanai ar formas apjomu un filozofisko zemtekstu. Un noteikti tas, kā attīstījās un nostabilizējās latviešu māksla kā nacionāla vērtība - 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šā perioda darbus Latvijas simtgades ietvaros pērn izrādījām Orsē muzejā Parīzē, kur notika izstāde «Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs». Nevaru teikt, ka esmu bez iebildumiem laikmetīgās mākslas zinātāja un piekritēja, taču vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīvais process, kas notiek un kurā esam iekšā, ir ļoti būtisks nākotnei un tālākajam mākslas izvērtēšanas procesam.

Grāmatas

Man mājās ir daudz grāmatu, un es daudz lasu. Agrāk gan lasīju vairāk, bet tagad lasāmā apjoms sarūk, jo ir sajūta, ka laika lasīšanai paliek aizvien mazāk un sašaurinās interešu loks. Šobrīd mani visvairāk uzrunā vēsturiskā literatūra - par notikumiem un personībām noteikta laikmeta ietvaros. Man interesē arī dzīvesstāsti, un arī tos es šobrīd ļoti labprāt lasu. Grāmatas man mājās ir visur, un to lieliski raksturo gadījums ar manu mazmeitu, kurai ir septiņi gadi. Reiz pēc ģimenes pusdienām viņa skatās apkārt un saka: «Ome, tev mājās ir tik daudz grāmatu! Vai tu tiešām tās visas esi izlasījusi?» Biju spiesta teikt, ka visas ne, bet lielu daļu gan.

Mani mazbērni

Man ir divi mazbērni: mazmeita Emīlija, kurai ir septiņi gadi un kura mācās 1. klasē, un mazdēls Henrihs, kuram ir trīsarpus gadi un kurš iet bērnudārzā. Viņi noteikti abi ir ļoti cilvēcisks dzīvesprieka avots! Es viņus neredzu katru dienu un tādā ziņā neesmu pareizā vai labā ome, kas pieskata mazbērnus, taču, kad viņus redzu, kad kaut kur dodamies izklaidēs, ko ome var nodrošināt, tas prieks - iespēja būt ar viņiem kopā - ir ārkārtīgi liels. Tā ir ļoti cilvēciska, dziļi personīga lieta. Un šobrīd esmu trešā mazbērna gaidībās, tā ka drīz būšu daudzbērnu vecmāmiņa.

Filmas

Jau no agras jaunības man ir ļoti paticis skatīties filmas. Šobrīd tas nav tik ļoti masveidīgi kā trūcīgajos jaunības gados, kad skatījāmies visu, kas parādījās; šobrīd ļoti skatos, uz ko eju, un pirms filmas ievācu visu informāciju. Beidzamā, ko noskatījos un kas mani ļoti uzrunāja, bija Džuljena Šnābela filma par mākslinieku van Gogu - «Pie mūžības vārtiem». Tā bija ļoti interesanta un pievilcīga no tā viedokļa, ka filmu taisījis gleznotājs, un skatoties sapratu - tā kino var uztaisīt tikai gleznotājs, kurš pats izjūt krāsu saspēli un faktūras nozīmi, īpaši van Goga daiļradē.

Opera

Man patīk opera, un ļoti labprāt dodos vai nu uz «Forum Cinemas», vai citiem kinoteātriem skatīties operu tiešraides vai ierakstus, jo tā ir iespēja sastapties ar lielajiem spēkiem un izbaudīt labu un emocionālu dziedājumu. Kaut gan neesmu pārāk muzikāls cilvēks, tas mani ārkārtīgi uzrunā. Ļoti emocionālu iespaidu atstāja, protams, mūsu Elīna Garanča «Karmenā» Ņujorkas operas «Metropolitan» iestudējumā, noteikti arī Anna Ņetrebko un Aleksandrs Antoņenko operā «Aīda».

Melnā tēja

Savu dzīvi nevaru iedomāties bez labas melnās tējas. Ļoti labprāt lietoju «Earl Grey» tēju, tā var būt arī cita, taču - maksimāli tīra, īpaši bez saldajiem piejaukumiem, ko neciešu ne acu galā. Ar melno tēju sāku savu dienu, jo, tā kā neesmu rīta, bet vakara cilvēks, man ir sajūta, ka no rīta nav jādzer kafija, bet liela krūze stipras melnās tējas. To pagatavot ir ļoti vienkārši: krūzē ieberu melno tēju - galvenais, lai tā ir laba! -, uzleju karstu ūdeni un ļauju ievilkties. Čefīru gluži netaisu, bet stipruma ziņā tuvu tam. Un tēju dzeru ar medu, ko pērku no laba bitenieka savos bijušajos laukos, jo bez salduma nevaru iztikt.

Krelles

Domāju, daudzi ir ievērojuši, ka es ļoti mīlu krellītes - vienkāršas, nelielas vai lielākas, un svarīgi, lai tās var aplikt diezgan cieši ap kaklu. Krelles var būt gan no dabiskajiem akmeņiem; tās var būt pērles - atkarībā no situācijas un tā, kas man tajā dienā jādara. Krelles pati vedu no braucieniem, un cilvēki zina, ka man tās var dāvināt, bet man tiešām vajag, lai tās būtu izgatavotas no akmeņiem un lai tām būtu sudraba aizdare.

Nameja gredzens

Jau divdesmit piecus gadus, gandrīz nenovelkot, nēsāju dubulto Nameja gredzenu. To pirku no kāda meistara pie Siguldas pilskalna, un praktiski tas man pirkstā ir katru dienu. Ja nu kādreiz uzlieku zelta gredzenu (tas notiek ļoti reti), tad Nameja gredzenu ņemu nost, bet citādi man tas pirkstā ir vienmēr un visur, kur esmu braukusi, arī ārzemēs uz izstāžu atklāšanām. Nekad neesmu domājusi par ezoteriskām lietām vai kādu aizsardzību, ko šis gredzens dod, jo man tās lietas šķiet tālu stāvošas, taču, ja kādreiz no rīta esmu aizmirsusi šo gredzenu uzlikt, tad jūtos kā plika.

Sniegpulkstenīši un vizbulītes

No bērnības es dievinu pirmās pavasara puķītes - baltos sniegpulkstenīšus. Zinu, ka šogad tie jau ir, jo pirmie jau man ir atnesti: kad vienai no manām kolēģēm dārzā tikko parādās pirmie dažus centimetrus garie sniegpulkstenīši, tad tie tiek noplūkti un atnesti man - kaut vai divi trīs - un uzdāvināti. Tad man liekas: viss, pavasaris ir klāt, dzīve sākas no jauna, ziemas depresīvā izjūta iet prom! Nākamās puķītes ir zilās vizbulītes. Esmu Dundagas meitene, un bērnībā dzīvoju netālu no vecā Dundagas parka, kas pavasarī praktiski bija zils no zilajām vizbulītēm! Tad es gāju tās lasīt…