«Dzīve ir kā karnevāls, kurā cilvēks izdzīvo dažādas lomas un pieredzes,» saka gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa, kuras jaunāko darbu izstāde Karnevāls rīt tiek atklāta Swedbank centrālās ēkas izstāžu zālē.
Atbrīvot vietu jaunajam
Izstādi veido šajā gadā gleznota darbu kolekcija, kas tapusi Kristīnes Luīzes Avotiņas ģimenes lauku mājās Liezerē, Vidzemes augstienē. Būtisku lomu gleznās šoreiz ieņem mūsdienu mitoloģijas tēli, kurus gleznotāja aizguvusi no savas meitas Lizelotes Annas mīļākajām multiplikācijas filmām. «Šie multfilmu tēli man ir palīdzējuši tuvāk izprast un iepazīt bērna pasauli. Un atgriezt sevī vairāk dzīves viegluma un bezrūpības, vienlaikus atgādinot, ka ir jāsapņo un sevi jāpilnveido, lai sapni piepildītu!» saka Kristīne Luīze Avotiņa.
Māksliniece stāsta, ka izstādē būs redzami 18 darbi, kas tapuši laika posmā no 2. janvāra. «Darbos izliktas domas, ieceres un iespaidi, kas gadiem krājušies, un šajā kolekcijā es redzēju, kā tos visus apkopot. Mani nospiež neuzgleznotas idejas, ik pa laikam domāju par tām, jo tās neliek mieru, visu laiku sēž prāta stūrī un par sevi atgādina. Un šī izstāde bija iespēja tās uzgleznot, vienlaikus pašai sev atrast kaut ko jaunu. Karnevāls - labs nosaukums izstādei, zem tā var daudz ko palikt,» saka Kristīne Luīze Avotiņa, piebilstot, ka nu galvā atbrīvota vieta jaunām idejām, kas pamazām arī rodas, jo - tas ir nebeidzams ritums. Pirms katras izstādes atklāšanas viņai esot diezgan liela nedrošība par to, vai viss patiešām ir izdarīts pareizi.
«Māksliniekam regulāri ir jārīko izstādes - tas nav viegli, bet tas ir jādara. Man ir skaistas atmiņas no bērnības, kad 80. gadu beigās gāju līdzi mammai uz viņas kolēģu izstāžu atklāšanām. Var jau gleznot savā nodabā, nevienam savus darbus nerādīt, bet es pie tiem nepiederu, un man liekas, ka šīs izstādes ir pašam māksliniekam vajadzīgas. Arī šoreiz uzgleznoju kolekciju, kurā pati sev radu atbildes - par profesiju, par dzīvi. Man visu laiku ir iekšējā sajūta, ka es ļoti mīlu dzīvi, bet brīžam jau ir visādas grūtības, kas jāpārvar, un, kad tām tiec pāri, atkal esi laimīgs.»
Ekskluzīvā Liezēre
Šī kolekcija tapusi Liezērē, kur atrodas viņas vecāku lauku mājas, un iespēju pusotru mēnesi tur dzīvot, Kristīne Luīze dēvē par ekskluzīvu. «Protams, tā nav būdiņa meža vidū, māja ir aprīkota kā pilsētas dzīvoklis, turklāt mūsdienās lauki ir pavisam citādāki nekā kādreiz, ir arī internets, ir arī automašīna. Un nebija jau tā, ka šajā laikā ne reizi neatbraucu uz Rīgu. Tomēr Liezērē ir tapuši darbi, kas nekad Rīgā nebūtu tapuši, jo skats no mājas loga tur bija tāds, kāds Rīgā nemaz nav iespējams,» saka māksliniece. «Turp aizbraucām jau 30. decembrī. Ar Lizeloti Annu ārā ejam divas reizes dienā, un vakara pastaiga pilsētā ir gaiša, bet tur... Nopirkām lampiņas, ko liek pie pieres, un bērnam tas bija liels notikums. Es pati esmu diezgan bailīgs cilvēks, nav tā, ka es ļoti gribētu iet tumsā ārā pastaigāties, bet biju pārsteigta, ka mans bērns nesaprata, ka tumsā vispār varētu baidīties. Kad tālumā ierējās suns, viņa prasīja, kas tas ir, bet nebija reakcijas skriet atpakaļ uz māju, kā es varbūt izdomātu... Man uzreiz sāktu darboties fantāzija - vilki un lāči staigā, tūlīt būs gals klāt...» smaidot stāsta trīs gadus vecās meitenes mamma. Patiesībā meita viņu ļoti disciplinējot - ja ar meitu ir vīrs vai viņas vecāki, tad maksimāli arī jāizmanto tas laiks, kas viņai dots gleznošanai. «Janvārī tā satraucos, vai pagūšu visu izstādei, un es jutu, ka tas mani neietekmē pozitīvi. Tad secināju - ja pieturos pie noteikta grafika, man nav obligāti jāstrādā līdz trijiem naktī, varu atļauties desmitos vakarā aizmigt kopā ar meitu, septiņos no rīta viņai iedot brokastis un paspēt visu uzgleznot, galvenais - sevi nesatraukt, jo stress rodas ne no kā. Patiesībā viss ir izdarāms, tikai jādomā līdzi visām pozīcijām, secīgi. Tomēr gleznošana ir mana pasaule, dabiska mana dzīves forma, tā ir mana pasaule, tā mani aizrauj. Un bez neatlaidīga darba nekas nenotiek, visu laiku ir jāiegulda sevī, lai kaut ko sasniegtu, nekas jau pats no sevis nenotiek. Ar darbu.
Kristīne Luīze Avotiņa ir pārliecināta, ka karjerā viss notiks tā, kā tam būs jānotiek, ir tikai jāturpina gleznot un jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī var rasties lielā iespēja, jo «nekad jau nezini, kurā dienā satiksi kādu cilvēku, vai kāds piezvanīs, vai atsūtīs e-pastu, jo tieši tā visbiežāk arī notiek. Māksliniekam jābūt pie labas veselības, lai viņš var gleznot. Tas arī viss. Un ir arī jāglezno, viņam ir jābūt darbiem. Pagājušajā ziemā man bija plaušu karsonis, bija tik slikti, ka nokļuvu slimnīcā, bija sajūta, ka varu arī nebūt. Tādu situāciju es nebiju piedzīvojusi. Galvenais neaizmirst to sajūtu pēc tam, kad atkal ir veselība. Viss ir atrisināms, ja ir veselība.»
Bez pašmenedžmenta mūsdienās neiztikt, un to Kristīne Luīze dēvē par darbu. «Man sanāk intensīva komunikācija ar cilvēkiem, bet - profesionālajā ziņā. Mans privātais laiks tiek veltīts ģimenei, kopā būšanai, jo diena jau paiet ļoti ātri, nedēļa un mēnesis - kā viens mirklis.»
Būt gatavam saņemt
Bez ceļojumiem Kristīne Luīze nevarot iedomāties savu dzīvi, kādreiz vismaz pāris reizes gadā devusies uz Parīzi, bet tur nav būts jau divus gadus, un vairāk tiek ceļots pa Toskānu. Ceļojumos viņa dodas kopā ar vīru, meitu un saviem vecākiem - tāds modelis jau sen esot viņu ģimenē. «Māksliniekam kā jebkuram cilvēkam ir jābrauc pasaulē, lai kaut ko jaunu atklātu, ko tādu, kas bagātina. Vienkārši - piedzīvot skaistus mirkļus. Tagad man patīk apmeklēt ne tikai muzejus un izstādes, bet arī zoodārzu, protams, kopā ar bērnu. No ceļojuma parasti atbraucu uzlādējusies. Protams, arī Latvijā var uzlādēties, bet esmu sapratusi, ceļojumā ir laiks tikai sev pašam, jo Rīgā kāds uzaicina, kāds kaut kur izvilina... Arī šoziem Liezērē es jutos kā ceļojumā, ļoti ekskluzīvā ceļojumā. Kad ārā bija sniegota ainava, man šķita, ka esam Šveices kalnu namiņā... Tā ir manas profesijas priekšrocība, ka es varu strādāt jebkur,» saka māksliniece. Protams, mākslinieka dzīve ir pilna nedrošības un neparedzamības, bet par to nedrīkstot domāt. «Neko dzīvē nevar paredzēt. Nezinu, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet es paļaujos tikai uz sevi. Nevar teikt, ka pavisam par to nedomāju, tomēr... Tādas domas es nelaižu klāt. Dzīves upe parasti cilvēkam atnes to, ko vajag, bet tikai pašam visu laiku jābūt gatavībā. Veiksmes faktors arī ir būtisks, bet veiksme nerodas ne no kā. Protams, jābūt ļoti godprātīgam cilvēkam un vienmēr jādara nedaudz vairāk, nekā no tevis prasa, un viss izdarītais, tēlaini izsakoties, ir vēl jāapsien ar bantīti. Man nepatīk šmaukties, jo to, ko nošmauc citam, patiesībā atņem sev, jo viss jau nāk atpakaļ - tas, ko šobrīd nošmauc kādam, to kāds nošmauks tev, visticamāk - desmit reizes vairāk. Galvenais, lai pašam ir tīra sirdsapziņa,» uzskata Kristīne Luīze Avotiņa.
Gleznotājas meita zīmē jau no pusotra gada vecuma, un tas viņai šķiet tikpat dabiski kā tas, ka mājās kāds lasa grāmatu, cep zivi, jo tā ir vide, kurā viņa ir uzaugusi. Šobrīd Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznās ir ienākuši «mūsdienu mitoloģijas tēli», kurus gleznotāja aizguvusi no meitas Lizelotes Annas mīļākajām animācijas filmām. «Es arī uzaugu, skatoties animācijas filmas. Mums ģimenē ir dažas vienošanās - mana meita ne reizi nav turējusi rokās telefonu un planšeti, bet animācijas filmas skatās, tomēr limitētu laiku. Jo nevar pilnā izolētībā turēt bērnu, kas aug šajā pasaulē un kaut kad no vecāku ligzdiņas aizies, redzēs to, kas ir apkārt. Multenes ir arī bērnības daļa. Nav arī tā, ka viņa skatās visu pēc kārtas. Piemēram, Džonijs manā gleznā ir no brīnišķīgas multenes, kas stāsta par to, ka katram ir jāatrod savs ceļš, ir jānotic sev... Dziedošais pērtiķis Džonijs nāk no vides, kurā neviens nedzied, tēvs viņu neatbalsta, bet, kad nejauši izdzird sava bērna dziedāšanu, saprot, ka var arī darīt kaut ko tādu. Protams, būtu ērti iedot telefonu un divas stundas neredzēt savu bērnu, bet mēs meitu nelaidām pasaulē, lai no viņas tiktu vaļā.»