Vija Vētra: Nav iespēju palikt dzimtenē
 
SAVAS LAIMES TAURENIS. «Un, kad tu sapratīsi, ka taisne ir netaisna, tu sāksi dejot. Tu pārveidosi savas līnijas. Dejodams. Jo nav tiesa, ka katrs ir savas laimes kalējs. Bet ir tiesa, ka katrs pats ir savas laimes taurenis.» Tā savā krājumā Taureņu uzbrukums 1988. gadā rakstīja Imants Ziedonis. Tieši viņš 1990. gadā Viju Vētru uzaicināja uz Latviju. Kopš tā laika viņa katru gadu brauc uz savu dzimteni, un šovakar Vija Vētra izdejos arī taureņu deju ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Ir tāda sajūta, ka visai pasaulei pāri iet melns mākonis, kaut kas kosmisks mūs iespaido negatīvi. Cilvēki krīt, lauž kaulus, mirst viens pēc otra. Arī jauni. Un kas notiek politikā – tur taču arī viss iet dēlī! Kāds mums, Amerikā, prezidents, tas taču ir ārprāts! Viss apkārt notiek traģiski un nepareizi,» domā leģendārā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra.

Svinot 96 dzīves un 76 skatuves gadus, šovakar, 11. jūnijā, pulksten 19 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Mazajā zālē viņa sniegs deju koncertu Dubultportrets.

Koncertā piedalīsies: RTU instrumentālā grupa Gaiva, aktrises Raimonda Vazdika un Indra Burkovska, vokāliste Kristīna Zaharova un Vijas Vētras deju grupa Rituāls. Programmā: Vijas Vētras oriģināldejas uz skatuves un filmās.

Vēl tagad sāp

«Pa to laiku, kopš pagājušovasar tikāmies, nekas īpašs manā dzīvē nav noticis. Jutos ļoti, ļoti vientuļa, jo, kā jau esmu stāstījusi, tai mākslinieku namā Manhetenā, kas atrodas Hudzonas upes krastā un kurā dzīvoju jau četrdesmit deviņus gadus - nākamgad tas svinēs savas pastāvēšanas 50 gadus, pirms tam tur bija laboratorijas -, katrs dzīvo par sevi, savās ģimenēs, un viņiem nav vajadzības pēc citiem cilvēkiem. Ar kaimiņiem nav izveidojusies tuvības sajūta, kā biju cerējusi - ka satuvināsimies un būsim kā viena liela ģimene. Arī visi mani radiņi ir apmiruši - mana māte, viņas jaunākā māsa un mana māsiņa, kura bija dziedātāja, nomira ar vēzi, un urniņas ir Austrālijā. Savukārt citi latvieši dzīvo ļoti tālu - pāri upei jeb Pārdaugavā, kā mēs sakām. Tur arī ir kultūras centrs, kurā uzstājas tie, kuri atbrauc no Latvijas, bet es tur nekad netieku, jo man nav mašīnas. Savukārt tie, kuriem ir, nav tik laipni, lai man pakalpotu,» dejotāja pasūdzas un izstāsta, ka tikai viens paziņa no mākslinieku mājas - vienīgais no tūkstoša - viņu kādreiz paaicina uz tēju vai kafiju. «Viņš ir amerikānis, bijis aktieris un dziedātājs, nu jau viņam 90 gadu. Mums ir līdzīgas intereses, ilgi un dikti varam runāt, aizrunāties pat līdz pusnaktij. Bet - viņš cīnās ar vēzi. Pirms braucu uz Latviju, uzzināju, ka ārsts viņam pateicis, ka dzīvot atlicis vairs tikai pusgads... Nu, tā man iet,» Vija Vētra skumji nosaka un atklāj, ka pati, tikko iebraukusi Rīgā, naktī izkritusi no gultas un sasitusi plecu, galvu. Vēl tagad sāp.

Mācieties no jūdiem

Šovasar ciemošanās dzimtenē Vijai Vētrai iekritusi zīmīgā laikā - kad Latvijai tika ievēlēts jauns valsts prezidents. «Es to redzu tā: viņš kā jūdu tautas piederīgais noteikti strādās ne tikai mūsu, bet arī savas tautas, savu cilvēku labā. Jo jūdi ļoti turas kopā, viens otru atbalsta un ceļ. Tāpēc viņi tiek uz priekšu, tāpēc viņiem pieder visa Amerika. Viņi kā delfīni ar snuķīti ceļ uz augšu tos, kuri grimst. Ne tā, kā latvieši, kuri diemžēl ir skaudīgi un nenovīdīgi, kuri viens otru nicina, velk uz leju un nevis atbalsta, bet stājas ceļā. Jā, tā ir, arī pret sevi esmu to pamanījusi, un tas ir bijis ļoti sāpīgi. Tāpēc jau sen kādā intervijā teicu: mācieties no jūdiem! Varbūt prezidents mums, latviešiem, to iemācīs, tas būtu labi,» saka Vija Vētra, uzsverot, ka viņai ir žēl tā teikt par latviešiem, jo mēs esam arī ļoti apdāvināta tauta, kurai ļoti svarīga ir kultūra un māksla. «Paskatieties, četri no Latvijas dzied Ņujorkas Metropolitēna operā! Es ar to lepojos un amerikāņiem par to stāstu. Mūsu Andris Nelsons vada Bostonas simfonisko orķestri! Šovakar savā jubilejas koncertā dejošu Artura Maskata Tango, ko savulaik Birmingemas simfoniskais orķestris atskaņoja ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Maskats pats man to iedeva, viņš pagājušogad bija atnācis arī uz manu 95. jubilejas koncertu Rīgas Latviešu biedrības namā. Man viņš ļoti patīk, viņš nav tāds, kā tikko runāju par latviešiem - viņš ir viens no tiem jaukajiem, kurš spēj novērtēt un atzīst otra darbu un sasniegumus,» aizrautīgi stāsta Vija Vētra, piebilstot, ka, pirmoreiz noklausoties Tango, viņa burtiski apraudājusies. «Esmu izveidojusi šim darbam horeogrāfiju, tā būs mana likteņdeja, smaga un dramatiska... Jā, viegli man tas nav, gluži otrādi - emocionāli ir ļoti smagi, rauj dvēseli ārā...»

Piedāvāja graustu

Kad pērn tikāmies, Vija Vētra daudz runāja par vēlmi dzīvot savā dzimtenē un noslēgt savu garo dzīvi šeit, nevis svešā zemē, kur, lai arī dzīvo kopš 1964. gada, nekad nav jutusies kā mājās. «Jo svešā zemē iedzīt saknes nav iespējams. Es to pat nemēģinu un tāpēc katru gadu braucu mājās uz savu dzimteni - lai savu dvēseli veldzinātu, lai gūtu spēku dzīvot savu dzīvi...» saka leģendārā skatuves māksliniece.

Bet reālā situācija ir tāda, ka šāda iespēja viņai nav rasta. «Pirms pāris gadiem man piedāvāja vienu graustu Purvciemā. Es taču to nevarēju pieņemt! No manis gaidīja, lai ielieku jaunus logus, jaunu vannu, iebūvēju jaunu krāsni. Ko viņi domā: ja dzīvoju Amerikā, esmu miljonāre?! Es dzīvoju no nabagu naudiņas, tikai tā vien iztieku. Un tikai tāpēc, ka man ir tā nabagu naudiņa, man ir zemāka īre, jo tā tiek aprēķināta pēc ienākumiem,» stāsta Vija Vētra, piebilstot, ka no šīs naudiņas viņa katru mēnesi vēl atliek, lai sakrātu 1300 eiro, kas nepieciešami aviobiļešu iegādei uz Latviju un atpakaļ.

Šodien viņa vairs nelolo ilūzijas, ka varētu atgriezties Latvijā, jo ne jau tikai dzīvot nav kur, arī par ko dzīvot māksliniecei šeit nebūtu. «Gadi iet uz priekšu, un skaidrs, ka mana veselība neuzlabosies, bet tieši pretēji. Tā kā Amerikā dzīvoju no nabagu naudiņas, man visi medicīnas pakalpojumi ir par brīvu. Savulaik man izoperēja abas gūžas un celi, un gan operācijas, gan rehabilitācija bija par brīvu. Ne centu nepaprasīja. Man pat nebija jāsēž rindā un jāgaida, kā tas ir šeit, Latvijā. Un ja nu ar mani kas notiktu, dzīvojot Latvijā, ar ko es maksātu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums,» viņa nopietni aizdomājas un saka, ka bez sociālām garantijām viņa diemžēl nevar palikt savā dzimtenē. 31. jūlijā Vija Vētra dosies atpakaļ uz Ņujorku.

Jāpārspēj Ēvalds Valters

«Esmu dejojusi ar plaušu karsoni, četrus mēnešus pēc gūžas operācijas, ar izoperētu celi. Šovakar dejošu ar sasistu plecu un galvu, jo - ja tu esi dejotājs ar sirdi un dvēseli, tev jādejo! Un es taču nevaru parādīt, ka man sāp! Kamēr varēšu, tikmēr dejošu. Vispār man ir tāds plāns - man jānodzīvo līdz vismaz simtu vienam gadam, jo man jāpārspēj aktieris Ēvalds Valters, kurš nodzīvoja simt gadus,» saka Vija Vētra, uzsverot, ka viņai ir arī plāns, kā viņa nomirs. «Jā, jā. Nu, neizliksimies, mēs taču neviens neesam mūžīgi, mēs visi mirsim! Un es esmu izlēmusi, kā es to gribu, un es zinu, ka tā arī būs! Es nodejošu, iespējams, tai simt pirmās jubilejas gadā vēl labu izrādi, aiziešu aizkulisēs un nomiršu... Un mana jubilejas koncerta vadītājs, iespējams, tā pati Raimonda Vazdika, kura vada manas izrādes šeit, Rīgā, izies uz skatuves un pateikts skatītājiem: «Diemžēl Vija Vētra jūsu aplausus vairs nevar saņemt, jo nupat ir aizlidojusi citā sfērā...» Lūdzu, man scenārijs ir gatavs!» Vija Vētra nosmej un saka, ka negribētu nomirt, sēžot krēslā, vai nosisties, izkrītot no gultas. «Tā taču varēja notikt, bet nē - man vēl nav laiks. Man vēl jāparāda sevi skatītājiem, un ir jāparāda labi!»

Vija VĒTRA

- Dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe

- Dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā

- Indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā; ieviesusi sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu Austrālijā, Anglijā, ASV un Latvijā

- Otrā pasaules kara laikā mācījusies Austrijā - Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā

- Indiešu klasisko deju izkopusi Indijā, spāņu flamenko - Spānijā, moderno skatuves deju - Austrijā un ASV

- 1948. gadā emigrējusi uz Austrāliju, kur 1951. gadā Sidnejā atvērusi deju studiju

- Kopš 1964. gada dzīvo Ņujorkā ASV, bet tur nekad nav jutusies kā mājās

- Kopš 1990. gada katru vasaru viesojas Latvijā ar deju meistarklasēm un koncertiem

- 1993. gadā nodibinājusi unitāriešu-universālistu draudzi Rīgā, ik gadu savā Latvijas apciemojuma laikā vadot svētbrīžus

- Uzņemtas trīs dokumentālās filmas: Heartbeat (by Indian Government Film Dir., 1973), Vijaya (rež. I. Kolmane, studija Deviņi, 2004), The World of Vija Vētra (rež. A. Kostic, N.Y.C., 2007)

- Uzrakstītas divas grāmatas: Vija Vētra. Deja un dvēsele (N. Ikstena, Izdevniecība: Atēna, 2001), Vija Vētra. Deja - mans mūžs (L. Brīdaka, Izdevniecība: SIA Modris, 2013)

- 1999. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni

- Nekad nav bijusi precējusies, bērnu nav