Režisore Diāna Kaijaka. Pirmais lielais pieteikums teātra režijā

«Diplomdarba izrāde ir mans pirmais lielais pieteikums, un tas ir sava veida pašportrets. Tāpēc, meklējot materiālu, man bija svarīgi, lai tas uzrunā mani personīgi, lai tas ir gaišs, dzīvi apliecinošs un cerību pilns. Jo tā es pati jūtos,» saka jaunā režisore Diāna Kaijaka.

Rītvakar, 5. jūnijā, viņai pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī - Ritas Kalnejais divi mīlasstāsti Šī skaistā nākotne. Tā ir viņas diplomdarba izrāde, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) teātra režijas maģistrantūru beidzot.

Par mīlestības spēku

Franču meitenes Elodijas un vācu kareivja Otto stāsts ir par mīlestību ekstrēmos apstākļos - laikā, kad pasaule bija pilnībā sašķelta. Abi jaunieši pārstāv frontes pretējās puses, pāri viņu galvām lido kara lidmašīnas, bet, par spīti tam, viņi atrod viens otru un izdzīvo savu pirmo mīlestību. Alvīne un Pauls to atceras - viņi sapņo par pagātni, atkal meklējot ceļu vienam pie otra un atbildes uz to, kā dzīvot tālāk. Bet vai skaistā nākotne pienāks?

«Pēc šīs lugas izlasīšanas, tā manī ļoti aizķērās, atstājot ilgu un spēcīgu pēcgaršu. Šī luga ir naiva šā vārda vislabākajā nozīmē. Tā runā par mīlestības spēku, par to skaisto nākotni, kas tik ļoti ir atkarīga no mums pašiem -jo mīlestība ir tepat gaisā...» saka jauniestudējuma režisore Diāna Kaijaka.

Viņa stāsta, ka lugas autore Rita Kalnejais ir latviešu izcelsmes austrāliešu dramaturģe un aktrise, kura dzīvo un strādā Londonā. Lugu Šī skaistā nākotne (This Beautiful Future) viņa sarakstījusi 2017. gadā, sakot, ka gribējusi uzrakstīt kaut ko vienkārši skaistu, kā pretreakciju mūsdienu politiskajam fonam, cinismam un sašķeltībai.

Izrādes scenogrāfs ir Gints Sippo, komponists - Kārlis Kazāks, kostīmu māksliniece - Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks - Toms Streilis, video māksliniece - Linda Ģībiete.

Lomās: Indra Burkovska, Voldemārs Šoriņš, Madara Bore un Kārlis Reijers.

Nebeigs teikt paldies

«Man tas bija ļoti priecīgs izaicinājums - uzrunāt māksliniekus, kuri katrs ir liela personība, ar bagātu skatuves pieredzi, un visi arī burvīgi cilvēki. Es joprojām starp viņiem jūtos kā mazs zaļknābītis, tāpēc esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka viņi parakstījās uz šo avantūru. Milzīgs paldies arī teātra direktoram Jānim Vimbam par uzticēšanos un atbalstu, paņemot mūs savā paspārnē,» mirkli pirms rītvakar gaidāmās pirmizrādes saka jaunā režisore Diāna Kaijaka. Viņa nebeidz slavēt savu radošo komandu, mīļi smejot, ka Voldemārs Šoriņš viņai jau uzstādījis ļoti precīzu diagnozi - ka viņa nekad nebeigs teikt paldies. «Bet man tiešām ir milzīgs prieks strādāt ar savu radošo komandu, jo gan aktieru darbā, gan mūzikā, video un scenogrāfijā ir īpaša maģija, katrā no šiem elementiem ir atrasts kāds brīnumiņš,» jaunā režisore jūtas gandarīta. Viņa stāsta, ka mēģinājumu periods bija diezgan garš, kopš 14. februāra, un šis datums tika izvēlēts ļoti apzināti - lai stāstu par mīlestību simboliski varētu iesākt tieši Visu mīlētāju dienā. «Man gan šķiet, ka neviens no aktieriem to īpaši neievēroja,» Diāna pasmaida un piebilst, ka darbs turpinājies periodiski, ar pauzēm, jo visi aktieri paralēli ir noslogoti arī citos projektos. «Protams, pirmajā mēģinājumā stresiņš bija nenormāls, domāju: ak, kungs, ko es te daru, viņi ir pieredzējušāki par mani... Bet es ātri nomierinājos, jo sajutu, ka viņi man uzticas. Un kopumā es esmu izdarījusi un izmēģinājusi visu, ko akadēmijā divu gadu laikā biju apguvusi, pārliecinājos, kas konkrētajā darbā strādā, kas - nestrādā, un šīs zināšanas man tiešām lieti noderēja. Turklāt pats process man bija ne vien milzīga skola, bet arī liela bauda,» atzīst jaunā režisore.

Īsi pirms Jāņiem Diāna saņems režisores diplomu un tad jau septembrī sevi pieteiks ar jaunu izrādi LKA Eduarda Smiļģa muzejā. Tas būs projekts, kas top Skolas somas ietvaros, un labs pamatiņš tam jau ielikts pagājušā gada LKA skatuves mākslas festivālā Patriarha rudens, kur sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā notika vācu jaunāko lugu lasījumi (to veidošanu konsultēja režisors Valters Sīlis) un kur Diāna prezentēja Petras Vīlenvēberas lugu Pie horizonta.

«Mani ļoti uzrunāja šī luga, kuras centrā ir opis un viņa mazdēls Janeks, un stāsts ir par to, kā viņi atrod saikni viens ar otru. Jau lugas lasījumu sāku veidot kā izrādi, un es ļoti gaidu iespēju atkal atgriezties pie šā darba, atkal satikties ar Jāni Skani, kurš spēlē opi, un abiem burvīgajiem bērniem Kristu un Anniju, kuri kopš pērnā rudens noteikti ir jau krietni paaugušies. Bet vēl pirms tam man augstskolā jānodod teorētiskais darbs, tas jāaizstāv, taču šobrīd es spēju domāt tikai par 5. jūniju, un dzīve pēc būs tikai pēc pirmizrādes.»

Uzaugusi teātrī

Bet, domājot par savu dzīvi pirms rītvakar gaidāmās pirmizrādes Latvijas Nacionālajā teātrī, Diāna secina: tā bijusi diezgan loģiska notikumu attīstība. «Šis teātris jau no mazotnes bija manas otrās mājas, jo mamma un tētis ir aktieri, un es te praktiski esmu uzaugusi. Ar prieku piedalījos vairākās izrādēs, par ko ir daudz skaistu atmiņu. Nesen atradu savu nodokļu grāmatiņu - izrādās, ka es maksāju nodokļus no 1999. gada, jau no septiņu gadu vecuma,» Diāna smaidot nosaka, atzīstot, ka ambīcija būt par aktrisi gan viņai nekad nav bijusi. «Man patika zīmēt, tāpēc piektajā klasē mamma mani aizveda uz Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolu. Tas bija burvīgs laiks, un man aizvien lielākā daļa draugu ir tieši no šīs skolas. Mācoties rozīšos, jau septītajā klasē skaidri zināju savu desmitgades plānu, un diezgan punktuāli to arī izpildīju. Zināju, ka gribu pabeigt gleznotājus, pēc tam stāties Latvijas Mākslas akadēmijā un studēt mākslas vēsturi un pēc tam strādāt muzejā un rakstīt recenzijas. Līdz akadēmijas pabeigšanas posmam veiksmīgi arī tiku, bet, mācoties ceturtajā kursā akadēmijā, man piedāvāja būt par vācu viesrežisora Folkera Šmita asistenti, palīdzēt komunikācijā ar aktieriem. Viņš Nacionālajā teātrī iestudēja Gētes Klavigo. Tā bija ļoti priecīga atkal atgriešanās teātrī, kurā biju pavadījusi visu bērnību, un - es atkal bišķiņ saslimu ar teātri,» Diāna vaļsirdīgi atzīstas, sakot, ka tā bija burvīga pieredze būt klāt jauniestudējuma mēģinājumu procesā.

Gadu vēlāk viņa iestājās LKA. «Nekad iepriekš nebiju tik daudz prieka asaru izraudājusi kā tad, kad tiku uzņemta režisoros...»

Ne mamma, ne tētis nemēģināja meitu no šā soļa atrunāt, vien brīdināja, ka viegli nebūs. «Tu taču zini, ko dari...» teica tētis, uz ko Diāna atteica: «Es domāju, ka - jā!»

Režija un ilustrācija

Turpmākās desmitgades plāna Diānai nav, un viņa arī cenšas savu radošo dzīvi tā vairs neplānot, jo dzīve ir absolūti neparedzama. «Katrā ziņā, man jau līdz šim ir sanācis darīt ļoti daudz ko no tā, par ko nebiju domājusi,» viņa secina. «Es negāju uz pedagoģiju, bet trīs gadus strādāju kā vizuālās mākslas skolotāja Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Kad mācījos par mākslas vēsturnieci, strādāju kā ilustratore, lai gan nekad nebiju domājusi, ka to darīšu. Esmu rakstījusi recenzijas, intervijas ar māksliniekiem, bet... tagad tas ir nolikts maliņā. Viss tā dīvaini ir sakritis, nav tā, kā biju izdomājusi, un ļoti labi, ka nav, jo - ir daudz labāk!» viņa apgalvo un izstāsta, ka paralēli teātra režijai viņa turpina strādāt arī kā ilustratore. «Jau akadēmijas otrajā kursā notika liels pavērsiens - man paveicās ERASMUS programmas ietvaros gadu studēt Itālijā, kur no teorijas vairāk nosliecos praktiskajā virzienā. Tad sekoja Latvijas-Japānas sadarbības projekts - ilustrācijas bērnu grāmatai. Bija arī brauciens uz Japānu, kur satikos ar izdevēju, viņam iepatikās mani darbi, un viņš man turpināja pasūtīt ilustrācijas žurnālam Poetry&Fantasy. Otrajai bērnu grāmatai man jau vajadzēja sarakstīt arī stāstu, ko nekad nebiju domājusi, ka ko tādu darīšu. Un nesen atnāca e-pasts, ka ir izdota mana trešā bērnu grāmata, arī ar manu stāstu un ilustrācijām,» stāsta talantīgā māksliniece.

Diāna sapratusi, ka režija un ilustrācija viņas ikdienā tik veiksmīgi un harmoniski saslēdzas kopā, ka veido absolūti perfektu radošu balansu. «Ilustrācija ir ļoti pašpietiekams un reizē meditatīvs process, jo es strādāju viena un tikai es pati esmu darba autore no pirmās līnijas līdz pēdējai. Teātrī tu viens neesi cīnītājs, ir vajadzīga komanda, kas kopā iet uz vienotu mērķi, un tas ir ļoti forši! Jo pat tajā brīdī, kad tev galvā ir tukšums un tu vairs nezini, ko darīt, līdzās ir cilvēki, kuriem katram ir kāda ideja, un atdeve ir no visām pusēm,» Diāna izskaidro atšķirības, cerot, ka viņai arī turpmāk būs iespēja abas šīs mākslas apvienot.

Latiņa uzcelta augsta

«Es vienmēr esmu mīlējusi Nacionālo teātri, es te ļoti, ļoti labi jūtos, un man vienmēr te ir ļoti silta sajūta,» saka jaunā režisore, uzsverot, ka uz skatuves gan viņa nesapņo būt. «Esmu introverts cilvēks, labāk jūtos skatuves otrā pusē,» viņa saka un atminas, ka bērnībā gan, kad piedalījusies izrādēs, viņai patika būt uz skatuves. «Atceros, ka skatuve bija ļoti gaiša un pretī bija melna, samtaina tumsa. Es neredzēju, ka zālē ir daudz cilvēku, es jutos brīvi un biju es pati. Man kā bērnam nebija nekāda uztraukuma, jo nebija arī saprašanas, ko tas īsti nozīmē un cik tas ir nopietni...» viņa smaidot nosaka, apzinoties, ka šodien viss ir savādāk. «Latiņa ir uzcelta augsta - tā ir uzticēšanās no aktieru un teātra direktora puses. Bet man ļoti palīdz tas, ka es neesmu viena, ka varu strādāt kopā ar tik izcilu komadu, un es viņiem tiešām nekad nebeigšu teikt paldies. Jā, šodien ir cita atbildība. To neapzinoties, bija nesalīdzināmi vieglāk.»

DIĀNA KAIJAKA

- Gleznotāja, ilustratore, režisore

- Dzimusi 1992. gada 25. decembrī Rīgā aktieru Ilzes Blumbergas un Jāņa Kaijaka ģimenē

- Bērnībā piedalījusies izrādēs Rīts un vakars (rež. M. Kublinskis, 1999), Indulis un Ārija (rež. M. Kublinskis,), Maija un Paija (rež. M. Ķimele), Sapnis vasaras naktī (rež. M. Ķimele), Pepija (rež. J. Kaijaks) un Sīkstulis (rež. J. Kaijaks)

- Izglītība: Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (glezniecība, 2012), Latvijas Mākslas akadēmija (mākslas vēsture, 2016), Latvijas Kultūras akadēmija (režijas maģistrantūra, 2019)

- Trīs gadus strādājusi par vizuālās mākslas skolotāju Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā

- Kopš 2014. gada sadarbojas ar Japānas izdevniecību Kamakura Shunjyusya, veidojot ilustrācijas žurnāliem un grāmatām

- 5. jūnijā debitēs teātra režijā - ar izrādi Šī skaistā nākotne Latvijas Nacionālajā teātrī