Māksliniece Anna Heinrihsone: Laiks ir visu laiku
 
ANNA HEINRIHSONE: «Kad vējš izpūš galvu, viss šķiet daudz vienkāršāk. Šobrīd daudzi cilvēki pamet pilsētu, pārceļas uz dzīvi laukos tieši šā iemesla pēc – ārpus pilsētas labi attīrās smadzenes» ©Auguste Petre, no Anna Heinrihsones personiskā arhīva

«Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem,» saka māksliniece Anna Heinrihsone. Jūrmalas Kultūras centrā šobrīd apskatāma viņas jaunāko darbu izstāde Mans miers ir beigts.

«Vasarās dzīvoju netālu no Mazirbes, un varenā jūra aicina domāt par lielām lietām, kas dzīvē ir svarīgas. Un tad ieraugi pludmalē izskalotu sakni, un tā šķiet kā pati pilnība, kas spēj atbildēt uz visiem taviem jautājumiem…» saka Anna Heinrihsone. Pirms neilga laika viņa jau veidojusi izstādi, kurā bija saknēm veltīti darbi, bet turpina strādāt pie šīs tēmas, jo «doma par saknēm neatstāj». Pirmajā izstādē uzsvaru likusi «uz eksistenciālo», tomēr ar zināmu ironijas devu, «jo, šķiet, ikviens cilvēks kādā brīdī domā par eksistenciāliem jautājumiem, kas pēc kāda laika pašam var šķist smieklīgi un naivi». Pirmā «sakņu tematikai» veltītā izstāde «balstījās uz zīmējumiem ar ogli un grafītu», bet tagad viņai kā jauns izaicinājums bijis mēģinājums izmantot «miksētu paņēmienu - gleznot ar eļļas krāsām, un pāri - zīmējums ar ogli». Māksliniecei ir iecere šo tēmu turpināt, iespējams, taps, nosacīti sakot, trešais cēliens.

Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones radošais darbs pārsvarā redzams dažādos teātros Latvijā, un ikdiena esot tik blīva ar darbiem, ka pašai reizēm šķiet, ka nemaz nevarot atrast laiku, lai pievērstos glezniecībai. «Tomēr laiks ir visu laiku. Jebkurš jebkurā momentā var izbrīvēt laiku - nepacelt telefonu, atlikt malā citus darbus... Man jau arī nereti ir sajūta, ka laiks mani dzen, ka nevis es pārvaldu savu laiku, bet - laiks diktē man. Tomēr katram pašam ir jāspēj saprast savu vietu attiecībā pret laiku.» Sevi viņa pieskaita pie tiem māksliniekiem, kas «ilgi gatavojas un ātri glezno», bet, pirms ķeras klāt, noteikti sagatavo telpu un atbrīvo vietu - gan galvā, gan mājās, kur ierīkota darbistaba ar lielu galdu, kas parasti nokrauts ar maketiem, skicēm, grāmatām… «Lai gleznotu, man viss ir jāpabīda malā. Un gleznošana man vienmēr izraisa sajūsmu un prieku,» atzīst Anna Heinrihsone.

Reizēm viņa «pabīdot malā» arī ierasto ikdienas ritmu. Šopavasar izlēmusi kādu laiku padzīvot Saunagā, kur ģimenei ir vasaras māja. Nodrošinājusies ar visu nepieciešamo, datoru un internetu ieskaitot, Kurzemes jūrmalā nodzīvojusi 20 dienu, turklāt citiem neesot bijušas pat aizdomas, ka viņa tobrīd nav galvaspilsētā. «Rīgā atgriezos patiešām ļoti stabila,» nosaka Anna Heinrihsone, piebilstot, ka, Saunagā dzīvojot, viņai izdodas ievērot dažus rituālus, kas Rīgas dzīvē pazūdot. «Piemēram, pēcpusdienās bija jāaiziet līdz jūrai. Kad vējš izpūš galvu, viss šķiet daudz vienkāršāk. Šobrīd daudzi cilvēki pamet pilsētu, pārceļas uz dzīvi laukos tieši šā iemesla pēc - ārpus pilsētas labi attīrās smadzenes. Rīgā esot, dienas lielāko laiku pārvietojies no vienas vietas uz citu, jo ir tikšanās, sarunas, sapulces… Rezultātā vairāk piekūsti no pārvietošanās nekā no darīšanas.»

Tomēr māksliniecei ir nepieciešama ne tikai divvientulība ar jūru Kurzemē, ik pa laikam viņa sev sarūpē ceļojumus arī ārpus Latvijas. Piemēram, nesen devusies ciemos pie ģimenes draugiem Maljorkā, kas jau sen aicinājuši ciemos. «Diezgan bieži braucu uz ārzemēm, jo tur varu ieraudzīt citu perspektīvu,» neslēpj Anna Heinrihsone. Ļoti bieži viņa izvēlas «lielas steidzīgas pilsētas», tās viņa uztver kā teātra izrādes, kurās var justies kā skatītāja, nevis kā dalībniece. «Distancēšanās sakārto galvu, turklāt mani iedvesmo svešas ainavas,» atzīst Anna Heinrihsone. Pavisam drīz jāsāk darbs pie jauna iestudējuma teātrī - luga jau stāvot uz galda, bet vēl neesot sākusi to lasīt. Toties jau ir sācies darbs pie diviem citiem projektiem ārpus teātra, bet «tas vēl ir domāšanas darbs, tas nav skraidīšanas darbs. Domāšana trenē smadzenes, tas ir - kā aiziet uz sporta zāli».