Gleznotāja Dace Lielā: Manos darbos nav cilvēku veidotas ainavas

 
DACE LIELĀ: «Ļoti svarīgi, kur bērnība ir pavadīta, jo sajūtas paliek zemapziņā un iet līdzi visu mūžu. Ko uzskati par savu, ar to arī viss asociējas ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

«Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli – tā es varētu teikt par savām gleznām,» gleznotāja Dace Lielā raksturo savu darbu izstādi Gleznas, kas galerijā Daugava apskatāma līdz jūlija beigām.

Izpētītās dīķu malas un grāvji

Galerijā Daugava apskatāmi gan pavisam jauni, gan iepriekšējos gados radīti darbi, un māksliniece Dace Lielā uzsver: «Man galīgi nav vajadzības darbus eksponēt un rādīt citiem. Ir cilvēki, kam gribētu tos parādīt, bet izstādes man saistās ar darbu; tā tas ir, tur neko nevar darīt.» Arī šajā izstādē darbos ir tikai ainavas, un gleznotāja mazliet žēlojas par to, ka «katru gadu kāds pajautā par figūrām, lai gan man figurāli darbi nav bijuši vismaz 15 gadu. Nav tā, ka pagājušajā gadā bija, bet šogad vairs nav. Pēdējās izstādēs ir ainavas, jūra, dīķu malas... Lai gan man tas viss bija arī figurālajos darbos - tajos vienmēr bija fonā daba, nekas jau nav mainījies. Figūras nav uzgleznotas, bet es nejūtu, ka darbos kā pietrūkst».

Ilgākā periodā tapušajos darbos neesot «konkrētu atpazīstamu vietu», lai gan pašai māksliniecei «tās ir ļoti konkrētas vietas, pat daži grāvji labi pazīstami, jo viss ir jāpēta». Gleznošanas vērto viņa vienkārši ieraugot, tēls paliekot atmiņā, un galvā esot arī tēli, kas tur mājojot gadiem, bet arvien nav sagaidījuši laiku, lai realizētos. Bet ne jau visas idejas arī vajag realizēt, par dažām pēc vairākiem gadiem pašai šķiet - ir ļoti labi, ka nav realizētas.

Sajūta par Latvijas ainavu viņai izveidojusies jau apmēram 20 gadu vecumā un nav mainījusies. «Tomēr man nekad nav bijusi doma nodarboties tikai ar dabas gleznošanu, tā nekad nav bijis, bet kaut kā gribējās pamēģināt...» Gleznotāja uzsver, ka viņa neesot ainaviste, bet gleznojot dabu. «Man bijušas arī tradicionālas ainavas, bet manos darbos nav tās stereotipiskās ainavas, nav tā stereotipiskā motīva. Stereotipiska ainava ir latviešu ainavu glezniecība, to var redzēt muzejos - telpas kadrējums, priekšplāns, attiecības starp debesīm un zemi, tēma... Nu, labi, bija Purvīša skola, ko es pat neesmu īpaši pētījusi... Ir dažādi mākslinieku rokraksti, tomēr kompozicionāli - pārsvarā viens un tas pats. Gleznas uzbūve ir klišejiska,» skaidro Dace Lielā. «Kas mūsdienās ir konjunktūra? Pārāk daudz visa kā ir pieļauts, lai gan, protams, ir meinstrīms, par kuru man nav sevišķi lielas intereses. Jo meinstrīma mākslinieki pārsvarā dzīvo ideju trūkumā, kaut ko ierauga un... viss jau kaut kur redzēts un zināms. Un, ja tam klāt nav profesionālas varēšanas... Plaģiātiska ideja, kas daudzkārt tiek apmuļļāta, arī nav interesanta. Lai gan arī tas ir vajadzīgs, jo uz tā fona ik pa laikam kaut kas labs arī rodas. Ar sevi ir jānodarbojas, nevis jāskatās, ko citi dara. Interesantākais ir pašam kaut ko izpētīt, pie kaut kā nonākt. Un vajag ļauties sajūtām, neskatoties uz visādiem pieņēmumiem. Man nav svarīgi pašapliecināties, tas jau sen aizgājis laiks, tagad gribas pašai izpētīt. Brīžam pat par daudz izpētīt. Vajag paļauties uz to, kā un ko redzi, un ar to strādāt.» Dace Lielā citē sava pasniedzēja profesora Eduarda Kalniņa teikto - mākslā katram jāiet savs ceļš, bet nevajag sākt tur, kur kāds ir beidzis.

Saredzēt un iztēloties

«Tikai gleznoju. Māksla ir vienīgais, ar ko es nodarbojos, un, kad tas sasaistās ar iztiku, tas mani bendē nost,» saka Dace Lielā. Kādreiz strādājusi arī par pasniedzēju, bet vairs ne. «Pasniedzēja darbs prasa daudz laika, tas atņem ļoti daudz enerģijas. Ja dienā vairākas stundas jānodarbojas ar to, lai izanalizētu 40 nepareizu zīmējumu, tas ir nenormāli. Pēc tam negribas pašai vairs strādāt. Tā tikai šķiet - paskaties un kaut ko pasaki, bet īstenībā - ja otra cilvēka darbs ir jāanalizē, ir jāpamato, kāpēc kaut kas nav labi, un vēl pieklājīgi tas jāpasaka, tas ir nogurdinoši... Kad vēl strādāju par pasniedzēju, dienā, kad man bija jāiet uz akadēmiju, neko daudz nevarēju izdarīt. Es apbrīnoju tos, kas to var darīt katru dienu. Es nedēļā gāju dažas dienas, bet vienalga - tajās dienās neko pats nevari izdarīt. Ja nopietni strādā par pasniedzēju, tad kļūsti labākajā gadījumā par svētdienas mākslinieku,» pieredzē dalās Dace Lielā. Būtiska arī esot studentu attieksme un ieinteresētība, ir arī tādi, kas uzskata, ka profesiju «pasniegs gluži kā izšūšanu. Tā jau nav. Viss ir atkarīgs ne jau no tehnikas, bet no tā, kā galva strādā, kā kurš redz pasauli. No saviem studiju gadiem zinu - bija labi, pat izcili studenti, kas paši nekad neko nevarēja izdomāt un uzgleznoja tikai to, kas nolikts priekšā, jo pašiem trūka tēlainās domāšanas. Nezinu, vai un kā to var iemācīt, man nav ne jausmas. Uztvere un iztēle ir ļoti būtiskas. Piemēram, es nekad skices netaisu, man visi darbi ir galvā, es tos jau redzu, un tad man ir slinkums tos gleznot, jo man tāpat viss ir skaidrs. Protams, procesā var kaut kas pamainīties, bieži vien daudz ko dari pirmo reizi un nezini, kā to vispār var izdarīt...».

Tomēr māksliniece negleznojot katru dienu, bet domāt par iecerēm viņa varot nemitīgi. Svarīga ir arī sagatavošanās darbi līdz gleznošanai - audekla vilkšana, pirkšana, nešana. «Kādreiz esmu domājusi - ja man būtu kalpi, diez vai no tā būtu labums, diez vai es gleznotu vairāk,» nosaka Dace Lielā.

Kāda starpība?

«Sestdien biju Cēsīs, uz Ilmāra Blumberga izstādes atklāšanu, uz Cēsu koncertzāles jubilejas koncertu,» māksliniece atklāj savu visnesenāko baudījumu kultūrā. Koncerti, teātra un operas izrādes, kā arī, protams, izstāžu apmeklēšana ietilpstot viņas interešu zonā. Toties izstāžu atklāšanas viņu mazāk interesējot, un pat tad, ja ļoti grib redzēt izstādi, viņa bieži neejot uz tās atklāšanu. «Cilvēku burzmā darbus nevar redzēt. Atklāšanās jau pat nenotiek sarunas... Es neslēpjos. Ir lietas, kas mani neinteresē, tur arī neeju. Dabā man patīk būt, ārā man patīk būt,» neslēpj gleznotāja.

Jau daudzus gadus viņa ir zirga Dulcineja saimniece, nu tai piepulcējusies arī Vispere un tās kumeļš. «Man jau kopš bērnības ir patikuši zirgi, un likās - ir jāpaspēj ar viņiem pakomunicēt, tā viņi ienāca manā dzīvē. Zirgi uzlādē, man patīk uz viņiem skatīties un arī par viņiem parūpēties. Par viņiem visu laiku jādomā - vai viss ir kārtībā. Un kumeļu gaidījām 11 mēnešu, visu laiku ir atkarība no zirgiem. Paldies Dievam, ka ar zirgiem tomēr ir labāk nekā ar suņiem vai kaķiem, viņi nedzīvo dzīvoklī, viņiem ir sava teritorija... Man, protams, vajadzīgs cilvēks, kam var simtprocentīgi uzticēties,» saka gleznotāja. Kādreiz viņai paticis arī jāt, bet pēdējā laikā to vairs nedarot. Vecākajai ķēvei jau apritējis 21 gads, viņa jau palaista pensijā un varot baudīt absolūtu brīvību, savukārt otra ķēve ir jaunā māmiņa, kas baro savu atvasi. «Man kaut kā neliekas, ka obligāti jārāpjas zirgam mugurā. Kad sēdi mugurā, redzi tikai zirga kaklu un divas ausis, un tas ir pilnīgi citādāk, nekā no malas skatīties,» zina teikt Dace Lielā. Kad darbi atļauj, viņa mēdzot uz ilgāku laiku aizbraukt uz laukiem pie radiem - vai nu uz Kurzemi, vai nu uz Vidzemi. «Jubilejas nav tās svarīgākās, kuru dēļ jābrauc ciemos, parasti svarīgi ir tas, vai ir vai nav brīvs laiks. Visādi gadās. Kad nav ko darīt, es braucu. Laukos esot, saskatos visu, ko man vajag. Pusgadu dzīvoju Vecpiebalgā pie māsas. Man bija trauma, nevarēju stāvēt kājās, tāpēc pusgadu nestrādāju, un tad es sapratu - mani absolūti neuztrauc tas, ka pusgadu nevaru gleznot, bet es nevaru atļauties pusgadu nestrādāt, jo tad laimīgi varu atvadīties no visa, kas man ir, jo rēķini jau nāk katru mēnesi.»

Ik pa laikam ciemos atbrauc dēli, kas abi dzīvo ārzemēs - viens Īrijā, otrs ASV. «Kāda tur starpība? Lai gan būtu jau diezgan liela starpība. Atceros, ka kādreiz vecākiem paziņas dzīvoja kaut kur Amerikā vai Austrālijā, un tas šķita kā uz Mēness, un pāris reizes gadā pienākušās vēstules bija liels notikums. Tagad viss citādāk. Trīs stundas, un dēls no Īrijas atlido uz Latviju, bet tikpat ilgi jābrauc, teiksim, no Rīgas uz Liepāju,» uzskata Dace Lielā. «Nezinu, vai dēli gribētu, lai es visu laiku būtu blakus. Kāpēc citi vienmēr iedomājas, ka man kaut kā pietrūkst? Nē, viss ir kārtībā. Kad kļūst neizturami, tad ir jābrauc ciemos. Es zinu, ka tepat Latvijā dzīvo cilvēki, kas daudz, daudz retāk tiekas ar saviem bērniem, radiem. Es varu nesūdzēties. Jā, man katru nedēļu neatved pa kādam mazbērnam, bet mēs tiekamies,» nosaka Dace Lielā. Ar savu mazdēlu un divām mazmeitām viņa sarunājas, kā pati saka, «visādi, jo mazbērni kaut ko saprot latviski, bet runā angļu valodā».

***

Dace Lielā

• Dzimusi 1957. gada 12. jūnijā Rīgā

• Dēli Krišjānis (39) un Indriķis (38)

• Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1975), Latvijas Mākslas akadēmiju (Glezniecības nodaļu, 1981) un prof. Eduarda Kalniņa meistardarbnīcu (1987)

• Personālizstādes rīko kopš 1988. gada

• Piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Dānijā, ASV, Portugālē, Kanādā, Francijā, Spānijā, Holandē u.c.

• Darbi kolekcijās: Jane Voorhes Zimmerli muzejs, Rutgers universitāte, New Brunswick (Ņūdžersija, ASV); Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija, Mākslas muzejs Arsenāls, Poznaņas Mākslas muzejs (Polija), Tretjakova galerija (Krievija) u.c.