Saruna ar Ģirtu Ķesteri pirms "Kareņins" pirmizrādes Dailes teātrī: Diezgan intīma drāma

Šovakar Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Vasīlija Sigareva Kareņinam. Talantīgā krievu dramaturga un kino režisora lugu, kas tapusi pēc Ļeva Tolstoja pasaulslavenā romāna Anna Kareņina motīviem, iestudējis un latviski tulkojis Dž. Dž. Džilindžers.

Dramaturgs ir būtiski pārlicis romāna akcentus, lugas centrā novietojot Alekseju Kareņinu, Annas vīru, un rādot notiekošo no viņa skata punkta. Skaidrs, ka arī Dž. Dž. Džilindžeram ir savs nolūks, izvēloties tieši šo darbu un tieši šajā brīdī, bet režisors kā vienmēr iztur stilu un ar medijiem nekomunicē, nosakot tradicionālo - nāciet skatieties. Visnotaļ specifiskajā pirmspirmizrādes laikā sarunai piekrīt Ģirts Ķesteris, kam jāspēlē visgrūtākā loma - titulvaronis Aleksejs Kareņins, vīrietis, kura sieva izdara pašnāvību.

- Līdz pirmizrādei desmit dienas. Jautājums, par ko būs izrāde, ir klasiski nepatīkams. Uz to diezin vai vispār kāds pirms pirmizrādes grib un spēj atbildēt. Kas saistībā ar iestudējumu nodarbina tavu prātu tagad?

- Zini, mēs nupat diskutējām par to, kas tad īsti šodien skatītāju varētu teātrī saistīt. Protams, ka ir tā skatītāju kategorija, ko mēs varētu saukt par Reja Kūnija cienītajiem. Viņš ir visā pasaulē populārs komēdiju autors, raksta kopā ar Džonu Čepmenu. Ar vīru nav viegli, Reāli sliktie puiši, Ja mana sieva uzzinās - tas te, Dailes teātrī, viss ir bijis un notiek vēl tagad. Ar vīru nav viegli rādām jau astoto gadu. Ir cilvēki, kas nāk uz šo izrādi un skatās septiņas reizes.

Tad mēs runājām par Kareņinu… Tā ir tāda diagnoze. Viena daļa latviešu skatītāju, ja var, tad uz šādām izrādēm neiet - uz krievu klasiku un krievu autoriem vispār. Tad mēs spriedām, kā īsti varētu viņus ieinteresēt. Tas nekas, ka nav Tolstojs, ka tas ir Sigarevs, ka viņš ir ļoti kruts dramaturgs, kurš uzrakstījis ne vienu vien foršu lugu. Tas nekas, ka konkrēti šī - Kareņins - bija Tabakova īpašais pasūtījums, kaut gan pats viņš iestudējumā nepiedalījās un to Maskavā iestudēja Viesturs Meikšāns. Un tad ir labs jautājums - kāda būs prognozējamā izrādes nākotne?

Tad man nāk prātā - biju aizgājis uz Serebreņņikova iestudētās Tuvās pilsētās pirmizrādi Nacionālajā teātrī. Pēc tās pienācu pie Rubeņa, teicu - apsveicu, jo sen neko tik labu nebiju redzējis Latvijas teātros. Viņš atbildēja - jā, es zinu, kas tas ir, bet es nezinu, kā to pārdot. Tad, lūk, tādiem iestudējumiem ir tiesības eksistēt teātros, valsts subsidētos teātros. Acīmredzami jāatrod veids, kā cilvēkus nenoslaukt naudas izteiksmē. Varbūt jāveido kāda tradīcija vai cikls, kas vairāk vai mazāk būtu meklējumi, kuri nav klaji komerciāli. Par laimi, mūsu skatītājs ir diezgan pacietīgs. Viņš nav visu laiku jāiepriecina, lai noturētu zālē, jo mūsu skatītājs nāk ne tikai skatīties, bet arī domāt.

Sigarevs tomēr raksta par šodien ļoti aktuālām lietām. Šodien jebkurā žanrā, vai tā būtu drāma, traģēdija vai farss, saplūst visi elementi: gan drāma, gan komēdija, gan traģēdija. Tāds ir pieprasījums. Es pieļauju, ka arī Kareņinā noteikti ir tie desmit procenti, kas liek paradoksālā kārtā pasmaidīt, un tie būs arī mūsu iestudējumā. Tolstoja varoņi romānā gandrīz visi ir apveltīti ar empātiju, viņi ir kaislīgi. Man ļoti patīk, piemēram, Levins un tas, kā viņš mēģina zemniekus audzināt. Tolstojs arī nemēģina salikt viņus kaut kādās kategorijās, lūk, šis ir tāds mazliet slikts. Viņš pret tiem izturas ar dziļu simpātiju. Sigarevs lugā, protams, no visa plašā romāna varoņu loka ir atstājis kādus sešus septiņus. Stāstu par sliedēm un finālu, protams, visi zina.

- Tolstoja romāns mūsdienās kļuvis par folkloru, par sliedēm un Annas Kareņinas ciešanām zina pat tie, kas to nav lasījuši. Nupat kaut kur veikalā dzirdēju sarunu, kungs pa telefonu teica - beidz tēlot Annu Kareņinu! Kā tev ar to?

- Jā, Tolstojs viņu uzdzen uz sliedēm. To neizdarīja ne Kareņins, ne Vronskis, ne vēl kāds cits. Ceru, ka arī es savā dzīvē nevienu tik tālu neesmu novedis. Kaut gan - man nesen bija saruna ar Ēriku Loku radio, viņš bija papētījis. Kādreiz, 1993. gadā, bija tāds TV seriāls Emīls Dārziņš. Tur manam varonim arī ir šī epizode ar sliedēm, jo Emīls Dārziņš savu ne īpaši garo mūžu taču beidza uz dzelzceļa sliedēm. Kaut kāda sakritība te ir.

- Tolstojam bija savs viedoklis, dramaturgam Sigarevam - savs. Kāds tavā skatījumā ir slavenās Annas Kareņinas maz zināmais vīrs Aleksejs Kareņins, kurā tev tagad jāiemiesojas?

- Cik nu tā mana fantāzija sniedzas, es viņu mēģinu iztēloties tā: Kareņins ir cilvēks, kuram ir ko darīt dzīvē. Kareņins strādā konstitucionālajā padomē. Viņam ir sakari ar prezidentu un premjerministru, viņi ir uz tu. Tiekas neformāli, iedzer šņabi. Desmit vai vienpadsmit gadus laulībā. Viņam ir puika, skaista, gudra, asprātīga sieva. Kareņinam viss notiek! Viņam nav jāraizējas. Viss notiek.

Te vienā dienā no Maskavas atbrauc Kareņina sieva. Viņa tur pabijusi mēnesi, lāpīdama brāļa ģimenes dzīvi, kurš sagrēkojis ar guvernanti. Anna no Maskavas nezin kāpēc atved līdzi dāvaniņu Vronska izskatā. Redz, kāds man te zaķītis gadījies! Kareņins gan intuitīvi, gan noklausoties kaut kādas sarunas, nonāk pie atskārsmes, ka sievai ir ārpuslaulības sakars. Kā viņš uz to reaģē? Kareņins pēkšņi pamana, ka viņam ir sieva, viņš no jauna iemīlas šajā sievietē. Kareņins mēģina viņu noturēt. Tajā visā viņš kļūst ievainojams un neaizsargāts, šis Kareņins, kurš dzīvo kapsulā. Tas ir pats skaistākais! Tā tas izrādes gaitā arī veidojas. Džilindžers to ir noformulējis kā tādu diezgan intīmu drāmu. Tā ir ģimenes drāma, un tas veido stāstu.

- Lasot lugu, kas ir diezgan kinematogrāfiska, bija diezgan grūti iedomāties uz skatuves nu kaut vai to pašu sapņa ainu, kur Kareņinam ir lielas ausis, bet neprasu, kā jūs to risināsiet. Vai izrādē būs?

- Tas viss izrādē ir. No Sigareva teksta mēs vispār neatkāpjamies. Nevienā vārdā. Džilindžers pats tulkoja lugu. Šis ir tas gadījums, kad režisors ir visā. Sigareva lugas teksts, kurā ir diezgan daudz ainu, kas ir pietiekami sarežģītas, turklāt norisinās ar mēnešu laika starpību, jau pašas par sevi veido izrādes formu. Visi šie stāsti un muzikālā partitūra satiekas un atduras pret mums. Tajā, ko režisors dara, ir ļoti daudz jutīga un līdzjūtīga. Viņš mani vada cauri lomai kā tāds liels navigators. Sen neesmu jutis tādu paļāvības sajūtu.

- Kā ir ar folklorizēto frāzi par to, ka istabā ienāca vecais Kareņins? Domas dalās, cik viņam bija gadu, tomēr noteikti pāri četrdesmit. Bet sieva daudz jaunāka. Vai arī šis aspekts izrādē tiks apspēlēts?

- Es lasīju. Pēc pētījuma viņam bija četrdesmit pieci, bet viņai divdesmit astoņi. Tolstojs pret Kareņinu tā diezgan nežēlīgi. Arī lugā. Kulminācijas brīžos, kad ir kāds emocionālais sastrēgums, viņš kļūst spiedzošs. Atļukušās ausis, lamzīgā gaita un kas tik tur vēl. Tas viss, protams, ir, bet Džilindžers to konstatē, jā, Kareņins ir vecs, bet attiecībā pret Vronski. Līdz tam pats Kareņins par to pat nebija aizdomājies, viņam tas nebija nepieciešams. Tomēr šī tēma - nu, kā tas ir mums, vīriešiem, kad mēs apprecam divdesmit piecus gadus jaunākas sievas - netiek preparēta. Kaut izrādē skatītāji to droši vien saskatīs.

- Spriežot pēc tavas mākslīgās bārdas, ar kuru nupat piedalījies video ierakstā, izrāde taču netiek pārcelta uz mūsdienām?

- Jā! Tā to autors ir devis. Es zinu, ka ir filma, kas veidota pēc šīs lugas, bet tās scenārijs rakstīts, lai viss notiktu šodien. Nu var jau arī tā, bet tomēr jebkurš vēsturiskais laiks, kas nerobežojas tikai ar 21. gadsimtu, bet ir mazliet senāks - 19., 18. gadsimts - dod laika distanci un iespēju būt mazliet romantizētākam. Tas nav mazsvarīgi, manuprāt. To ir teikuši daudzi, arī Silvija Radzobe pamanījusi, ka manas veiksmīgākās lomas nāk tad, kad man veidojas saķere ar laiku un paaudzi, kuru es pārstāvu. Man vairs nav divdesmit pieci gadi - nu ko darīt?

Es vispār nesaprotu, ko tas nozīmē. Es nesaprotu, kāda varētu būt priekšrocība cilvēkam, kuram ir divdesmit pieci vai trīsdesmit, attiecībā pret piecdesmitgadnieku, ja mēs paskatāmies tādā vertikālā izpratnē par dzīvi kopumā. Es domāju, arī luga neapiet šo tēmu. Nu un? Tas, kurš dzīvo divdesmit piecus gadus, agrāk vai vēlāk kļūs par piecdesmitgadnieku ar tādu vai citādu dzīves stāstu. Neviens no tā nav pasargāts. Nedrīkst par to spriedelēt arī tad, ja neesi piepildījies, neesi neko sasniedzis. Man brālis kādreiz teica, vispirms viņš to sacīja savā piecdesmitajā jubilejā, pēc tam atkārtoja manā - ja līdz piecdesmit gadiem neesi neko īstenojis no tā, ko esi gribējis, tad pēc tam tas kļūst nedaudz sarežģītāk. Tā varbūt ir vienīgā priekšrocība tagadējiem divdesmitpiecgadniekiem, ka viņiem ir vēl divdesmit pieci gadi doti, lai to izdarītu. Vairāk priekšrocību es tur neredzu.

- Man tomēr šķiet, ja piecdesmit gados sēdi un raudi, ka nekas dzīvē ar tevi nav noticis, tad gan ir diezgan lielas ziepes.

- Tas tā varētu būt! Bet var būt arī tieši pretēji. Neesmu realizējies - nu un? Es tā dzīvoju! Peldam, priecājamies, nav obligāti ar kaut ko jānodarbojas. Es to tagad nesaku sevis aizstāvībai.

Man bija divdesmit četri gadi. Tas vēl bija toreiz, kad vēl atrados Valmieras teātrī. Man vispār nebija nekāda priekšstata, kas ir Dievs. Nu kā jau padomju laikos! Protams, es zināju, kas ir baznīca, krusts vai kas ir Jēzus Kristus. Nu tā - komiksu līmenī es sapratu šīs lietas. Pat nezinu, kā tas atnāca, vai tas bija caur filmu, vai tajā brīdī, kad aizgāju uz baznīcu un tur vienkārši sēdēju. Es sastapos ar šo faktu emocionāli, nevis pragmatiski vai racionāli, mēģinot to pētīt. Un tad es sāku dzīvot savādāk. Izlasīju Bībeli, paskatījos uz bauslību un teicu - nu gan ir sūdi! Pirms tam varēju dzīvot un priecāties. Nu labi - palūgt kādam piedošanu.

Tā tas pamazām izveidojās. Negribu teikt, ka esmu ļoti dogmatisks vai ortodoksāls savā pieejā. Protams, ka nē! Iesvētības man bija trīsdesmit piecu gadu vecumā pie Austra Rāviņa, kurš ir Krimuldas baznīcā. Es reizēm aizbraucu, mēs parunājamies. Tas ir cilvēks, kurš ir ļoti ieinteresēts, mīl kino, mākslu, dzīvi un pasauli, prot atšķirt labu viskiju no slikta. Man tās sarunas ir nepieciešamas. Zini, ko viņš saka? Vienkārši paļaujies. Paļaujies!

Vienā radio intervijā viņam, tas laikam bija Mielavs, uzdeva šo jautājumu - kas tu gribētu būt, ja nekalpotu kā mācītājs? Atbilde bija - es varētu būt jebkas. Kaut vai bomzis. Mans aicinājums no tā nemainās. Te mēs varam runāt par beznosacījumu brīvību, kad nevajag nekādus nosacījumus, lai justos labi. Tas būtu ļoti svarīgi, ja izdotos sasniegt šo, nonākt pie tāda stāvokļa. Es tāds neesmu, man tomēr ikdienā tas konfliktiņš ir vajadzīgs. Bet tas, ko es daru te teātrī, tas, ko tu dari, tā taču ir mūsu izvēle.

Kareņins

Aleksejs Kareņins un Ļeva Tolstoja pasaulslavenā romāna Anna Kareņina galvenās varones vīrs. Vasīlija Sigareva luga Aleksejs Kareņins attēlo Ļeva Tolstoja romāna notikumus no viņa skatpunkta

Dailes teātra lielās zāles izrādes režisors ir Dž. Dž Džilindžers, scenogrāfs Artūrs Bērziņš, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, horeogrāfe un režisora asistente Linda Kalniņa, leļļu režiju veidojusi Santa Didžus, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis

Lomās darbojas Ģirts Ķesteris (Aleksejs Kareņins), Lelde Dreimane (Anna), Gints Andžāns (grāfs Vronskis) Ieva Florence, Rūdis Bikšus (Serjoža), Dārta Daneviča (Lidija Ivanovna), Anete Krasovska (Kņaziene Betsija/pirmā sieviete), Mārtiņš Upenieks (Stepans Arkadjičs), Juris Bartkevičs (Ārsts), Santa Didžus vai Dana Avotiņa-Lāce (guvernante, otrā sieviete)

Tuvākās izrādes - 30., 31. martā