PERSONĪBA. Aija Kuģe: Mietpilsonisku dzīvi nekad neesmu gribējusi

Aija Kuģe vēlreiz studēja psiholoģiju Belgradas universitātē, strādāja brīvprātīgās darbu slimnīcā, arī dažādus tulkošanas līgumdarbus klasiskajā psiholoģijā Serbijas Psiholoģijas institūtā, televīzijā, kino, bet, sākoties karadarbībai Balkānos, kļuva par Radio Brīvā Eiropa kara žurnālisti.

- Vai iesiet uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

- Protams. Arī man nav atnācis paziņojums par vēlēšanu iecirkni, tomēr piedalīšanās vēlēšanās nav tikai pilsoņa pienākums, tas vienkārši ir jādara.

- Citi saka - nav jēgas.

- Ja Latvija ir Eiropas Savienībā, tai jābūt saviem pārstāvjiem, tikai problēma ir tā, ka es nekad neesmu redzējusi, ka mūsu valsts pārstāvji atskaitītos par to, ko viņi, skaisti Briselē dzīvojot, ir izdarījuši Eiropas Parlamentā.

- Nu, lielā politika, kurā nevar visu izstāstīt un izskaidrot, daudz kas paliek neredzams, un visiem jau viss nav jāzina.

- Ja nu ir kaut kas, par ko es cenšos neinteresēties, tad tā ir politika, bet ikviens cilvēks ir spiests par to interesēties. Diemžēl.

Es aizbraucu no Latvijas 17 gadu vecumā, biju prom 40 gadus un Latvijā atgriezos tieši pirms pieciem gadiem, 7. jūnijā, līdz tam man nebija tiesību spriest par Latvijā notiekošo. Protams, es bieži braucu ciemos, tomēr skats no malas ir un paliek skats no malas. Kopš atgriešanās uz dzīvi Latvijā man ir pienākums sekot līdzi te notiekošajam. Tiesa gan, pēdējos divus gadus es vairāk dzīvoju Francijā, atgriezos vien pirms pāris nedēļām. Ir jau internets, tur daudz ko var izlasīt, tomēr tas nesniedz to informāciju, ko var gūt, tikai uz vietas dzīvojot.

Ir jautājumi, kas mani personīgi ļoti uztrauc, un tā ir jaunā reģionu reforma. Kocēnu novadā tā varētu pat būt katastrofa. Ir jau zināms, ka bagāto Kocēnu novadu pievienos Valmierai, un mazajiem Dikļiem tas būs iznīcinoši. Kocēnu novada vadība daudz iegulda kultūrā un izglītībā. Latvieši zina, ka tieši Dikļu mācītājmuižas parkā, tagad - Neikenkalnā, sākās dziedāšanas svētku tradīcija, un tas objektīvi ir visai valstij būtisks notikums un vieta. Tomēr Neikenkalna dabas koncertzāle, kas pirms dažiem gadiem tika uzcelta par godu Jura Neikena aizsāktajai dziesmu svētku tradīcijai un tika atzīta par vienu no labākajām būvēm Latvijā 2014. gadā, bija Kocēnu novada prioritārais investīciju projekts, ko valsts neatbalstīja ar savu finansējumu. Dikļi allaž bijuši kultūras centrs, bet pēc reģionālās reformas viss var būt citādi. Dikļu skola nav liela, vēl nav likvidējamo sarakstā, bet gan jau skolu likvidēs, un tad jau... Latvijā dominē politika, ka visam jākoncentrējas ap Rīgu un vēl dažām lielām pilsētām. Saprotams, ka tik daudz novadu, kā šobrīd ir, nevar pastāvēt, bet kāpēc reorganizēt to, kas ir labi funkcionējošs? Savā dzīvē esmu pieradusi pie dažāda veida un mēroga protesta akcijām, un, ja tādas tiks rīkotas Kocēnu novadā, es noteikti būšu priekšplānā.

- Pirms apmēram sešiem gadiem jums nomira dzīvesbiedrs. Atgriešanās Latvijā bija spontāns lēmums?

- Nē, lai gan pagāja pusotrs gads, kamēr atgriezos, jo bija dažādi praktiski sarežģījumi. Tomēr es uzreiz nopirku mazu mājiņu Dikļos. Mana atgriešanās nevis Latvijā, bet tieši Dikļos bija plānota, vienmēr to zināju es, arī mans vīrs un dēls.

- Varējāt braukt uz Itāliju, kur dzīvo jūsu dēls.

- Tādas domas man pat nebija.

Krīžu un kara apstākļos žurnālistam ir jāstrādā 24 stundas diennaktī un katru dienu. Tā ir milzīga pārslodze. Tāpēc tolaik vēlējos vienatnē draudzēties tikai ar sevi. Man vajadzēja apmēram gadu, lai es atjēgtos no visa, kas bija noticis manā dzīvē. Un tad es sastapu jaunu mīlestību - cilvēku, kuru pazinu jau daudzus gadus, un pēdējos divus gadus lielākoties dzīvoju Parīzē, bet Dimitrijs nomira pirms diviem mēnešiem. Bijām vienojušies šovasar pārcelties uz dzīvi Dikļos, pat transports bija sarunāts, biļetes iegādātas, bet... Nezinu, vai un kad no tā spēšu attapties.

Kad atgriezos Latvijā, varēju Rīgā nopirkt dzīvokli, bet es vienmēr zināju, ka atgriezīšos Dikļos, jo tieši te ir mana Latvija. Arī mans dēls Olivers, kurš pirms 20 gadiem aizbrauca studēt uz Itāliju un palika tur dzīvot, grib pārcelties uz dzīvi Dikļos.

- Ko par to saka viņa sieva, kas ir somiete?

- Viņa ļoti mīl Dikļus.

Olivers nav ne dzimis, ne audzis Latvijā, bet ir Latvijas pilsonis, un viņam mīļākā vieta šajā pasaulē ir Latvija.

- Un kā viņam būs ar latviešu valodu?

- Olivers prot latviešu valodu.

- Kā jauktā ģimenē Serbijā var izaudzināt latvieti?

- Tas ir paša Olivera nopelns. Kad Olivers bija maziņš, vasaras pavadījām Latvijā. Mans vīrs bija mūziķis, viņam bija jābrauc ilgās koncertturnejās, tikmēr es un Olivers dzīvojām Dikļos. Dēlam bija kādi pieci gadi, kad pēc kārtējās atgriešanās Belgradā viņš teica - man ir grūti, kad, aizbraucot uz Dikļiem, es ar saviem draugiem nevaru normāli sarunāties, tāpēc turpmāk es ar tevi runāšu tikai latviski. Ģimenē, protams, mēs runājām serbiski, bet viņš man strikti noteica, lai ar viņu nerunāju «tajā valodā». Atceros, mēs ēdām zupu, un Olivers zupā skaitīja piparu graudiņus - savā un manā šķīvī saskaitīja latviski, tēva šķīvī - serbiski.

Mans vīrs vienmēr teica - zinu, ka, ja ar mani kas notiks, tu atgriezīsies Latvijā, tāpēc lūdza viņu kremēt un urnu apglabāt Dikļu kapos. Tā arī ir noticis.

- Esat domājusi par to, vai savulaik tā bija labākā izvēle studēt psiholoģiju?

- Kad es sāku studēt, psiholoģiju bija iespējams studēt vien Ļeņingradā, Maskavā un Tbilisi. Tā man bija izvēle starp daudzām citām, tajā skaitā teātra studijām. Lai gan es jau ļoti agri iepazinu teātra dzīvi, Valmieras teātrī guvu īstu dzīves skolu un jau 16 gadu vecumā es ļoti labi zināju, kāds var būt sievietes liktenis teātrī. Ar savu raksturu es vispār nevarētu izdzīvot teātrī. Esmu pārāk patstāvīga un tieša, bet teātrī ir jābūt kaut kam īpašam, lai varētu atļauties būt tiešs un patstāvīgs.

Tajā laikā man šķita, ka psiholoģija var apvienot visu, ko es gribu. Mana ideja bija vispirms studēt psiholoģiju, pēc tam - teātra zinātni.

- Kad precējāties, uzvārdu nemainījāt, kad pārcēlāties uz dzīvi Belgradā, saglabājāt PSRS sarkano pasi. Kāpēc?

- Padomju Savienībai tolaik bija sarežģītas attiecības ar Dienvidslāviju, kas tolaik bija ļoti saistīta ar ASV.

Padomju pase man bija līdz pat Latvijas pases saņemšanai. Padomju laikos Dienvidslāvijas pase, kas tajā laikā bija ļoti izdevīga, ļoti vērtīga, jo praktiski pa visu pasauli varēja ceļot bez vīzām, arī uz ASV, bet ar tādu mani nelaistu tālāk par Rīgu. Uz Latviju es drīkstēju braukt tikai reizi gadā.

Mana mamma vienmēr teica - pati par sevi lem, pati par sevi atbildi, viss bija mana izvēle - gan braukt uz Maskavu, gan precēties ar serbu.

- Kad braucāt prom, bija kaut nedaudz bail par to, ka nāksies dzīvot svešā valstī?

- Nē. Es esmu ļoti ziņkārīga, viegli pielāgojos, baiļu nebija, bet bija liela mīlestība. Es neesmu no bailīgajām, bet neesmu arī naiva. Pirmais gads vienmēr ir ļoti jauks, viss ir tik labi un interesanti, pēc tam sākas briesmīga nostalģija.

- Kas mainījās, kad juka un bruka lielās impērijas, kad Latvija atguva neatkarību, kad sākās problēmas Balkānos?

- Impēriju brukšana vienmēr tiek izmantota vai nu ļoti vērtīgiem, vai arī pilnīgi pretējiem mērķiem. Balkānos bija mērķis sagraut visu labo. Un katram kņazam vajadzēja savu... Vēl arvien bijušo Dienvidslāvijas republiku vadoņu ģimenes tur ir bagātākās. Balkānos kara motīvs noteikti bija arī materiālo vērtību sagrābšana. Un vajadzība satracināt cilvēkus citam pret citu.

- Nebija vēlēšanās braukt atpakaļ?

- Nē, absolūti ne. Tieši tajā vasarā, kad tur sākās karš, mēs bijām Latvijā, jo 1992. gadā nomira mana mamma. Bija ideja palikt Latvijā, bet te man nekā nebija, turklāt svarīgi bija, ko mans vīrs varētu te darīt, un dēlam bija jābeidz dizaina skola, viss bija sarežģīti.

Kad atgriezāmies Belgradā, man piedāvāja strādāt radio Svoboda krievu redakcijā. Ar kariem, krīzēm un protestiem viss kļuva arvien nopietnāk, un man darbs iepatikās.

- Iepatikās?

- Ļoti. Tas ir labākais laiks manā dzīvē. Absolūti nepārtraukts adrenalīns, visu laiku kaut kas notiek un esi dzīves centrā. Protams, bija arī daudz kā smaga, arī skatīšanās uz nāvi, tomēr... Radio es nostrādāju 22 gadus, man piedāvāja braukt strādāt uz Prāgu, bet to es negribēju.

- Kādam cilvēkam jābūt, lai viņš varētu strādāt kara apstākļos? Emocionāli tas varētu nebūt viegli.

- Kara žurnālistika ir kā narkotikas. Pirms dažiem gadiem no Associated Press man piedāvāja braukt uz Irāku, ar lielu prieku piekritu.

- Aizbraucāt?

- Nē. Jo sākās jauns periods manā personiskajā dzīvē, kas man tajā brīdī bija interesantāks. Turklāt pirms šī darba vajadzēja ļoti nopietnus fiziskus treniņus, un domāju, ka es neizietu cauri veselības pārbaudēm.

- Kā emocionāli nenojūgties, darot šādu darbu?

- Tas bija karš, kurā nebija frontes līnijas, kurā nebija «mūsējie» pret «viņējiem». Man nebija «manējās» puses, turklāt dzīve turpinājās, arī karā ir daudz laba. Mana mamma mēdza teikt - arī kara laikā dzimst bērni. Karā ir daudz kā ļoti traģiska, tomēr dzīve turpinās, un jābūt cerībām, ka viss nokārtosies.

Tolaik reizi nedēļā braucu uz Bosniju, jo tolaik jau nebija nekādu komunikācijas līdzekļu - ne mobilo telefonu, ne interneta, un, kad atgriezos Belgradā, bieži vien bija sajūta, ka divas trīs dienas esmu pavadījusi pavisam citā pasaulē, uz kuru paskatoties no attāluma viss šķiet citādi. Kara enerģija pārņem, nedrīkst pārāk ilgi būt kara pusē, tad vari kļūt par tā dalībnieku.

- Jums tolaik bija ap gadiem 40, varējāt taču sēdēt mājās, siltās čībiņās, rūpēties par ģimenes pavardu.

- Esmu ģimenes cilvēks, mājās mana mīļākā vieta ir virtuve, un vienmēr daudz laika esmu veltījusi dēlam, bet mietpilsonisku mierīgu dzīvi nekad neesmu gribējusi.

Māsa savulaik teica, ka man bijusi ļoti grūta dzīve, bet es atbildēju, ka man bijusi raiba dzīve un tas ir labākais, kas vien var būt. Vēl viena svarīga lieta - es neatceros slikto, man tas izdziest no atmiņas, atceros tikai to, kas bija interesants un jauks. Ja ar kādu cilvēku esmu pārtraukusi attiecības, pēc kāda laika nevaru atcerēties tam cēloni, lai gan tas noteikti bija nopietns nodarījums.

- Kāpēc tagad cilvēki karo? Šķiet, ka cilvēkam jāmācās no savām kļūdām, jākļūst gudrākam, jāprot nepieļaut iepriekš izdarītās kļūdas.

- Cilvēks nekļūst gudrāks. Cik es to visu saprotu - visur, kur karo, ir spēki, kas rausta striķīšus, un ne tikai iekšienē, bet arī no ārpuses, un lielvalstis ir klātesošas jebkurā karā. Lieli spēki dala ietekmi. Mēs par to maz zinām, tāpēc es par to neko daudz neizsakos, turklāt nekad neesmu gribējusi būt par politisko notikumu komentētāju; es vienmēr esmu gribējusi būt un esmu bijusi reportiere - stāstījusi tikai par to, ko esmu redzējusi savām acīm, dzirdējusi savām ausim un ko man stāstījuši aculiecinieki. Lai saprastu daudzas lietas visos karos, kā man teica viena gudra kolēģe, ir jāstāsta par to, что они пьют, чем закусывают, как живут. Tikai tad kaut ko var saprast. Vēsture tiek rakstīta citādi - ar gadu skaitļiem, ar ziņām par globāliem procesiem, bet mani tas nekad nav saistījis. Daudzi kara žurnālisti nevēsta par reāliem cilvēkiem, bet ko tad var redzēt, ja esi pārāk tuvu; ir jāattālinās, tikai tad var redzēt kopainu. Visās katastrofās man vissvarīgākais bijis parastais cilvēks.

- Kad pirms pāris gadiem Latvijā kļuva aktuāls jautājums par bēgļu uzņemšanu, sabiedrībā attieksme bija dažāda.

- Tolaik es pārtraucu jebkādas attiecības ar vienu savu draudzeni. Viņa uzskatīja, ka šurp nāks netīri arābi, kas meklē sev labāku dzīvi. Cilvēks tāds vienkārši ir, ka meklē sev labāku dzīvi. Un arī latvieši brauc meklēt sev labāku dzīvi. Nedomāju, ka ir normāla simtiem tūkstošu cilvēku plūsma uz Eiropu, tas, protams, ir jāregulē, tomēr viņi arī ir cilvēki, esmu ar tādiem tikusies un runājusies, un, protams, cilvēks no savas zemes dodas prom ne jau aiz labas dzīves, cilvēks cer uz labāku nākotni sev un saviem bērniem.

- No kurienes mūsu sabiedrībai tāds noliegums?

- Latvijas sabiedrība ir ļoti pašizolēta. Iespējams, tās ir bailes no nezināmā. Latvietis ir viensētnieks, un viss, kas ārpus viņa sētas, ir svešs. Lai gan es daudzos jautājumos nepiekrītu Alvim Hermanim, tomēr piekrītu viņa paustajam uzskatam, ka Latvija ir ļoti provinciāla. Lai gan man tas netraucē, bet, iespējams, tāpēc, ka es pati nāku no šīs noslēgtās sabiedrības, kurā tik viegli nevienu neielaiž.

- Uz citu valsti jūs pārcēlāties mīlestības dēļ, bet vai jūs saprotat tos, kas tagad pārceļas uz citu valsti ekonomisku apsvērumu dēļ?

- Es saprotu tos, kuri ar savu izglītību grib jaunu pieredzi, kuri ar savu dzīvi grib vairāk izdarīt un zina, ka to nespēj šobrīd Latvijā. Tomēr es nesaprotu tos, kuri brauc peļņā strādāt absolūti pazemojošus darbus. Ir jādzīvo savā zemē un savā valstī un jāstrādā savai zemei un valstij. Vēl vairāk es nesaprotu to, ka ārpus Latvijas latviešu ģimenēs ar bērniem runā kroplīgā angļu valodā, latviešu valodu vispār nemāca. Un tādu ģimeņu ir ļoti daudz.

- Nereti izskan viedoklis, ka latviešu jaunajai paaudzei ārzemēs nevajag mācīties izmirstošas, neveiksmīgas un mazas nācijas valodu.

- Absurds! Mans dēls patiešām ir ļoti labi izglītots, ir profesors Milānas universitātē, un viņš grib atgriezties Latvijā, lai gan patiesībā - pārcelties uz dzīvi Latvijā, jo viņš te nav ne dzimis, ne dzīvojis, tikai ciemojies. Oliveram pat saglabās vietu Milānas universitātē, uz lekcijām viņš brauks reizi mēnesī, bet dzīvos Dikļos, jo uzskata, ka Latvijas laukos ir pavisam cits dzīves ritms, ka te dzīvot ir milzīga bauda. Viņam arī Latvijā parādās dažādi darba projekti.

- Vai esat domājusi, kādos darbos, aktivitātēs vai projektos jūs varētu iesaistīties, dzīvojot Latvijā?

- Pirmo reizi dzīvē man vispār nav nekādu ideju par to, kā tālāk dzīvot. Protams, ir jādzīvo tālāk, ir jāizdomā, ko un kā darīt. Jūnija sākumā aizbraukšu pie dēla uz Itāliju, apciemošu arī dažus no saviem daudzajiem draugiem. Šobrīd ikdienā cenšos sevi maksimāli nodarbināt, pa dienu aktīvi strādāju dārzā, bet vakari gan ir skumji un gari...

Kad pārcēlos no Belgradas, līdzi paņēmu kaķi un suni, kas nu devušies citos medību laukos, un tagad man ir liela vēlēšanās, lai mājās atkal būtu suns un kaķis, protams, no patversmes vai kāds, kas būtu glābjams. Kad uz laiku biju atmetusi pīpēšanu, ar ietaupīto naudu apmaksāju dažādas operācijas dzīvniekiem (smaida).

Es neesmu dzīvesgudrs cilvēks, bet vissvarīgākais dzīvē ir mīlestība - pret ģimeni, partneriem, dzīvniekiem, dabu, darbu, un tikai tad cilvēks var būt apmierināts, ja sevī to izjūt. Šobrīd esmu tajā brīdī, kad man ir jāizlemj, kur ieguldīt savu mīlestību.

- Varētu jau likties mierā, dzīvot tik nost.

- Kamēr es visu skaidri redzu un kamēr man ir vēlēšanās kaut ko darīt, tikmēr kaut kas ir jādara. Kaut vai jāierīko jauna puķu dobe. Nevar tikai skatīties griestos un raudāt, to es nemāku. Lai gan pēdējā laikā esmu iemācījusies arī to... Cilvēkam ir jāstrādā, jārada, jādalās. Tikai šobrīd man vēl nav skaidrs, ko es gribu darīt. Piedāvājumi man ir, es jau neesmu no tiem, kas varēs klusi un skumji dzīvot savā mazajā mājiņā Dikļos.