Viņš ir noskrējis maratonu Valmierā un Berlīnē. Nevis jaunībā vai brieduma gados, bet pavisam nesen – kad jau bija nosvinēti 90 mūža gadi. Viņš katru dienu nostaigā vismaz sešus kilometrus, bet kāpšana pa kāpnēm uz savas mājas otro stāvu – tā vispār netiek uzskaitīta.
Viņš 1990. gada aprīlī laikrakstā Atmoda sāka publicēt rakstu sēriju - ar nosaukumu Īsa latviešu leģiona vēsture. Toreiz tas bija kaut kas nepieredzēts. Kopš tā laika mūsdienu preses izdevumos viņš ir publicējis vairāk nekā 30 rakstu par leģiona tēmu. Viņš ir uzrakstījis sešu sējumu izdevumu Otrais pasaules karš. Katru gadu viņa lauku viensētu apciemo ne tikai vietējie, bet arī ārzemju žurnālisti, jo interese par latviešu leģionu nemazinās. Viņš savas grāmatas raksta ar pildspalvu. Ar datoru viņš vairs nevar: redze par vāju. Ar īpašas ierīces palīdzību viņš vārda tiešā nozīmē ieraksta tekstu starp rindām. Viņa rokraksts ir skaidrs, ass, ar «lidojošiem» vārdu nobeigumiem - it kā viņš būtu vēlējies savu domu pateikt ātrāk, nekā tā uzrakstīta. It kā būtu steidzies patiesību atdot mums, pirms tā ir ikdienas apbružāta.
Viņš ir latviešu leģionārs, vēstures pētnieks, patriots un ģimenes tēvs. Viņa skaistā Viktorija, ar kuru viņš laimīgā laulībā nodzīvoja 64 gadus, aizgāja mūžībā pirms dažiem gadiem. «Viktorija bija mana pirmā un vienīgā sieviete. Cita man nekad nav bijusi. Karā es aizgāju kā nevainīgs puika. Mēs apprecējāmies pēc kara,» viņš teic.
Viņš ir Visvaldis Lācis, kurš 12. martā nosvinēja 95 gadu jubileju.
Neatkarīgā sveic dižo latvieti!
Grāmatas un sports
Visvaldis Lācis: «Esmu dzimis Valmierā. Mans tēvs toreiz bija Valmieras apgabala politiskās pārvaldes priekšnieks. Vēlāk, padomju laikos, politpārvaldi stipri lamāja un mēģināja parādīt kā asiņainu iestādi, bet tas tā nemaz nebija. Es jau no 17 gadu vecuma sapratu, ka gribu rakstīt. Bet, lai es pats rakstītu, nopirku lielu kantora grāmatu ar 400 lappusēm, lai tur ierakstītu svarīgu cilvēku domas un izteicienus. Tur ierakstīju arī tādu tekstu: «Ja kāds pietiekami stipri neapskauj savu sievu, tad vai nu viņš drīz zaudēs cieņu savas sievas acīs, vai nu viņai pat radīsies naids pret savu vīru.» Mans tēvs cieši apskāva manu mammiņu, un 1924. gada 12. martā Visvaldis Lācis bija klāt!
Tēvam patika iedzert, un mammai ar viņu vienmēr bija strīdi par šo lietu. Redzot to visu, nolēmu, ka nekad nedzeršu. Vienreiz iedzēru tikai studenta gados - pēc kara. Pēc tās reizes sapratu: kāpēc man dzert, ja otrajā dienā sāp galva? Un, ja tā sāp, tad nevaru nodarboties ar sportu. Nekad arī neesmu izpīpējis nevienu cigareti: ātri sapratu, kādas nelaimes rodas no smēķēšanas.
Augu ģimenē, kurā tēvs abonēja Jaunākās Ziņas, bet māte - Atpūtu. Sākot ar piecu gadu vecumu, es lasīju visu, ko vien varēja izlasīt. Sešu gadu vecumā tiku ielikts pamatskolas pirmajā klasē. Sāku apmeklēt Rīgas pilsētas 1. bibliotēku. Sevišķi interesēja grāmatas par karu. Bibliotekāres mani iesauca par Karazēnu. Uzzināju par Elzu Žiglevicu, Neatkarības karā kritušo studenti. Kad viņa nesa karavīriem pusdienas uz Daugavmalu, artilērijas šāviens sadragāja viņai kāju, un viņa nomira.
Man patlaban ir viena no lielākajām personiskajām bibliotēkām Latvijā - aptuveni 2000 grāmatu. Skolas laika tieksme uz literatūru man palīdzēja vēlāk pašam rakstīt. Atceros, reiz izlasīju Frīdriha Nīčes grāmatu Tā runāja Zaratustra. Gandrīz neko nesapratu, tomēr izrakstīju daudz atziņu. Nu, piemēram: «No visa, kas rakstīts, es mīlu tikai to, kas ar manām sirds asinīm rakstīts.» Šo gan sapratu: katrā darbā jāieliek sava sirds.
Nekad neesmu pārtraucis sportošanu, ko sāku 11 gadu vecumā. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā uzplauka valsts atbalsts sportam. Mūsu patriotismu pacēla tas, ka 1935. gadā mūsu valsts basketbola izlase izcīnīja Eiropas čempionu nosaukumu! Puikas visur mēģināja mētāt bumbu, bet nebija jau to pareizo laukumu, nācās izlīdzēties ar tādiem laukumiem, kādi bija. Es visu laiku sportoju, bet grāmatas no mana uzmanības loka nepazuda nekad.»
Skaistā Viktorija
Visvaldis Lācis: «Pirms vairākiem gadiem nomira kāds mans draugs, ar kuru savos laukos, Baltužēnos, 2007. gadā es būtu svinējis sešdesmit gadu draudzības jubileju. Tā bija reti sastopama draudzība... Kad pēc Otrā pasaules kara iznācu no karagūstekņu nometnes, sapratu, ka vēsturē man nav nekādu perspektīvu izvirzīties, jo biju leģionārs. Tāpēc izvēlējos veterinārārsta profesiju, jo man ļoti patika dzīvnieki. Lauksaimniecības akadēmijā iepazinos ar nākamo veterinārmedicīnas emeritēto docentu Artūru Garanču, kas man kļuva par labu un tuvu draugu. Vienreiz viņš uzaicināja mani aiziet ciemos pie viņa māsīcas: viņai esot vārdadiena. Aizgājām. Bet liktenis nospēlēja savu lomu - iepazinos ar Artūra māsīcu Viktoriju, un viņa man iepatikās no pirmā acu uzmetiena. Man toreiz bija 27, Viktorijai - 18 gadu. Viktorija toreiz mācījās Rīgā, Raiņa vakara vidusskolā. Sākām tikties. Mums izveidojās cieša draudzība.
Katru vakaru es gāju uz vakarskolu pretim Viktorijai. Mēs ātri samīlējāmies viens otrā. Pēc skolas abi parasti gājām pa Raiņa bulvāri līdz Marijas ielai, pēc tam iestaigājām Ziedoņdārzā, lai ilgāk pabūtu kopā. Reiz sāku runāt par precēšanos. Viktorija nopietni atbildēja, ka viņa vēlas ideālu laulību. «Nu tad jau mēs abi vēlamies vienu un to pašu!» es toreiz nopriecājos.
Ideāla laulība nozīmē: būt uzticīgiem vienam pret otru, nekad nelaist sev klāt citu cilvēku. Tas nozīmē - būt vienīgajiem mīlestībā vienam pret otru un nodzīvot kopā ilgu un laimīgu mūžu. Ātri nolēmām apprecēties. 1951. gada novembrī mēs iepazināmies un jau nākamā gada maijā apprecējāmies.
Kāzām naudas nebija. Abi sākām dzīvot manas mātes nepabeigtajā mājā, istabu tur bija daudz, bet gandrīz visas tukšas. Neatceros, kas īsti mums abiem piederēja - vai mums bija palags, bet segas nebija, vai arī otrādi. Man bija trīs červonci, un mēs abi aizgājām uz Elizabetes un Tērbatas ielu stūri, tur kādreiz atradās Dzimtsarakstu nodaļa. Es nopirku divus gredzentiņus ar iekaltu datumu. Tā mēs apprecējāmies.
Nekad starp mums nav ielauzies neviens cilvēks. Mēs visu mūžu bijām uzticīgi viens otram. Neviena sieviete nevarēja būt tāda kā Viktorija. Kad satiku un iepazinu Viktoriju, tad sapratu, ka viņa, vienkārša Latgales meitene, spēs pārvarēt visas grūtības, viņai nekas nebūs par smagu. Jaunībā es ātri pamanīju, ka Viktorija ir ļoti strādīga. Viktorija visu mūžu ir daudz strādājusi, un viņas lielais darbs - mūsu lauku māja - ir daudzkārt atzīta par sakoptāko lauku sētu.
Mums bija četri bērni, bet viens puisītis nomira. Tas notika 1963. gadā. Tā bija briesmīga traģēdija. Jānītim bija gads un astoņi mēneši, viņš man jau skrēja pretim pie vārtiņiem un sauca: tēta, tēta... Pēc bērēm jutām nelāgu tukšumu: mazais Jānītis bija Viņsaulē, bet mūsu rokās vēl bija tik daudz siltuma, ko nepaspējām atdot pastarītim. Un tad pasaulē pieteicās Dacīte - mūsu jaunākā meitiņa. Divi vecākie puikas - Andis un Māris - jau bija paaugušies, nu nāca mazākā. Tas bija liels prieks pēc smagajām bēdām.
... Tagad esmu viens savos Baltužēnos. Bērni un mazbērni atbrauc, taču Viktorijas vairs nav. Viņa, kaut arī jaunāka par mani - par veseliem deviņiem gadiem -, arī jau Viņsaulē. Dzīvoju skaistā vietā, tomēr ir tāds tukšums...»
Pats sākums
Visvaldis Lācis: «Daudzi mani draugi - nedzērāji, nepīpētāji, pareizas dzīves vedēji - ir nomiruši 65, pat 60 gadu vecumā. Bet septiņdesmit gados jau mirst kā mušas. Esmu palicis viens. Tādēļ, ka neesmu nekad smēķējis un nedzeru. Pat ja viņi tikai būtu gājuši uz darbu kājām, tad viņi būtu dzīvi. Viņiem esmu teicis: kas jums nekait, visi muskuļi jums mīksti un elastīgi, tikai viens muskulis jums vienmēr ciets, bet man viss ir otrādi! Es arī katru rītu vingroju - jau četrdesmit gadu bez pārtraukuma. Man kāds ārsts reiz teica: «Es tik taisnu muguru nekad neesmu redzējis.» Nuja, es patiešām stāvu ar taisnu muguru - kā svece.
Es ģimenē biju audzināts antikomunistiski, antikrieviski un antivāciski. No diviem pēdējiem bija jāizvēlas mazākais ļaunums. Ja Staļins nebūtu laikus nomiris, diez vai mēs te ar jums tagad runātu... Nu, tagad par armijas būšanām. Avīzē izlasīju, ka Baigo gadu ir pārdzīvojis politpārvaldes darbinieks Liberts, un vācieši viņu bija iecēluši par drošības dienesta priekšnieku. Es pie viņa aizgāju. Liberts atcerējās manu tēvu, un es viņam pasūdzējos, ka mani neņem armijā, jo man ir tikai 17 gadu. «Saki, ka tev ir astoņpadsmit,» viņš pamācīja.
Izdarīju, kā Liberts ieteica. Mans pirmais komandieris bija kapteinis Kociņš, kuru vācieši vēlāk apbalvoja par kaujas nopelniem Volhovā. Viņš bija beidzis Latvijas Kara akadēmiju, un daudzi viņu dievināja, arī es. Tika izveidoti policijas bataljoni, no kuriem gandrīz visus pēc tam ieskaitīja latviešu leģionā. Es pabeidzu jaunkareivju apmācības kursu. Drīz vien bataljonus sāka sūtīt uz fronti. Visi gāja, patriotiskas dziesma dziedādami, arī pavadītāji... Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija liela politiska muļķība: neizvirzīt vāciešiem nekādas prasības, kā to darīja lietuvieši - viņi teica, ka leģions būs tikai tad, ja vācieši atzīs Lietuvas valsti visā Lietuvas teritorijā. Kad man bija jādodas uz fronti, iejaucās māte. Viņa aizgāja uz iesaucamo punktu un pavēstīja: kā jūs iedrošināties karā sūtīt bērnus? Kādus bērnus?! Nu, kā, Visvaldim ir tikai 17 gadu! Man lika novilkt karavīra apģērbu un iet mājās...
Un tad pienāca 1943. gads. Mājās saņēmu pavēsti un aizgāju uz leģiona iesaukšanas komisiju. Tā kā es visu laiku nodarbojos ar sportu un biju veselīgs jaunietis, mani uzreiz nosūtīja uz instruktoru rotu, kuru vadīja inteliģenti latviešu virsnieki.
Pēc mēnešiem ilgām apmācībām man iedalīja komandēt vadu. Mums iedalīja jaunas formas, jaunus zābakus. Un tad mums bija jāiet. Cilvēki Rīgā visu saprata, pavadīja mūs... Mēs gājām no Jaunciema, caur Vecmīlgrāvi, tad Ganību dambis, Raiņa bulvāris, Imanta, Rīgas jūrmala, Tukums, Dursupe, Talsi, Valdemārpils, Dundaga... Šis pārgājiens bija kā treniņš maniem turpmākajiem maratoniem. Turklāt mums pašiem vajadzēja rakt ierakumus, tas arī bija kā treniņš. Labi bija tas, ka pieradināja mani pie darba un disciplīnas, pie vienkārša uztura. Bet tas vienlaikus bija labs: zirga gaļas zupa, zirņu biezenis, un tu varēji dabūt arī otru porciju.
Man ierādīja istabu kopā ar virsnieka vietnieku Kārkliņu. Klīda runas, ka mūs drīz sūtīs uz Vāciju. Daudzi negribēja uz turieni doties. Vienu vakaru Kārkliņš tīrīja savu pistoli. Tik ilgi tīrīja, kamēr iešāva sev kreisajā rokā... Domāju, ka viņš to izdarīja tīšām.
Pārlēkšu pāri notikumiem... Nokļuvu poļu pilsētā Toruņā. Tur bija kādi 10 000 latviešu sapulcināti. Bija jau rudens. Tur plosījās dizentērija. Toruņā bija arī daudz baltvāciešu, viņi, satiekot mūs, pārgāja uz latviešu valodu. Un tad bija dievkalpojums, kuru vadīja kāds jauns rezerves leitnants. Pirmoreiz dzīvē sajutu, ka man kamols kāpj kaklā. Noraudājos, kad dziedājām Dievs, svētī Latviju!. Tagad man arī asaras acīs, to atceroties... Mēs sirdī skaitījām lūgšanas. Jo daudziem Latvijā taču bija palikušas mīļas meitenes, sievas, bērni, un neviens nezināja, kas notiks...»
Negribu svešumā
Visvaldis Lācis: «Man šausmīgi apnika atrasties svešumā. Es aizgāju pie bataljona vadības un teicu, ka gribu prom. Vienīgā iespēja, kā tikt prom no Dancigas, kur tobrīd atrados, bija - brīvprātīgi doties uz 19. latviešu divīziju, kas cīnījās Kurzemē. Nonācu Tukumā - 2, kas bija vāciešu rokās, bet sešus kilometrus uz Rīgas pusi bija frontes līnija. Frontē var krist katru brīdi: vai nu mīnmetēji strādā, vai nu lidmašīna pārlido pāri... Tas man ātri kļuva skaidrs. Man bija jāvada kaujā 35 cilvēki, bet es nebiju karojis. Es nebiju nekāds varonis, bet es sevi pārvarēju, un mēs metāmies triecienā. Un kas man līdzēja? Tas, ka 14 gadu vecumā es savā kladē biju ierakstījis teikumu: «Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu palikt.»
Kaujā mani ievainoja, un es tiku aizvests uz Talsu lazareti. Šķemba kā gara pildspalva ietriecās man gurnā... Caur netīrām drēbēm, caur vateni - kā jau ziemā un karā. Atbalstījies uz triecienšautenes, kājām aizgāju uz aizmuguri, uz lielceļa mani savāca ievainoto vāciešu mašīna. Talsu lazaretē bija latviešu ārsti un māsiņas. Viss smakoja pēc asinīm. Viens ārsts saspaidīja manu ievainojumu, es ievaidējos. Viņš dusmīgi apsauca mani: «Tu te nevaidi! Būtu tu paskatījies, kā puiši cīnās par savu dzīvību. Tu jau dzīvs paliksi!»
Mani ārstēja, man uzvilka tīru veļu. Mani ielika svaigā gultā, un es jutos kā septītajās debesīs. Un vēl vakariņas atnesa - tēju ar baltmaizi un siera ripiņu virsū. Kas var būt vēl labāks?»
