Lai gan līdz komponista Jāņa Lūsēna 60. dzimšanas dienai vēl kāds laiciņš jāpagaida – tā būs 7. aprīlī, ievērojamā mūziķa ievērojamās jubilejas svinības jau sākušās.
Šo sestdien, 23. martā, ar diviem lielkoncertiem VEF Kultūras pilī sāksies Jāņa Lūsēna 60. dzimšanas dienas atzīmēšanas muzikālā daļa - pirms pāris nedēļām tā jau tika ieskandināta ar Ingunas Baueres grāmatas Jānis Lūsēns trešais prezentāciju. 29. martā būs koncerts Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē, bet svinību kulminācija notiks mūziķa dzimtajā Liepājā, Olimpiskajā centrā - akurāt 7. aprīlī. Pirmajā koncertu daļā būs iekļauti komponista teātra skatuvēm sacerētie skaņdarbi, bet otrajā tiks atrādīti gan pirmie soļi elektroniskajā mūzikā, gan visiem klausītājiem zināmas un iemīļotas dziesmas. Muzikālajās dzimšanas dienas svinībās piedalīsies Zodiac, Zigfrīds Muktupāvels, Ance Krauze, Marija Naumova, Ingus Pētersons, Kristīne Zadovska, Aija Vītoliņa, Uģis Roze, Aija Andrejeva, Igo, Ieva Sutugova, Ieva Akuratere, Ralfs Eilands, koris Sola un daudzi, daudzi citi. «Neticami ātri paskrējis laiks. Nu klāt brīdis, kad atcerēties galvenās pieturas,» tā pats Jānis Lūsēns.
- Pirmais jautājums būs absolūti neoriģināls: kādas ir sajūtas, sešdesmitgadei tuvojoties?
- Nav nekādu! Dzīve visu laiku aktīvi norit, līdz ar to joprojām nav tādas kopsavilkuma sajūtas. Ir kārtējais lielais koncerts, kas jānoorganizē - kaut kā tā tas drīzāk izskatās. Pēdējos gados dzimšanas dienas vairs nesvinu, man tās liekas vienkārši nebūtisks cipars, taču visapkārt daudzi teica, ka vajag, vajag [kaut ko sarīkot], tad nu jātaisa vien bija!
- Neatceros, kā tev bija uz 50 gadiem, bet šoreiz jau būs kārtīgs džentlmeņa komplekts: grāmata, albums, lielkoncerts.
- Jā, producents Aigars Dinsbergs šai svinēšanas lietai piegājis ļoti skrupulozi - man ir paveicies, ka viņš ar to visu nodarbojas. Aigars ir tāds cilvēks, kas visu pats pārbauda, pat pēc grāmatā liekamajām fotogrāfijām pats gāja uz arhīvu, lai gan viņam būtībā tas nebūtu jādara. Starp citu, arī uz 50 gadiem man bija brīnišķīgs koncerts - kopā ar [producenti] Andu Zadovsku, tikai toreiz nedaudz mazākā komplektācijā, šis būs lielāks un iespaidīgāks pasākums.
- Šo koncertu pirmā daļa veltīta teātra pasaulei, bet otrajā daļā skanēs ārpus šīs pasaules radītais. Taču kā šajā vienā daļā var apkopot visu pārējo?!
- Visu nevar. Vēl taču ir arī akadēmiskās mūzikas atzars - divas operas, kas orķestra instrumentācijas pieraksta ziņā kopumā atsver divdesmit simfonijas, jo tās ilgst no divām līdz divarpus stundām. Tā ir joma, kas šajos koncertos nebūs pārstāvēta. Skatījos uz to kā režisors, lai koncertā iekļautais repertuārs saturiski attaisnotos, lai šī programma savilktos kopā. Piemēram, otrā daļa iesāksies ar slaveno džinglu Labvakar, Latvija!, kas vēlāk pārtapa koru dziesmā, pēc tam būs gabali no grupas Neptūns laikiem, ko tolaik dziedāja Aivars Brīze un Zigis (Zigfrīds Muktupāvels), pirms mēs vēl braukājām uz festivāliem Liepājas dzintars utt., pēc tam nonāksim līdz zināmākajiem gabaliem, bet viss noslēgsies ar Zodiaka dziesmu Taisnība un Igo Savādo pasauli.
- Ja nemaldos, tad savas darbības laikā esi komponējis gandrīz visā plašajā amplitūdā, sākot no akadēmiskās mūzikas un apstājoties tikai pie šlāgeru sliekšņa?
- Drīzāk otrādi - esmu sācis no šlāgeru sliekšņa un aizvirzījies līdz pat akadēmiskajai mūzikai. Man pirmais lielais akadēmiskais darbs bija Putnu opera - tas bija pirms 19 gadiem. Ar to sākās mana atgriešanās akadēmiskajā mūzikā. Pirms gada tapa pirmā simfonija. Kurā mūzikā pats jūtos visērtāk? Šī jušana visu laiku mainās. Savulaik man ļoti patika un interesēja teātra padarīšanas, taču, es domāju, laiki ir mainījušies. Ja šobrīd uz Liepājas teātra skatuves uzliktu Kaupēnu, tas diez vai būtu pieprasīts. Vai atjaunotu Sfinksu. Nāktu uz to cilvēki vai nenāktu, viņus interesētu šādas tēmas? Grūti pateikt. Publika ir kļuvusi citādāka. Katrs laiks arī komponistiem piespēlē kādu citādāku lietu un atliek tikai šajā jomā realizēties.
- Taču uz rokoperu Lāčplēsis pērn rudenī cilvēki vienalga nāca, lai gan tas bija jau trešais šī darba atlējums!
- Protams, Zigmaru [Liepiņu] ar Lāčplēša pirmuzvedumu neviens nav pārspējis un nepārspēs, tas ir pirmais latviešu uzvedums rokoperu vēsturē. Taču arī otrā un trešā atlējuma piedāvājums nav slikts, jo tādējādi uz šo uzvedumu atnāk arī jaunā paaudze. Mātes atved līdzi meitas, tēvi - dēlus, kuri varbūt pirmo versiju nemaz nav redzējuši. Ir ļoti svarīgi, lai Latvijā būtu kultūras dzīve, līdz ar to pastāvēs arī latvietība. Lai kultūrvēsture tiktu turēta godā nevis kā vēsture, bet dzīvs mehānisms, kura dzīvotspēja iespējama arī šodien.
- Kādu formātu mūzika tev liekas tuvākā tieši šobrīd?
- Pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka, jo mazāka telpa un mazāk tajā ir cilvēku, jo esam klātesošāki mūzikas radīšanas faktam. Piemērs varētu būt romantisma laikmeta mājas muzicēšanas vakari, uz kuriem sanāca [Francis] Šūberts ar saviem draugiem: viens lasīja dzeju, otrs - spēlēja klavieres utt., un tas viss notika absolūtā tuvplānā. Esmu ar to ļoti aizrāvies, šobrīd kolekcionēju dažādus instrumentus un veidoju sev tādas kā skaņu gleznas. Pats esmu no tā baigā kaifā! Un saprotu, ka ļoti daudzi cilvēki būtībā ir apdalīti, jo viņi no šīs skaņas dzird tikai atblāzmu - pat baznīcā dzird tikai mūzikas akustisku atblāzmu. Arī no tumbām ir tikai atblāzma, jo neesi klāt konkrētajā istabā, kur viens vecis akustiski spēlē giču un rauj vaļā blūzu! Tas taču ir pavisam kaut kas cits, piekritīsi, vai ne?!
- Bet mūsdienu sabiedrība savā ikdienas skrējienā nemaz negrib aizdomāties, viņiem patīk visu patērēt vienkāršotā veidā!
- Nav nemaz jāaizdomājas, ir vienkārši jānoķer muzikālās baudas mirklis! Šie mazie koncertu formāti sāk aizvien vairāk attīstīties, viens otrs jau spēlē mazākām auditorijām un dara to ļoti labi, piemēram, Mārcis Auziņš. Manuprāt, tas ir ļoti forši, ka esi klātesošs un redzi, kā tas viss notiek, un skaņas vibrācija tevi sasniedz no diviem metriem, nevis 20, 50 vai pat 100.
- Šajos laikos, manuprāt, katrs var izvēlēties sev tīkamāko mūziku un tās klausīšanās formu, jo koncertu ir ļoti daudz, un arī to stilistiskā amplitūda ir plaša.
- Jā, tieši tā! Taču mazo formātu trūkst, bet tas ir saprotams, jo viss balstīts uz komerciju, bet šāds formāts nekad nebūs tik pelnošs, lai organizatori un arī mūziķi varētu saņemt pietiekami. Bet, man liekas svarīgi, lai tas noturētos balansā un radītu interesi, lai cilvēks varētu piedzīvot klātbūtnes efektu muzicēšanas vai jebkuras citas mākslas radīšanas brīdī. Arī teātrī šie mazie, tuvie formāti - tie ir ļoti pievilcīgi! Ne velti režisori aizvien biežāk un labprāt izvēlas šādus formātus. Protams, ir nepieciešami labi aktieri un labs materiāls, bet šādā gadījumā tas pilnībā ierauj skatītāju šīs mākslas valdzinājumā.
- Arī pats neatturies no lielām un komerciālām lietām, par ko varētu dēvēt grupas Zodiac pēdējo atdzimšanu koncertēšanai Krievijā…
- Protams! Tas nudien nav altruistisks pasākums (smejas)! Latvijas tirgus, kā pats saproti, ir ļoti ierobežots, taču arī Krievijā viss iet mazumā. Mēs tikko bijām atjaunojušies, ļoti labi sākām ar no jauna ierakstīto plati, no Ukrainas bija kādi trīs piedāvājumi uzstāties festivālos, taču ekonomiskās situācijas un arī politiskās putras dēļ viss apstājās. Domāju, ka tas nav atstājis sekas tikai uz mums, cik zinu, tad arī [Intars] Busulis ir līdzīgās domās. Viss kļuvis citādāk. Ik pa laikam gan mūs atkal uzaicina braukt uz Krieviju un uzstāties. Esam bijuši no Maskavas līdz pat Vladivostokai. Mēs pārrakstījām pirmajās divās platēs iekļautos skaņdarbus mūsdienīgā versijā - ar šīs dienas aranžējumiem, bet izmantojot vecos, analogos instrumentus. Sastāvā šobrīd man ir ģitārists Mārcis Auziņš, [Mārtiņš] Linde pie bungām un mans dēls Jānis Lūsēns pie basa - viņš arī sēž studijā pie aranžijām, kā arī krāmējas ar visām skaņu lietām, nu, un arī es, pie sintezatoriem. Iet labi. Nesen bija iznācis Daft Punk pēdējais albums, un Maskavā kāds žurnāla Komersant žurnālists uzrakstīja, ka «eto vsjo figņa», jo Zodiac jaunais albums tam griež pogas ārā (smejas)! Pērn Siguldā bija atbraukuši A-ha, un daži cilvēki teica, ka viņi uz mūsu fona izskatījušies nekādi. Katram savs.
Krievijā pēc koncertiem joprojām nāk klāt cilvēki, lūdz autogrāfus un parakstīt plates, taču šādu cilvēku skaits paliek aizvien mazāks, jo, ko tur slēpt, fani paliek veci. Domāju, ka šis otrreizējās atdzimšanas laiks tūlīt beigsies, un tad tā jau būs pilnīga vēsture, domāju, ka mēs vairs nekur nebrauksim. Šeit? Nav tāda mēroga festivālu. Pirms dažiem gadiem Arēnā Rīga uzstājāmies 80. gadu diskotēkā, bet tas arī viss - cik tad šādu pasākumu te var būt?!
- Jau gluži par leģendu kļuvis stāsts par to, ka tevis, vēl studējot Latvijas valsts konservatorijā, izveidotās elektroniskās mūzikas grupas Zodiac plašu tirāža esot pārsniegusi 20 miljonu robežu - tā tiešām bija?
- Šo baumu vai faktu patiesībā esmu izplatījis es pats. Realitātē bija tā, ka kaut kad astoņdesmitajos satiku skaņuplašu firmas Melodija direktoru Jāzepu Kambalu, un viņš teica, ka nekas tāds vēl nav pieredzēts - mūsu plašu tirāža pārsniedzot 20 miljonus! Tie bija viņa vārdi, es tos vienkārši citēju. Varbūt bija pat vairāk, to es nezinu. Turklāt vēl taču bija dažādas uzbeku un sazin kādas citas fabrikas - kādas tikai plates mums nav stiepuši koncertos parakstīt! Skatos, vinila plate - jā, bet no kurienes?! Taču neko sapelnījuši ar to neesam. Krieviju kā autortiesību maksātāju vari aizmirst, neviens taču tai karu par to neievērošanu nepieteiks (smejas)! Pirms kaut kādiem gadiem man zvanīja visai dīvaini cilvēki Zodiac plašu sakarā un prasīja, vai varot šīs plates pārizdot - cik jūs par to gribat? Bet ko jūs piedāvājat? Nu, kādu eiro par plati. Ieteicu viņiem sazināties ar mūsu pārstāvjiem no Mikrofona ierakstiem. Pēc tam iestājās klusums, neviens vairs nezvanīja. Iebraucam Krievijā un pirmajā kioskā es redzu izdotos Disco Allianse diskus… Viņiem tur autortiesības ir pilnīgi pie kājas, ko es viņiem padarīšu!
- Komponēšanai pieej racionāli - nesēdi uz krāsns un negaidi, kad tev atnāks Mūza vai atjās Pegazs.
- Nē, nē! Es to šajā gadījumā saprotu kā Baha vai Mocarta dzīvi, kurš vienkārši strādā savā darbā par baznīcas muzikālo vadītāju un uz nākamo svētdienu vajag uzrakstīt vienu kantāti. Nu, jāsēžas klāt un jāraksta! Psalms šāds vai tāds, liturģiskie teksti šādi - okey, sestdien tikai tas viss vēl ar roku jāpārraksta! Starp citu, mums tagad talkā nāk dators, bet kā tie veči to visu varēja uzrakstīt ar roku, nespēju pat iedomāties! Bieži vien esmu par to domājis tieši Baha kontekstā - kā šo daudzumu var pavilkt viens cilvēks?! Tas ir kaut kas nesaprotams. Un nemaz nerunājot par visu to vēstījumu, kas tur ir iekodēts, - kādā līmenī ir šīs polifonijas, kāda ir mūzikas attīstība!
- Vai atminies, kā tev gāja ar pašu pirmo mūziku teātra izrādei? 18 gadu vecumā sacerēji mūziku pasaku lugai Princese Gundega un karalis Brusubārda Liepājas teātrī.
- Oi, es šo sajūtu spilgti atceros vēl šodien! Teātra gaismas, smaržas, sāk ieskanēties mūzika utt. - tas bija neaizmirstams brīdis! Jā, tolaik man vēl nebija piesista roka uz rakstīšanu, taču es kaut kā ļoti labi iztēlojos, kas ir nepieciešams - režisore pēc tam piezīmes par to, ka kaut ko vajadzētu citādāk vai kaut kas galīgi neder, neizteica. Starp citu, tā manā radošajā dzīvē vispār nekad nav gadījies - ar vienu kinorežisoru gan tā bija, galīgi nesanāca sadarbība… Pēdējos gados es katram skatam piedāvāju vairākus variantus - vairāk vai mazāk instrumentētus. Lai ideja būtu viena, taču dažādos risinājumos, kad skaņas pamatīgums ir atšķirīgs. Bet to jau redz tikai uz skatuves, kas labāk der.
- Grāmatā Jānis Lūsēns trešais aprakstīta epizode, kurā esi tēvam nosolījies spēlēt klavieres, ja tās tiks nopirktas: «Es spēlēšu! Man neapniks! Vīrs un vārds!»
- Jā, tā bija, patika man tā klavieru spēlēšanas lieta. Bet hokejs arī baigi patika. Ziemā gājām spēlēt uz ezera ledus, savukārt vasarā bija hokejs ar bumbiņu un pašdarinātām nūjām. Iespējams, tieši tāpēc joprojām savos 60 gados esmu ļoti labā fiziskā formā, jo sports - tā tomēr ir lieta, nevis tikai sēdēt istabā un visu laiku čīgāt. Varbūt spēlēt vajadzēja vairāk, bet man Liepājas mūzikas skolā bija kārtīgi, stingri pedagogi, kas mani riktīgi ņēma aiz ausīm un lika strādāt.
- Nu, tev dzīvē ir bijuši vairāki tādi periodi, kad pašam sevi vajadzēja ņemt riktīgi aiz ausīm…
- Jā, visu laiku tā ir bijis. Pašdisciplīna ir manas dzīves pamata moto. Attiecībā uz darbu esmu disciplinēts - nevienu termiņu nekad neesmu norāvis. Nekad! Respektēju citu cilvēku laiku un gribu, lai respektē arī manu laiku. Var sanākt kaut ko palabot un pamainīt, bet tas ir normāls darba process, taču pamata termiņi tiek ievēroti. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi. Arī mana jubilejas koncerta sakarā - kāds samācījies [repertuāru], kāds nāk pēdējā brīdī, kādam vispār vienalga, bet beigās jau viss būs labi. Es domāju, ka pašdisciplīna ir tāda rakstura īpašība, ko ar laiku iemāca pati dzīve. Tā nepieciešama, lai nepaliktu kaunā.
- Par tavām rakstura īpašībām daudzi saka - skarbs vecis, bet tajā pašā laikā arī romantiskākais latvju komponists. Tas kaut kā neiet kopā?!
- Mākslas pasaulē katrs rada savu ideālo formātu, kādā viņš dzīvo - vienam tas ir smagais metāls, citam tā ir romantiska un skaista pasaule. Tas ir tas, ko radi, kur dzīvo pa īstam. Savukārt sadzīve - tā ir pavisam cita lieta. Ja redzu kādu nesaimnieciskumu un pilnīgu bezjēdzību, tad es nespēju palikt vienaldzīgs. It īpaši nestrādājot valsts sektorā un redzot, kas notiek ar naudām, zinot, cik grūti ir nopelnīt tos dažus eiro, no kuriem pēc tam vēl jānomaksā nodokļi, bet pēc tam tie vienkārši aiziet trallallā. Tad gan varu palikt skarbs.
- Jā, dažās intervijās esi izteicies par valsts simtgades pasākumiem, ar to izraisot lielu troksni.
- Es uzskatu, ka šie tēriņi ir vienkārši amorāli. Vai kāds var pateikt, kāda ir tautsaimnieciskā atdeve no šiem lielajiem pasākumiem?! Manuprāt, tas viss varēja būt krietni citādāk. Trūka momenta, kas cilvēkus solidarizētu, kas vienotu. Tā vietā tika rakstīti garumgari koncepti un veidoti dārgi iestudējumi. No tā, ko es redzēju televīzijā, pilnībā būtu pieticis ar lieluzvedumu Abas malas - tas bija lieliski, profesionāli, mūsdienīgi, konvertējami un saprotami izveidots darbs. Savukārt par visu pārējo, tostarp arī dziesmu svētkiem… Starp citu, šajos dziesmu svētkos tika piedzīvota viena no retajām reizēm, kad netika atkārtota Gaismas pils - manuprāt, tas nozīmē to, ka sabiedrības gars ir noplacis vai arī pašu svētku koncepcija nepaceļ cilvēkus pozitīvām emocijām. Jā, cilvēki sūta viens otram selfijus, ir okey, bet tie taču nav pilsētas svētki, bet Dziesmu svētki! Tiem jābūt pavisam citai jēgai!
- Taču tāds jau šobrīd ir laiks - cilvēkam, aizejot uz koncertu, galvenais ir uztaisīt selfiju un nofilmēt video, ko pēc tam ielikt Facebook!
- Tur jau tā lieta! Tā tas diemžēl ir, tas ieņem kaut kādu konkrētu vietu mūsdienu sabiedrībā un noslauka visu to labo. Taču kāda cilvēku daļa tomēr vēlas kaut ko vairāk, un te ir jautājums pie profesionāļiem - jāprot ne tikai skaisti un pareizi uzrakstīt koncepciju, bet arī sajust pasākuma garu. Domāju, ka tas trūka. Dominēja subjektīvas izvēles par konceptiem un izvēlētajiem māksliniekiem. Manuprāt, ja gribēja tērēt tik lielu naudu, tad primāri vajadzēja sakārtot profesionālo kultūrvidi, nevis sarīkot pāris profesionālos pasākumus ar ārprātīgām izmaksām.
- Atgriežoties pie tavām dzimšanas dienas svinībām, - kad tās noslēgsies, kādi būs tavi nākamie projekti?
- Gatavoju lielāka formāta darbu Jelgavai saistībā ar šīs pilsētas jubileju. Māra Zālīte tam raksta libretu. Tas būs kaut kas līdzīgs kā Mistērija par sapni un mīlestību ar visai nosacīti vēsturisku un poētisku aprakstu par Bermonta laikiem un to, kā latvieši dalījās - viens brālis pie sarkanajiem, otrs - pie baltajiem, līdz beigās pats vairs nesaproti, kurā pusē, kur un par ko karo. Ļoti smaga tēma, bet Zālīte, protams, atkal ir savu uzdevumu augstumos - viņai piemīt fantastiskas pētniecības spējas. Tas novērojams arī citos darbos, vai tas būtu par Finku vai Indriķa hroniku, viņa visā ļoti iedziļinās, līdz ar to viss, kas uzlikts uz papīra, ir argumentēti pamatots, tā nav tikai beletristika. Cepuri nost viņas talanta būt racējai priekšā!
- Ieminējies par sadzīvi - kur tev, liepājniekam, šobrīd tā noris?
- Jau piecus gadus dzīvoju Raganā, man tur ir neliela mājiņa. Piecus gadus nodarbojos, ja tā var teikt, ar iešanu klusumā. Kolekcionēju dažādus instrumentus un meklēju dažādus jaunus skaņu savienojumu veidus. Es domāju, ka tas arī būs tālākais, ko es darīšu savā dzīvē, cerams, līdz kapa malai (smaida). Mani tas ļoti aizrauj un arī nomierina. Protams, rakstu dziesmas un mūziku - tas ir darbs, ko kāds kādā brīdī aicina izdarīt. Taču tas, kas sniedz baigo gandarījumu, ir tieši šis minētais. Arī projekts Aiz… man ir ārkārtīgi mīļš projekts - starp citu, mūsu koncertu var noskatīties YouTube, izdevās to forši nofilmēt.
- Kas ir «iešana klusumā»?
- Redzi, mēs te [kafejnīcā] sēžam un visu laiku kaut kas skan, visu laiku ir troksnis - kurā brīdī cilvēks var atslābt, kad atpūtināt galvu?! Šovasar piestrādāsim pie mazajiem formātiem - mēģināsim Mazmežotnes muižā pie tās vadītājas Ivetas Burkānes veidot mūziku vakara mieram. Pieci koncerti ar sākumu deviņos vakarā. Tur ir atjaunots milzīgs stallis ar labu akustiku, forša atmosfēra. Mēs ar saviem domubiedriem spēlēsim tādiem gandrīz pusguļošiem cilvēkiem - tā būs improvizācija, tā būs mūzika, kas radīs atmosfēru. Plāns ir tāds: spēlēju kādas 45 minūtes tikai pussimt cilvēkiem, bet tas nebūs jāskatās kā priekšnesums, būs vienkārši jāķer klātbūtnes efekts. Katrā reizē nāks klāt kāds mūziķis, kas man piespēlēs - Mārcis Auziņš, Laima Jansone, Rihards Zaļupe, arfiste Ieva Šablovska ar savu vīru Aināru Šablovski, bet beigās Vestards [Šimkus], kurš arī pēdējā laikā ir aizrāvies ar improvizācijām un mūzikas radīšanu uz vietas. Kaut kādi rāmji tam visam būs, taču es ceru, ka mūzika būs tāda, kas radīsies uz vietas. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi interesants process - būt klāt brīdī, kad kaut kas top.
Jānis Lūsēns
