Ieva Segliņa: Radošas mokas ir neizbēgamas, bet arī meklējumiem jābūt caur prieku

 
©f64

«Ir laba sajūta, ka man ir bijusi pauze no teātra, ir bijusi pilnīgi cita dzīves izjūta, tas man bija nepieciešams. Ir brīnišķīgi, ka varu nākt uz darbu un darīt visu ar prieku – mēģināt jauno izrādi, spēlēt repertuārā esošajās izrādēs. Un priekam nekas netraucē, teiksim, pārslodze, pārgurums... Ļoti izbaudu to, ka man vairs nav lieka laika, ko vienkārši tērēt,» saka aktrise Ieva Segliņa.

Šovakar Dailes teātrī Žana Ženē leģendārās lugas Kalpones (1947) pirmizrāde režisora Viestura Meikšāna režijā. Lomās - Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa.

Kas ir atbrīvošanās?

Žana Ženē luga Kalpones vēsta par divām kalponēm - māsām Solanžu un Klēru, kuras izspēlē fantāzijas par savas kundzes nogalināšanu. Ievai Segliņai šī būs pirmā loma, atgriežoties teātrī pēc dēliņa Alberta piedzimšanas.

«Esmu ļoti laimīga, ka man ir iespēja atgriezties tieši ar šo darbu, tieši šādā radošajā komandā. Esmu ļoti pateicīga liktenim, kurš man izspēlēja šo kārti,» saka Ieva Segliņa. Ar režisoru Viesturu Meikšānu viņa strādā pirmo reizi, bet ar viņu esot uz viena viļņa, saskanot gan humors, gan gaume, ir tik viegli radīt.

«Dramaturģiskais materiāls nav no vieglākajiem, bet mēģinājumu process ir viegls, daudz smejamies un dauzāmies, un to laikam nosaka radošās komandas, bet jo īpaši režisora humora izjūta. Šis ir viens no harmoniskākajiem, jautrākajiem un patīkamākajiem mēģinājumu procesiem, kāds man jebkad ir bijis. Pieļauju, ka tas saistīts ar manu pašreizējo dvēseles stāvokli, bet tikpat daudz tas atkarīgs no cilvēkiem, kas kopā strādā,» neslēpj Ieva Segliņa. Interesanti, ka jau ilgāku laiku viņa domājusi, ka labprāt būtu vēlējusies strādāt pie Žana Ženē lugas Kalpones iestudējuma, jo tajā ir «brīnišķīgas lomas, brīnišķīgs teksts». Ar šo materiālu pati dzīvojusies sen, bet kad uzzinājusi, ka tas tiks iestudēts, viņas «sirds gavilējusi». Starp citu, šajā iestudējumā jau piekto reizi Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa uz skatuves būs māsas. Ieva uzskata, ka laikam ne velti režisori abas redz šādā kombinācijā, jo ar Ilzi viņai «patiešām ir pilnīgs «saslēgums» no pusvārda, abas roku rokā ejam uz rezultātu, un ir milzīga bauda spēlēt ar šādiem partneriem. Brīnišķīga komanda ir viens no galvenajiem faktoriem, lai izrāde izdotos.»

Režisora Romāna Viktjuka leģendāro iestudējumu Kalpones viņa ir skatījusies divas reizes. «Mani viss apbūra, lai gan, teikšu atklāti, daudz kas tajā izrādē nebija manā gaumē, tomēr pēc tās biju vaļā muti, nesapratu, kā viņi ar mani to ir izdarījuši, bet es atceros to, ka neatcerējos par ko ir izrāde, bet gan - kāda ir izrāde, kā aktieri spēlēja,» saka Ieva. Protams, šī būs pavisam cita izrāde. «Mēs radām savu pasauli, un tā ir diezgan drosmīga. Žans Žanē par šo lugu rakstīja, ka tā viņam ir kā sava veida atbrīvošanās. Viss, ar to teikums beidzas. Mēs mēģinājām uzminēt, kas ir tā atbrīvošanās, no kā cilvēki lugā grib tikt vaļā. Un tā ir aktuāla tēma - izmisīga nevēlēšanās būt tam, kas tu esi, nebūt sev. Mūsdienās daudziem ir sarežģīti pieņemt pašiem sevi, un dzīvo bailēs par to, kā citi viņu redz,» saka Ieva Segliņa. «Arī man būs vajadzīga liela drosme to visu darīt, bet gribas to izdarīt tieši tik drosmīgi.»

Viegli un ar prieku

Jau pāris dienas pēc pirmizrādes sāksies mēģinājumi pie nākamā jauniestudējuma - režisors Jans Vilems van den Boss iestudēs Bīstamos sakarus.

«Arī šo iestudējumu jau gaidu - brīnišķīgs materiāls, brīnišķīga loma, brīnišķīgi partneri, brīnišķīgs režisors...» saka Ieva. Vienlaikus viņai ir arī apņemšanās vairs nekad nenonākt tādā situācijā, kādā bija pirms dēliņa gaidīšanas. «Jutīšu, kad atkal tuvošos tai sajūtai. Noteikti jutīšu. Tad ir jāmāk apstāties. Ir jāmāk atteikties. Mums ir pretimnākošs mākslinieciskais vadītājs, kurš jau dažus gadus atbalsta to, ka aktierim nevajag strādāt pie vairāk par trim jauniestudējumiem sezonā. Ja ir vairāk, tad aktieris var izvēlēties - vai viņš grib uzņemties vai nē. Tā ir teorija, protams, praksē tam ir dažādas izpausmes, jo bieži vien ir arī jāielec citu lomās, jo kāds dodas dekrētā, kāds pavisam prom no teātra.»

Aktrise atzīst, ka šī pauze viņai bija ļoti nepieciešama, jo «biju tādā ritenī, kurā nespēju ne apstāties, ne aptvert notiekošo, ne padomāt, ne izanalizēt, ne saprast - ne kur es esmu, ne ko es daru. Lomas vienkārši ražoju vienu pēc otras. Ja nebūtu šādas apstāšanās - dēliņa gaidīšana -, pieļauju, ka rezultāts būtu diezgan traks. Esmu pateicīga liktenim, ka tas notika tā un tieši tad, es ļoti izbaudīju tādu mieru, kas man nekad nebija bijis. Līdz tam bija skola, augstskola, teātris, kurā lomas nāca viena pēc otras. Nenoliegšu - es arī gribēju spēlēt sešas jaunas lomas sezonā, bet tagad saprotu, ka trīs ir optimāli, lai varētu darīt to kvalitatīvi. Es biju tik laimīga, ka pirms Kalponēm varēju lasīt par autoru, lasīt šī autora citas lugas, un sapratu, ka tik sen to nebiju darījusi, jo tam vienkārši nebija laika, jo ir pirmizrāde, un pēc trim dienām jau sākas nākamā iestudējuma mēģinājumi. Un vakarā vēl izrādes. Viss vienā putrā un haosā. Pirms dēliņa piedzimšanas es patiešām spēlēju katru vakaru. Tagad esmu apņēmusies ar sevi to neļaut darīt, es negribu atgriezties tur, kur biju - emocionāli un psiholoģiski, arī fiziski.»

Pirmdzimtā gaidīšanas laikā Ieva arī pārdomājusi savu attieksmi pret teātri. Daudz skatījusies izrādes, kopumā - ap 40 visos teātros, pierakstījusi savas domas par redzēto - to, kas patika un kāpēc, arī to, kas nepatika un kāpēc. «Pierakstītas pilnas klades ar domām... Tieši šajā laikā domāju par to, ka savu profesiju tik ļoti mīlu un cienu, ka man patīk darīt šo darbu, bet kāpēc man tas izraisa tik milzīgas mokas? Protams, radošas mokas ir neizbēgamas, bet arī meklējumiem ir jābūt caur vieglumu un prieku. Ja es mīlu šo profesiju, tad kāpēc apšaubu savu esību tajā? Kāpēc ļauju pati sev darīt pāri? Un vēl es daudz domāju par savu nedrošību profesijā, par pašpārliecinātības trūkumu, arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc man viss gāja uz īso. Esmu ļoti apzinīga un ļoti kritiska pret sevi, tas man visu mūžu nāks līdzi, bet tagad es vairs sevi neapšaubu šajā profesijā. Iepriekš mēģinājumos visu laiku bija sajūta, ka nedaru labi, ka mani tūlīt apstādinās un teiks, ka nav pareizi... Jā, tas ir teicamnieces sindroms - izdarīt perfekti, lai nebūtu kur piesieties. Izrādes Kalpones mēģinājumos šādas sajūtas man nav. Turklāt nu jau svarīgākais man ir mājās, bet darbā ir laiks, ko es varu izbaudīt, darot to, ko es mīlu. Pagaidām man izdodas ar prieku nākt uz mēģinājumiem, ar prieku spēlēt izrādes.»

Laimes eiforija

Dēliņa gaidīšanas laiku viņa uzskata par vienu no harmoniskākajiem periodiem savā dzīvē. Protams, pirmajā brīdī bijis šoks par apstāšanos. «Jo es biju skrējusi tik daudzus gadus, un pēkšņi - bams, dari ko gribi, baudi dzīvi. Dzīve mainījās. Tas ritms bija tik lēns un patīkams, tik jocīgi lēns man, kas visu laiku bija skrējusi,» saka Ieva. Un viņa darījusi arī to, par ko līdz tam pat neuzdrošinājusies iedomāties. Piemēram, apmeklējusi angļu valodas kursus.

«Pretēji daudziem, kas saskaras ar pēcdzemdību depresiju, man bija pēcdzemdību laimes eiforija. Un tā joprojām turpinās. Es skatījos uz to mazo cilvēciņu un trīs dienas vienkārši raudāju aiz laimes. Un nevarēju apstāties. Vēl tagad skatos uz dēlu un neticu, ka man ir dota tāda laime - skan banāli, bet tas tā ir. Un viņš manī izraisa fiziski sajūtamu laimi. Es ieguvu pilnīgu lidojuma sajūtu,» stāsta jaunā māmiņa, atceroties sava pirmdzimtā nākšanu pasaulē.

Tagad viņa, absolūta pilsētas meitene, kurai vienmēr patikusi kņada un troksnis, arī vairāk sākusi iemīlēt lauku mieru. «Šobrīd es pieķeru sevi pie domas, ka gribas uz laukiem, ka gribas tur valdošo nedaudz baiso klusumu un to, ka nekas apkārt nenotiek, ka vari vienkārši būt kopā ar savējiem. Varbūt tas saistīts ar dēla piedzimšanu, varbūt ar vecumu...» pasmaida Ieva. Pagaidām viņa vēl mācoties savienot teātri ar mājas dzīvi - emocionāli, ne plānošanā. «Laiks tikai sev pašai man tagad ir, bet mājās esmu tikai dēlam. Kad mazo nolieku gulēt, tad man ir pusotra stunda, ko varu veltīt sev, kas visticamāk ir kādas filmas skatīšanās.» Vasarā, protams, ir paredzēts dzīvoties pa laukiem, lai dēlēns var skraidīt basām kājām, bet būs arī darbi, jo, kā zināms, vasara ir aktīvākais filmēšanas laiks.

***

Ieva SEGLIŅA

Dailes teātra aktrise (kopš 2011. gada)

• Dzimusi 1990. gada 1. maijā Rīgā

• Precējusies, dzīvesbiedrs - Nacionālā teātra aktieris Arturs Krūzkops, dēls - Alberts (viens gads un viens mēnesis)

• Mācījusies Rīgas 2. vidusskolā un Rīgas Hanzas vidusskolā. Absolvējusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra (MHAT) skolu - studiju (2007-2011)

• Lomas: Lolita (Lolita, 2007), Džuljeta (Romeo un Džuljeta, 2012), Ismēne (Antigone, 2013), Fransuāza (Pikaso sievietes, 2014), Tatjana (Oņegins, 2014), Džila Meisone (Equus, 2015), Sandra (Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, 2015), Žanna (Ugunsgrēki, 2015), Žanna (Žanna d`Arka, 2016), Palma kundze (Laulības dzīves ainas, 2016), Maša (Trīs māsas, 2016), Meja (Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, 2017), Ilze (Mana māsa, 2017) u.c.