Personības

«Šī man ir pirmā pieredze, filmējoties Latvijā, un jāatzīst, ka darba process bija patīkams un ļoti profesionāls. Diezgan līdzīgs, kā savulaik strādājot pie režisora Ņikitas Mihalkova – visa komanda strādāja nopietni un pa īstam. Vienīgā atšķirība ir tikai budžetā,» secina Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš spēlē galveno – ierindas kaujinieka Pelēkā – lomu režisora Gata Šmita krimināldrāmā 1906.

«Šī izrāde ir par mani. Jā, jā, tieši tā! Man ir jāspēlē aktieris, un tas esmu es. Tas, protams, ir daudz grūtāk, nekā spēlēt jebkuru citu lomu. Aktieris ir kails ikvienā lomā, bet šajā – vēl kailāks, jo, gribot vai negribot, lien ārā arī dažādas personīgas lietas. Nav aiz kā aizslēpties, jo – kur tad tu, aktieris, aiz aktiera aizslēpsies?!» saka skatītāju mīlētais Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts.

In memoriam. Andrejs Žagars (1958–2019).

«Šīs atmiņas ir mana bagātība, ko es vēlos nodot mantojumā jaunajai paaudzei, lai rosinātu arī mūsdienu bērnus radoši un aktīvi aizvadīt brīvo laiku. Jo katrs jauns atklājums un piedzīvojums ir brīnums, kas vairo izziņas prieku,» saka Liene Lasmane, grāmatas Pagalma mantojums. 32 jautras spēles un rotaļas autore.

Mākslas un kultūras cilvēks – tā par Andreju Žagaru teic viņa draugi un pazinēji. Vienmēr apsēsts ar idejām, uzņēmīgs un tiešs – vēl tā viņi saka. Viņa dzīve bija tik intensīva, ka neatlika laika apstāties – viņi turpina. Un tas viss ir patiesība.

89 gadu vecumā mūžībā aizgājis skolu arhitekts Vitālijs Fjodorovs, informēja Latvijas Pilsētu celtniecības projektēšanas institūta valdes locekle Daila Šēnberga.

«Ne par mīlestību vai greizsirdību, bet gan par laiku, kas iznīcina visu,» saka režisors Aiks Karapetjans, raksturojot savu jaunāko darbu – operu Burvestība un Pajaci jauniestudējumu, kura pirmizrāde šovakar Latvijas Nacionālajā operā.

«Mani interesē jaunrade – jauni meklējumi, jauni izaicinājumi. Man ir interesanti strādāt žanrā, kurā satiekas dažādi mākslinieciskie virzieni un nav robežu. Šajā jauniestudējumā skatītājus sagaida gan operetes un kabarē dziedājumi, gan laikmetīgā cirka elementi, gan autentiska čigānu mūzika,» atklāj režisors Juris Jonelis.

«Ne tik bieži es spēlēju Latvijā, apmēram divas reizes gadā, bet tas ir pietiekami. Iespēju koncertēt Latvijā es uztveru kā platformu eksperimentiem, jo te mani koncerti ir ļoti specifiski – te man ir ļoti daudz brīvības, koncerti Latvijā man ir kā radoša laboratorija. Tas noteikti ir kompliments mūsu publikai, jo nekur citur pasaulē es tā nedaru,» saka jaunais pianists Georgijs Osokins. Šovakar Dzintaru koncertzālē viņa solokoncerts.

«Man jau šķiet, ka 75 gadi nav nekas daudz. Paldies Dievam, ka šobrīd es varu pavilkties, lai arī ar spieķa palīdzību. Ja varu paiet un būt tur, kur man vajag, tad jau viss ir kārtībā,» saka gleznotājs Juris Jurjāns, kam 15. februārī aprit 75 gadi. Dzimšanas dienas ballītē piedalīsies visi trīs bērni un septiņi mazbērni. «Vairāk neviena nebūs. Un man arī nevajag,» atzīst mākslinieks.

«Ir teorija, ka laikmetīgajā mūzikā var atšķirt, no kuras valsts nāk komponists, jo valodai ir tuva saikne ar mūziku, ko radām, un mūzikas valodā kaut kā dabiskā veidā ieaužas mūsu runātā valoda. Bet savā mūzikā es nedzirdu latviešu mūziku, absolūti nemaz, bet, kas to zina, kas būs pēc gadiem...» saka jaunā komponiste Linda Leimane. Sestdien, 9. februārī, 13. reizi izskanēs ikgadējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, un tajā pirmatskaņos jaunās komponistes darbu Enantiomorphic Chambers.

«Es nebūtu piekritusi strādāt, ja mani neuzrunātu vēstījums. Man patīk, ka tas ir lokāls stāsts – par latviešu Maskačku, par latviešu bērniem, par latviešu suņiem,» saka Elīna Brasliņa, pilnmetrāžas animācijas filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi māksliniece. Filmu no 1. februāra sāk izrādīt Latvijā.

«Tiklīdz aizgāja izrādes reklāma, biļetes strauji tiek izpirktas. Es esmu vienkārši šokā: uz skatuves vēl nekas nav uzlikts, bet izrādes nosaukums un divi aktieri savu darbu jau padarījuši. Tas ir bišķiņ apgrūtinājums, jo – kas tur beigās būs, es vēl nezinu,» smaidot saka režisors Juris Rijnieks. Ceturtdien, 31. janvārī, pulksten 19 Baložu kultūras namā pirmizrāde viņa jauniestudējumam – iepazīšanās komēdijai ar trillera elementiem Viņi melo labāk jeb randiņš ar 50 gramiem balzama.

Piektdien, 1. februārī, kinoteātros sāk izrādīt jaunā režisora Jāņa Ābeles debijas filmu 7 miljardi gadu pirms pasaules gala, kas ir Latvijas un Francijas kopprojekts.

Klajā nākusi lietuviešu mākslas zinātnieces un rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna Silva rerum ceturtā, pēdējā, daļa par Norvaišu dzimtas vēsturi Lietuvas teritorijā. Stāstu rakstniece balstījusi uz reāliem notikumiem un biogrāfijām, savijot tās maģiskā vēstījumā par dzimtas mantojumu, postošām kaislībām, īstenību un zemapziņu, jūdaismu un libertīniem un četrām dabas stihijām – uguni, ūdeni, gaisu un zemi.

Jau no bronzas laikmeta cilvēku dzīve un karošana nebija iedomājama bez zobeniem. Nezinātājam tas daudz nepastāstīs, taču speciālistam – ļoti daudz. Arī arheologam Artūram Tomsonam.

No piektdienas, 25. janvāra, uz lielajiem kinoekrāniem Latvijā skatāma jauna pilnmetrāžas spēlfilma Vecā dārza noslēpums. Ar šo piedzīvojumu stāstu ģimenei spēles kino debitē labi zināmais dokumentālo filmu režisors Olafs Okonovs.

17. janvārī mūžībā ir aizgājusi māksliniece Māra Vaičunas, kuras smalki niansētā glezniecības valoda ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas glezniecības vēsturē.

Šovakar Latvijas Nacionālās operas (LNO) repertuārā atgriežas Džakomo Pučīni operas Bohēma iestudējums, tajā Rūdolfa lomā debitēs Raimonds Bramanis.

«Namiņš uzcelts, dēls aug, koks iestādīts, čūska nosista – game over. Šāda sajūta man ir jau apmēram pusgadu – ka tālāk vairs nav mērķa, nav kam pelnīt naudu. Un tiklīdz izdomāju, ka beidzot vajadzētu iemācīties atpūsties, jo visu mūžu ir kapāts, kapāts, kapāts, man tagad ir tik daudz darba, ka nekāda atpūta nesanāk. Bet – viss jau ir galvā, arī strādājot, var dabūt sajūtu, ka atpūties,» uzskata Liepājas teātra aktieris un Goda teātra dibinātājs un vadītājs Kaspars Gods.

«Veidojot savu solo darbu, atklāju, cik sarežģīti ir no horeogrāfa skatpunkta pārslēgties uz dejotāja skatpunktu. Un otrādi – jo es šajā procesā esmu abi divi. Tas man ļāva saprast, kas šīs dejas izrādes tapšanā ir svarīgāks – un tas ir horeogrāfs. Un jāatzīst, ka man kā horeogrāfei ar to dejotāju ir grūti strādāt,» saka dejotāja un jaunā horeogrāfe Alise Madara Bokaldere.

«Man bija liels pārsteigums, kad piezvanīja galerijas vadītāja Anda Treija un teica: «Tev taču nāk jubileja – 75 gadi, jātaisa izstāde. Pati biju pārsteigta, ka man jau tik daudz gadu. Gleznojot dienas, mēneši un gadi paiet tā, ka nevar pat manīt, laiks paiet nemanot,» saka gleznotāja Biruta Delle. No šodienas galerijā Daugava apskatāma mākslinieces personālizstāde Kurš olīvu dārzā ir lieks?.