Režisors Aiks Karapetjans: Iedot jēgu savai nožēlojamajai eksistencei

«Ne par mīlestību vai greizsirdību, bet gan par laiku, kas iznīcina visu,» saka režisors Aiks Karapetjans, raksturojot savu jaunāko darbu – operu Burvestība un Pajaci jauniestudējumu, kura pirmizrāde šovakar Latvijas Nacionālajā operā.

Itāļu komponistu Italo Montemeci maz zināmās operas Burvestība un Rudžero Leonkavallo plaši pazīstamā šedevra Pajaci jauniestudējumu veido diriģents Jānis Liepiņš, režisors Aiks Karapetjans, scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve, kustību režisore Liene Grava. Lomās - Dana Bramane, Sonora Vaice, Vladislavs Suļimskis, Iraklijs Kahidze, Sergejs Poļakovs, Georgs Onjani, Jānis Apeinis un citi.

Nekas nav mūžīgs

«Abas operas ir tik dažādas gan muzikāli, gan žanriski, tāpēc lielākais izaicinājums bija uztaisīt vienu izrādi ar diviem žanriem. Iestudēšanas procesā atradām elementus, kuri atkārtosies abās operās, un uzmanīgs skatītājs sapratīs, ka izrāde ir nevis par mīlestību, bet gan par laiku, kas iznīcina. Nekas nepastāv mūžīgi, un nekam arī nav nozīmes - mēs paši iedodam jēgu savai nožēlojamajai eksistencei,» saka Aiks Karapetjans.

Italo Montemeci (1875-1952), kura plašāk zināmais darbs ir 1913. gadā tapusī opera Triju karaļu mīļotā, savu pēdējo operu Burvestība pabeidza 1942. gadā, atrazdamies trimdā ASV, tās pirmatskaņojums notika 1943. gadā raidstacijā NBC tiešraidē no Radio City koncertzāles Manhatanā, tāpēc šī opera kļuva pazīstama kā «radio opera». Līdz šim Burvestība uz skatuves iestudēta tikai divas reizes - 1953. gadā Veronas arēnā un 2010. gadā Pitsburgas operā. Savukārt Rudžero Leonkavallo (1857-1919) opera Pajaci, kuras pasaules pirmizrāde notika Teatro Dal Verme Milānā 1892. gadā, bieži iestudēta daudzos opernamos visā pasaulē. Šosezon pasaules opernamos skatāmi 38 operas Pajaci iestudējumi, Latvijā opera iestudēta sešas reizes - pirmoreiz jau 1921. gadā, bet iepriekšējais tapa 1984. gadā. «Neraugoties uz to, ka abus darbus apvieno saistība ar verisma virzienu un stāsts būtībā ir par vienu un to pašu - mīlas trijstūri, greizsirdību un nodevību, tomēr žanriski tie ir dažādi. Atšķirībā no reālistiskā Pajaci opera Burvestība ir liriska viduslaiku pasaka, kurā romantika mijas ar fantāzijām un alegorijām. Tādēļ mūsu radošā komanda piedāvās skatītājiem doties ceļojumā ne tikai dažādos laika periodos, bet arī pasaulēs,» stāsta jauniestudējuma režisors Aiks Karapetjans.

Režisoram bijis interesanti veidot iestudējumu darbam, kuru «neviens nav dzirdējis», arī viņš nebija, jo lielajā krātuvē youtube var atrast tikai vienu ļoti sliktas kvalitātes ierakstu operai Burvestība, kas veikts pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, no kura vispār neko nevarot saprast. Savukārt Pajaci ir viena no visvairāk iestudētajām operām pasaulē, un par to visiem viss ir skaidrs, ir arī savs viedoklis, kā tā jāiestudē. Abas operas apvienojot vienā iestudējumā, tapis darbs, ko var apzīmēt kā «divi dažādi kosmosi».

Aika Karapetjana abi iepriekšējie iestudējumi Latvijas Nacionālajā operā bijuši izcili veiksmīgi - Seviljas bārddzinis (2011) un Fausts (2016) ieguva Lielo mūzikas balvu, tomēr režisors atzīst, ka viņš pats nemaz neesot izjutis abu iepriekšējo iestudējumu spiedienu. «Man veiksmīgs ir tas iestudējums, kas man atnes nākamo darbu. Es zinu režisorus Latvijā, kuri pat pēc ļoti veiksmīgiem darbiem nevar dabūt nākamo pasūtījumu, savukārt man tāda situācija būtu pilnīga izgāšanās, jo tas nozīmētu, ka kaut ko neesmu izdarījis pareizi,» saka režisors. Piekrišana veidot režiju šīm abām operām neesot bijis pragmatisks apsvērums. «Ja iestudējums būs veiksmīgs, man būs prieks, ja būs izgāšanās, tad tā arī būs. Bet daudz kas atkarīgs arī no operas, piemēram, Fausts ir bagāts un saturā viegli uztverams materiāls, librets uztaisīts ļoti gudri, domājot par skatītāju, tajā ir mistika, romantika un traģika, muzikāli dažāds materiāls, tāpēc režisoram ir viegli strādāt, vismaz man tā bija. Savukārt Burvestība muzikāli ir smags materiāls, un man ir savs skaidrojums, kāpēc opera tik maz iestudēta - tajā nav notikuma, tajā visu laiku dzied par to, kas ir noticis un varētu notikt, bet nekad par to, kas notiek konkrētajā brīdī. Savukārt Pajaci sižets ir dinamisks, bagāts, dramaturģiski varoņi interesanti un spilgti, strādāt ar to stāstu nav problēmu. Mēs, radošā komanda, mēģināsim mainīt skatītāju uztveri par šo mūziku. Es gan ne reizi, veidojot iestudējumus, neesmu domājis par to, kāda publika skatīsies manu darbu, es vienkārši taisu tā, lai man pašam būtu interesanti, turklāt arī skatītājam taču ir gan iztēle, gan fantāzija. Acīm ir jākustas, nevar skatīties vienā punktā, un režisoram ir jādomā par to, lai skatītājiem visu laiku būtu jākustina acis.»

Lai dzīve nebūtu par īsu

Pagājušajā gadā Aiks Karapetjans strādāja Monpeljē operā Francijā, veidoja operas Karmena iestudējumu. Protams, viņa režisoriskais risinājums bijis neierasts, Monpeljē operas direktore teikusi, ka «tas nav Bizē, tas ir Vāgners». Atsauksmes par iestudējumu bijušas labas, bet vienīgais mīnuss bijis tas, ka izrāde tapusi ne repertuāra teātrī, tas nozīmē - nospēlēts ieplānoto izrāžu skaits, pēc tam iestudējums noņemts no repertuāra, bet, ļoti ticams, ka izrāde atkal tiks spēlēta pēc kāda laika. «Apstākļi bija nežēlīgi - 17 dienu laikā bija jāuztaisa milzīga apjoma izrāde. Un ar šo iestudējumu biju tik daudz strādājis kā nekad savā mūžā ne pie kādas izrādes vai filmas. Bišķiņ pietrūka laika, lai nogludinātu, pieslīpētu... Fantastiski skaista izrāde, kad rādu bildes, neviens netic, ka tā ir Karmena,» stāsta Aiks Karapetjans. «Daudzi teica, ka pēc iestudējuma Monpeljē mani noteikti uzaicinās veidot izrādi Parīzē, un, kas to zina, kā būtu, ja izrāde būtu rādīta ilgāk. Ai, patiesībā es esmu vēl pārāk jauns operas režijai,» nosaka režisors.

Opera gan nebija tas mākslas templis, par kura ieņemšanu viņš sapņojis, taču tā dzīvē sanācis, ka tieši operu iestudējumi ieņēmuši vislielāko vietu viņa profesionālajā dzīvē. «Opera no manas dzīves nav izstūmusi kino, bet tikai aizpildījusi tukšumu starp filmām, jo nekas nevarēs no manas dzīves izstumt kino. Tagad saprotu, ka laiks nežēlīgi iet uz priekšu, paralēli šai izrādei strādāju pie diviem kino projektiem. Es tikai tagad sāku mācīties darīt lietas paralēli. Kādreiz darīju tikai vienu, pabeidzu un sāku domāt, ko tālāk darīt. Kādreiz biju maksimālists, darīju visu pats - sākot no scenārija, bet pamazām sāku deleģēt darbus. Neesmu vairs tik emocionāls, esmu kļuvis pragmatiskāks. Lai gan man nav vēlmes filmēt kaut ko, es gribu uztaisīt labu filmu,» saka Aiks Karapetjans. «Ideju man ir daudz, kādām sešām filmām, bet es vairs negribu pats rakstīt scenāriju. Jau pusotru gadu iztērēju scenārijam, par ko vēlāk sapratu, ka negribu filmēt. Šobrīd es koncentrējos tikai uz ideju ģenerēšanu un režiju. Kādreiz visu gribēju kontrolēt, bet īstenībā režisoram vajag darīt savu darbu, un atrast īstos cilvēkus, kas labi darīs savu darbu - rakstīs scenāriju, filmēs, montēs - talantīgi... Tā nu tas ir - ja neuzticies citiem, tad visu gribi izdarīt pats, bet, ja visu gribi darīt un dari pats, tad dzīve par īsu.»

Iespējams, pagaidām vēl nav pienācis īstais brīdis, bet režisora plānos ir arī uztaisīt filmu par armēņu vēsturi, jo tas esot katra armēņa pienākums - kaut ko radīt ne tikai sevis pēc, bet arī savai nācijai. «Ir sajūta, ka katrs armēnis ir parādā citam armēnim ne tāpēc, ka viņam ir vainas sajūta, bet tāpēc, ka bez tā mēs nepastāvētu tik ilgi, cik pastāvam.»

Brīvības beigas

«Manuprāt, pēdējos četros gados esmu baigi nobremzējis darbos, no šā gada intensīvi un daudz darīšu, lai man brīva laika nav vispār. Protams, lai ir laiks ģimenei, bet lai nav no darbiem brīva laika. Esmu runājis ar daudziem režisoriem, kuri paralēli strādā pie vairākiem projektiem, piemēram, divām operām, divām izrādēm, divām filmām... Maksimāli jāizmanto laiks, nevar sēdēt un gaidīt iedvesmu, vienkārši ir jāstrādā. Gaidīšana ir slinkuma pazīme. Nevajag domāt, ka ir jāizdara vislabākais un kas tāds, kas līdz šim nav bijis, nu - ģeniāli, par to nevajag domāt, ir vienkārši vairāk jādara,» saka Aiks Karapetjans.

Maksimāli sevi noslogojot ar darbiem, protams, vienmēr laiks būs jāatrod ģimenei, sievai un abiem bērniem. Ar meitu un dēlu Aiks sarunājas armēņu valodā, sieva - latviski. Aiks gan smejas, ka bērni apgūst divas mazas un komerciāli neizdevīgas valodas, tāpēc viņiem noteikti būs jāmācās angļu, franču un krievu valodas, jo tajās runā daudz vairāk cilvēku, tajās var gūt milzīgu informācijas apjomu. «Valodas attīsta cilvēka smadzenes, pat ja viņi pratīs lasīt ne tikai latīņu burtus, bet arī kirilicu un armēņu burtus, viņiem būs pavisam cita pasaules uztvere,» uzskata jaunais tētis. Aiks arī atzīst, ka līdz ar bērnu piedzimšanu beigusies viņa brīvība, jo «bērni - tā ir lielāka emocionāla atkarība, lielākas bailes, bet tas nozīmē - mazāk brīvības. Tu vairs neesi sev saimnieks, līdz ar bērnu piedzimšanu brīvība beidzas».

Ir plāns savu ģimeni šogad aizvest uz Armēniju, kur nav bijis gadus piecus. «Tur daudz kas ir noticis, ir jāaizbrauc, jāpasēž, jāparunā. Skaips jau ir, bet cik var skaipot? Īstenībā tieši skaips bremzē, ja nebūtu skaipa, iespējams, katru gadu būtu braucis, bet tagad tur nav bijusi ne mana sieva, ne bērni. Tas būs interesants piedzīvojums, sarežģīti ir tas, ka mani radi tikpat kā nav Erevānā, bet ziemeļos un dienvidos, bet gan jau visu izdomāšu un saplānošu. Un bērniem būs iespēja vairāk runāt armēniski.»

***

Aiks KARAPETJANS

• Kinorežisors un mākslas zinātnieks

• Dzimis 1983. gada 10. jūlijā Armēnijā

• Dzīvesbiedre - scenāriste Lote Eglīte, ģimenē aug meita Ani (3,5) un dēls Leo (1)

• Mācījies Rīgas 9. vidusskolā (1990-1997) un Rīgas 22. vidusskolā (1997-2000). Ieguvis bakalaura grādu mākslas zinātnē Latvijas Mākslas akadēmijā (2005), izstrādājot bakalaura darbu Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gs. 2. pusē - 20. gs. sākumā.

• Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu audiovizuālajā mākslā (2007), diplomdarbs - īsfilma Riebums (ir šīs filmas scenārija autors, režisors, montāžas režisors un producents). Filma tika atzīta par labāko studentu filmu Nacionālajā kinofestivālā Lielais Kristaps, tā tika nominēta arī kategorijās Labākā īsmetrāžas spēlfilma un Labākā otrā plāna aktrise.

• Gadu studējis Parīzes kinoskolā ESEC (Académie Internationale des Arts)

• Bavārijas televīzijas organizētajā Starptautiskajā kino augstskolu festivālā 2007 Karapetjans ar savu filmu Dubultdzīve ieguva 2. vietu 49 augstskolu konkurencē, filma iekļauta Minhenes kinofestivāla oficiālajā programmā. Ar filmām Lost, 30x7 un Riebums piedalījies vairākos starptautiskos festivālos

• Pirmā spēlfilma Cilvēki tur (2012) iekļauta 74. Karlovi Vari festivālā, oficiālajā sadaļā, ieguvusi balvu par labāko režiju kinofestivālā Baltijas debija (Krievija). Režisors un scenārija autors filmām M.O.Ž. (2015) un Pirmdzimtais (2017)

• Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi Venēcijas tirgotājs (2013)

• Latvijas Nacionālajā operā veidojis operu Seviljas bārddzinis (2011, izrāde ieguva Lielo mūzikas balvu kā Gada labākā izrāde, tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada sasniegums muzikālajā izrādē) un operu Fausts (2016, iestudējums ieguva Lielo mūzikas balvu 2016 kategorijā Gada uzvedums)