Režisors Juris Rijnieks. Līdzsvars ir jāmeklē

Jaunās izrādes autors ir Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis, bet abas galvenās lomas spēlē viņa kolēģi Aldis Siliņš un Ģirts Ķesteris.

Pirmkārt, izrāde Viņi melo labāk nekādā veidā nav saistīta ar populāro televīzijas seriālu Viņas melo labāk. Otrkārt, tā ir saistīta ar milzīgo iepazīšanās portālu populariāti, ar tajos notiekošajām aktivitātēm un iesaistīto personu hiperliberālismu. Un, treškārt, šī izrāde patiešām risina jautājumu, kas ir meli savstarpējo attiecību vidē. Vai vēlamā uzdošana par patiesību ir melošana? Vai izlikšanās ar mērķi kādu iesēdināt peļķē ir meli? Tik daudz cilvēku melo plašajā interneta mudžeklī! Jautājums tikai - kurš melo labāk? Vai varbūt tas ir vienkārši joks?...

«Mūsdienās tehnoloģijas ir viena burvīga lieta: ir internets, un tu vari būt jebkas. Tu vari būt džeks, uz kuru smuki zaķi neskatās, un džeks, kura priekšā smuki zaķi izsvaida savas drēbes pa guļamistabu. Tev tikai jādodas uz tinderi un jāizdara izvēle, kurš tu gribi būt...» saka režisors Juris Rijnieks.

Februārī Pannas teātra jaunā izrāde dosies pie saviem skatītājiem uz Mārupes kultūras namu (5. februārī), Kuldīgas Kultūras centru (9. februārī), Ādažu Kultūras centru (14. februārī), Valmieras Kultūras centru (20. februārī), Alūksnes Kultūras centru (24. februārī), Liepājas Olimpiskā centra Rožu zāli (28. februārī). Martā un aprīlī arī uz citām Latvijas kultūras vietām.

Ļoti pikants gabals

«Tas bija ziemā pirms diviem gadiem, kad satikos ar Artūru Dīci, mūsu uzlecošo dramaturģijas zvaigzni - viņš tiešām ir talantīgs džeks -, un lūdzu, lai uzraksta intrigainu gabalu par diviem blēžiem. Viņš jau bija uzrakstījis Lidojošo Travoltu un jau ieguvis galveno balvu Latvijas Nacionālā teātra lugu konkursā, un tobrīd viņam bija mazāk darba. Izrunājām, kāds apmēram varētu būt šis gabals, un jau pēc mēneša viņš man to atsūtīja. Izlasīju un biju ļoti patīkami pārsteigts. Tā ir komēdija, trilleris, ar intrigu, ar ļoti savdabīgu, nenosakāmu sižeta stilu. Vārdu sakot, ļoti pikants gabals, ko minēt un minēt,» stāsta jauniestudējuma Viņi melo labāk režisors Juris Rijnieks, piebilstot, ka dažādu apstākļu sakritības rezultātā izrāde gan nāca ļoti lēni.

«Es nebiju bijis tinderī, bet, kad iegāju un apskatījos, kas tur notiek, kā cilvēki meklē sev partnerus pa visu pasauli, sapratu, ka tas izplatās kā vīruss. Tu tikai šķir vienu bildi, šķir otru, šķir trešo un izvēlies vienu, otru vai trešo... Kā tas aizrauj! Kā tas uzbudina! Tas šodien ir neiedomājami aktuāli, nemaz nerunājot par to, cik daudz mums ir vientuļu cilvēku. Iepazīšanās internetā ir mūsu dzīves realitāte, arī mūsu pašu vidū ir kolēģi, kuri iepazinušies internetā un jau saprecējušies. Iepazīšanās fenomens tinderī strādā visos attiecību līmeņos: viens meklē dzīvesbiedru, otrs - tikai seksu, trešais - garīgu piepildījumu, ceturtais cer atrast draugu, bet vēl kāds - cilvēku, kurš viņam varētu pieskatīt māju. Un tā, protams, ir milzīga problēma sabalansēt, lai tas, kurš meklē mīlestību, to arī atrod. Nevis - satiek tikai seksa partneri,» domā Juris Rijnieks.

No ķermeņa un miesas

Režisors sarunu pamazām ievirza filozofiskā plānā, sakot, ka izklaides žanrs teātrī runā par tēmām, kas ir aktuālas dzīvē. Un tāpēc pirms desmit gadiem tika radīts Pannas teātris, kam ir jau savs pastāvīgs un uzticams skatītājs un kas, darbojoties precīzi savā nišā, kļūst arvien populārāks. «Viss, kas notiek mūsu sabiedrībā un pasaulē vispār, ir tik racionalizēts un prātīgs, ka mēs dzīvojam jau mazliet izdomātā prāta pasaulē. Šādā virzienā pasaule attīstījusies, es pat gribētu teikt, ka jau vairākus gadu simtus, un šobrīd kolektīvais prāts ir tik pārplūdis, ka tam vairs nav sajēgas, kas ir labi, kas - slikti un kurp mēs ejam. Īstenībā, ir pilnīgs mišungs, kas jau ir nopietni redzams no malas,» saka Juris Rijnieks, atgādinot, ka cilvēks kā Dieva radīta būtne taču nesastāv tikai no galvas un prāta, viņš sastāv arī no sirds, attiecībām, emocijām, mīlestības un, galu galā, arī no ķermeņa un miesas. «Kad prāts ir pārblīvēts, cilvēks to kompensē jeb, pareizāk sakot, sāk aktivizēt sevī tās aizmirstās daļas, kas ļauj viņam būt veselam, skaistam, laimīgam - tad sāk attīstīties veselīga ēšana, fitness, mīlestība pret dabu un dzīvniekiem. Un mūsu, izklaides žanra, uzdevums ir cilvēku harmonizēt - ļaut viņam izrēkties un apjēgt, ka viņš drīkst runāt, piemēram, arī par miesu, par skūšanos un epilāciju, par krūšu palielināšanu un tauku atsūkšanu, kā tas ir dramaturģes Aivas Birbeles komēdijā Tāda es esmu, ko spēlē Zane Daudziņa. Jo arī tā ir dzīve.»

Uz barbarisma sliekšņa

Režisors atgādina, ka pirms apmēram 15 gadiem psihologi izvirzīja tendenci, ka mums jābūt pozitīviem, jaukiem, skaistiem, veiksmīgiem un visu varošiem, ka mums jāvirzās tikai šajā virzienā, bet, viņaprāt, tā ir vienpusīga personības izmantošana, jo dzīve jau nav tāda - taisnvirziena. «Un nu ir ļoti interesanti vērot, ka sāk parādīties pilnīgi pretējas teorijas: kā iemīlēt savas neveiksmes, cik svarīgi ir runāt par savām kļūdām, kā sadzīvot ar savu ārējo veidolu un stabilizēt pašapziņu, kā pieņemt sevi tādu, kāds esmu... Jo - līdzsvars ir vajadzīgs,» stāsta Juris Rijnieks. Viņš jau 15 gadu strādā arī kā pedagogs un komunikāciju konsultants, un viņš ir sapratis: jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo vairāk laika patērē, domājot, kā panākt dzīvē līdzsvaru. Un tas ir normāli. «Kādā brīdī tu pēkšņi aptver, ka esi vai par resnu, vai par tievu, vai par dumju, un - loģiski - sāc meklēt otru galapunktu. Tā ir. Es nemitīgi ar to nodarbojos,» viņš atzīstas, sakot, ka var mūs visus nomierināt - nav vienas atslēgas, ar ko atslēgt durvis, kas ved uz absolūtu līdzsvaru. «Nu, nav. Jo, savedot kārtībā ķermeni un pašsajūtu, kas, protams, ir ļoti labs periods, un zināmu brīdi tu arī esi baigā starā par sevi, bet ar to, mīļie, nepietiks. Vienā brīdī tu sapratīsi, ka vajag sakārtot emocijas. Un tad vienā brīdī sapratīsi, ka, bļāviens, tu esi pārāk stulbs, ka tas arī jāsāk līdzsvarot... Un tad, mīļie, tev pēkšņi gribas vienkārši palaist sevi vaļā, aiziet ar draugiem uz krogu vai vienkārši izsmieties...» stāsta Juris Rijnieks. Viņš novērojis, ka tagad visi cepas par emocionālo inteliģenci, kas ir ļoti svarīga cilvēku savstarpējās attiecībās. «Kas ir emocionālā inteliģence? Tā ir saistīta ar mūsu spēju atpazīt un izprast savas emocijas, lai mēs spētu kļūt empātiski attiecībā pret citiem cilvēkiem. Ir ļoti jauka teorija, ka šis process ir stipri atkarīgs no tā, cik līdzsvarotas ir cilvēka prāta un ķermeņa prasības. Ja tās nav sakārtotas, rezultāta nebūs. Nevar runāt par emocionālo inteliģenci tikai prāta līmenī - kamēr nav iekšējās sakārtotības, tā nestrādā. Bet šī novirze ir diezgan spēcīga mūsu dienās. Vienpusīga personības vai sabiedrības attīstība ir barbarisms. Un tas ir pēc Karla Junga definīcijas, kas ir barbarisms. Un mēs šobrīd, absolutizējot tikai vienu no četriem galvenajiem cilvēka personības aspektiem, esam uz barbarisma sliekšņa,» uzskata Juris Rijnieks. Režisors gan uzsver, ka ar savu jauno izrādi Viņi melo labāk viņš nemēģina moralizēt, vien aicina paskatīties, kas ar mums notiek.

Kurp ved Twitter?

Lūgts atklāt savas attiecības ar internetu, Juris Rijnieks atteic, ka tās ir nepietiekamas. «Es internetu nelietoju ļoti daudz, bet noteiktos brīžos tā ir atslodze. Agrāk bija radio, tad - televizors, tagad ir internets. To vajag arī darbam, bet diskusijās gan es tur nepiedalos. Bet - man vēl ir liels noslēpums, kurp ved Twitter. Par ko žurnālisti rakstītu, ja nebūtu Twitter? Kāds kaut ko pēkšņi izspļauj un - ir! Bezkontakta filozofēšana par lietām arī ir interesants izpētes objekts. Tā tomēr ir rakstiskā komunikācija, bet deviņdesmit procenti no tiem, kuri tā komunicē, to nesaprot. Viņi domā, ka tā ir normāla komunikācija, bet tāda, kā mēs zinām, ir papildināta ar intonāciju, izskatu, attiecībām, apstākļiem. Bet daudzi to neņem vērā un tik bliež ārā savas emocijas, tādējādi regulāri uzkāpjot uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Vai apzināti?... Īstenībā, iegūt atpazīstamību šodien var ar vienu teikumu Twitter - ja zini, kuru auditoriju gribi uzrunāt, vajag tikai aizskart vissmalkāko stīgu. Jautājums tikai, priekš kam to vajag? Kam tas ir izdevīgi?...» režisors jautā.

Lai ir maksimāli labi

Pannas teātra šā brīža repertuārā ir četras stand-up komēdijas: jau pieminētā Tāda es esmu (2010), kas ir komiski nopietns mēģinājums celt sievietes pašapziņu, Uģa Segliņa Optimists (2017) jeb īsta pamācība, kā dzīvot tālāk - ar Dailes teātra aktieri Gintu Grāveli titullomā, dramaturģes Aivas Birbeles Mačo (2017) jeb vīrišķības analīze, ko spēlē Nacionālā teātra aktieri Ainārs Ančevskis un Ivars Kļavinskis, un nu arī Artūra Dīča Viņi melo labāk (2019). Vasarā Pannas teātra repertuārā atgriezīsies arī brīvdabas izrāde - pērnvasar iestudētā Rūdolfa Blaumaņa komēdija No saldenās pudeles.

Kāds ir Pannas teātra skatītājs? «To dēvē par vidējo skatītāju. Mākslu mēs visi patērējam atkarībā no tā, kāda ir mūsu estētiskā pieredze dotajā brīdī. Kopējā inteliģence ietver arī šo aspektu. Es varu būt perfekti zinošs kādā profesijā, piemēram, matemātikā, un pilnīgi neko nesajēgt par teātri, kino vai baletu. Tas nozīmē, ka noteikta mākslas produkta lietošana man būs interesanta tad, ja runās manas estētiskās pieredzes līmenī. Līdz ar to, lai skatītājam būtu interesanti mūs skatīties un klausīties, mums jāapzinās, ko viņš savā dzīvē ir redzējis, dzirdējis un izpratis,» uzskata Pannas teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs Juris Rijnieks. Viņaprāt, sabiedrības lielākā daļa ir nodarbināti ar savām ikdienas lietām - darbu, sadzīvi un attiecībām, un viņiem vienkārši nav laika un vajadzības izvirzīt priekšplānā interesi par mākslu. «Māksla lielākoties ir izklaide! To skatītājs arī gaida, un mēs viņu nedrīkstam pievilt. Cita lieta ir iekodēt savā darbā elementus, kas varbūt nākotnē ļaus viņam iet solīti tālāk un sākt patērēt šo produktu biežāk. Līdz ar to mūsu skatītāji ir no patiešām ļoti vienkāršiem un sirsnīgiem darba cilvēkiem, studentiem līdz pat inteliģentiem dakteriem, inženieriem, zinātņu doktoriem. Nav svarīga tava izglītība - svarīga ir tava estētiskā pieredze, un tai mēs kalpojam. Jo ikviens ir pelnījis akceptu, ka viņš drīkst smieties par to, kas viņam šķiet smieklīgi,» uzsver jauniestudējuma režisors.

«Kāda skatītāja mums atrakstīja komentāru, ka mēs vienīgie valstī rūpējamies par vidējo skatītāju. Tā ir ļoti liela uzslava. Un, lai arī kā mums katrreiz sanāk, mēs vienmēr gribam, lai ir maksimāli labi.»

***

JURIS RIJNIEKS

• Aktieris un režisors

• Dzimis 1958. gada 4. februārī

• Izrāžu apvienības Panna mākslinieciskais vadītājs, režisors (no 2011. g.)

• Biedrības Savstarpējo attiecību institūts valdes priekšsēdētājs (no 2008. g.)

• Savstarpējo attiecību mācību centra Sainis direktors (no 2012. g.)

• Izglītība: J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļas aktieru fakultāte (1978-1982), Valsts Maskavas A. Lunačarska Teātra institūta Režijas fakultāte (1985-1991), Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūra (2001-2005)

• Papildu izglītība: Grupu un ģimenes psihoterapijas institūts, apmācību programma Eriksona hipnoze

(1999-2000), Erikson College, Erickson University International (1997-2001), Success Eenterprises/NLP Midwest Training Institute (2002)

• A. Upīša Valsts akadēmiskā drāmas teātra aktieris (1982-1985), Valsts Liepājas teātra aktieris, režisors

(1985-1992), Liepājas teātra režisors (1997-1999, 2006-2007), Latvijas Nacionālā teātra režisors (2007-2008)

• No 1992. līdz 1997. gadam bijis Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un Valsts Kultūras akadēmijas kursa vadītājs (pazīstamākie audzēkņi:

Ieva Puķe, Zane Daudziņa, Sandra Kļaviņa, Andra Biseniece, Krišjānis Salmiņš, Dainis Gaidelis)

• Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermeistarības pasniedzējs

(2000-2005)

• Cita darba pieredze: SIA Nordic Training International pasniedzējs, konsultants (intensīvo biznesa treniņu vadība, 1999-2000), SIA Kvalitātes vadība, Mācību centra Akva radošais direktors (2005-2007)

• Precējies. Sieva Antra Rijniece ir Izrāžu apvienības Panna producente

• Trīs bērni: Krišjānis (34), Jānis (29) un Ieva (24). Mazmeitai Adrijai ir trīs gadi