«Veidojot savu solo darbu, atklāju, cik sarežģīti ir no horeogrāfa skatpunkta pārslēgties uz dejotāja skatpunktu. Un otrādi – jo es šajā procesā esmu abi divi. Tas man ļāva saprast, kas šīs dejas izrādes tapšanā ir svarīgāks – un tas ir horeogrāfs. Un jāatzīst, ka man kā horeogrāfei ar to dejotāju ir grūti strādāt,» saka dejotāja un jaunā horeogrāfe Alise Madara Bokaldere.
2018. gada vasarā Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) absolvēja jauns dejotāju un horeogrāfu kurss, kuri sevi labprāt sauc par Latvijas laikmetīgās dejas piekto paaudzi. Viņu ienākšana dejā notiek laikā, ko grūti nosaukt par stabilu, un viņi ir vienlīdz jūtīgi pret to, kā viņu dzīves ietekmē apkārtējais fons. Kas vieno šos jaunos cilvēkus, un kāds ir viņu redzējums par savu vietu pasaulē?
Kas satrauc, kā pietrūkst
Svētdien un pirmdien, 13. un 14. janvārī, pulksten 19 Dirty Deal Teatro (DDT), kas kopš pērnā maija savus skatītājus uzņem Talsu ielā 1 Āgenskalnā (blakus Eduarda Smiļģa Teātra muzejam), notiks Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais jauno horeogrāfu īsformāta izrāžu vakars Ārējais klimats/iekšējais laiks, ko atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Eduarda Smiļģa Teātra muzejs.
Koncentrētos 20 minūšu darbos jaunie horeogrāfi aicināti runāt par to, kas viņiem personīgi ir svarīgs - kas satrauc, kā pietrūkst vai ir par daudz viņu dzīvēs?
Pirmajā reizē skatītāji tiks iepazīstināti ar trīs horeogrāfēm - Alisi Madaru Bokalderi, Līgu Ūbeli un Lauru Kušķi - un trīs jauniem solo darbiem: Es varu tikai stāvēt (ideja, horeogrāfija un izpildījums: Alise Madara Bokaldere), Absurda varone (ideja un horeogrāfija: Līga Ūbele, dejo Dana Zvonarjova) un Ārpus koncerta (ideja, horeogrāfija un izpildījums: Laura Kušķe). Nākamās izrādes: 10. februārī, 1. un 2. martā pulksten 19.
Stāsts par pārslodzi
«Projekta Jaunie nāk uzstādījums ir, ka mums jārunā par tēmu, kas aktuāla tieši mūsu paaudzei. Man jau šķiet, ka vairāk vai mazāk savos darbos arī esam runājuši pamatā ar saviem vienaudžiem,» saka dejotāja un jaunā horeogrāfe, LKA Laikmetīgās dejas mākslas absolvente Alise Madara Bokaldere.
Viņas veidotais solo darbs Es varu tikai stāvēt ir stāsts par pārslodzi. «Es pati to esmu piedzīvojusi un tagad to pētu caur kustību. Līdz šim vienmēr esmu centusies veidot tādus darbus, kuros nekas nav jātēlo, kur viss ir patiess. Tāpēc arī šajā reizē lieku kustībai tādus nosacījumus, lai sevi - un izrādes laikā arī skatītājus - aizvestu šajā sajūtā.»
Alise Madara pavisam vaļsirdīgi izstāsta, kā nonākusi teju līdz izdegšanas sindromam. «Tas sākās jau vidusskolas laikā, kad paralēli mācībām dejoju studijā Ritms, gulēju ļoti maz un īpaši arī nekoncentrējos uz to, ka ir jāguļ - mierīgi iztiku ar divām līdz četrām stundām miega. Protams, iestājoties akadēmijā, slodze pieauga, un man vairs nepietika ar divām stundām miega, gulēju četras līdz sešas stundas, vairāk - ļoti reti. Tagad es zinu, ka ir svarīgi prātam un ķermenim iedot atelpas brīdi, bet agrāk to nepratu darīt. Piemēram, studiju pēdējo pusgadu strādāju bez brīvdienām, paralēli bija arī dažādi personīgi faktori, kas veselības ziņā mani noveda tik tālu, ka... man sākās trīcoņa - trīcēja ne tikai rokas, bet viss ķermenis. Bija arī grūtības elpot, ļoti liels nogurums un panikas lēkmes. Iespējams, es nesasniedzu izdegšanas sindroma galējo punktu, bet es biju aizgājusi pietiekami tālu, lai saprastu, ka vairs negribētu tur nokļūt.»
Dejotāja atzīst, ka apturēt no nebeidzamā skrējiena un tādējādi izkļūt no pārslodzes viņai lielā mērā palīdzēja draugs - mūziķis Jāzeps Podnieks. «Viņš man palīdzēja sakārtot prioritātes, par ko viņam liels paldies.»
Iemīlēja no sirds
Ar savu solo darbu Es varu tikai stāvēt piesakot sevi kā profesionālu horeogrāfi, Alise Madara šodien saka paldies saviem pedagogiem. Vispirms Elīnai un Dmitrijam Gaitjukevičiem, Ritma studijas vadītājiem, kuri talantīgo jaunieti ievadīja laikmetīgajā dejā un ļāva to no sirds iemīlēt. «Par akadēmijā iegūto pieredzi liels paldies Olgai Žitluhinai, Ramonai Galkinai, Ilzei Zīriņai un Guntai Bāliņai, kuras ar mums kopā bija visus trīs gadus. Ramona bija arī mana diplomdarba vadītāja, un viņa man iedeva tik daudz brīvības un tieši tik daudz kontrolēja, lai visu, ko biju apguvusi un gribēju pateikt, varētu smuki sasiet bantītē. Mums bija arī ļoti daudz viespasniedzēju, kuri, lai arī nebija līdzās visu studiju laiku, bija būtiska daļa no tā ceļa, ko gājām, jo katrs iedeva tieši to, ko tajā brīdī vajadzēja,» aizrautīgi stāsta jaunā horeogrāfe.
Pabeigusi studijas, viņa šobrīd strādā deju studijā Ritms, kur trīs dienas nedēļā pasniedz nodarbības, bet pārējo laiku velta lielākiem un mazākiem projektiem. «Šis process ir diezgan viļņojošs, jo viens projekts beidzas, otrs sākas, kaut kas notiek paralēli. Pagājušogad kā dejotāja piedalījos projektos - deju lieluzvedumā Abas malas, kas 17., 18. un 19. novembrī notika Arēnā Rīga un bija viens no kulminācijas pasākumiem Latvijas valsts simtgadē, un horeogrāfes Sintijas Siliņas laikmetīgās dejas izrādē Bedre. Tagad strādāju pie sava solo darba un paralēli arī pie projekta Opportunities Not Used Tallinā Igaunijā - ar trim dejotājām un dramaturgiem Iggy Lond Malmborg & Maike Lond Malmborg. Tam pirmizrāde plānota 21. maijā.
Ritms, Pīters Pens, Ārā
Alise Madara uzskata, ka dejas pasaulē nokļuvusi visai nejauši. Bērnībā sapņoja kļūt par balerīnu, aktrisi vai... ārsti. Vēlāk domas aizvirzījās arhitektūras, audiovizuālās mākslas un kino režijas virzienā, un vidusskolā jauniete jau bija izlēmusi, ka dosies studēt uz Skotiju, kur izglītība ir par brīvu. «Jau biju nokārtojusi visus nepieciešamos angļu valodas eksāmenus, un man bija ļoti konkrēts mērķis, ka braukšu prom,» viņa ar smaidu atminas un izstāsta, kas tad notika.
«Man vienmēr ir paticis dejot, un es sāku jau pirmajā klasē - tautas deju kolektīvā Jaunpiebalgas sākumskolā. Kad pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā, divarpus gadus nodeju baleta studijās - vispirms Rondo, pēc tam Grande. Tad vairākus gadus nedejoju, bet, kad mani draugi sāka dejot draudzē Labā vēsts, es pievienojos un tur nodejoju divus gadus. Tad divas meitenes aizgāja uz deju studiju Ritms un aicināja mani līdzi. Pēc gada arī es aizgāju un - tur arī paliku,» Alise Madara īsumā ieskicē savu dejotājas karjeru, apgalvojot, ka pat tolaik vēl nedomāja, ka savu profesiju saistīs ar deju un horeogrāfiju.
«Pirmoreiz par to aizdomājos, kad, mācoties 11. klasē, pēc Ritma koncerta pasniedzējs ieteica, ka varbūt ir vērts turpināt deju studēt akadēmijā. Otro reizi, kad dejoju Dailes teātra izrādē Pīters Pens, kur mani uzaicināja horeogrāfe Liene Grava, - man ļoti iepatikās teātra radošā atmosfēra. Un pēdējo punktu pavasarī pirms vidusskolas absolvēšanas pielika laikmetīgās dejas izrāde Ārā - to noskatoties, sapratu: jā, tas ir mans!»
Gan apjukums, gan pārliecība
Studējot LKA, Alise Madara piedzīvoja gan ļoti lielu apjukumu, kā dejas valodā pateikt, ko viņa domā un jūt, un - vai viņa vispār grib to pateikt, gan mirkļus, kad mērķis kļuva pavisam skaidrs un bija absolūta pārliecība, ka ir nokļuvusi tur, kur viņai jābūt.
«Šobrīd vairāk darbojos kā horeogrāfe, nevis dejotāja, un man pašai tas ir jaunums, jo līdz šim vairāk esmu dejojusi. Bet es gribu sevi attīstīt abos virzienos,» saka jaunā horeogrāfe. Viņa atzīst, ka, veidojot solo programmu, atklājusi, cik sarežģīti ir no horeogrāfa skatpunkta pārslēgties uz dejotāja skatpunktu, un otrādi. Taču tas arī ļāva saprast, kas dejas izrādes tapšanā ir svarīgāks - un tas ir horeogrāfs. «Jāatzīst, ka man kā horeogrāfei ar to dejotāju ir grūti strādāt,» viņa pasmaida, paskaidrojot, ka dejotājai gribas visu izdejot skaisti, bet horeogrāfei ir savs redzējums, ko un kā pateikt. «Katrā ziņā, man šis ir ļoti labs mācību process, kā strādāt ar sevi,» secina Alise Madara.
Reizē viegli un grūti
Lai arī tikai pagājušajā pavasarī absolvējusi augstskolu, Alise Madara jau sapratusi, ka laikmetīgās dejas dejotāja un horeogrāfa profesijā pats vieglākais ir reizē arī pats grūtākais. «Lai kaut kas notiktu, lielā mērā viss ir atkarīgs no tevis paša, no tavas iniciatīvas. Tas ir pats grūtākais, ka nav konkrēta grafika, ka nemitīgi uz kaut ko jāpārslēdzas, jo viss mainās, bet reizē tas arī ir vieglākais, jo, mainoties videi, neiestājas rutīna, un tas iedod zināmu brīvību darīt to, ko gribi. Bet man ir svarīgi, lai laikmetīgā deja Latvijā, kas sevī ir jau diezgan patstāvīga, bet vēl maza un ne visiem pazīstama, atrod sev stabilu vietu. Tādā ziņā, ka tai ir pašai savas telpas, savs teātris - lai, mēģinot izdzīvot, dejotājiem un horeogrāfiem nav jādara simt citu lietu. Skaidrs, ka tuvāko gadu laikā tas nenotiks, bet - tas būtu liels solis uz priekšu dejas kultūras attīstībai Latvijā,» uzskata LKA laikmetīgās dejas mākslas absolvente.
***
• Dejotāja un horeogrāfe
• Deju studijas Ritms dejotāja (no 2013. g.) un pasniedzēja (no 2018. g.)
• Dzimusi 1997. gada 16. janvārī Stokholmā Zviedrijā; no trīs gadu vecuma dzīvo Latvijā
• Izglītība: Jaunpiebalgas sākumskola, Mežaparka sākumskola, J. Poruka vidusskola, Rīgas Valsts 3. ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) - bakalaura grāds laikmetīgās dejas mākslā (2018)
• Horeogrāfija: izrāde Psihoze 4.48 (rež. J. Vaivode), dejas izrāde Kaste notiek? (2017), mūzikas video Tautumeitas - Pāde (2018), Manu acu tulkojums/The translation of my eyes (diplomdarba izrāde, 2018), Es varu tikai stāvēt (2019)
• Diplomdarba izrāde Manu acu tulkojums/The translation of my eyes tikusi iekļauta vairāku festivālu programmās, tostarp Laiks dejot, dejas festivālā Vides deja, alternatīvās kamermūzikas festivālā Sansusī, L1dancefest 2018 (Budapeštā) un Liepājas mākslas forumā; Skatuves mākslas festivālā Patriarha rudens 2018. gadā atzīta kā labākā laikmetīgās dejas izrāde
• Dejotāja dejas izrādēs: Citāda Milonga (hor. A. Vanaga), Cheek To Cheek (hor. O. Žitluhina, R. Galkina), Ashes And Snow (hor. Cai Rang Ren Qing, 2016); Viņš viņu - viņa viņu (hor. K. Lapšina) un TIE (hor. J. Putniņš, E. Kronberga, 2017); The Seduction of Love (hor. Benno Voorham), Prokrusta gulta (hor. D. Zvonarjova), Dzīvnieku ferma (hor. S. Neilande), PRIVET - atā (hor. L. Ūbele), Garaisdancis (hor. L. Kušķe), Abas malas (hor. L. Grava) un Bedre (hor. S. Siliņa, 2018)
• Piedalījusies dejas meistarklasēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Beļģijā, Slovākijā, Albānijā
• Draugs Jāzeps Podnieks muzicē grupā Rahu The Fool
