«Man jau šķiet, ka 75 gadi nav nekas daudz. Paldies Dievam, ka šobrīd es varu pavilkties, lai arī ar spieķa palīdzību. Ja varu paiet un būt tur, kur man vajag, tad jau viss ir kārtībā,» saka gleznotājs Juris Jurjāns, kam 15. februārī aprit 75 gadi. Dzimšanas dienas ballītē piedalīsies visi trīs bērni un septiņi mazbērni. «Vairāk neviena nebūs. Un man arī nevajag,» atzīst mākslinieks.
Par godu Jura Jurjāna jubilejai izdevniecība Aminori klajā laidusi krāšņu albumu Sarunas ar Juri Jurjānu, kurā iekļautas Marikas Rozenbergas sarunas ar mākslinieku, arī viņa līdzgaitnieku Imanta Vecozola, Džemmas Skulmes, Ingrīdas Burānes un citu domas par mākslinieku, kā arī ap 100 Jura Jurjāna gleznu reprodukciju. Izdevniecības Aminori telpās (K. Valdemāra ielā 69) šobrīd iespējams arī aplūkot Jura Jurjāna gleznu izstādi. «Es esmu bārdains un krunkains vīrs ar kaitīgiem ieradumiem,» tā par sevi mēdz teikt Juris Jurjāns. Daudzus gadus vadījis Latvijas Mākslinieku savienības Gleznotāju sekciju, kā arī diplomdarbus Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas meistardarbnīcā. Jura Jurjāna darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Tretjakova galerijas un Krievijas Kultūras ministrijas īpašumā, kā arī vairākās pasaules privātkolekcijās.
Ar Juri Jurjānu satiekamies viņa darbnīcā, kas atrodas tieši pie Līvu laukuma, ļoti senas mājas pašos bēniņos. Mākslinieks smej, ka pirms gadiem 25, kad ieguvis šo vietu, tā bijusi īsta postaža, kurā dzīvoja «bomži un maukas», un tas arī sakritis ar laiku, kad vēlējies sev īpašu vietu strādāšanai. Jaunībā gan viņš, gan sieva Aija, kas nu jau aizsaulē, strādājis savās mājās Berģos, visi trīs bērni trinušies gar kājām, uzdevuši tūkstošiem jautājumu, un tas viņu netraucējis, pat ļoti paticis - «jo tad man nervi bija ļoti stabili, bet tagad, kad nervi jau notērējušies, gribas telpu, kurā neviens netraucē». Darbnīca ierīkota ēkā, kuras pirmie divi stāvi ir ap 400 gadus veci, bet trepes - ap 250 gadus senas, darbnīcā varot arī palikt pa nakti, ja sanākot ilga strādāšana, tomēr viņa ikdienas dzīve paiet Berģos kopā ar meitas Kristīnes ģimeni.
- Kas jūs var izvilināt no darbnīcas, no mājām Berģos? Kam šobrīd esat gatavs veltīt tik dārgo resursu - savu laiku?
- Paša darbi un pasākumi, kas saistīti ar bērniem. Darbnīcā man vienmēr ir ko darīt. Pa darbnīcas logu redzu Jura baznīcas torni, tāpēc, ja es aizmirstu, kā mani sauc, vajag paskatīties pa logu (smejas), un zinu arī, kur esmu, - es esmu pie sevis.
Piemēram, meitai Ievai nupat bija personālizstāde Gals&Sākums Mākslas muzeja kupola zālē, tās noslēgumā bija skaists koncerts. Man bija grūti nostāvēt, muzeja direktore man pat atnesa krēslu. Man divas reizes atteica izstādes Mākslas muzejā.
- To smagi pārdzīvojāt?
- Ai, ko tur pārdzīvot. Man bijušas izstādes daudzviet Eiropā - Antverpenē, Londonā, Parīzē, Briselē un vairākās ziemeļvalstīs. Pats uzskatu - tas, ko daru mākslā, ir delikāti, ne visiem skatāms.
- Šķiet, jums tā bijis visu mūžu - nekad neesat bijis starp megapopulārajiem.
- Tā ir - ir megapopulāri mākslinieki, un ir izcili mākslinieki (smejas).
Mana kundze [Aija Jurjāne] bija brīnišķīga, izcila māksliniece, aprīlī būs viņas darbu izstāde galerijā Daugava, iznāks arī viņai veltīta grāmata. Manas meitas - Kristīne un Ieva - ir izcilas mākslinieces, un es par to tikai priecājos.
Un tas, ka man popularitāte nav pielipusi, ir tikai loģiski, jo mākslas darba patiesā vērtība atklājas tikai 50, pat 100 gadus pēc mākslinieka nāves. Tikai tad var saprast, vai darbs ir izcils vai tikai šāds tāds. Popularitāti jau var panākt ar presi un vēl kaut ko...
- Tomēr jūs pats to nepiedzīvosiet.
- Tas nekas, mani bērni un mazbērni piedzīvos.
- Tomēr esat pārliecināts, ka jūsu darbi izturēs pārbaudījumu ar laiku.
- Par to man nav šaubu.
- Ko teicāt, kad meitas aizgāja mākslas ceļu?
- Paldies Dievam, mans dēls ir programmētājs, bet viņš ir ļoti muzikāls cilvēks. Tad, kad mēs sanākam ģimenē, visi bērni dzied. Iespējams, tas ir kaut kādā sakarā ar Jurjānu dzimtu.
Meitas kaut kā dabiski aizgāja pa mākslas ceļu. Ko bērni izvēlējās, to izvēlējās, es varu tikai priecāties, ka izvēlējās to, kas viņiem ir vispiemērotākais.
Kad es stājos rozentāļos, mans tēvs teica - nabagu pietiek pasaulē, tāpēc man iestājeksāmenus esot jānoliek uz teicami.
- Saviem bērniem tā, kā teica jūsu tēvs?
- Nē, bet Dievs ir stāvējis klāt. Viņi ir talantīgi, īstajā vietā tajās nozarēs, kurās strādā, es par to varu tikai priecāties.
Tomēr man jau pašam arī ir jāstrādā.
- Uz Mākslas akadēmiju, kur par pedagogu nostrādāts teju puse gadsimta, arī vēl aizejat?
- Redzat, ka es vairs neesmu nekāds perfektais, staigāju ar spieķi, un man nav tik viegli aiziet līdz akadēmijai. Nupat man pieteicās viena diplomande, kaut kad jau būs jāaiziet arī līdz akadēmijai. Tā tas ir - pedagoģijā esmu nostrādājis daudzus gadus, man ir kādi 100 diplomandi. Mākslā jau nepaliek visi, un nevajag arī. Mākslā paliek tie, kas ir piemēroti, pārējos atsijā laiks. Ja ir problēmas ar alkoholu un narkotikām, tad arī neiztur, citādi nav nekāda iemesla nepalikt mākslā.
Man vienmēr paticis strādāt ar studentiem, viņi reižu reizēm ir ārkārtīgi gaiši cilvēki, jo, būsim atklāti, talantu jau nav daudz, bet, ja tāds gadās, tas man sagādā prieku. Un vispār man pašam arī gribas darīt prieku cilvēkiem.
- Ko šobrīd jums gribas gleznot?
- To nezinu pateikt. Kad pienāk tas brīdis, tikai tad es zinu, ko gleznošu, varbūt arī turpināšu jau iesāktu darbu, vai kaut ko jaunu iesākšu, bet to es nevaru paredzēt. Man ir vesela virkne darbu, kas nolikti acu priekšā, lai pats saprastu, vai man pie tā ir vēl kas jādara vai ne. Kad darbs ir pilnībā pabeigts, tā otrā pusē uzzīmēju pūci.
- Vai jūs maz interesē tas, kas notiek pasaulē?
- Es Panorāmu skatos. Ar to man pietiek. Es gan īpaši nešūmējos par notiekošo, nav iemesla. Es vienmēr analizēju un pārdomāju, kas man patīk, kas nepatīk. Mans krusttēvs Kārlis Birums, kopā ar kundzi bija Sibīrijā, bet ļoti labvēlīgi skatījās uz pasauli. Daudz ko esmu no viņiem mācījies. Dzīves izturību. Un mīlestību pret dzīvi.
Katru sestdienu kopā ar Biruma Kārļa dēlu es braucu uz pirti Carnikavā, tur jau nāk arī vecie zvejnieki, viņi visi ir riktīgi ļaudis, prātīgi runā.
- Par ko runājat?
- Pirtī daudz nepļāpā. Nu tā, mazliet apmainās ar domām par pasauli, par to, kas patīk, kas nepatīk.
- Čekas maisus izpētījāt?
- Nepētīju. Tie man pie pakaļas.
- Tā nevajadzētu būt, jūs taču dzīvojāt tajā laikā.
- Par dažiem man bija zināms pārsteigums.
- Tad tomēr esat pētījis.
- Es nepētīju, man izstāstīja.
Piemēram, man bija zināma neizpratne par to, ka maisos ir mans ļoti labs čoms Lūriņš Valdis. Ar viņu aprunājos, man problēmu nebija. Vēl viens pārsteigums - maisos ir vēl viens mans labs čoms Rolands Zagorskis, arī aprunājos, guvu zināmu skaidrību.
- Jūs arī vervēja?
- Nē, nē. Man neviens nepiedāvāja stučīt, un paldies Dievam, ka tā.
- Sakāt, ka cilvēkus mīlat, vai tos, kas čekas maisos, arī mīlat?
- Jā. Kas nav sasmērējušies, kas ir riktīgi cilvēki, tos es mīlu, jo es viņus pazīstu.
- Varbūt jūs vienkārši visu nezināt?
- Un paldies Dievam, ka nezinu.
- Kā sadzīvojat ar vecumu?
- Ja agrāk no rīta varēju iesākt bildi, vakarā to arī pabeigt, tad tagad man tas prasa daudz ilgāku laiku.
- Jūsu darbnīcā ir iesākts milzīga apjoma darbs, pagaidām uz tā ir tikai divi eņģeļi.
- Nu jā, tas man jāapglezno, būs kārtīgi jāpapūlas, lai to uztaisītu. Šis darbs būs kādam, kas var samaksāt.
- Pragmatisms jūsos arī ir.
- Ja dzīvē esi pārāk ļengans, īsti labi nav, tad dzīve reižu reizēm nav īpaši labvēlīga.
Ir jau pragmatisms arī, bet bieži tas nav. Paldies Dievam, ka man izdevies savienot pragmatismu ar dzīvošanu priekam. Visu mūžu esmu gribējis cilvēkiem darīt prieku un mīlestību. Es arī gleznoju mīlestību. Nevis seksualitāti, bet mīlestību. Jo mīlestība ir svētība, un bez mīlestības - Dievs pasarg’ dzīvot...
- Kā nopelnīt dzīves labvēlību? Austrumnieki teiktu - tā ir karma.
- Varbūt tā arī ir. Es zinu, ka es mīlu cilvēkus. Pat ja man kaut ko sliktu nodara, pat tad es nemainu domas par konkrēto cilvēku.
Man dzīve joprojām garšo. Protams! Un kā vēl! Ja esi dzīvs cilvēks, tad dzīve garšo. Tai ir jāgaršo! Mani joprojām daudz kas interesē. Man joprojām patīk lasīt biezas grāmatas, tās joprojām pērku, lai gan lielā daļā no tām es viļos, piemēram, Umberto Eko. Nav pietiekoši saturīgi. Nezinu, kāpēc, bet šajā laikā ir tāda virspusējība, bet mani interesē jēga un ietilpība.
- Runā, ka pie jums darbnīcā, kas gan atrodas Vecrīgas pašā sirdī, nemaz nevar tā vienkārši ieklīst.
- Kuru katru nelaižu savā darbnīcā, jo cilvēki var traucēt, ja man ir kas darāms.
Vispār es stipri norobežojos no ļaudīm, ne mani kolēģi, ne mani radinieki nedrīkst te atrasties, šī ir mana vieta strādāšanai. Man arī nav vēlmes iet cilvēkos bez vajadzības.
- Ko jums novēlēt dzimšanas dienā?
- Lai varu vēl kaut ko izdarīt cilvēku priekam.
- Un ne tikai savam?
- Ne tikai savam. Man tas ir svarīgi, ka cilvēkiem ir prieks. Man riebj agresija. Man riebj ļaunprātība. Esmu pārliecināts, ka cilvēkam vajag radīt prieku gan tad, kad viņš ir, gan tad, kad viņa vairs nav.
