Komponiste Linda Leimane. Dumpiniece latviešu mūzikā
 
LINDA LEIMANE: «Identitātes jautājums Latvijā ir ļoti spēcīgs. Esot ārzemēs, es uzsveru, ka esmu no Latvijas, bet nedomāju, ka latvietība kaut kādā veidā atspoguļojas manā mūzikā. Tomēr, kad biju meistarklasēs Itālijā, Toskānas kalnos, daudzi teica, ka mana mūzika ir kā no ziemeļvalstīm. Man tas šķita kā apvainojums, jo tas nozīmē, ka es nespēju būt brīva savā personībā. Manī ir dumpinieciskums, neatkarības gars – nepiederēt, un man arī patīk izlaušanās no struktūras.» ©Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

«Ir teorija, ka laikmetīgajā mūzikā var atšķirt, no kuras valsts nāk komponists, jo valodai ir tuva saikne ar mūziku, ko radām, un mūzikas valodā kaut kā dabiskā veidā ieaužas mūsu runātā valoda. Bet savā mūzikā es nedzirdu latviešu mūziku, absolūti nemaz, bet, kas to zina, kas būs pēc gadiem...» saka jaunā komponiste Linda Leimane. Sestdien, 9. februārī, 13. reizi izskanēs ikgadējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, un tajā pirmatskaņos jaunās komponistes darbu Enantiomorphic Chambers.

Uz Lielās ģildes skatuves spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģenti - Andris Poga un Gintars Rinkēvičs. Programmā skanēs šī gada jubilāra Tālivalža Ķeniņa (1919 - 2008), Alfrēda Kalniņa, Kristapa Pētersona un Lindas Leimanes darbi. Lindas Leimanes jaundarba rašanos iedvesmojis Roberts Smitsons ar savu tāda paša nosaukuma instalāciju no krāsota tērauda un spoguļiem, kurā vērotājs neredz savu spoguļattēlu to savdabīgā izvietojuma dēļ.

Liels pagodinājums

«Tas ir liels pagodinājums,» tā Linda Leimane novērtē savu iespēju piedalīties Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Šim koncertam komponisti uzrunājis viņas kādreizējais pasniedzējs komponists Arturs Maskats, lūdzot uzrakstīt apmēram desmit minūšu ilgu skaņdarbu. Tā kā šis ir Tālivalža Ķeniņa simtās jubilejas gads un Linda savulaik saņēmusi arī Tālivalža Ķeniņa balvu, tika izteikts lūgums, ka viņa varētu «mest arku» uz Tālivalža Ķeniņa daiļradi, bet Linda atturējusies veidot muzikālu dialogu ar vecmeistaru. «Man būtu jāveic apjomīgs izpētes darbs, un tam būtu nepieciešams vairāk laika. Protams, tas būtu bijis aizraujošs process, bet šajā darbā nebūs saklausāmas atsauces uz cita komponista mūziku,» saka Linda Leimane. Tomēr iedvesma skaņdarbam nākusi no amerikāņu mākslinieka un zemesmākslas jeb lendārta pioniera Roberta Smitsona instalācijas Enantiomorphic Chambers. «Šis darbs izskatās kā spoguļu kompozīcija, kuru vērojot skatītājs neredz savu atspulgu. Vārdam Enantiomorphic ir daudzas nozīmes, un viena no tām - atrasties vienādā attālumā no kaut kā. Sarežģīti izklausās, bet patiesībā - vienkārši, un savā skaņdarbā es spēlējos ar vienādiem attālumiem,» stāsta Linda Leimane.

Komponiste atzīst, ka šo darbu pati dēvē par savu Ziemassvētku korāli, jo to pabeigusi Ziemassvētku naktī. «Pie šī darba es strādāju visu nakti. Pēc tam to turpināju slīpēt, un arī aizvadītā gada pēdējo nakti pavadīju divvientulībā ar šo skaņdarbu. Tas nav man tipisks, tas ir man neraksturīgi caurspīdīgs un skaidrs, tajā es ieviju melodiju un harmoniskos slāņus, bet arī cenšos tos aiztušēt. Citiem vārdiem - tā ir mana spēle starp kanonu, starp stingru ierobežotību un likumiem un absolūtu mirkļa tvērumu un brīvību. Tie ir mani centieni izlauzties brīvībā no ierobežotības. Un brīvību es rodu vibrācijas fenomenā. Skaņdarbs ir ekstrēmi lēnā tempā, varētu teikt -

laikā nežēlīgi izstiepts korālis.» Komponistei itin nemaz nav žēl, ka Ziemassvētki un gadu mija tā arī palikusi nenosvinēta, jo bijis apsolīts darbu atdot pasūtītājam pašā gada sākumā. «Es sapratu, ka man vissvarīgākais ir šis skaņdarbs, es jutos mierīga un laimīga tajā brīdī, man likās, ka esmu īstajā vietā un laikā, ka daru tieši tā, kā tam jābūt. Man ir milzīgs gandarījums, ka esmu visu savlaicīgi atdevusi, jo tas ietekmējis vismaz 70 cilvēku darbu. Katrs no skaņdarbiem iemieso konkrētu dzīves sajūtu. Pārspīlēti vibrējošo sajūtu es ieliku šajā skaņdarbā, tā tur ir noseivota, esmu to izteikusi, un domāju, ka nākamajā skaņdarbā, iespējams, es vairs neatgriezīšos pie šīs idejas.»

Radīt no nekā

«Man nebija parasta bērnība. Kopš sevi atceros, es ļoti daudzas stundas spēlēju klavieres, piedalījos konkursos. Īstenībā mana bērnība bija ļoti līdzīga tam dzīvesveidam, kāds man ir šodien - visu laiku aizņemta. Atceros, man bija kādi deviņi gadi, deviņos vakarā biju atbraukusi no mūzikas skolas, ļoti izbadējusies, pārgurusi, bet vēl bija jāgatavo mājasdarbi. Īstenībā nekas daudz nav mainījies. Komponista profesija ir ļoti bīstama, jo vienmēr ir dažādi pasūtījumi, projekti pārklājas, un ir patiešām jābūt stingram laika menedžmentam. Ir jābūt disciplinētam,» uzskata Linda Leimane. Mācības mūzikas skolā viņai piedāvājusi mamma, kas pati bija matemātikas skolotāja un dziedāja korī, arī tētis, pēc profesijas - sporta skolotājs, bijis muzikāls, spēlējis ģitāru dažādās grupās. No Tērvetes, kur tolaik ģimene dzīvojusi, uz 20 kilometrus attālo Dobeles mūzikas skolu Lindu vedis šobrīd labi zināmā mūziķa Jāņa Strapcāna tētis.

«Man Tērvetē bija īpašas vietas, kur varēju būt klusumā un vienatnē. Kad atnācu mācīties uz Rīgu, uz mediņiem, man bija diezgan liels šoks. Skola atradās Rīgas klusajā centrā, Antonijas ielā, kas ir skaista un prestiža vieta, to apbrīno tūristi, bet mans pirmais iespaids bija - depresīvs rajons. Pēc Tērvetes mežiem, svaigā gaisa, priedēm un brīvības sajūtas, nokļuvu vidē ar augstām un drūmām ēkām, šaurām ielām, arī skolā nebija daudz gaismas, tajā nebija logu līdz pašai grīdai. Tomēr tajā bija savs šarms, tas mudināja iegrimt padziļinātā mācību slodzē. Mūzika man vienmēr novērsusi uzmanību no blakus lietām,» saka Linda Leimane.Lai arī mediņos turpinājusi nevis klavieru klasē, bet izvēlējusies apgūt mūzikas teoriju, studijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļā bijušas tikai loģiskas, jo Linda esot komponējusi jau kopš 12 gadu vecuma. «Esmu priecīga, ka izdarīju šādu izvēli. Visu cieņu pianistiem, jo katrs interprets ir savā ziņā mākslinieks, bet komponistam ir vēl lielāka brīvība - viņš ne no kā var radīt kaut ko, radīt mūziku,» uzskata jaunā komponiste. Tomēr pēc divu gadu studijām, Linda izvēlējās aizbraukt uz Franciju strādāt par guvernanti - auklīti. «Nejutos labi, bija liela nomāktība, sapratu, ka jāpamaina apstākļi, un draudzene piedāvāja viņas vietā pastrādāt kādā franču ģimenē. Tā gada laikā man bija kā divas dzīves - viena bija franču ģimenē un otra - Parīzes mākslas dzīves izpēte, man bija iespēja apmeklēt iespaidīgus koncertus, izjust vienu no mūzikas metropolēm laikmetīgajā mūzikā. Nebija jau tā, ka šī gada laikā pavisam aizgāju no profesijas, jo manā istabā bija arī klavieres, bija arī milzīga bibliotēka un perfekti apstākļi, lai darbotos. Protams, tas nebija radoši ražīgs gads, jo tas man bija jāizmanto, lai patiešām gūtu iespaidus par monumentālo Franciju, kas ļoti ietekmēja manu radošo dzīvi,» uzskata Linda. Tagad viņa šo gadu apzīmē ar vārdu «transformējošs», jo tas viņu mainījis ne tikai personiski, bet arī sniedzis milzum daudz profesionālu impulsu. Lai vai kas noticis, viņai nekad nav bijušas šaubas par profesijas izvēli, jo «mūzika ir vislabākais, kur dzīvē būt. Kad es studēju Lionā, domāju, ka varētu turpināt studēt Francijā. Tagad es pati tās saucu par liktenīgām šaubām, bet pabeidzu studijas Latvijā. Labi vien ir, ka tā izdarīju, jo esmu saglabājusi saikni ar savējiem - ar saviem kolēģiem, vienaudžiem, savu valsti. Ja būtu palikusi Francijā, nez kā dzīve būtu iegrozījusies, nezinu, vai tur būtu guvusi panākumus, nezinu, vai nebūtu attālinājusies no latviešu kultūras».

Maksimāli jāiegulda sevī

«Kaut kā dabiskā veidā ir sākusies «lielā dzīve». Šobrīd jūtu, ka man ir patīkams augšupejošs ceļš. Piedāvājumi sadarbībai nāk, rodas arvien vairāk sapņu projektu, par kādiem esmu domājusi jau bērnībā. Kādreiz šķita - pabeigšu akadēmiju, kur es palikšu, nav, kas mani atbalsta, bet realitātē man viss ir.

30 gados tieši laiks man šķiet pārāk vērtīga valūta, es apzinos, ka tas jāvelta sava radošā potenciāla pilnveidošanai, sevī un savos darbos,» saka Linda Leimane.

Ir periodi, kad viņa strādā pat 12 stundas dienā, tomēr viņai ir daži ieradumi, kuriem laiku vienmēr atrod. Jau gadus desmit viņa skrien apmēram stundu dienā, jo tas ir «lielisks veids, kā restartēties, atbrīvot savu domāšanu. Skriešanas laikā manī izskrien cauri problēmas, bet es uz tām skatos ar jautrību - cik tās ir interesantas, un man uzreiz prātā ienāk desmit varianti, kā es varētu tās atrisināt. Ieskrienu dzīvoklī un vai nu piefiksēju savas idejas, vai atrisinu tās desmit lietas, jo es zinu - šī sajūta drīz pazudīs. Kad atslābsti, tad problēmas šķiet lielas, bet, kad esi kustībā, tad nāk atbildes». Vēlāk pavasarī būs vēl viens liels projekts, pie kā viņa šobrīd strādā - Latvijas Nacionālajā baletā būs Hamlets pirmizrāde, tam horeogrāfiju veido Antons Freimans, bet Linda raksta mūziku.

Un trešdienu vakaros tējnīcā netālu no Mūkusalas apļa viņa muzicē kopā ar savu grupu, kurā mūziķi izmanto pašizgudrotus mūzikas instrumentus. «Tā nav laika izšķiešana, tas man ir ļoti vērtīgs laiks, es to uzskatu par platformu savu iemaņu attīstīšanai elektroniskās mūzikas jomā.»

Linda ir pārliecināta, ka komponista ceļu mūsdienās izvēlas ļoti jūtīgi un iekšēji spēcīgi cilvēki. «Tā ir profesija, kurā ne tikai vari atļauties būt jūtīgs, bet kurā ir jābūt jūtīgam - uztverīgam, tālu un dziļi domājošam.»

***

Linda LEIMANE

• Komponiste

• Dzimusi 1989. gada 20. janvārī Dobelē

• Apguvusi klavierspēli Dobeles mūzikas skolā

• Absolvējusi JMRMV mūzikas vēstures un teorijas nodaļu (2004 - 2008), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu kompozīcijā

• Erasmus studentu apmaiņas ietvaros studējusi kompozīciju un elektroakustisko mūziku Francijā, Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā Lionā (2012/2013), kur uzrakstījusi pirmo darbu simfoniskajam orķestrim Panel 5 un paralēli attīstījusi elektroakustiskās mūzikas projektus, kas izskanējuši gan Lionā, gan arī Latvijā

• Ieguvusi pirmo vietu Pētera Vaska kompozīciju konkursā (2012, 2014, 2015)

• Saņēmusi Tālivalža Ķeniņa balvu (2013)

• Simfoniskais darbs Panel 5 iekļauts Radio 3 Klasika Top 10 gada jaundarbu kategorijā (2013)

• Nominēta Lielajai mūzikas balvai (par skaņdarbu Dialexica, 2018)