«Es nebūtu piekritusi strādāt, ja mani neuzrunātu vēstījums. Man patīk, ka tas ir lokāls stāsts – par latviešu Maskačku, par latviešu bērniem, par latviešu suņiem,» saka Elīna Brasliņa, pilnmetrāžas animācijas filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi māksliniece. Filmu no 1. februāra sāk izrādīt Latvijā.
Filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi notikumi risinās vienā no Rīgas noslēpumainākajiem rajoniem - Maskačkā -, tur pilsētas centra puika iepazīstas ar īstu jūrnieku, pavisam neciešamu meiteni Mimmi un sadraudzējas ar pašu Maskačkas Bosu - runājošu suni. Kad bērni uzzina, ka uzņēmējs Rausis apkaimes parku grasās pārvērst par debesskrāpju kvartālu, rodas plāns tā nosargāšanā, un to īstenot piekrīt arī Maskačkas runājošie suņi. Animācijas filma ir piedzīvojumu stāsts par neparastu draudzību starp runājošiem suņiem un bērniem, kuri tic brīnumiem un nebaidās uzdrīkstēties. Filmas veidotāji uzsver, ka filma vēsta par pilsonisko atbildību un spēju uzņemties iniciatīvu - diviem elementiem, kurus būtu nepieciešams attīstīt Latvijas sabiedrībā. Filma tapusi programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei ietvaros, sadarbojoties Latvijas animācijas studijai Atom Art ar Polijas animācijas studiju Letko. Tās stāsta pamatā Luīzes Pastores Maskačkas stāsts, par ko autore savulaik saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi režisors ir Edmunds Jansons, māksliniece Elīna Brasliņa, filmas tituldziesmu radījis mūziķis Edgars Šubrovskis. Lomas ierunājuši aktieri Andris Keišs, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Māra Liniņa u.c., kā arī bērnu lomu atveidotāji - Eduards Olekts, Nora Džumā un Eduards Zilberts.
Mazliet fikcionalizēta Maskačka
Filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi māksliniece Elīna Brasliņa atzīst, ka šobrīd, kad filma pabeigta, viņai esot «mazliet nerealitātes sajūta». Nokļūšanu animācijas filmas mākslinieces godā viņa apzīmē kā lēcienu nezināmajā, jo pirms trim gadiem, kad piezvanījis režisors Edmunds Jansons un piedāvājis šo darbu, Elīnai īsti nav bijis skaidrs, kam viņa piekrīt, turklāt būtu bijis loģiski, ja par filmas mākslinieku būtu uzaicināts Reinis Pētersons, kas ir Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts ilustrāciju autors, savukārt Elīna ir veidojusi ilustrācijas Luīzas Pastores stāstu ciklam Mākslas detektīvi. «Līdz šai filmai man nebija nekāda sakara ar animāciju, ja nu vienīgi studiju laikā Mākslas akadēmijā. Domāju, ka es būtu daudz vairāk nobijusies, ja zinātu, kas mani sagaida nākamajos trīs gados. Gribu ticēt, ka, ja zinātu, vienalga būtu piekritusi. Nu, nebija tik grūti, tikai bija brutāli daudz darba. Turklāt mēs visi mācījāmies, arī studijai tas bija lēciens baseina dziļākā daļā, jo līdz šim tā bija veidojusi metrāžas ziņā īsākas filmas. Līdz ko filma pārsniedz stundu, tā uzreiz ir cita pilotāža, cits darba apjoms,» saka Elīna Brasliņa. «Vispirms bija jāatrod stils, kādā strādāt, taisīju variantus, lai saprastu, kāds ir mans stils un kāda ir studijas tehniskā varēšana, tas bija pirmais mīnu lauks, pēc tam vairs nebija tik bailīgi un sprādzienbīstami, vienkārši - bija daudz darba. Mīnu lauks nebūtu izlavierējams, ja no režisora puses nebūtu tik liela paļāvība, viņš tiešām ļāva man domāt un nejaucās manā darbā, protams, vien ieteica, kas nepieciešams viņa lielajai vīzijai. Iedvesmojoties no Reiņa ilustrācijām un dažos tēlos saglabājot līdzību viņa radītajiem tēliem, gāju savu ceļu.»
Filmā vizuāli nolasās reālā Maskačka - tās senākā daļa, kas tuvāk pilsētas centram. Māksliniece atzīst, ka animācijas filmā attainotās Mimmī mājas prototips ir meklējams Maskavas ielā 137, bet, līdzīgi kā spēlfilmās, kuru mākslinieki realitāti pielāgo filmas vajadzībām, arī šoreiz tā noticis, jo ēkas pagalms bijis pārāk mazs suņu sapulces rīkošanai. «Vēroju Maskačku, ikdienā braucot tramvajā, staigājot pa to, izmantojot Google Street Map. Notikumu norises vietas - tāpat kā mākslas filmā - ir gan sameklētas realitātē, gan izdomātas. Filma ir mazliet fikcionalizēta Maskačka, bet ir arī ļoti konkrēti pieturas punkti, piemēram, Rīgas Svētā Erceņģeļa Mihaila baznīca, tunelis zem Salu tilta...
Arī tipāži noskatīti Maskačkā,» teic Elīna Brasliņa.
Atliktā māksla
Līdz mākslai Elīna Brasliņa nonākusi pa aplinkus ceļiem. Mācījusies Rīgas Franču licejā, pēc 9. klases beigšanas bijusi ambīcija iet uz Rīgas Dizaina mākslas vidusskolu vien tāpēc, ka netālu dzīvojusi, taču tēvs ieteicis turpināt studēt franču valodu. Pēc skolas beigšanas nobijusies braukt studēt uz ārzemēm, iestājusies Latvijas Universitātē franču filologos, bet drīz vien sapratusi, ka nebūs pacietības īstenot tulkotāja ambīcijas. Paralēli studijām sākusi apmeklēt sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā, lai gan bērnībā nav apmeklējusi pat mākslas pulciņu. Tiesa gan - mājās zīmējusi un daudz ko tādu, no kā «tēvam mati cēlās stāvus», jo vienu brīdi viņa īpaši aizrāvusies ar japāņu animāciju un komiksiem, bet vecāki (gleznotājs Normunds Brasliņš un mākslas zinātniece Aija Brasliņa) neesot iejaukušies meitenes radošajos meklējumos. «Manuprāt, līdz zināmam vecumam visi bērni zīmē. Es turpināju zīmēt, protams, sliktāk, ejot cauri komiksiem un multenēm, ko skatījos, bet multeņu popkultūras trash sajaucās ar kvalitatīvu literatūru un kvalitatīvām ilustrācijām. Tā arī veidojas vizuālā gaume. Tāpēc - vecāki, pērciet labas grāmatas! Ir tik daudz labu grāmatu un animācijas filmu, bet tik ļoti daudz kas saštancēts arī peļņas nolūkos. Svarīgi neapspiest, bet, esot blakus bērnam, neuzbāzīgi piespēlēt viņam pavisam cita veida literatūru un mākslu,» uzskata Elīna.
Interese par mākslas studijām Elīnā neesot ne sekmēta, ne bremzēta. «Mani vecāki zina, cik nestabila iztikšana ir māksliniekiem. Kad sāku studēt Mākslas akadēmijā, es jau nezināju, ka man iepatiksies bērnu grāmatu ilustrācija, ka varēšu pelnīt šādā veidā. Kamēr es pati sāku pelnīt, vecākiem bija pamatotas bažas par manām spējām sākt pašai dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Tomēr - es zināju, kā tas ir, ja studē pienākuma pēc. Četrus gadus. Un Mākslas akadēmijā es varēju studēt to, kas patīk,» saka Elīna. Savas nišas atrašanu Elīna uzskata par ļoti svarīgu, un šajā ziņā viņai ļoti paveicies - Grafikas nodaļas vadītājs Guntars Sietiņš sarunājis tikšanos izdevniecībā, kurā arī iznāca pirmā grāmata ar Elīnas veidotajām ilustrācijām. «Kad tagad uz to skatos, man tā šķiet supertieši ilustrēta,» nosaka māksliniece.
Tā gan esot tiesa, ka daudzi mākslinieki bērnu grāmatu ilustrēšanu uzskata par nenopietnu nodarbi, par kaut ko līdzīgu mazām haltūriņām. «Zinu, ka daudzi bērnu grāmatu ilustrēšanu neuzskata par lielo mākslu, tomēr man tas netraucē. Esmu sapratusi, ka man tas kompleksus nesagādā, man patīk to darīt, es tajā redzu izaicinājumus, redzu izaugsmes iespējas. Pasaulē ir ģeniāli ilustratori, šajā sfērā ir, kur tiekties. Ir daudz grāmatu, kuras skatoties, var just, ka to ilustrācija ir haltūra jeb komerciāls produkts. Tomēr bērnu grāmatas ir ļoti būtiskas, jo tieši tajās ir kodi, ar kuriem aug bērni. Būtu bīstami dzīvot pasaulē, kurā ir tikai rozā princešu grāmatas, dīvains dzimtes dalījums, neveselīgi stereotipi. Ir jau ļoti svarīgi, uz ko iekodē bērnu. Bērnu grāmatu ilustrācijas ir būtisks faktors bērna attīstībā un tajā, kā viņš redz pasauli, kas viņam šķiet pieņemams un nepieņemams, saprotams un nesaprotams... Ir jau arī misijas apziņa, nevar taisīt tikai to, pēc kā ir pieprasījums.»
Digitāli fenomeni un bērnišķīgs mīlīgums
Šā gada sākumā Elīna Brasliņa arī nominēta prestižajai Purvīša balvai. Māksliniece smej, ka par to viņa uzzinājusi no tēva, kurš piezvanījis un apsveicis, bet Elīna pajautājusi, vai tas esot kāds smalks joks. Personālizstāde Ko es daru, kad neilustrēju grāmatas? pērn norisinājās Rīgā, galerijā Micēlijs, tajā centrālais darbs bija viņas maģistra diplomdarbs - leļļu animācija un grafisku darbu sērija - rakstīti un izšūti teksti; tēma - sievišķais ķermeniskums.
Ne mākslas valodā atbildot uz jautājumu Ko es daru, kad neilustrēju grāmatas?, Elīna teic, ka viņai svarīgi kopā ar vīru un suni izbraukt ārpus Rīgas. Ja tas nav iespējams, izlīdzoties ar pastaigām gar Daugavu Ķengaragā, uz kurieni jaunā ģimene pārcēlusies apmēram pirms gada. Gribētos vairāk lasīt, bet nesanāk, tomēr viņa ir atradusi veidu, kā literatūru pavisam neizsvītrot no savas dzīves - daudz klausās podkāstus un audiogrāmatas, lielākoties angļu valodā, jo franču valodā ir daudz mazāks piedāvājums. «Franciski klausos podkāstus par dažādiem noziegumiem saistībā ar digitātiem fenomeniem. Nereti klausos tādas pašausmīgas lietas, jo mans darbs ir tik bērnišķīgs un mīlīgs. Bērnu grāmatu pasaule ir forša, bet tajā visu laiku nevar dzīvot,» nosaka Elīna. Pērn iekāpusi jaunā gadu desmitā, tomēr atzīst, ka nemaz īsti nesaprot savu vecumu. «Kad esi tīņa vecumā, paša vecāki šķiet veci, labi - baigi lielie; bet, kad pats pieaudz, nemaz nejūties pieaudzis. Es maksāju rēķinus, stūrēju mašīnu, bet nejūtos pieaugusi. Man visu laiku šķiet, ka es meloju citiem, apgalvojot, ka esmu pieaugusi. Nezinu, iespējams, tas saistīts ar darbiem, ko es daru. Varbūt tad, kad kļūšu par mammu, noticēšu, ka esmu pieaugusi,» saka Elīna.
Pamazām viņa mācās arī to, kā, ikdienā strādājot mājās, tomēr ievērot robežas starp darbu un ģimenes dzīvi. «Māksliniekam jau ir spēcīgs ego, tomēr es mācos, ka nav normāli strādāt sestdienā un svētdienā, jo man to vajag. Lai gan - pat sapņos es strādāju ar fotošopu,» neslēpj Elīna. Jau ir sācies darbs pie nākamās animācijas filmas - sadarbībā ar Luīzi Pastori un studiju Atom Art top stāsts par latviešu piedzīvojumu meklētāju Aleksandru Laimi, kas pagājušā gadsimta vidū dzīvojās pa Venecuēlu. «Tas būs stāsts par latviešu dzīvi Amazones džungļos. Man patiešām ir svarīgi strādāt pie tiem darbiem, ar kuriem mēs pasaulei varam stāstīt par latviešiem un Latviju,» atzīst māksliniece. Nesūdzoties par darba trūkumu, Elīna izsaka arī cerību atsākt zīmēt savam priekam, nevis tikai pasūtījuma darbus, lai cik forši tie arī būtu. «Man būtu interesanti apstāties, palikt mierā un apskatīties, vai manī pašā nav kāda stāsta un ilustrāciju - grāmatas. Man pašai šķiet, ka ir,» nosaka Elīna Brasliņa.
***
• Māksliniece
• Dzimusi 1988. gada 31. maijā
• Dzimusi mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas un mākslinieka Normunda Brasliņa ģimenē
• Precējusies, dzīvesbiedrs Emīls ir sociologs
• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (maģistra studijas grafikas apakšnozarē, 2015-2018, un bakalaura studijas grafikas apakšnozarē, 2011-2015) un Latvijas Universitāti (bakalaura studijas franču filoloģijā, 2007-2011), un Rīgas Franču liceju (2007)
• Piedalījusies vairākās starptautiskās ilustrāciju izstādēs Londonā, Lietuvā, Igaunijā u.c.
• Personālizstādes: Ko es daru, kad neilustrēju grāmatas? (Rīgā, galerijā Micēlijs, 2018), ilustrāciju personālizstāde Detektīvi un pankūkas (Ventspils Pārventas bibliotēkā, 2018) un ilustrāciju personālizstāde Ķēniņš un svešinieks mākslas izglītības centrā Trīs krāsas u.c.
• Ilustrāciju autore Māra Runguļa, Jura Zvirgzdiņa, Luīzes Pastores, Ievas Samauskas grāmatām. Veidojusi ilustrācijas grāmatām, kas izdotas Spānijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Čehijā, Horvātijā, Īrijā, Latvijā
• Saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu ilustrācijā par grāmatām Tobiass, Čārlijs un neredzamais spoks (Pētergailis), Operācija MASKA un Pēdējais ķēniņš (Neputns) un balvu Zelta ābele 2015 par grāmatu Have a nice day (Pētergailis). Vairākas reizes bijusi nominēta gan Jāņa Baltvilka balvai, gan balvai Zelta ābele
• 2019. gada sākumā nominēta Purvīša balvai par personālizstādi Ko es daru, kad neilustrēju grāmatas?
