Šovakar Latvijas Nacionālās operas (LNO) repertuārā atgriežas Džakomo Pučīni operas Bohēma iestudējums, tajā Rūdolfa lomā debitēs Raimonds Bramanis.
Operas Bohēma iestudējums LNO tapa 1995. gadā (ar atjaunojumu 2003. un 2012. gadā), tā režisors ir Pēteris Krilovs, scenogrāfs - Andris Freibergs, kostīmu māksliniece - Ieva Kundziņa. Šajā iestudējumā, kuram ir tik ilgs un veiksmīgs skatuves mūžs, lomas ir interpretējuši daudzi no pasaules slavu guvušajiem latviešu solistiem. Mimī tēlā iejutusies Inese Galante, Inga Kalna, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, Rūdolfa lomu interpretējis Aleksandrs Antoņenko. Šovakar Rūdolfa lomā debitēs Raimonds Bramanis, Mizeti pirmo reizi interpretēs Marlēna Keine, bet pie diriģenta pults stāsies Seviljas Teatro de la Maestranza mākslinieciskais vadītājs Pedro Halfters. Pārējās lomās būs Evija Martinsone, Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis u.c.
Opera Bohēma tiek uzskatīta par vienu no Džakomo Pučīni (1858-1924) labākajiem sacerējumiem un par vienu no visu laiku romantiskākajām operām, tās pirmizrāde notika 1896. gada 1. februārī Turīnā, Teatro Regia. Jau pēc četriem gadiem, 1900. gada 29. decembrī, Bohēmu pirmo reizi spēlēja Rīgas Pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālās operas ēkā. Vēlāk to Rīgā iestudēja vēl vairākas reizes: 1922. gadā (ar atjaunojumu 1932. un 1942. gadā), 1948. gadā, 1964. gadā un 1995. gadā (ar atjaunojumu 2003. un 2012. gadā).
Viena no sapņu lomām
«Man šī ir ļoti gaidīta loma, domāju, ka visiem tenoriem šī ir viena no sapņu lomām,» uzskata Latvijas Nacionālās operas solists Raimonds Bramanis un piebilst, ka skaidrojums tam esot ļoti vienkāršs - Džakomo Pučīni mūzika kombinācijā ar operas stāstu jeb libretu, kura pamatā ir Anrī Miržē romāns Ainas no bohēmas dzīves, slēpjot sevī īpašu kodu, jo darbs apbur gan tos, kas uz skatuves, gan tos, kas zālē. Katram iestudējumam ir savs skatuves mūža ilgums, dažiem - vien pāris sezonas, bet šis operas Bohēma iestudējums, lai gan Baltajā namā tapis pirms ceturtdaļgadsimta, joprojām ir skatītāju iemīļots darbs, un solists iestudējuma ilgo mūžu skaidro ar tā klasisko vienkāršību. «Šis iestudējums nav pārspīlēts ar lieku scenogrāfiju un skatuvisko darbību, tajā nekā nav par daudz un nav arī par maz, tas ir arī viegli nolasāms un saprotams skatītājam,» domā solists. «Nesen runāju ar kolēģi, gruzīnu tenoru Georgu Oniani, kurš daudz dziedājis Bohēmas izrādēs, un viņš teica: padomā, šī opera «dzīvo» jau vairāk nekā gadsimtu, bet cilvēki vēl joprojām iet skatīties arvien jaunus tās iestudējumus. Cilvēkiem ir interesanti, ja uz skatuves notiekošo mākslinieki katru reizi piedzīvo no jauna, tieši to ir interesanti skatīties - konkrēto mirkli. Kā tu mīli, kā tu ciet, un tam skatītāji līdzpārdzīvo, un tas nevar būt garlaicīgi, jo mēs katrs mīlam citādāk, katrs nīstam citādāk.»
Šovakar pie diriģenta pults stāsies Seviljas Teatro de la Maestranza mākslinieciskais vadītājs Pedro Halfters, un sadarbībā ar viņu veidojusies arī Rūdolfa loma. «Protams, ka man primārais ir mūzika, bet ļoti svarīgi ir arī tas, ko prasa diriģents, un šoreiz diriģents uzskata, ka Rūdolfam vajadzētu būt bohēmu tik ļoti alkstošam cilvēkam, ka tāpēc viņš izvēlējies dzīvot nabadzībā, jo viņš iedvesmojas no bohēmas. Rūdolfs raksta dienasgrāmatu, un tikai tad, kad Mimī jau ir mirusi, viņš saprot, ka viss stāsts bija pa īstam. Un šādu ziņu es mēģināšu aiznest līdz skatītāju sirdīm,» atklāj Raimonds Bramanis. Solists atzīst, ka viņam pašam patīk dzejnieka Rūdolfa tēls, pats sevi uzskata par līdzīgu viņam, iespējams, esot pat lielāks romantiķis, bet ne tik greizsirdīgs. Toties mītus par mākslinieku bohēmu solists uzskata par pārspīlētiem. «Tie ir stereotipiski priekšstati par bohēmu - alkohols un negulētas naktis, jautrība līdz rītam. Katram sava tehnika un varēšana, bet es nespēju padziedāt pēc alkohola lietošanas, jo ķermenis ir noguris un muskuļi ir atslābuši. Pēc negulētas nakts man nav tonusa, nav enerģijas. Vajag jau spēku un enerģiju, lai šo profesionāli sarežģīto lomu nodziedātu. Pieļauju, ka senāk bija citādāk, gados vecāki kolēģi stāsta, ka bijušas bohēmiskas svinības pēc pirmizrādēm - izrādes gatavošanā ir ieguldīts milzīgs darbs, visi smagi strādājuši, izspieduši sevi kā citronu, pēc tam svinējuši dzīvi. Mūsdienās ritms ir skrienošs, visiem jau ir jāgatavojas nākamajiem darbiem. Kādreiz, cik leģendas vēsta, ir svinēts godam. Pieļauju, ka neakadēmiskiem dziedātājiem varētu būt citas attiecības ar bohēmu, bet es uzskatu, ka bohēma nav apvienojama ar profesionālu darbu operā. Rūdolfs ir sarežģīta loma, to dziedot, ir jāievēro režīms, bohēmai pat vietas nav. Lai skatītājiem uz skatuves redzētais izskatītos kā bohēma, mums ir krietni daudz jāpastrādā,» saka Raimonds Bramanis.
Desmit gadi operā
Jau pagājuši desmit gadi, kopš Raimonds Bramanis kopā ar dzīvesbiedri Danu sāka strādāt operā. Solists atceras, ka toreiz kāda kolēģe teikusi - ja ātri nenoslīksiet, tad ilgi peldēsiet. «Lai gan laiki ir bijuši visādi, mēs nenoslīkām, turpinām dziedāt un attīstīties,» nosaka Raimonds Bramanis. Solists neslēpj, ka šis laiks brīžam bijis arī sāpīgs un pamācošs. «Bija laiks, kad mūs vairāk atbalstīja, deva lomas, vēlāk bija laiks, kad lomu bija mazāk. Iespējams, tam bija pamatoti iemesli, iespējams - ne. Dziedātājam ir jābūt uz skatuves, jo tikai skatuve ir tā vieta, kur pa īstam var mācīties un attīstīties. Klasē visi ir čempioni, bet skatuve, dzīva izrāde un skatītājs zālē ir vienīgā vieta, kur esot mākslinieks var izaugt. Līdzīgi kā diriģents izaug pie orķestra un skatītājiem zālē. Operā bijuši dažādi laiki - gan augšā, gan lejā, bijušas saulainas un lietainas dienas, bet vienmēr esmu teicis paldies visiem tiem, kas mani atbalsta, palīdz un tic,» saka Raimonds Bramanis.
Tomēr liktenis pret solistu bijis īpaši labvēlīgs - operā Raimonds Bramanis ienāca kā baritons, bet jau pēc pāris gadiem «pārkvalificējās» par tenoru. Stāsts ir gauži vienkāršs - izdevies atrast savu vokālo pedagogu. «Pirms daudziem gadiem, kad operas vadītājs bija Andrejs Žagars, pie mums uzstāties atbrauca čehu tenors Pāvels Černohs, un direktors ieinteresējās par viņa vokālo pedagogu. Vēlāk uzaicināja viņu pasniegt meistarklases mūsu teātrī, daudzi devās pie viņa mācīties, tā sākās mūsu sadarbība, kuras rezultātā, meklējot pareizo elpošanas un vokālās tehnikas ceļu, mainījās mana balss, no baritona es kļuvu par tenoru, lai gan tāds nebija mērķis. Protams, pirmais posms nebija tik viegls, jo balss maiņa ir arī psiholoģiski sarežģīts process. Ticiet man - tenors ir pilnīgi cita pasaule,» nosaka Raimonds Bramanis.
Laikā, kad viņš sācis savu solista karjeru, bijuši arī piedāvājumi ārpus Latvijas, taču viņš atrunāts no došanās prom. «Jā, tolaik es biju pat pārāk piesardzīgs. Ģimenē tik tikko bija piedzimis vecākais puika, nevarējām tā vienkārši sakravāt mugursomu, mesties avantūrā, un es biju pārāk atbildīgs un paliku Latvijā. Atteicu, bet tad arī mūsu teātrī man sākās tumšie laiki, man nebija lomu,» atceras solists. Tomēr dzīve viņam ik pa laikam piedāvā iespējas uzstāties ārpus Latvijas, pavisam drīz dziedās Erfurtes teātrī, Oslo operā. «Ik pa laikam jau kaut kas notiek, bet gribētos vairāk. Šajā profesijā un dzīvē nekas nav pašsaprotams, citiem šķiet - Rīgā dziedāt operā nav nekas īpašs, bet Rīgā ir lielisks teātris ar labu repertuāru. Pie savējiem pierod, viņi jau šķiet pašsaprotami. Kad esi pabijis ārzemēs, tad arī te uztver pavisam citādāk. Tā ir aksioma - jo vairāk tiek novērtēts mākslinieks, cienīts un mīlēts, jo vairāk mākslinieks spēj dot. Nevajag skopoties ar labiem vārdiem. Izcilais baritons Samsons Izjumovs saka - mākslinieku vajag mīlēt, jo tikai tad viņš spēs dot citiem.»
Palutināt sevi ar klusumu
Pēc pirmizrādes Raimonds Bramanis atļausies sevi mazliet palutināt - kaut ko garšīgu apēst un neko nedarīt, lai gan sevi atzīst par tādu cilvēku, kuram visu laiku ir kaut kas jādara, jo nevar visu dienu vienkārši lasīt grāmatu. Ģimene dzīvo Carnikavā, ko mākslinieks sauc par Dieva ausi. «Netālu ir jūra, ir Gauja... Vasarā līdz ar saules gaismu pamosties no tā, ka skaisti dzied lakstīgalas. Dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, bet tur ir lauki, cilvēki ir smaidīgi, mierīgi... Brīvdienā tikai jāiziet no mājas, un jau esi dabā, bet Rīgā dzīvojošajiem līdz dabai vēl jābrauc. Mūsu ģimenei labai atpūtai neko daudz nevajag, tādas vienkāršas lietas - pastaigas gar jūru, braucienu uz kādu vietu, kur dēli var būt aktīvi, lai esam kopā, lai esam prom no skaņām un trokšņiem, jo klusums ir tas, kas mūs atpūtina un baro,» saka Raimonds.
Pats sevi viņš atzīst par ne pārāk stingru tēti, tomēr divu dēlu audzināšanā tādam nākoties būt. Vecākais dēls ir paziņojis, ka dziedāt viņam nepatīk, ar mūziku savu dzīvi nesaistīšot, un šobrīd ir sevis meklējumos, intereses svārstās no futbola un karatē līdz mākslas skolai. Savukārt jaunākajam dēlam dziedāt patīkot, bet par viņa profesionālo ceļu ir pāragri spriest. «Galvenais ir neuzspiest, ļaut bērnam pašam atrast savu ceļu. Vecākiem jābūt klāt ar labu padomu, jābalsta un jāmēģina uzturēt uz laba ceļa,» uzskata divu dēlu tētis. «Patiesībā neko daudz jau nevajag - veselību un labvēlīgu likteni. Un arī smaidīgus cilvēkus apkārt. Smaids ir lipīgs, tas pielīp citiem, vairo smaidus mūsu visu dzīvē.»
***
• Tenors
• Dzimis 1983. gada 28. martā
• Mācījies Imantas Latviešu ģimnāzijā. Absolvējis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (bakalaura grāds, 2007)
• Šobrīd skolojas pie vokālā pedagoga Paolo de Napoli (Itālija)
• Precējies, dzīvesbiedre Dana, dēli - Niks (12) un Rojs (3,5)
• Latvijas Nacionālajā operā debitējis 2008. gadā ar Papageno lomu V. A. Mocarta operā Burvju flauta
• Operās atveidojis lomas: Belkori un Nemorīno (Mīlas dzēriens), Mazeto (Dons Žuans), Bazīlio (Figaro kāzas), Princi (Mīla uz trim apelsīniem), Ismailu (Nabuko), Alfrēdu Žermonu (Traviata), Hercogu (Rigoleto), Makdafu, Malkolmu (Makbets), Roberto (Vīlas), Ļenski (Jevgeņijs Oņegins), Arhitektu (Iemūrētie), Faustu (Fausts) u.c.
• Uzstājies arī Vācijā, Čehijā, Igaunijā, Ķīnā u.c.
• 2015. gadā saņēmis Latvijas gāzes Gada balvu Operai kategorijā Labākais operas solists
