Saruna ar zviedru Vāgnera soprānu Irēni Teorinu. Starp Vāgneru un pankūkām
 
IRĒNE TEORINA. «Rīgas Zīgfrīds joprojām man ir atmiņā kā enerģētiski ļoti spēcīgs, intensīvs iestudējums, atceros to tukšo, apdrupušo baseinu uz skatuves, kurā man bija jāguļ zem sausām lapām, gaidot savu Zīgfrīdu – tā ir viena no spēcīgākajām metaforām, kādu esmu redzējusi uz operas skatuves» ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Zviedriete Irēne Teorina ir viens no mūsdienu pieprasītākajiem Vāgnera soprāniem pasaulē. Brinhildes lomā trijās no Gredzena cikla operām un Izoldes tēlā operā Tristans un Izolde viņas balss ar skanīgiem virstoņiem apbur publiku abās pusēs Atlantijas okeānam. Vairāk nekā desmit gadus Irēne bijusi regulāra soliste Vāgnera operu iestudējumos Baireitā.

Rīgā viņas fenomenālo balsi publika iepazina Zīgfrīdā 2008. gadā. Šogad 1. martā Irēne Teorina priecēja Rīgas publiku kā Izolde LNSO koncertprogrammā Tristans un Izolde. Mīlasdziesma Lielajā ģildē, kur izskanēja leģendārās operas ievads, fināls un pilns 2. cēliens, muzicējot LNSO ar Andri Pogu pie diriģenta pults un solistiem. Līdzās Irēnei uz skatuves kāpa amerikāņu tenors Korbijs Velčs (Tristans), basbaritons Egils Siliņš (karalis Marks), zviedru dramatiskais soprāns Martina Dike (Brangēna) un tenors Mihails Čuļpajevs (Melots). Ar dziedātāju tikāmies pēc Mīlasnāves mēģinājuma koncerta dienā. Skatoties starojošajā valkīrā, grūti noticēt, ka cita starpā viņa nāk no dziļiem Zviedrijas laukiem un ir trīs pieaugušu dēlu un audžumeitas mamma un gādīga omīte, kas laikā starp saviem starpkontinentālajiem lidojumiem un Vāgnera galaktikām mazbērniem cep pankūkas.

- Esat skaitījusi, cik reižu esat dziedājusi Izoldes lomu? - Neesmu, un tagad ir žēl. Jo sanāktu diezgan iespaidīgs cipars. Vienīgā loma, kurai esmu saskaitījusi, cik reizes esmu dziedājusi, ir Turandota, taču es nevadāju līdzi pierakstus, tāpēc vienmēr tāpat aizmirstu… Zinu, ka Izoldes lomā debitēju 2006. gadā, pēc tam laikam gandrīz katru sezonu esmu to dziedājusi, pat vairākos iestudējumos.

- Atceraties savu pirmo vizīti Rīgā?

- Man ļoti patīk Rīga. Pirmoreiz atbraucu, kad LNO iestudēja Zīgfrīdu. Mani šurp ataicināja Andrejs Žagars. Man ir no sirds žēl, ka šī trakā vizionāra vairs nav mūsu vidū, tas ir liels zaudējums. Rīgas Zīgfrīds joprojām man ir atmiņā kā enerģētiski ļoti spēcīgs, intensīvs iestudējums, atceros to tukšo, apdrupušo baseinu uz skatuves, kurā man bija jāguļ zem sausām lapām, gaidot savu Zīgfrīdu - tā ir viena no spēcīgākajām metaforām, kādu esmu redzējusi uz operas skatuves. Otra neaizmirstama pieredze bija pirmā tikšanās ar ļoti jauno diriģentu Korneliusu Meisteru. Toreiz nodomāju - viņš noteikti reiz kļūs par vienu no labākajiem Vāgnera diriģentiem pasaulē, un nu tas ir noticis. Pēc tam es laiku pa laikam esmu braukusi uz Rīgu, lai mazliet paslēptos no pārējās pasaules un pastrādātu pie jaunām partijām ar lielisko pianistu Mārtiņu Zilbertu, ar kuru, piemēram, neticami ātri iemācījos Gurres dziesmas, Štrausa Sievieti bez ēnas un citas jaunas lietas.

- Dziedātājas karjeru jūs sākāt vēlu. Kāpēc tā?

- Zviedru valodā ir teiciens «izlīst caur adatas aci». Sākumā man to visu bija grūti aptvert. Tas ir, es, protams, sapratu, ka esmu attapusies tirgū, kurā atšķirībā no manis visiem ir atbilstoša izglītība un tā tāpat ne vienmēr garantē darbu. Bērnībā es nodarbojos ar mūziku un man tas ļoti patika. Desmit gadu vecumā es sāku spēlēt trompeti un man tas tīri labi padevās. Es biju smalka, tieva, gandrīz caurspīdīga blonda meitenīte, bet pūst varēju visai braši. Tēvs stāstīja, ka arī zīdaiņa vecumā man esot bijušas lielas plaušas - viņš nesapratis, kā tik mazs bērns var tik skaļi brēkt. Viņš arī bija tas, kuram tādēļ ienāca prātā, ka es varētu spēlēt pūšaminstrumentu. Ļoti tālu ar trompeti gan es netiku, jo mēs dzīvojām dziļos laukos, tik vien sanāca tā spēlēšana kā baznīcā un kādreiz kādā saietā. Tomēr tā bija iespēja uzstāties. Taču manā ģimenē neviens nenodarbojās ar klasisko mūziku, tomēr visi bija ļoti muzikāli - dziedāja korī, daudz dziedāja un dejoja mājās kā jau lielā un aktīvā ģimenē.

- Bet kurā brīdī notika klikšķis uz dziedāšanu?

- Ģimnāzijā es mācījos estētikas novirzienā, kurā ietilpa arī mūzika. Bija dažas dziedāšanas stundas, un šī lieta mani ieinteresēja. Taču es paliku stāvoklī un ģimnāziju pametu. Pēc tam man cits pēc cita piedzima trīs dēli. Man vajadzēja būt mājās ar bērniem. Es strādāju arī ar nelabvēlīgām ģimenēm, tādēļ man apkārt visu laiku bija daudz bērnu un pusaudžu. Taču tieši tad es sāku apmeklēt dziedāšanas privātstundas. Dziedāju baznīcas korī, un laiku pa laikam man deva nodziedāt nelielus solo. Kaimiņš izdomāja ņemt privātstundas, un tad arī man šī doma iepatikās. Gāju laikam pa 20 minūtēm katru otro nedēļu - tieši tik maz. Reiz dziedāšanas skolotāja - bijušais koloratūrsoprāns - teica: «Jā, varbūt te sanāks viens labs mecosoprāns, varbūt tev ir vērts iestāties mūzikas augstskolā.» Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, taču es nodomāju, ka mēģināt noteikti ir vērts. Zinu, ka pēc iestājpārbaudījumiem daži no uzņemšanas komisijas bija zvanījuši manai skolotājai un taujājuši, no kurienes esmu uzradusies ar tādu balsi. Tikai vēlāk uzzināju, ka man ir bijis visaugstākais punktu skaits dziedāšanā, bet pilnīga izgāšanās visos teorētiskajos priekšmetos, kurus nekad nebiju mācījusies. Mani neuzņēma. Tas bija apmēram februāris, bet mācībām būtu jāsākas rudenī.

Vasaras beigās es piedalījos Birgitas Nilsones meistarklasē, kur klausītāju vidū bija arī augstskolas pasniedzēji no uzņemšanas komisijas. Acīmredzot to pāris mēnešu laikā es pati sev nezinot biju paspērusi vēl kādu solīti uz priekšu savas balss attīstīšanā. Es īsti nezinu, kas tur toreiz aizkulisēs notika, bet galu galā mani uzņēma Gēteborgas universitātē un es sāku profesionāli mācīties dziedāt divdesmit astoņu gadu vecumā, iedomājieties!

- Soprānam tas ir drosmīgs solis.

- Jā, bet tas atkarīgs no repertuāra. Es vienmēr esmu bijusi spinto tips ar plašu diapazonu. Ja es būtu sākusi 20 gadu vecumā, pirms man bija piedzimuši bērni, tad varbūt man mainītos balss tips un tas pat varbūt būtu sarežģītāk nekā šādi. Iestāšanās universitātē nozīmēja, ka man būs smagi jāstrādā. Es sapratu, ka diriģēt nevaru un nevarēšu, biju sliktākā klavieru spēlētāja pasaulē, līdz ar to variantu nebija - man bija jākļūst par solisti. Vienlaikus man gribējās sevi pārbaudīt, tādēļ nolēmu nelaist garām nevienu izdevību dziedāt publikas priekšā. Uzzināju, ka Gēteborgas operas korī trūkst soprāna, aizgāju uz noklausīšanos. Mani paņēma. Pēc gada pametu universitāti un gadu nostrādāju operas korī - uzreiz nokļuvu uz skatuves. Līdztekus meklēju iespējas mācīties operdziedāšanu, pēc gada aizbraucu Kopenhāgenu un tur arī paliku. Tā sanāca, ka galveno pamatu operdziedāšanā ieguvu Dānijā. Kopā mācīšanās laiks bija apmēram 3,5 gadi, un es ieguvu ļoti labus pamatus dziedāšanā. Man nekad nav bijis tāda brīža, kad īsti nezinātu, ko darīt, jo metos dziedāšanā ļoti intensīvi, strādāju dubultā. Sākumā aizbraucu tur uz operas studiju, pēc tam man piedāvāja darba līgumu. Pirmajos gados apguvu milzīgu repertuāru, sākot ar Mocartu. Debitēju ar Donnu Annu 1996. gadā gandrīz 30 gadu vecumā. To esmu nodziedājusi neskaitāmas reizes, tāpat arī Agati Kārļa Marijas fon Vēbera Burvju strēlniekā.

- Darbs korī nereti tiek apšaubīts kā adekvāta alternatīva solistam.

- Man tas deva ļoti daudz. Protams, koris ir pavisam kaut kas cits nekā solo karjera, korī ir jādzied pilnīgi viss, un nevienu īsti neinteresē, vai tev tas ir piemērots vai nav. Otrkārt, tu pats sevi īsti nedzirdi, līdz ar to pastāv iespēja, ka neizmanto savu balsi vislabākajā veidā un nezini, uz kurieni ej, kā balss attīstās un ko tu īsti ar to gribi darīt. Tomēr nebūtu pareizi domāt, ka kora mākslinieki ir neizdevušies solisti, jo tā nav patiesība. Es ļoti cienu ilggadējus kora māksliniekus, jo viņi ir atraduši veidu, kā nenodarīt sev pāri šajā intensīvajā darbā, un galu galā - nav izturīgāku vokālistu par koristiem. Arī socializācija ir citāda - korī ir brīnišķīgi kolēģi, kas daudz ko dara kopā, visā dalās, cits citu atbalsta. Solisti ir paši par sevi, vientpatņi uz skatuves un aiz skatuves, bez iespējas dalīt atbildību ar kādu, paļauties uz drauga vai kolēģa plecu. Tā ir izvēle, kur ne viens, ne otrs variants nav sliktāks, bet tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules.

- Kā notika satikšanās ar Vāgnera operām?

- Dānijā un Zviedrijā, kur dziedāju savas karjeras sākumā, man uzreiz jau deva samērā dramatiskas partijas - Stokholmā, vēl mācoties skolā, debitēju ar Nedas lomu Rudžēro Leonkavallo operā Pajaci un Freiju Reinas zeltā. Opera man piedāvāja lomas, un es nevarēju atteikties no darba piedāvājumiem, kaut arī pirmajā vietā it kā tobrīd vajadzēja būt skolai. Lai nokārtotu eksāmenus, man nācās tos uz pusgadu atlikt. Tas bija jocīgi, jo biju radusi visu izdarīt ātrāk nekā parasti. No Vāgnera lomām pie manis pirmā atnāca Elza Loengrīnā, pēc tam Zenta Klīstošajā holandietī. Līdztekus tam dziedāju visas Verdi dramatiskās lomas. Patiesībā darbam operas štatā bija savi plusi. Katru sezonu iemācījos apmēram piecas galvenās lomas, arī tas lika man ātrāk attīstīties. Tas nenozīmē, ka bija viegli, bet es esmu tāds cilvēks - ja ir problēma, man tā ir jāatrisina, jānonāk līdz rezultātam. Brinhildi pirmoreiz dziedāju vēl studiju laikā, eksāmenā gribēju dziedāt Valtrauti (loma R. Vāgnera Dievu mijkrēslī), un mēs iemācījāmies Brinhildes un Valtrautes skatu. Toreiz viens no pasniedzējiem strādāja par konsultantu Baireitā un teica: «Irēne, es nebūšu pārsteigts, ja tu pēc pieciem gadiem dziedāsi Brinhildi uz lielās skatuves.» Izklausās pēc lielīšanās, bet mana pirmā uzstāšanās kā brīvmāksliniecei notika… Baireitā 2000. gadā ar Ortlindes lomu Loengrīnā, pēc kuras es Baireitā dziedāju vienpadsmit sezonas pēc kārtas.

Vāgneru es iemīlēju pakāpeniski. Kad pirmoreiz klausījos Parsifālu Baireitā kā Vāgnera biedrības stipendiāte, man gāja ļoti grūti ar tā uztveršanu. Patika mūzika, taču pirmoreiz dzirdēju tik daudz vīriešu balsu, tik daudz teksta… Vāgners ir sarežģīts, taču aizraujošs. Tas ievelk kā atvarā, un tu tikai pēc laika attopies, ka esi tajā iekšā līdz ausīm. Arī šeit, Rīgā, mēģinājumu laikā, sēžot uz skatuves kopā ar orķestri, es saprotu, cik ļoti tomēr izbaudu šo mūziku, tā pārņem un uzlādē ar emocijām.

- Mēdz teikt, ka no Brinhildes un Izoldes atpakaļceļa uz vieglākām partijām vairs neesot.

- Savā ziņā tā ir tiesa. Nav runa par to, ka es vairs negribētu dziedāt itāļu repertuāru, tieši otrādi, taču, nonākot pie šī smagā dramatiskā repertuāra, turklāt ja vēl tajā gūst panākumus, to piedāvā atkal un atkal. Nemanot kalendārs aizpildās ar Vāgnera lomām tā, ka tajā pat fiziski vairs neatliek vietas nekam citam. Taču man šis repertuārs tīri labi patīk, vēl labprāt to kombinēju ar Rihardu Štrausu..

- Rīgā jūs dziedat daļu no Vāgnera Tristana un Izoldes koncertuzvedumā. Kā jūsu sajūtās atšķiras koncertuzvedums no izrādes?

- Izrāde un koncertuzvedums ir divas dažādas lietas. Ne tikai tāpēc, ka koncertuzvedumā es tikpat kā nekustos pa skatuvi un esmu tērpusies koncertkleitā. Pirmkārt, esmu es pati. Atveras durvis, un no pirmās minūtes uz skatuves esmu es, Irēne, kura dzied Izoldes partiju, nevis Izolde kāda cita radītā iestudējumā. Otrkārt, koncertuzvedumā notiek pastiprināta koncentrēšanās uz dziedāšanu. Tomēr tas neliedz piešķirt individuālas krāsas interpretācijai. Reizēm koncertiestudējumā sajūta ir mazliet stīvāka, jo pietrūkst skatuves darbības vai iespējas, piemēram, slepus noklepoties, citkārt atkal pretēji - liekas, ka ir labi, ka var tikai dziedāt un nav jādara nekas cits. Izrādē ir citi darbības algoritmi, kustību dinamika un iespējas. Esmu tikai spēļu kārts, galvenais ir diriģents un režisors.

- Vai ar skatuves partneriem Tristanā un Izoldē esat uz skatuves tikušies jau agrāk?

- Tā ir jauka atkalredzēšanās, jo mēs visi jau esam kādreiz tikušies uz skatuves, elpojuši vienus un tos pašus putekļus un kopā lējuši sviedrus. Vāgnera solistu pasaulē nav ārkārtīgi daudz, vēl mazāk ir tādu, kas ar šīm lomām ceļo pa pasaules operteātriem. Mēs esam kā viena liela ģimene, kuras locekļu ceļi agrāk vai vēlāk krustojas kādā punktā uz zemeslodes, kur tiek iestudētas Vāgnera operas.

- Vai jūs arī nodarbojaties ar vokālo pedagoģiju? - Nedaudz esmu sākusi ar to nodarboties, un man tas ļoti patīk! Man liekas, ka ir svarīgi dalīties ar zināšanām, kuras var palīdzēt citiem. Agrāk es lielākoties atteicu - gan laika trūkuma dēļ, gan arī tādēļ, ka man pietrūka pārliecības, vai mana pieredze varētu būt noderīga citiem. Taču nu esmu sapratusi, ka var. Šajā biznesā ir vajadzīgi dziedātāji, kas praksē darbojas uz skatuves. Mūzikas augstskolām vairāk vajadzētu aicināt dziedātājus, kuri ilgstoši strādājuši operas industrijā par pasniedzējiem, tad arī jaunie dziedātāji būtu daudz labāk sagatavoti reālajai skatuves mākslinieka dzīvei. Vienlaikus, protams, ir taisnība Domingo, kurš teicis, ka talants vienmēr savu ceļu uz skatuvi atradīs. Agrāk gan bija arī vairāk zinošu kastinga vadītāju, kuri prata novērtēt dziedātāja potenciālu, balss attīstības iespējas, ne tikai to, ko viņš vai viņa var konkrētajā brīdī. Šobrīd tādu cilvēku kļūst arvien mazāk. Visus interesē ātri risinājumi, nevis ilgtermiņš. Ir dziedātāji, kas cīnās un izdzīvo, bet daudz vairāk ir tādu, kas tiek salauzti pašā ceļa sākumā. Tas ir nežēlīgi.

- Vai jums vēl ir kāda sapņu loma?

- Protams. Varbūt tas skan dīvaini piecdesmit piecu gadu vecumā. Šobrīd jūtos lieliski, balss skan labi, tāpēc skatos optimistiski uz vēl nākamajiem pieciem gadiem. Jo vairāk daru, jo labāk jūtos. Nezinu, vai esmu sasniegusi virsotni, bet jūtu, ka lejā vēl neesmu sākusi ripot. Protams, ķermenis noveco, un agrāk vai vēlāk tas brīdis pienāks, un es gribētu būt spējīga to konstatēt un atbilstoši rīkoties. Taču labprāt gribētu vēl dziedāt arī visādas ļauno raganu raksturlomas, piemēram, Klitaimnestru. Labprāt piedalītos arī mūziklos, spēlētu teātrī, ierunātu filmas vai multfilmas.

- Vai mazbērni zina, ka viņu vecmāmiņa ir visā pasaulē pieprasīta Vāgnera dziedātāja?

- Viņiem par to nav ne jausmas. Es esmu normāla omīte, kas ar viņiem spēlējas, iet pastaigās un cep pankūkas.

Irēne Teorina (1963)

  • Profesionāli mūziku sākusi apgūt 28 gadu vecumā Gēteborgas universitātē. Dziedātājas karjeru sākusi 33 gadu vecumā
  • Operdziedāšanu studējusi Kopenhāgenā, bijusi Kopenhāgenas Karaliskās operas soliste. Starp viņas pedagogiem ir Birgita Nilsone, Ingrīda Bjonere un Dženeta Beikere, papildinājusies pie Džefrija Pārsonsa un Entonija Rolfa Džonsona
  • Piedalījusies Dānijas Karaliskās operas Nībelunga gredzena 2006. gada ierakstā Brinhildes lomā, dziedājusi Milānas La Scala, Ņujorkas Metropoles operā, Karaliskajā Koventgārdena operā, Drēzdenes Zemperoperā, Baireitas festivālā, Buenosairesā, Tokijā, ASV operteātros
  • Dziedātājas repertuārā ir Mocarta, Verdi, Pučīni, Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera operu vadošās dramatisko soprānu lomas